Foto: Unsplash.com
 
Sabiedrība
04.06.2019

Vai dzīve Latvijā ir labāka nekā Kubā?

Komentē
21

Nesen "Facebook" portālā pie manis atklejoja Toma Kreicberga sponsorēts reklāmraksts "Nostalģija pēc komunisma? Nē, paldies!", kurā autors aplūko trīs iemeslus, kas dzīvi Kubā padara viņam nepieņemamu. Nabadzība un rindas, birokrātija, kā arī bailes par savu drošību, izsakot viedokli vai veicot noteiktas darbības, ir, autoraprāt, komunismu raksturojoši elementi. Manuprāt, šis skatpunkts sniedz lielisku iespēju uzsākt plašāku sarunu par to, vai minētās iezīmes ir vai nav raksturīgas arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai un kas īsti atšķir kapitālisma un komunisma iekārtas. Iespējams, autors izmantojis skaļus apgalvojumus, lai piesaistītu uzmanību savai jaunajai grāmatai, tāpēc mans mērķis nav kritizēt viņa pārliecību. Es neesmu dzīvojis Kubā un esmu pārliecināts, ka dzīve Padomju Savienībā man nepavisam neietu pie sirds. Neapšaubāmi, viens no ieguvumiem, dzīvojot esošajā politiskajā sistēmā, ir iespēja publicēt šo rakstu, nebaidoties par savu drošību.

Tajā pašā laikā man nav ilūziju par šī brīža Latvijas politisko un ekonomisko stāvokli. Ja aktuālās problēmas tiek attaisnotas ar "kādreiz bija vēl sliktāk", tad, manā skatījumā, tā ir slēpšanās no atbildības un ideoloģiska acu aizmālēšana. Nezinu, vai minētā raksta autors to cenšas darīt, tāpēc mani argumenti nav jāuztver kā "Šuvajevs kritizē Kreicbergu". Mans nodoms ir daudz ambiciozāks: rosināt sarunu par to, kā ir mainījusies Latvijas sabiedrības dzīve kopš neatkarības atgūšanas, izmantojot Kubas piemēru kā salīdzinošu atsauces punktu. Pārmaiņas šajā laika posmā ir temats, par kuru konstruktīvas sarunas dzirdamas reti. Sabiedrības spriedumos noteikti nepastāv konsenss, bet, ja ceram dzīvot veselīgā sociālā vidē, tādu noteikti vajadzētu meklēt.

Iesākumā maza atkāpe. "Komunisms" ir nekorekts termins, lai apzīmētu PSRS un Kubas politiskās sistēmas. Šīs iekārtas bija/ir sociālistiskas. Ne velti PSRS ir akronīms Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Līdzīgi Kubas konstitucionālā iekārta tiek definēta kā sociālisma valsts. Saskaņā ar Kārļa Marksa mācību komunisms ir stadija pēc sociālisma, kurā, lai organizētu sabiedrības dzīvi, valsts struktūra vairs nav nepieciešama. Ir būtiski izvairīties no emocionāli uzlādētu konceptu lietošanas – it īpaši, ja tie apzīmē neeksistējošu realitāti. Bieži dzirdam nosaukumu "postkomunisma valstis", kas ir tā saucamais oksimorons jeb loģiski pretrunīgas pazīmes piedēvēšana kādai reālijai. Šajā gadījumā apjukums rodas no tā, ka attiecīgo valstu vadošās partijas sauc par komunistiskām.

Visumā Kuba ir nabadzīga valsts – par to nav šaubu. Tomēr tāda ir arī Latvija, par spīti (vai pateicoties?) mūsu radikālajam kapitālismam. Ekonomiste Emīlija Morisa (Emily Morris) pirms pāris gadiem publicēja rakstu, kurā norādīja: Kubas sociālekonomiskie rādītāji ir pat labāki nekā bijušajām Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) valstīm – tātad arī Latvijai. Piemēram, zīdaiņu mirstība Latvijā un Kubā ir praktiski vienādā līmenī. Toties Kubā cilvēki dzīvo vidēji par pieciem gadiem ilgāk nekā mūsu valstī. Tā ir iespaidīga atšķirība. Jāatzīmē, ka ir sarežģīti salīdzināt nabadzību Latvijā un Kubā, jo šajā Karību jūras reģiona valstī veselības aprūpe un izglītība ir pieejama bez maksas. Latvijas dārgā un neefektīvā veselības aprūpes sistēma (pie tās atgriezīšos vēlāk) ir būtisks iemesls tam, kāpēc 23,3% mūsu līdzpilsoņu atrodas uz nabadzības riska sliekšņa. Šajā rādītājā Latvija konkurē ar Irāku. Kubas iedzīvotāji varbūt nebraukā ar BMW, taču viņiem nav jāsatraucas par medicīnisko pakalpojumu pieejamību. Turklāt, pievēršot uzmanību arī citiem sociālajiem rādītājiem, redzams, ka Kubas sabiedrību raksturo vairākas iezīmes, kas tipiskas vidusšķirai, – kopumā augsts izglītības līmenis, augsts darba tirgū nodarbināto sieviešu skaits, mazs bērnu skaits ģimenē, augsts privātīpašumā esošu mājokļu īpatsvars un samērā zemas mājokļa un transporta izmaksas. Daži no šiem rādītājiem Latvijai ir tikai attāls sapnis nākotnē.

Vai nolietojusies enerģētikas infrastruktūra, zemi ienākumi, interneta trūkums ir iezīmes, kas saistāmas ar sociālisma iekārtas neefektivitāti? Bez konteksta tā varētu šķist, taču, neņemot vērā starptautiskos un vēsturiskos apstākļus, jebkurš spriedums par kādas valsts attīstības līmeni ir nepilnīgs. Gluži tāpat kā nevar pilnvērtīgi analizēt Latvijas ekonomikas sasniegumus un neveiksmes, nepieminot ASV un Eiropas Savienības ietekmi, tāpat nevar skatīt Kubu kā citu planētu, kas pastāv ārpus finanšu un ekonomisko tirgu orbītas.

Brīdī, kad sabruka PSRS, Kuba zaudēja savu lielāko sabiedroto. Tā kā šīs valsts režīms pretojās tā sauktajam "Vašingtonas konsensam" (Latvijā tā rezultātā plosījās bezierunu privatizācija un cenu liberalizācija), Kuba ātri vien nokļuva starptautiskā izolācijā. Te nav runa tikai par ASV embargo – ASV ietekme ir pietiekami liela, lai ierobežotu arī citu valstu iespējas tirgoties ar Kubu. Mēs varam tikai minēt, cik grūti Latvijai nāktos pielāgoties jaunajiem apstākļiem pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, ja mūsu valsts amatpersonas būtu uzstājušas uz nacionālās suverenitātes saglabāšanu un tiesībām noteikt vietējo ekonomisko politiku, tai skaitā ārvalstu investīciju plūsmu. Kuba šajā laikposmā nesaņēma teju nekādu starptautisko palīdzību, taču, par spīti tam, ka tautsaimniecības apjoms samazinājās par trešdaļu, bezdarba līmenis kritās no 5,4% uz 4,3%. Nemainījās Kubas politiskā režīma prioritāte – cilvēku materiālais nodrošinājums un sociālās drošības spilvens. Tikmēr 1997. gadā 90% Latvijas ģimeņu ar trim bērniem atradās uz nabadzības sliekšņa. [1] Vai nav paradoksāli, ka Latvijas neveiksmīgie sociālie indikatori ir radušies, par spīti starptautiskajai "palīdzībai", savukārt Kuba ir saglabājusi savus sasniegumus, par spīti starptautiskai izolācijai?

Viens no galvenajiem nabadzības iemesliem Kubā ir neattīstītā lauksaimniecība. Tomēr atkal – pieņemt, ka tas ir sociālisma dēļ, būtu tuvredzīgi. Pirms Fidela Kastro nākšanas pie varas Kubas galvenā un faktiski vienīgā eksportprece bija cukurs. Urugvajiešu rakstnieks Eduardo Galeano savā lieliskajā grāmatā "Latīņamerikas atvērtās vēnas" (Open Veins of Latin America) visai skarbi apraksta vardarbīgo procesu, kura gaitā, cukura ražošanai kļūstot par lauksaimniecības pamatu, Kuba tika padarīta par Spānijas un vēlāk ASV vasaļvalsti. Šīs vardarbības sekas ir jūtamas joprojām. Pārtikas suverenitāte vienmēr ir bijusi Kubas mērķis, taču bez labvēlīgas starptautiskās sabiedrības attieksmes šis process ir izaicinājumu pilns.

Latvija ir dziļi integrēta starptautiskajos tirgos, taču neseni dati liecina, ka gandrīz puse mājsaimniecību bijušas pakļautas ekonomiskai spriedzei. [2] Mēs varam lasīt, ka mūsu valstī 74% vientuļo senioru vecumā virs 65 gadiem dzīvo nabadzībā, Latgalē 44% cilvēku atrodas uz nabadzības riska sliekšņa, un gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju izdzīvo ar ne vairāk kā 450 eiro mēnesī. Ja kāds ilgojas pēc "komunisma", tad varbūt vaina jāmeklē ne tik daudz cilvēciskajā kļūmē "aizmirst slikto", bet drīzāk politiskajos lēmumos, kas tika pieņemti uzreiz pēc tam, kad Latvija atguva valstisko neatkarību?

Tiktāl par nabadzību. Latvijā vismaz varam ieiet "Rimi" un paši sevi apkalpot – produktu plaukti tiek regulāri atjaunoti agrā rīta stundā, kamēr saldi dusam. Veikalos rindas tiešām ir retums, bet tās nebūt nav pazudušas – tikai transponētas uz citām jomām. Ikvienam ir kļuvis skaidrs, ka Latvijā darbojas duāla veselības sistēma: tiem, kuri var samaksāt, un tiem, kuri to nevar atļauties. Pēdējiem ir jāsēž rindā. Turklāt šis apstāklis ir ne vien normalizēts, bet pat institucionalizēts – mājaslapu "Rindapiearsta.lv" nevar uztvert citādi. Uz vizīti pie reimatologa, piemēram, jāgaida vairāk nekā pusgadu. Bērniem rinda pie acu ārsta var ilgt vairākus mēnešus. Ne velti jaunās veselības ministres galvenais uzdevums, stājoties amatā, bija rindu samazināšana. Būtu interesanti uzzināt, cik vidēji ilgi Kubas iedzīvotāji stāv rindā pēc veikalu produktiem un vai viņiem ir izveidota atsevišķa mājaslapa, kas rindā stāvēšanu padara ērtāku. Nav nepieciešams iedziļināties iemeslos, kādēļ rodas katastrofāli garās rindas cilvēkiem, kuriem bieži vien ir nepieciešama tūlītēja medicīniskā palīdzība, lai nojaustu, ka tie ir cieši saistīti ar Latvijas politisko ekonomiku. Spēja uzturēt veselību patlaban ir atkarīga no katra paša maksātspējas. Lai arī kādus spriedumus mēs izteiktu par Kubu, vismaz iedzīvotāju veselība tur tiek uzskatīta par pašsaprotamu prioritāti.

Turklāt rindas ir novērojamas ne tikai slimnīcās. Ikviena jauna ģimene Rīgā labi zina izaicinājumus saistībā ar bērna iekārtošanu bērnudārzā. Tiek ziņots, ka Rīgā rindā gaida ap tūkstoš (!) bērnu. Šīs rindas, protams, ir virtuālas, gluži kā Kubā, bet to apmēri ir dramatiski. Vēl nesen rindā nācās stāvēt arī Eiropas Parlamenta vēlētājiem – daži pilsoņi izlēma tomēr netērēt savu laiku un rindu pameta. Līdzīgi daudzi, visticamāk, atminas slaveno virtuālo rindu pēc Dziesmu svētku biļetēm. Kā izrādās, Kreicberga otrs pieminētais faktors Kubas, viņaprāt, nepatīkamajā dzīvē, proti, birokrātija, arī ir cieši saistīts ar rindām. Lienes Ozoliņas-Ficdžeraldes nesen publicētais raksts [3] ilustrē situāciju Nodarbinātības valsts aģentūrā finanšu krīzes laikā. Darba meklētāji bija spiesti apmeklēt dažādas darbnīcas un lekcijas, kur viņus instruēja aktīva dzīvesveida radīšanā (Nepārstāj meklēt darbu!), tikmēr viņu ikdiena šajā aģentūrā pārsvarā pagāja… sēžot rindā. Gaidīšana sākās līdz ar reģistrāciju, kas mēdza ilgt vairākas stundas; pēc tam bija jāgaida aptuveni divi mēneši, līdz darba meklētājs varēja satikt savu nodarbinātības aģentu. Cilvēki iepazinās cits ar citu, runājot par rindām – rīta rindām, pusdienas rindām, vakara rindām utt. Izskatās, ka šis fenomens nebūt nav pazudis no mūsu sabiedrības dzīves pēdējos trīsdesmit gados.

Līdzīgi ir ar birokrātiju – tā nekur nav pazudusi, un pieļauju, ka ikviens no mums varētu pastāstīt kādu amizantu un tajā pašā laikā absurda pilnu stāstu par savu pieredzi saskarē ar valsts administratīvo aparātu. Uzņēmēji – sociālā grupa, kas tiek definēta kā Latvijas labklājības stūrakmens, – norāda, ka birokrātija ir būtisks šķērslis ikdienas darbā. Kā izteicās mans paziņa, kurš vada sociālo uzņēmumu, – vienīgā atšķirība starp viņa "parasto" un sociālo uzņēmumu ir birokrātijas apmērs otrajā gadījumā. Tas tomēr šķiet visai savādi: valsts aparātam vajadzētu darboties tā, lai pēc iespējas atvieglotu darbības, ko valsts uzskata par vēlamām. Tāpēc neticami sarežģītā nodokļu maksāšanas procedūra ir īpaši paradoksāla. Joprojām meklēju cilvēku, kurš, liekot roku uz sirds, varētu pateikt, ka lieliski orientējas šajā nodokļu labirintā. Mēs esam pieraduši domāt, ka birokrātija ir raksturīga sociālisma valstīm, kam jāadministrē visa ekonomika. Tomēr tirgus ekonomika paļaujas uz birokrātiskām struktūrām vēl vairāk. Tās iet roku rokā. Piemēram, ierēdņu skaits Krievijā laika posmā no 1992. līdz 2004. gadam pieauga no viena miljona līdz 1,26 miljoniem. [4] Šis rādītājs ir īpaši interesants, ņemot vērā, ka tobrīd valstī valdīja vispārējs ekonomisks haoss un kaut ko administrēt bija izaicinājums per se. Antropologs Deivids Grēbers (David Graeber) pat ir izvirzījis tā dēvēto "liberālisma dzelzs likumu": jebkura reforma, kuras mērķis ir atbrīvot un veicināt tirgus spēku darbību, neizbēgami noved pie birokrātisku noteikumu un ierēdņu skaita pieauguma.

Visbeidzot – par bailēm. Esmu jau pieradis pie tā, ka Kuba tiek viennozīmīgi klasificēta kā totalitāra valsts, tikmēr Saūda Arābija, Turcija, AAE u.c. dažādu ģeopolitisku un ekonomisku iemeslu dēļ kaut kā veiksmīgi izsprūk no šī apzīmējuma. Varu tikai norādīt, ka pēdējos 30 gados Kubas "diktatori" vairākkārt organizēja konsultatīvas sapulces, kurās piedalīties varēja ikviens un kurās tika apspriesti būtiski lēmumi saistībā ar valsts nākotni. Šo sapulču rezultātā attiecīgie lēmumi tika arī mainīti. Nenoliedzu, ka Kubā informācijas telpa tiek kontrolēta, tomēr bieži vien kontroli pamato bažas par ASV iejaukšanos valsts ekonomikā. Arī mums tas nav nekas svešs. Patlaban notiek diskusijas par Krievijas mediju ietekmi Latvijas informatīvajā telpā un to ierobežošanu. Vārda brīvība nav lieta, kas vai nu pastāv, vai nepastāv; vārda brīvību nosaka attiecības starp cilvēkiem – normas par to, ko var un nevar publiski sacīt noteiktā kontekstā, un šīs normas vienmēr ir plūstošas. Arī mūsu liberālajā demokrātijā pastāv runas limiti. Varbūt noteicošais iemesls, kāpēc mēs neizjūtam bailes, izsakot savas domas, ir tas, ka šīs domas nav nevienam bīstamas? Vai nav tā, ka mēs visi runājam monotonā balsī un mūsu teiktajam nav būtiskas sociālas ietekmes? Apskatot bildes no G20 samita Hamburgā, ko pavadīja plaši protesti, ir grūti iedomāties, ka protestu dalībniekiem varēja nebūt bail. Tā bija kara zona Eiropas vidū. Organizējot protesta pasākumus Latvijā un tajos piedaloties, mana pieredze saskarsmē ar policiju vienmēr ir bijusi visnotaļ patīkama un profesionāla. Taču problēmas, kas motivēja šos protestus, – dzīvnieku aizsardzība un klimata krīze – valdošajai kliķei liekas absolūti beznozīmīgas. Kas notiktu, ja protesti skartu jautājumus, kas ir būtiski svarīgi esošās politiskās kliķes varai, piemēram, saistībā ar tirgus ekonomikas un finanšu institūciju bezierunu dominanci mūsu sabiedrībā? Varbūt pat nav jāaizdomājas tik tālu – atliek iztaujāt Praida gājiena organizatorus, vai viņiem adresētie apvainojumi un draudi nerada bailes par drošību.

Turklāt cenzūra bieži vien ir nemanāma un klusa. To esmu pieredzējis uz savas ādas, strādājot universitātē, kur mana nelokāmā kritika par esošo ekonomisko katastrofu Latvijā tiek uztverta mazliet neticīgi un mani aicina šo kritiku apslāpēt. Esmu dzirdējis līdzīgus stāstus no cilvēkiem, kuri strādā mediju vidē, – viņu pamatotā un godīgā kritika tiek atmaidzināta. Uzbrukumus žurnālistiem no konkrētām politiskajām partijām jau esam pieņēmuši kā pašsaprotamu parādību. Varbūt cenzūra ir bīstamāka tad, ja tā nerada bailes apkārtējos?

Latvijas un Kubas salīdzināšana nekad nebūs korekta, jo atšķirību ir pārāk daudz. Tomēr mēģinājums to veikt sniedz iespēju izvērtēt, kādi patiesībā ir mūsu sasniegumi pēdējo 30 gadu laikā un, vēl svarīgāk, – kādi tie varētu būt nākamajos 30 gados. Brīvība, ko svinam, bieži vien izrādās brīvība izmantot citu ļaužu nelaimes savā labā. Brīvības vārds būs tukša metafora tikmēr, kamēr valsts mērķis nebūs nodrošināt ikvienam iedzīvotājam labu izglītību, pieejamu veselības aprūpi un mājokli, taisnīgi atalgota darba iespējas. Mēs neapšaubāmi maldāmies, pieņemot, ka jebkura ekonomiska sistēma, kas uzsver veselības un izglītības nozīmi sabiedrībā, neizbēgami noved pie "domu policijas" un gulagiem. Manuprāt, ja reiz cilvēces vienīgā izvēle ir starp pasauli, kuras gaitu nosaka bankas un investori, un tādu, kur labklājības cena ir ziņotāji un darba nometnes, tad varbūt, sekojot Alekseja Karamazova piemēram, labāk ir cieņpilni atdot atpakaļ izrādes biļeti, nevis izlikties, ka mūsu ikdienu piepilda burvīga harmonija. 

[1] Mežs, I., Leiškalns, P. (2017) Demogrāfiskā situācija. No: Latvijas tautsaimniecības vēsture, Rīga, Jumava.

[2] Ekonomisko spriedzi definē kā mājsaimniecības nespēju nodrošināt vismaz divus no šiem rādītājiem: segt īri un komunālos maksājumus; uzturēt mājokli siltu; atļauties segt neparedzētus izdevumus; ēst gaļu vai līdzvērtīga uztura veģetāro ēdienu katru otro dienu; doties brīvdienās ārpus mājām vienreiz gadā vismaz uz vienu nedēļu. (Bela, B., Ņikišins, J. (2018) Ilgtspējas sociālā dimensija: vai virzāmies pretī labklājībai un cieņpilnai dzīvei? No: Ilgstpējīga attīstība un sociālās inovācijas, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds)

[3] Ozoliņa-Fitzgerald, L. 2016. A state of limbo: the politics of waiting in neoliberal Latvia. The British Journal of Sociology. 67 (3)

[4] Graeber, D. 2014. The Utopia of Rules. Melville House

Andris Šuvajevs

Ekonomikas un politikas pētnieks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!