Vai ir dzīve pēc nāves?

Šī eseja pirmoreiz publicēta grāmatā „Dzīvības un nāves noslēpumi” (The Mysteries of Life and Death, 1936). Bīskapa Bārnsa (E.W. Barnes) raksts, uz kuru Rasels atsaucas, publicēts tajā pašā krājumā.

Lai varētu auglīgi spriest par to, vai varam turpināt eksistēt pēc nāves, nāktu par labu noskaidrot, kādā mērā cilvēks šodien ir tas pats, kas viņš bija iepriekšējā dienā. Filozofi ir uzskatījuši, ka pastāv noteiktas struktūras — dvēsele un miesa — un ka tās abas pastāv no dienas dienā, bet dvēsele, reiz radīta, turpina pastāvēt visā nākamībā, savukārt ķermenis uz laiku starp nāvi un miesas augšāmcelšanos tiek iznīcināts.

Šīs doktrīnas daļa, kas attiecas uz pašreizējo dzīvi, pavisam noteikti ir maldīga. Miesa nemitīgi mainās, pakļaujoties barošanās un novecošanās procesiem. Pat ja tā nemainītos, fizika apliecina, ka atomiem vairs netiek piedēvēta nebeidzama eksistence; nav nekādas jēgas sacīt: šis ir tas pats atoms, kas pastāvēja pirms pāris minūtēm. Cilvēka miesas kontinuitāte attiecas uz ārējām pazīmēm un uzvedību, nevis uz substanci.

Tas pats attiecas uz prātu. Mēs domājam, jūtam un rīkojamies, bet līdzās domām, jūtām un rīcībai nav atsevišķas esamības — prāta vai dvēseles — , kas tās īsteno vai pārcieš. Mentālā personas kontinuitāte ir paradumu un atmiņas kontinuitāte: vakar bija kāds, kura justo es varu atcerēties, un šo personu es uztveru kā vakardienas sevi,  taču patiesībā vakardienas es esmu tikai mentālas parādības, kas tagad tiek uztvertas kā daļa no tās personas, kas tos patlaban atceras.  Personu veido pieredzējumi, ko vieno atmiņa un noteiktas tāda veida līdzības, ko mēs dēvējam par paradumu.

Tātad, ja ticam, ka cilvēks dzīvo pēc nāves, mums jāpieņem, ka turpināsies un jaunā veidā atklāsies arī cilvēkam piemitušās rakstura iezīmes un atmiņas.

Neviens nevar pierādīt, ka tā nenotiks. Taču skaidri redzams arī tas, cik tas ir maz ticams. Mūsu atmiņas un ieradumus saista un vieno smadzeņu struktūra — līdzīgi, kā upe ir saistīta ar gultni. Ūdens upē aizvien mainās, taču ietur to pašu virzienu, jo agrāk lijušie lieti izgrebuši zemē šādu ceļu.  Līdzīgi arī cilvēka prātā iepriekšējie notikumi ir izveidojuši ceļus smadzenēs, un pa tiem plūst mūsu domas. Tas ir atmiņu un mentālo ieradumu cēlonis. Taču smadzenes kā struktūra nāves brīdī iet bojā — tādēļ liekas ticami, ka izgaist arī atmiņa. Ir tikpat iemeslu domāt citādi, cik iemeslu gaidīt, ka upe paliks vecajā vietā arī pēc tam, kad zemestrīces dēļ agrākajā līdzenumā radušies kalni.

Atmiņa kopumā un līdz ar to arī (varētu tā sacīt) visas gara kustības ir atkarīgas no kādas īpašības, kas ļoti labi saskatāma atsevišķās materiālās formās, taču dzīvē pastāv arī visos citos veidos. Šī īpašība ir ieradumu veidošana, reaģējot uz atkārtotām līdzīgām parādībām. Piemēram, šādi: spilgta gaisma liek acu zīlītēm sarauties, un, regulāri spīdinot gaismu kāda cilvēka acīs un vienlaikus sitot gongu, galu galā viņa acu zīlītes sarausies no gonga skaņas vien. Šis fakts attiecas uz smadzenēm un nervu sistēmu, tātad — uz noteiktu materiālu struktūru. Tiks atklāts, ka tieši līdzīgi fakti izskaidros mūsu reakciju uz valodu un tās lietojumu, atmiņām un emocijām, ko tās rada, kā arī morālajiem vai amorālajiem rakstura aspektiem, un uz visu, kas veido mūsu mentālo personību, izņemot to daļu, ko nosaka iedzimtība. Daļa, ko nosaka iedzimtība, tiek nodota tālāk mūsu pēctečiem, bet tā atsevišķi nevar pārdzīvot ķermeņa sairšanu. Tādējādi gan mantotās, gan iegūtās personības daļas, ciktāl sniedzas mūsu pieredze, ir apjoztas ar noteiktu ķermenisku struktūru īpašībām. Visiem ir zināms, ka atmiņu var ietekmēt smadzeņu bojājums vai ka tikumīgu cilvēku var skart un padarīt ļaunu padarīt encephalitis lethargica, vai ka gudru bērnu joda trūkums var pārvērst par idiotu. Uzlūkojot šādus un līdzīgus faktus, šķiet diezgan apšaubāmi, ka prāts varētu izdzīvot pilnīgu smadzeņu struktūras bojāeju, kāda notiek, cilvēkam nomirstot.

Ne racionāli argumenti, bet gan emocijas rada ticību nākamajai dzīvei.

Vissvarīgākās no šīm emocijām ir bailes no nāves, kas ir instinktīvas un bioloģiski noderīgas. Ja mēs patiesi un no visas sirds ticētu dzīvei pēc nāves, mums vajadzētu pilnībā pārstāt no tās baidīties. Iznākums būtu dīvains un visdrīzāk tāds, kādu vairums nožēlotu. Bet mūsu cilvēciskie un necilvēciskie priekšteči ir kāvuši un galinājuši savus ienaidniekus daudzu ģeoloģisku laikmetu gaitā, un drosme tiem bijusi izdevīga; tātad spēja, cīnoties par dzīvību, lāgiem pārvarēt dabiskās bailes no nāves uzvarētājiem ir priekšrocība. Dzīvnieku un mežoņu vidū tam kalpo instinktīvs cīņas gars, taču zināmā attīstības stadijā, kā to pirmie pierādījuši musulmaņi, dabiskā cīņas gara uzturēšanu veic ticība paradīzei, kam līdz ar to ir arī ievērojama militāra vērtība. Tādēļ varam piekrist, ka militāristi rīkojas gudri, ieviešot ticību nemirstībai, allaž panākot, ka šī ticība nekļūst tik dominējoša, lai nomāktu interesi par pasaulē notiekošo.

Otra emocija, kas veicina ticību nāves pārdzīvošanai, ir cilvēka pārākuma pielūgsme. Kā saka Birmingemas bīskaps: „Viņa prāts ir lieliskākais instruments, kāds jebkad redzēts, — tas atšķir labu no ļauna. Tas spēj uzcelt Vestminsteras abatiju. Var izgudrot lidmašīnu. Var aprēķināt attālumu no Saules… Vai tad cilvēkam būtu mirstot jāiznīkst pilnībā? Vai šis neatkārtojamais instruments — prāts iet bojā, dzīvībai zūdot?”

Bīskaps turpina pārliecināt, ka „Visums ir veidots un vadīts ar saprātīgu mērķi” un ka nebūtu īpaši gudri radīt cilvēku un pēc tam ļaut tam iet bojā.

Šim argumentam ir vairākas atbildes. Pirmkārt, zinātniskos dabas pētījumos ir atklāts, ka morālu vai estētisku vērtību uztiepšana allaž kavējusi atklājumus. Tika domāts, ka debesu ķermeņi kustas pa apli, jo aplis ir visperfektākā figūra, un ka sugām jābūt nemainīgām, jo viss, ko rada Dievs, ir ideāls, un tādēļ nav jāpapildina; vai ka nav nozīmes cīnīties ar epidēmijām, jo tās ir sods par cilvēku grēkiem, un atliek vien tos nožēlot, un tā tālāk. Tomēr, ciktāl redzam, ir apjaušams, ka daba ir vienaldzīga pret mūsu vērtībām un ka to var saprast tikai, atkāpjoties no mūsu izpratnes par labu un ļaunu. Visumam var nebūt nekāda mērķa, taču nekādas mūsu zināšanas neliecina, ka, ja tāds ir, tam būtu jebkādā veidā jālīdzinās mūsu pašu mērķiem.

Tajā arīdzan nav nekā pārsteidzoša. Doktors Bārnss mums vēsta, ka cilvēks „atšķir labu no ļauna.” Bet patiesībā, kā rāda antropoloģija, cilvēka uzskati par labu un ļaunu mainījušies tik lielā mērā, ka var sacīt — neviens no tiem nav bijis pastāvīgs. Tādēļ nevaram sacīt, ka cilvēks atšķir labu no ļauna; drīzāk gan, ka: daži cilvēki atšķir. Kuri cilvēki? Nīče sniedza pilnīgi citādus argumentus nekā Kristus, un viņa mācību ir pieņēmušas pāris ietekmīgas valdības. Ja zināšanas par labu un ļaunu pieņem par argumentu nemirstībai, mums vispirms ir jāizlemj, vai ticēt Kristum vai Nīčem, tad jāapgalvo, ka kristieši ir nemirstīgi, bet Hitlers un Musolīni — nav, vai otrādi. Spriedumi, skaidri zināms, tiks veidoti kaujas laukā, nevis darbistabā. Tie, kam ir vislabākā nāvējošā gāze, nākotnē tiks uzskatīti par ētiskiem un līdz ar to nemirstīgiem.

Mūsu jūtas un pārliecība par labu un ļaunu, tāpat kā viss cits, kas mums piemīt, ir dabiskas iezīmes, kas attīstījušās cīņā par eksistenci un kurām nav nekāda dievišķa vai pārdabiska cēloņa. Vienā no Ēzopa fabulām lauvai tiek parādīts attēls, kur redzams mednieks, kas medī lauvas, un lauva saka — ja viņa būtu zīmējusi attēlu, tajā būtu redzams, kā lauvas medī medniekus. Cilvēks, saka doktors Bārnss, ir lielisks, jo prot radīt lidmašīnas. Pirms neilga laika populārā dziesmiņā par mušu gudro spēju staigāt pa griestiem bija šāds piedziedājums: „Vai Loids Džordžs prot tā? Vai misters Boldvins prot tā? vai Ramzejs Maks prot tā? Nu ko jūs, NĒ!” Uz šāda pamata teoloģiski ievirzīta muša varētu konstruēt argumentu, ko citas mušas, bez šaubām, atzītu par pilnīgi pārliecinošu.

Vēl jo vairāk — tikai abstrakti domājot, mēs varam izdarīt tik pagodinošus slēdzienus par cilvēku. Domājot par cilvēkiem konkrēti, vairums lielāko daļu uzskata par ļoti sliktiem. Civilizētas valstis tērē vairāk nekā pusi ienākumu, lai slaktētu cita citas iedzīvotājus. Atskatieties morālās degsmes rosinātajā garajā cilvēces vēsturē: upuri, herētiķu spīdzināšanas, raganu medības, grautiņi, kas noveduši pie masveida slepkavībām ar gāzi, kas vismaz kādam no doktora Bārnsa kolēģiem bīskapiem, kuri pacifismu uzskata par nekristīgu, varētu tīri labi iet pie sirds. Vai šīs šausmas un ētiskās doktrīnas, kas tām ir pamatā, tik tiešām liecina par saprātīgu Radītāju? Un vai mēs patiesi vēlamies, lai cilvēki, kas piekopj šīs doktrīnas, dzīvotu mūžīgi? Pasauli, kurā mēs dzīvojam, var pieņemt kā juku un nejaušības rezultātu, taču, ja tā ir lolota mērķa piepildījums, tad to drīzāk izlolojis ļaunums. Manuprāt, nejaušība ir daudz nesāpīgāka un ticamāka hipotēze.

Bertrand Russell. Do We Survive Death? // Bertrand Russell. Why I Am Not a Christian. New York: Touchstone, 1967, pp. 88–93.

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.