Vai dzeja vēl ir iespējama? Nobela lekcija 1975. gadā

Ja nekļūdos, Nobela prēmija tiek pasniegta septiņdesmit piekto reizi. Un, kaut arī daudzi zinātnieki un rakstnieki izpelnījušies šo iespaidīgo atzinību, tomēr tikai nedaudzi vēl dzīvo un strādā. Daži no viņiem ir šeit, un es viņus sveicinu un vēlu to labāko. Pēc visai izplatīta uzskata, kas radies no mazticama pravietojuma, šajā vai tuvākajos gados visā pasaulē (vai vismaz tajā pasaules daļā, kuru var saukt par civilizētu) notiks milzīga vēriena vēsturiskā attīstība. Saprotams, runa nav par eshataloģisku pavērsienu, par cilvēces galu, bet gan par jaunas sociālās harmonijas iestāšanos, kuras nojausma atrodama vienīgi plašajā Utopijas valstī. Pēc šī pavērsiena Nobela prēmija būs sasniegusi savu simto reizi, un tikai tad varēs izdarīt kopsavilkumu, cik lielā mērā Nobela fonds un prēmijas piešķiršana veicinājusi jaunās kopdzīves sistēmas veidošanos – lai tā būtu vispārēja Labklājība vai Pagrimums, bet tik iespaidīgs, ka pieliktu punktu nebeidzamajiem disputiem par dzīves jēgu vismaz uz daudziem gadsimtiem. Ar to es domāju cilvēka dzīvi un nevis aminoskābju parādīšanos, kas notika pirms vairākiem miljardiem gadu, ne arī substances, kas padarīja iespējamu cilvēka rašanos un varbūt saturēja sevī viņa ieceri. Cik ilgs gan tādā gadījumā ir deus absconditus ceļš! Taču es negribu novirzīties no tēmas un vaicāju sev, vai ir attaisnojusies pārliecība, kuru atbalsta Nobela prēmijas nolikums, t. i., ka zinātnes (ne visas vienādā nozīmē) un literārie darbi ir veicinājuši jaunu, visplašākajā izpratnē humānu vērtību izplatīšanu un aizstāvēšanu. Atbilde, bez šaubām, ir apstiprinoša. Garš būtu to cilvēku vārdu saraksts, kuri, dodami cilvēcei, ir saņēmuši atzinību ar Nobela prēmijas starpniecību. Taču nesalīdzināmi plašāks un nepārtrauktāks būtu to vārdu leģions, karaspēks, kuri, paši to neapzinoties, strādā cilvēces labā visdažādākajos veidos un nekad nav tiekušies pēc prēmijām, jo viņi nav sarakstījuši akadēmiskus darbus vai ziņojumus un nekad nav iedomājušies iespiest «savus niekus». Protams, ka pastāv tīru, neaptraipītu dvēseļu pulki, un tas ir šķērslis (dabīgi, ka nepietiekams), kas neļauj izplatīties patērētāja garam, kurš visdažādākajās pakāpēs – līdz pat korupcijai, noziegumam un visāda veida vardarbībai un neiecietībai – lauž sev ceļu. Stokholmas akadēmiķi vairākkārt ir izteikušies pret neiecietību, cietsirdīgu fanātismu un vajāšanas māniju, kas bieži pārņem stipros pret vājajiem, apspiedējus pret apspiestajiem. Tas īpaši attiecas uz literāro darbu izvēli, kas dažkārt var būt nāvējoša, taču nekad ar tādu iedarbību kā atombumbai, kura ir mūžīgā ļaunuma koka visnobriedušākais auglis.

Es neuzspiežu savas domas, jo neesmu ne filozofs, ne sociologs, ne morālists.

Esmu rakstījis dzeju, un tādēļ man piešķirta prēmija, taču es biju arī bibliotekārs, tulkotājs, literatūras un mūzikas kritiķis un pat bezdarbnieks, jo mani atzina par nepietiekami uzticīgu režīmam, kuru nebija iespējams mīlēt. Pirms dažām dienām pie manis bija ārzemju žurnāliste un vaicāja, kā es spējot sadalīt savu laiku tik daudzām un dažādām nodarbībām. Noteikts stundu skaits dzejai, noteikts – tulkojumiem, tāpat ierēdņa darbam un arī dzīvei. Es mēģināju viņai izskaidrot, ka dzīvi nevar plānot tā, kā rūpnīcas projektu. Pasaulē nevajadzīgais aizņem plašu telpu, un mūsdienās nevajadzīgā pārtapšana par preci ir pat lielas briesmas; īpaši jūtīgi pret to ir paši jaunākie.

Katrā gadījumā es atrodos šeit tāpēc, ka esmu rakstījis dzeju – pilnīgi nevajadzīgu lietu, kas gandrīz vienmēr ir nekaitīga, un tā ir viena no šīs nevajadzīgās lietas dižciltības pazīmēm. Taču ne vienīgā, dzeja ir pilnīgi endēmiska un neārstējama slimība.

Es atrodos šeit tāpēc, ka esmu rakstījis dzeju – veselas sešas dzejas grāmatas, turklāt vēl neskaitāmus tulkojumus un kritiskas esejas. Dzird runājam, ka tas nav daudz, droši vien uzskatot, ka dzejnieks ir preces ražotājs: mašīnām taču jābūt maksimāli noslogotām! Par laimi, dzeja nav prece. Par tās būtību ir zināms visai maz un tikai tas, ka tādi pilnīgi atšķirīgi filozofi kā vēsturiskais ideālists Kroče² un katolis Žilsons³ ir vienisprātis un atzīst, ka dzejas vēsturi nav iespējams uzrakstīt.

Es, raugoties uz dzeju kā objektu, uzskatu, ka tā ir dzimusi no nepieciešamības papildināt ar balss skaņām (vārdu) pirmatnējo cilšu mūziku. Tikai daudz vēlāk vārds un mūzika tika pierakstīti un atdalījās viens - no otra. Parādās rakstītā dzeja, tomēr radniecība ar mūziku ir jūtama. Dzeja tiecas uz noslēgšanos arhitektoniskās formās, parādās pantmēri, strofas, tā saucamās slēgtās formas. Jau pirmajās Nībelungu sāgās un vēlāk arī romancēs dzejas īstā viela ir mūzika. Taču līdz ar Provansas dzejniekiem parādās dzeja, kas pievēršas redzei. Pamazām dzeja kļūst skatāmāka, jo apraksta attēlus, bet tā ir arī muzikāla un apvieno sevī divas mākslas. Dabīgi, ka liela loma dzejiskajā redzējumā bija formālajām shēmām. Pēc iespiedmašīnu izgudrošanas dzeja kļūst vertikāla, tā neaizpilda visu balto laukumu, tajā bieži sastopami «a capo»⁴ un atkārtojumi. Arī atsevišķiem neaizpildītiem laukumiem ir sava nozīme. Pavisam atšķirīga ir proza, kas aizņem visu laukumu un nenorāda uz uzsvariem. Šajā ziņā pantmēri varētu kalpot par lielisku palīgu stāstījumā, t.i., romānā. Tas attiecas uz tādu stāstījuma palīgu kā oktāva, kas bija kļuvusi par īstu izrakteni jau 19. gadsimta sākumā, neraugoties uz Bairona «Dona Žuāna» (poēma palika nepabeigta) izdošanos. Taču 19.gadsimta beigās slēgtās dzejas formas vairs neapmierināja ne redzi, ne dzirdi. Pilnīgi vienādas piezīmes šajā sakarībā varētu izteikt par angļu blank verse⁵ un itāļu brīvo vienpadsmit zilbju pantu. Tajā pašā laikā notiek strauja naturālisma sairšana, un tam nekavējoši seko atbildes reakcija glezniecībā. Tādējādi ilgstošā attīstība, kuras apraksts aizņemtu pārāk daudz laika, nonāk pie secinājuma, ka nav iespējams attēlot īstenību, reālos priekšmetus, jo tādā veidā tiekot radīta nevajadzīga dubultvienība. Un izstādēs parādās priekšmeti vai figūras in vitro⁶ vai dabīgā veidā, no kurām Karavadžo vai Rembrants būtu izveidojuši šedevrus. Pirms dažiem gadiem lielajā Venēcijas izstādē bija eksponēts mongoloīda portrets, tas bija tres degoutant⁷, taču kāpēc gan ne? Māksla attaisno visu. Ja vien, pieejot tuvāk, nebūtu pamanāms, ka runa ir nevis par portretu, bet gan par nelaimīgo no miesas un asinīm. Eksperimentu pēc tam pārtrauca militāri⁸, tomēr no tīri teorētiskā viedokļa tas bija pilnīgi attaisnojams. Jau gadiem ilgi kritiķi, ieņēmuši universitāšu katedras, sludina mākslas pilnīgu atmiršanu, cerot uz kaut kādu renesansi vai augšāmcelšanos, no kuras nav ne zīmes.

Kādus secinājumus var izdarīt no tamlīdzīgiem faktiem? Acīmredzot mākslas, visas vizuālās mākslas demokratizējas vārda sliktākajā nozīmē. Māksla ir patēriņa priekšmetu ražotāja; tos nolieto un izmet, gaidot jaunu pasauli, kurā cilvēkam izdotos no visa atbrīvoties, arī no pašapziņas. Šis piemērs varētu attiekties arī uz trokšņaino un viendabīgo mūziku, kuru klausās tādās vietās, kur pulcējas tūkstošiem jauniešu, lai aizmirstu savu baismo vientulību. Bet kāpēc šodien civilizēto cilvēku vairāk nekā jelkad māc šausmas par sevi?

Saprotams, es paredzu, ka būs iebildumi, ka nevajag iejaukt sociālas kaites, kuras, iespējams, vienmēr ir pastāvējušas, bet nav pamanītas, jo senie sakaru līdzekļi nedeva iespēju tās atklāt un noteikt. Taču iespaido tas fakts, ka aizvien izplatītāko komfortu un labklājību (tur, kur tā pastāv, t.i., ierobežotos zemeslodes laukumos) pavada izmisīga bezcerība. Zem tagadējās labklājības civilizācijas dziļā slāņa arī mākslas sliecas uz sajaukšanos, identitātes zaudēšanu. Masu komunikācijas līdzekļi, radio un sevišķi televīzija ne bez panākumiem centušies iznīcināt katru vientulības vai pārdomu iespēju. Laika plūdums kļūst straujāks, pirms nedaudziem gadiem radīti darbi šķiet «vēsturiski», un mākslinieka nepieciešamība būt uzklausītam agrāk vai vēlāk pārtop par krampjainu vajadzību pēc mūsdienīgā, tūlītējā. Tāpēc mūslaiku jaunā māksla ir uzvedums, bet ne vienmēr teatrāla izrāde, kurā saplūst visu mākslu iedīgļi un kura iedarbojas uz skatītāju vai lasītāju kā psihiska masāža. Deus ex machina⁹ ir šīs jaunās pūļa mākslas režisors. Tā mērķis ir ne vien saskaņot scēnisko ietērpu, bet arī pasniegt ideju darbiem, kuriem tās trūkst vai arī tā bijusi atšķirīga. Tajā izpaužas milzīgs tukšums un milzīga vilšanās dzīvē. Kāda vieta šajā histēriskajā izrādīšanās skatā atvēlēta vienai no pašām atturīgākajām mākslām - dzejai? Tā saucamā liriskā dzeja ir vientulības un uzkrāšanas auglis. Tā tas ir arī tagad, taču aizvien retāk. Bet daudz biežāk sešdesmitgadīgi dzejnieki iet kopsolī ar jauno laiku. Tādā gadījumā dzeja kļūst akustiska un tēlaina. Vārdi sprāgst uz visām pusēm kā pēc granātas eksplozijas, patiesā nozīme izzūd, ir vārdu zemestrīce ar daudziem epicentriem. Atšifrēšana nav nepieciešama, daudzos gadījumos var noderēt psihoanalītiķa palīdzība. Tā kā virsroku ņem dzejas redzamība, tad dzeja ir tulkojama, un tas ir kaut kas jauns estētikas vēsturē. Tas nenozīmē, ka jaunie dzejnieki ir šizofrēniķi. Daļa no viņiem spēj rakstīt tradicionāli klasisku prozu un bezjēdzīgas pseidovārsmas. Pastāv arī dzeja, kas rakstīta, lai to izkliegtu laukumā sajūsmināta pūļa priekšā, īpaši tas attiecas uz zemēm, kur valda autoritāri režīmi. Un šādi dzejiskā vokālisma atlēti nebūt ne vienmēr ir netalantīgi. Es minēšu piemēru un atvainojos, ka tas skar personiski arī mani. Tomēr šis fakts, ja tas ir patiess, pierāda, ka vienlaikus pastāv divas dzejas, no kurām viena domāta tūlītējai patērēšanai un atmirst gandrīz pēc izrunāšanas, kamēr otra mierīgi var izsapņot savus sapņus. Kādu dienu tā atmodīsies, ja tai pietiks spēka.

Īsta dzeja līdzinās atsevišķām gleznām, kuru īpašnieks ir nezināms un kuras pazīst tikai dažs labs izredzētais. Tomēr dzeja nemājo vienīgi grāmatās un skolu antoloģijās. Dzejnieks nepazīst savu īsto adresātu un nekad neuzzinās, kas viņš ir. Neliels personisks piemērs. Itāļu žurnālu arhīvos atrodas vēl līdz šim dzīvojošu un strādājošu cilvēku nekrologi. Tos sauc par «krokodiliem». Pirms pāris gadiem es atklāju avīzē «Corriere della sera» savu «krokodilu», ko parakstījis kritiķis, tulkotājs un poliglots Taulero Culberti. Viņš apgalvoja, ka lielais krievu dzejnieks Majakovskis, izlasījis vienu vai vairākus manu dzejoļu tulkojumus krievu valodā, būtu teicis: «Lūk, dzejnieks, kas man patīk. Es labprāt palasītu viņa dzeju itāliski.» Šī epizode nav iespējama. Manas pirmās vārsmas sāka izplatīties 1925. gadā, bet Majakovskis (kurš ceļojis uz Ameriku un arī citur) izdarīja pašnāvību 1930. gadā.

Majakovskis bija pantogrāfa, rupora dzejnieks. Ja viņš tā izteicies, tad es varu sacīt, ka mana dzeja pa līkloču un neparedzētiem ceļiem nonākusi līdz savam adresātam.

Tomēr es nedomāju, ka mans priekšstats par dzeju būtu solipsisks¹⁰. Nekad neesmu domājis rakstīt tā saucamajiem happy few¹¹. Īstenībā māksla vienmēr ir visiem un nevienam. Tomēr tās patiesais begetter¹², tās adresāts ir neparedzams. Mākslai - uzvedumam, masu mākslai, mākslai, kura grib veikt kaut ko līdzīgu psihofiziskai masāžai, iedarbojoties uz iespējamo izmantotāju, paveras neskaitāmi ceļi, jo pasaules iedzīvotāju skaits pastāvīgi pieaug. Taču tās robežas ir pilnīgs tukšums. Var ierāmēt un izstādīt rītakurpju pāri, bet nav iespējams izstādīt zem stikla ainavu, ezeru vai jebkuru citu dabas skatu.

Liriskā dzeja, protams, ir pārrāvusi savas barjeras. Dzeja atrodama arī prozā, visā lielajā prozā, kas nav tīri utilitāra vai paskaidrojoša; ir dzejnieki, kas raksta prozā vai vismaz viņu uzrakstītais lielākā vai mazākā mērā izskatās kā proza; miljoniem dzejnieku raksta vārsmas, kurām nav nekāda sakara ar dzeju. Taču tas nenozīmē gandrīz neko vai neko. Pasaule nemitīgi aug, neviens nevar pateikt, kāda būs tās nākotne. Tomēr nav ticams, ka masu kultūra ar savu virspusējo un nestabilo raksturu neradīs pretsparu – kultūru, kas būs arī kā šķērslis un pārdomas. Mēs visi varam darboties šīs nākotnes labā. Bet cilvēka dzīve ir īsa, un pasaules gaita var būt gandrīz bezgalīga.

Biju domājis savai īsajai runai dot virsrakstu «Vai dzeja spēs izdzīvot masu komunikāciju pasaulē?». To daudzi sev jautā, bet, labi padomājot, atbilde var būt tikai apstiprinoša. Ja runājam par tā saucamo beletristiku, tad ir skaidrs, ka tās produkcija pasaulē pieaugs līdz bezgalībai. Taču, ja aprobežojamies ar tādu dzeju, kura ar šausmām noraida terminu «produkcija», dzeju, kas rodas brīnumainā veidā un it kā iebalzamē veselu laikmetu un valodu, un kultūru, tad jāsaka, ka dzejai nav iespējams aiziet bojā.

Vairākkārt ir novērots, ka dzejas valodas iedarbība uz prozas valodu var tikt uzskatīta par izšķirošo spēku. Dīvainā kārtā Dantes «Komēdija» neradīja tikpat augsta līmeņa prozu vai radīja to tikai pēc gadu simtiem. Taču, ja papētīsiet franču prozu pirms un pēc Ronsāra, kā arī Plejādes, tad ievērosiet, ka franču proza ir zaudējusi savu slābenumu, kura dēļ to uzskatīja par daudz vājāku nekā klasiskajās valodās sacerēto, un ka tā ir izdarījusi īstu lēcienu briedumā. Sekas bija interesantas. Plejāde neradīja viendabīgas dzejas krājumus, kā itāliešu «jaunais, maigais stils» (kas ir viens no tās avotiem), bet gan daudzus patiesi «antikvārus dārgumus», kuri varētu ietilpt iedomātā dzejas muzejā. Runa ir par gaumi, kuru iespējams dēvēt par neogrieķisku un kurai pēc tam gadsimtiem ilgi Parnass veltīgi centīsies līdzināties. Tas liecina, ka liela lirika var nomirt un atdzimt, taču tā vienmēr paliks kā viena no cilvēces dvēseles virsotnēm. Pārlasīsim kopīgi vienu no Joahima Dibellē dziesmām. Šis dzejnieks, kas dzimis 1522. gadā un miris trīsdesmit piecu gadu vecumā, bija krustdēls vienam no kardināliem, pie kura viņš Romā vairākus gadus dzīvoja, izjuzdams dziļu nepatiku pret pāvesta galma korupciju. Dibellē ir daudz rakstījis, labāk un sliktāk atdarinot petrarkistu tradīcijas. Taču dzejolis (iespējams, rakstīts Romā), kuru iedvesmojušas Navadžero¹³ latīņu vārsmas un kurš nostiprināja viņa slavu, radies no sāpīgām ilgām pēc maigās Luāras pļavām, kuras viņš atstājis. No Sentbēva līdz Volteram Peiteram¹⁴, kas veltījis Joahimam piemiņas rakstu, īsā «Labības vētītāju odelete» iegājusi visas pasaules dzejas sarakstā. Mēģināsim to lasīt, ja tas būs iespējams, jo runa ir par dzeju, kurā arī redzei ir sava nozīme.

Jums, visiem putniem klaiņiem,
kas spārniem glāsumainiem
virs manis aizslīdat
un spārnu šalkās vāri
šo zaļo ēnu āri
tik liegi šūpojat, –
gan dāvāt vijolītes,
gan liljes, lauvmutītes,
gan rozes vēlos es;
šīs rozes sasārtušās,
nule ka uzplaukušās,
un neļķes ežmalēs.
Lai jūsu spārnu dvesma
pār līdzenumu vēsmo
un manu mājokli,
kamēr man sviedros riešas
vaigs, vētīdama kviešus
pa dienas saulgozi.

Es nezinu, vai šī odelete sarakstīta Romā garlaicīgā kancelejas darba starplaikā. Par savu izdzīvošanu tai jāpateicas Peiteram. Arī cauri gadsimtiem dzeja atrod savu tulku.

Bet noslēgumā gribu atbildēt uz jautājumu, kuru uzstādīju savas īsās runas virsrakstā. Kāds varētu būt dzejas liktenis pašreizējā patērētāju sabiedrībā, kura ir lieciniece tam, ka cilvēka – robota civilizācijā parādās nācijas un jaunas valodas? No tehniskā viedokļa dzeja ir pieejama visiem, pietiek ar papīra lapu un zīmuli, un darbs ir darīts. Tikai pēc tam rodas iespiešanas un izplatīšanas grūtības. Ugunsgrēks Aleksandrijas bibliotēkā iznīcināja trīs ceturtdaļas no grieķu literatūras. Šodien pat vispārējs ugunsgrēks nevarētu likt izzust mūsdienu dzejas produkcijas straumēm. Bet runa ir tieši par produkciju, t.i., par precēm, kas pakļautas modes likumiem un gaumei. Tas, ka Mūsu dārzu lielas vētras varētu izpostīt, ir vairāk nekā iespējams, tas ir droši. Tomēr tāpat man liekas droši, ka daudzi drukas darbi un dzejas grāmatas spītēs laikam.

Cita lieta - ja runājam par sena poētiska teksta garīgu atdzimšanu: kā tas aktualizēsies, kā tas atvērsies jaunām interpretācijām. Un, visbeidzot, nebūs skaidrs, kādās robežās jāiekļaujas, runājot par dzeju. Liela dzejas daļa šodien izpaužas prozā. Daudzas vārsmas tagad ir proza un slikta proza. Vēstījuma māksla, romāns no Murasaki¹⁵ līdz Prustam radīja lielus dzejas darbus. Un teātris? Daudzas literatūras vēstures ar to vispār nenodarbojas, kaut vai ekstrapolējot atsevišķus virzienus, kuri veido savrupu nodaļu. Turklāt kā lai izskaidro to, ka senā ķīniešu dzeja iztur tulkošanu, kamēr Eiropas dzeja ir kā važās piekalta savai oriģinālvalodai? Varbūt šo fenomenu var izskaidrot ar faktu, ka mēs tikai iedomājamies, ka lasām Bo Dzjuji¹⁶, bet īstenībā tas ir brīnišķīgais Artūra Volija¹⁷ atdarinājums. Tādus jautājumus varētu uzstādīt bez gala un panākt vienīgi to, ka ne vien dzeja, bet visa mākslinieciskās izpausmes vai tikai par tādu dēvētā pasaule nonāk krīzes situācijā, kas cieši saistās ar cilvēces stāvokli, ar mūsu kā cilvēcisku būtņu esamību, ar mūsu pārliecību un ilūzijām, ticot, ka esam priviliģētie, vienīgie, kuri ir sava likteņa noteicēji, un ka neviena dzīva radība nevar ar to dižoties. Tā ka nav vērts jautāt, kāds būs mākslas liktenis. Tas būtu tas pats kā jautāt, vai rītdienas cilvēks – diemžēl tāltālas rītdienas cilvēks – spēs atrisināt traģiskās pretrunas, kurās viņš mētājas kopš pirmās radīšanas dienas (un vai par tādu dienu, kas varētu būt nebeidzams laikmets, vispār var runāt).

¹ apslēptais dievs – lat.

² Kroče Benedeto (1866–1952) – itāliešu filozofs un vēsturnieks.

³ Žilsons Etjēns (1884–1978) – franču un kanādiešu filozofijas vēsturnieks.

⁴ no sākuma – it.

⁵ baltais pants – angl.

⁶ stikla traukā – lat.

⁷ loti nejauks – fr.

⁸ piespiedu kārtā – lat.

⁹ spēks no malas – lat.

¹⁰ Tāds, kas savu «es» atzīst par vienīgo realitāti.

¹¹ nedaudzie izredzētie – angl.

¹² iedvesmotājs – angl.

¹³ Navadžēro Andrea (1493–1529) – itāļu dzejnieks un valstsvīrs.

¹⁴ Peiters Volters (1839–1894) – angļu rakstnieks.

¹⁵ Murasaki Sikibu (978 ?–1026?) – japāņu dzejniece.

¹⁶ Bo Dzjuji (772–846) – ķīniešu dzejnieks.

¹⁷ Volijs Artūrs (1889–1966) – sinologs, tulkotājs no ķīniešu un japāņu valodas.

No itāļu valodas tulkojusi Astra Šmite

Grāmata, 1990. gada augusts