Vai dzīve Latvijā ir labāka nekā Kubā?

Ir izvéléts salidzinàt Latviju ar Kubu. Bet Latvija jau nav tradicinàli nekàda ne komunisma, ne sociàlisma lielvalsts vésturiskà griezumà, nevarésim nepiekrist, vai ne? Latvijà kolektivàs atminas atsauces ir dazàdas (tàdà gadijumà tikpat labi var salidzinàt Ulmanlaikus ar Kubu, pieméram, kas es pienemu nav jùsu atsauchu sistémà, kas ir vésturiski ljoti shaura - t.i. viena atsauce - Padomju laiki, kas jùs ljoti ierobezo, iespéjams tendenciozàs izglitibas sistémas delj). Bet tas, ko gribéju teikt ir - kàpéc jùs nesalidzinat pieméram Latviju ar Krieviju, kas ir daudz tuvàks piemérs, un kas bija komunisma lielvalts, kurà shobrid valda kapitàlisms ar lielàko miljardieru skaitu pasaulé, un kura absolùti nereflekté par koomunistiskàm vélmém, pieméram pagarinot pensiju vecumu, kà tas shobrid notiek visàs liberàli noskanotajàs valstis. Un galvenais - kàpéc ne ar Zviedriju, kas ir viena no apbrinotàkajàm un veiksmigàkajàm sociàlistiski spécigi tendétajàm valtim pasaulé (esat tachu par to informéts, ja intereséjaties par sociàlismu?), mums geogràfiski, mentalitàtes un Ziemelniecisko vértibu zinjà tuvàkam modelim nekà Kuba. Kàpéc nesalidzinat ar Franciju, kas ir izcili sociàlistiski veiksmigi funkcionéjosha valsts, kurà pastàv bezmaksas (visnabadzigàkajiem) un gandriz bezmaksas augstas kvalitàtes mediciniskà aprùpe un vél neskaitàmi sociàlo partiju ieviesti sasniegumi ir shis sabiedribas dalja. Kàpéc Kuba??? Tas ir tà kà piekerties Lesson 1, péc komunisma pamatu atklàshanas, pirmreizéjas izlasishanas. Jùs esat pétijis Zviedrijas un Francijas politiski ekonomiskàs sistémas? Vai jùs Kubas piemérs piesaistija vairàk tàpéc, ka tajà vara izmato totalitàrisma iezimes, un tad jau runa vairs nav par ekonomisko labklàjibu kà galamérki? Jo, atlaushos atgàdinàt, ka dzivojot shàdos rezimos, iestàjas Stokholmas sindroms, kura attàls pàrnésàtàjs ceru, neesat, jo jùs tachu zinat, ka Latvija nebija komunisktika vai sociàlistiska valsts, bet totalitàra, geogràfiski paklauta, kolonizéta teritorija, vai ne? Tas tà, lai tas sàkuma salidzinàjuma punkts bùtu precizi nodefinéts. Vélreiz - pastàv ljoti daudz veiksmigi un reàlistiski sociàlo vértibu sistému pieméri, kuros nav jàéd pupinjas ar risiem katru dienu, un katru dienu un vélreiz katru dienu un neko citu vietéjajai populàcijai (parunàjot ar cilvékiem, kas Kubà pavada divus méneshus gadà). Starp citu - ljoti veseligs vegànisks uzturs, jo sajaucot risus ar pàkshaugiem édienam veidojas papildvériba un tas aizstàj proteinus.

P. S. Cienijamie raksta komentétàji, bija ljoti interesanti lasit jùsu precizi dokumentétos komentàrus. Bùtu interesanti lasit jùsu rakstus Satori, ja tas atbilst, protams, ja tas atbilts editoriàlajai linijai.

"Tā kā šis ir mēģinājums būt polemiskam nevis zinātniskam, tad faktu pielāgošana vajadzībām, manuprāt, nav nekas traks."

Raksts, protams, ir zema līmeņa demagoģisks pamflets, bet vismaz priecē tas, ka autors paša rakstīto atzīst par tendenciozu ekonomiskā/sociālā kreisuma apoloģiju, kas izriet no viņa paša ideoloģiskās angažētības. Interesanti, kura LV universitāte var lepoties ar šādu infantili kreisu mācībspēku? Šajā gadījumā valsts varētu īstenot autora pieminēto runas/uzskatu brīvības ierobežošanu un attīrīt akadēmisko vidi no šādiem subjektiem.

Tikai vienu autors aizmirsa paskaidrot: kāpēc kubieši vēl aizvien laivās un uz riepām bēg uz Ameriku (vairāki miljoni jau tur ir nonākuši), bet ASV iedzīvotāji nelaivo uz Kubu?
Manā izpratnē šis raksts ir klasisks kreisās demagoģijas paraugs. Savulaik pie cita šā autora raksta tepat Satori par politik/ekonomikas lietām ('Sapņi par nākotni..', 12.2018) mēģināju komentārā ieteikt Šuvajeva kungam painteresēties par sociālisma gaišo ideju īstenošanu un tās rezultātiem pēdējos 20 gados Venecuēlā, taču autoram tuvāka tomēr izrādījusies Brīvības Sala.
Daudz kas mani šai rakstā iejūsmināja: gan daži apbrīnas vērti 'statistikas' dati - "par spīti tam, ka tautsaimniecības apjoms samazinājās par trešdaļu, bezdarba līmenis kritās no 5,4% uz 4,3%" (ak, kā gan šeit neatminēties padomjlaiku teicienu: 'mēs izliekamies, ka strādājam, viņi izliekas, ka mums maksā'), gan apbrīnojamā naivitāte par 'konsultatīvajām sapulcēm, kurās varēja piedalīties ikviens' būtisku jautājumu apspriešanai un izlemšanai, gan visai netaktiskas muļķības - piemēram, Latvijas Praida organizēšanas grūtību pieminēšana pretstatā Kubā valdošajai brīvībai (vismaz man zinot, ka pirms pāris nedēļām Havanā Praida gājiena dalībniekus arestēja).
Traktējot Latīņamerikas, arī Kubas, vēsturi, varbūt nevajadzētu vadīties tikai pēc ļoti kreisā urugvajieša Galeano 1971. gadā sarakstītas grāmatas (labas!), bet palasīt arī šo to citu. Par Kubu varētu ieteikt kaut vai kubiešu daiļliteratūru, kas radusies pēc 'dižās revolūcijas' un kuras autori lielākoties emigrējuši (Guillermo Cabrera Infante, Severo Sarduy, Reinaldo Arenas, no jaunākiem Pedro Juan Gutierrez, Abilio Estevez u.c.). Bet vēl labāk - aizbraukt uz Kubu (Kreicbergs to, cik saprotu, atšķirībā no šā raksta ir darījis) un izbaudīt sociālismu uz vietas. Ja nebūs nodoma vai nepietiks līdzekļu dzīvot Havanas vai Varadero 'all inclusive' viesnīcās, iesaku tualetes papīru gan paņemt līdzi no liberālajā kapitālismā pagrimušās Latvijas.

Manuprāt, Latvija var labāk, nekā Kuba. Ja mēs ieviestu demokrātisku sociālismu bez tādām pārmērībām, kā ceļošanas aizliegums, bet ar strādnieku padomēm uzņēmumu vadībā un strādājošo kooperatīviem privāto uzņēmumu vietā, ar valsts un kooperatīvu komercbankām, Latvija varētu ievērojami celt labklājību un izskaust nevienlīdzību.

"Šīs iekārtas bija/ir sociālistiskas. Ne velti PSRS ir akronīms Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai."

Šai saistībā aicinu autoru aplūkot Dr. hist. Dainas Bleieres grāmatas "Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR" 8. — 10. lpp., kurā autore risina sarežģīto terminoloģijas jautājumu. Konsensus, šķiet, ir, ka jēdziens "sociālistiskas" valstis nav piemērots šo valstu raksturošanai, jo, tāpat kā termins "padomju", ir pašnosaukums, kas uzdod vēlamo par esošo. Protams, zinātnē vienlīdz lieto visus šos apzīmējumus, taču pēc būtības t. s. "sociālisma nometnes" valstis bija "Komunistiskā sistēma", kuras valstīs tādā vai citādā formā pastāvēja Komunistiskās partijas diktatūra. Piemērots apzīmējums varētu būt režīmi — komunistiski režīmi; tādi režīmi, kuru mērķis ir ar vardarbīgiem (vai vēlāk — represīviem līdzekļiem) panākt komunisma izveidi.

Šķiet, autora sarkano dogmātiku tomēr nodod tādas nosacīti nemainīgas frāzes kā “Brīvība, ko svinam, bieži vien izrādās brīvība izmantot citu ļaužu nelaimes savā labā” - nopietni? Cik gadu šai simtkārt atspēkotajai domai, līdz banalitātei novestajam kapitālisma kritikas talking pointam? 150? 200? Vēlreiz, kaut vai 101. reizi - kapitālisms n a v zero sum game.

- un tas viss par spīti atsevišķiem pareizi pamanītiem momentiem (kuri ir mierīgi risināmi klasiska kapitālisma apstākļos, valsts un tirgus + privātās uzņēmējdarbības sinerģijā). Finansu kapitālu autors nezkāpēc vienādo ar kapitālismu. Ir dažādi kapitāli(smi).

Lai arī saprotu raksta ieceri uzsvērt Latvijas ekonomiskās politikas sekas un meklēt alternatīvu, tas tiek darīts, pielāgojot faktus savām vajadzībām. Galu galā, "man nav ilūziju" jau pasaka, ka īstā nostāja ir atrasta.

Teikt, ka Kuba un Latvija ir nabadzīgas valstis liek jautāt – pēc kādas mērauklas tiek apzīmēta nabadzība? Pēc IndexMundi, Kubā PPP uz cilvēku 2016. g. bija 11'900$, Latvijā 2017. g. 27'300$. Autors var atzīmēt, ka tas neiekļauj Kubas iedzīvotājiem pieejamās sociālās garantijas, taču tādā gadījumā ir jautājums, kāpēc autors šādu mērauklu vispār pieminējis. Tāpat interesanti, ka saite uz rakstu, kas apzīmē to, ka Kubas iedzīvotājiem ir vairākas iezīmes, kas tipiskas vidusšķirai, arī rakstīts, ka mājas, kas iedzīvotājiem pieder, bieži sabrūk, ka nereti pārtrūkst elektrības padeve, internets un, jā, pat ēdiens. Šķiet ciniski sistemātisku pārtikas trūkumu salīdzināt ar jaunākajām precēm "Rimi".

Mazliet par ārstiem Kubā – viņi diemžēl ir pakļauti milzīgai ekspluatācijai no valsts puses, strādā ļoti garas maiņas un ir spiesti strādāt kā taksisti vai doties peļņā uz ārzemēm. (https://www.statnews.com/2017/02/08/cuba-doctors-meager-pay/) Saprotu, ka šī problēma ir aktuāla arī Latvijā, pat, ja ne tik saasināti, kā Kubā. Tikai gribēju atgādināt, ka iemesls garajām rindām ir personāla trūkums, un šo personālu nevar vienkārši uzburt – tie ir vēl cilvēki, kuriem jānodrošina pienācīgas algas, situācijā, kurā jau tagad mediķu algas Latvijā ir pārlieku zemas.

Vērtējot nabadzību Latvijā 90.-o vidū kā "radušos, par spīti starptautiskajai "palīdzībai"" (autoram uzsverot savu ironisko attieksmi pret Rietumvalstu ietekmi), tā šķietami tiek atzīmēta kā kaut kāds punkts, kas ir sasniegts. Protams, ka deviņdesmitajos valsts un ekonomiskās iekārtas maiņas dēļ valdīja nabadzība, bet tā ir strauji samazinājusies. Tāpat salīdzināt rindas pēc pārtikas, kas Kubā šķietami ir sistemātiska problēma, ar rindām NVA krīzes laikā, nozīmē implicēt, ka šī problēma ir visu laiku. Sakot "izskatās, ka šis fenomens nebūt nav pazudis no mūsu sabiedrības dzīves pēdējos trīsdesmit gados", autors uzsver šīs rindas kā nepārtrauktu parādību, nevis saasinājumu, kas ir nepamatoti, jo krīzes laika bezdarbs nav nepārtraukta parādība.

Par birokrātiju – Kreicberga ierakstā uzsvērta nevis birokrātija kā tāda, bet tās politiskais pielietojums, lai padarītu valdībai nepieļaujamo neiespējamu. Tai skaitā tiek minēta dārgā izceļošanas maksa, kas valsts sektorā strādājošajiem – tai skaitā ārstiem – izmaksātu aptuveni gada algu. Pavisam piekrītu, ka varam runāt par Saūda Arābiju, AAE un lēnā garā arī par Turciju kā par autoritārām valstīm, un iespējams, ka salīdzinot ar dažām no tām Kubā ir iespējama kaut kāda pilsoniskā dalība politikā. Taču šaubas rada tēze par sapulcēm, kurās var piedalīties "ikviens". Ja par nepieņemama viedokļa paušanu var piedzīvot represijas, šāds situācijas atspoguļojums zaudē savu cerīgo, demokrātisko garu. Šo notušēt, sakot, ka jebkurā sabiedrībā ir kaut kādas runas normas, kuras visi ievērojam, nozīmē ignorēt sekas šo runas normu neievērošanai. Ja man ir plašas iespējas teikt, ko vēlos, tāpēc, ka manas domas nav bīstamas, es priecājos dzīvot sistēmā, kuru neapdraud domas brīvība, un kurā katra nepareizi izteiktā frāze neviļus nekļūst par protestu.

Pieminot G20 protestus Hamburgā, daļa protestētāju bija vardarbīgi un iznīcināja apkārtnē esošo īpašumu. Ir atšķirība starp runas brīvību un šāda veida destruktīvu rīcību. Protams, protestētāju piekritēji var diskutēt par to, vai nežēlīgais kapitālisms nav mūs novedis līdz situācijai, kur šāda reakcija ir ne tikai pieļaujama, bet arī neizbēgama, tomēr tā ir kvalitatīvi atšķirīga situācija no vienkāršas runas brīvības. Man šķiet, ka autora pieminētais jautājums par dažādiem protestiem Latvijā izceļ būtisku problēmu, un es pavisam piekrītu, ka ir svarīgi runas brīvību sargāt arī brīžos, kad šī runa valdošajai iekārtai nav pieņemama.

"Brīvības vārds būs tukša metafora tikmēr, kamēr valsts mērķis nebūs nodrošināt ikvienam iedzīvotājam labu izglītību, pieejamu veselības aprūpi un mājokli, taisnīgi atalgota darba iespējas." Bet kāpēc? Tā nav metafora, tā ir vienkārši vilšanās brīvībā. Šī vilšanās uzsver, ka brīvība nav tas pats, kas labklājība, un mēs varam droši minēt to, ka ar pliku brīvību nepietiek. Tāpat nepietiek arī ar pliku labklājību.

Manuprāt, rakstā tiek tikai garāmejot pieminēts, iespējams, būtiskākais faktors deviņdesmito jukās un nabadzībā — pārrāvums. Pat, ja Kuba deviņdesmitajos zaudēja lielāko ekonomisko partneri, tā nezaudēja valsts iekārtu un tā varēja turpināt iesākto režīmu. Latvijas gadījumā būtisks ir fakts, ka ex-impērija ir tepat kaimiņos un alternatīva ASV ietekmes sfērai ir nevis utopisks sociālisms, kurā valsts par visiem rūpējas, bet pavisam cita ranga cinisms.

Saprotu, ka komentārs sanācis kritisks, tomēr piekrītu, ka autora izceltās problēmas patiešām ir aktuālas. Iespējams, ka mums ir domstarpības tajā, kā tās risināt. Ir būtiski mazināt rindas pie ārstiem, empātiski saprast ekonomiskos apstākļus, kas vada cilvēku nostaļģiju pēc PSRS, taču izdevīgi uzburtā Kubas aina ir vien aina.

Neintetesē ekonomika, cilvēks nedzīvo no maizes vien. Kā Kubā ir ar Dievu, kristietību, baznīcu?