Foto: Hermess Rivera (Unsplash)
 
Aktualitātes
15.03.2019

Vai bērniem būs nākotne?

Komentē
0
Saglabā

Kad pērnā gada augustā 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tunberga pieteica streiku mācībām un sāka piketu pie savas valsts parlamenta, protestējot pret politiķu nespēju cīnīties ar klimata pārmaiņām, viņai tika jautāts – kāpēc viņa tā vietā neiet mācīties, lai kļūtu par zinātnieci vai politiķi? Viņa atbildēja, ka neredz jēgu mācīties nākotnei, kuras tāpat nebūs, un neredz jēgu kļūt par zinātnieci, ja zinātni neviens tāpat neņem vērā. Visdrīzāk viņai ir taisnība. [Tunberga nupat nominēta Nobela miera prēmijai – red.] Neviens, protams, nevar precīzi paredzēt nākotni, taču civilizācijas – kādu mēs to pazīstam – gals ir teju nenovēršams, ja netiks veikti radikāli pasākumi klimata pārmaiņu mazināšanai. Nezināmi ir tikai datumi un detaļas.

Šodien Tunberga ir kļuvusi par slavenību. Viņu aicina uzstāties ANO konferencē par klimatu, Davosas ekonomikas forumā, TED runās. Pirms 15. marta globālā jauniešu streika pret klimata pārmaiņām viņu intervē pasaules galvenie laikraksti. Viņas vēstījums ir tiešs, lakonisks un skarbs. Durvis uz pārtikušu, stabilu, laimīgu nākotni viņas paaudzei aizcērtas tagad, un šis ir pēdējais brīdis, kad cilvēce var iebāzt kāju šajās durvīs. Viņa nemulst pasaules vareno priekšā. Savā runā Davosā meitene sacīja: "Cilvēki, kas atbildīgi par lēmumu pieņemšanu, zina, kādas nenovērtējamas vērtības viņi ir nodevuši, lai tikai nopelnītu neiedomājami daudz naudas. Man šķiet, ka daudzi no jums, klātesošie, pieder šai cilvēku grupai."

Fakts, ka Tunberga vispār tika aicināta piedalīties šajos pasākumos, apliecina – arī šie cilvēki saprot, ka viņai ir taisnība. Savās runās meitene nelolo ilūzijas par to, ka viņas tūre pa pasaules smalkākajiem forumiem pati par sevi kaut ko radikāli mainīs. "Jūs nodevāt mūs agrāk un nodosiet mūs atkal," viņa saka un saņem aplausus, kuri skan kā alkoholiķa atbilde sirdsapziņai. Tādi "no rītdienas nedzeršu" aplausi. "Jūs solāt mums cerību, bet mēs pieprasām rīcību. Nav svarīgi, vai jums tas patīk vai nepatīk, bet pārmaiņas tuvojas."

Tās patiešām tuvojas. "Civilizācijas gals", protams, ir skaļa, pompoza frāze. Tā ož pēc naftalīna un apdriskāta Svēto rakstu sējuma, ar kuru uz ielas stūra plātās bārdains neprātis degošām acīm. Vai varbūt pēc Silīcija ielejas miljardiera, kurš plāno uzbūvēt villu uz Marsa, kur patverties no internetā izbēguša ļauna mākslīgā intelekta. Dažreiz šķiet, ka tas izklausās pat nedaudz smieklīgi. Vēsturē netrūkst apokaliptisku kultu. Zināma panika droši vien iestājās visu tehnoloģisko revolūciju rītausmā. Arī tad, kad cilvēks izgudroja kapli, iespējams, bija tādi, kas nospļāvās un aizbēga mežā pielūgt senos dievus. Bet dzīve turpinājās un palika arvien labāka.

Bet tas bija tolaik, kad Zeme vēl bija liela. Cilvēks ir bijis uz Mēness – mūsu planēta no turienes izskatās tik maza, ka to var aizsegt ar īkšķi. Tā ir pārapdzīvota, mežu, kur aizbēgt, mums vairs nav, un tas arī nebūtu risinājums. Mēs varam tikai minēt, kur mūs aizvedīs šī brīža tehnoloģiskā revolūcija – vai tā būs utopija vai distopija. Zinātne jau šodien piedāvā visbrīnumainākās lietas. Sākot no interneta un beidzot ar kosmosa lidojumiem.

Klimata pārmaiņas ir zinātne. Tās pamatā ir pavisam vienkārša formula – ogleklis atmosfērā padara planētu siltāku. Meži un okeāni līdz zināmam līmenim spēj absorbēt šo oglekli. Šobrīd meži izzūd un okeānu spēja absorbēt oglekli klimata pārmaiņu dēļ samazinās. Pirmais ar datorsimulācijas palīdzību veidotais klimata modelis tika radīts pirms vairāk nekā 50 gadiem, un tas darbojās gandrīz perfekti.

Klimata pārmaiņas jūtamas jau tagad. Kad piedzimu es, uz planētas bija vidēji par 0,5 grādiem vēsāks nekā šobrīd. Tas bija jūtams, un to apstiprina arī statistika. Pēdējie pieci gadi ir bijuši karstākie mērījumu vēsturē. Pirms vairāk nekā 20 gadiem tika parakstīts Kioto protokols, kas paredz samazināt izmešu daudzumu (uz tā rēķina Latvijai ir izdevies nopelnīt, pārdodot izmešu kvotas). Jau tad runas bija apokaliptiskas, taču skaitļi un termiņi atšķīrās. Tika runāts par iespējami katastrofāliem apstākļiem šī gadsimta beigās. Tas izklausījās tālu. Kioto protokols bija apņēmīgs solis problēmu risināšanā, tomēr daudzi paļāvās uz kaut kādu nākotnes tehnoloģiju brīnumu, uz bērniem, kas, būdami gudrāki, visu kaut kā pakāpeniski atrisinās.

Nelaime ir tā, ka jaunākajos, uzlabotajos klimata modeļos jāiekļauj arvien jauni būtiski faktori – tā dēvētās klimata pārmaiņu atgriezeniskās saites. Tagad ir zināms, ka, piemēram, Arktikas ledāju kušana un mūžīgā sasaluma izzušana strauji paātrina cilvēka tiešā veidā izraisīto sasilšanu. Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change jeb IPCC), kas pulcē pasaules izcilākos šīs jomas zinātniekus, pērn ziņoja par, iespējams, pēdējo trauksmes brīdinājumu. Mums ir atlikuši 12 gadi, lai samazinātu izmešu daudzumu par 45%. Tas ļaus potenciālo ekoloģisko Armagedonu noturēt menedžējamas katastrofas līmenī. Pretējā gadījumā šo klimata atgriezenisko saišu radītais lavīnas efekts kļūs neatgriezenisks

Tagad ir par vēlu paļauties uz nākamajām paaudzēm. Tas vairs nav tālas nākotnes jautājums. Klimata katastrofa ir te un tagad. Nesen kādā publiskā diskusijā viens no runātājiem sacīja, ka mums būtu vairāk uzmanības jāpievērš arī tam pozitīvajam, ko mēs Latvijā varētu gūt no klimata pārmaiņām, laikam jau domājot nedaudz maigākus laika apstākļus. Tā ir absurda doma. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē – tā ir ekonomiskā realitāte. Pārtikas un citu patēriņa preču cenas un to pieejamību nosaka faktori visapkārt Zemeslodei. Mūsu vēlēšanu rezultātus ietekmē notikumi tūkstošiem kilometru attālumā.

Kā vienu no Sīrijas pilsoņu kara cēloņiem Pentagons savās analīzēs min klimata pārmaiņu izraisīto sausumu reģionā. Tas izraisīja Eiropas bēgļu krīzi, krietni mainot visa kontinenta politisko ainavu. Tā jau ir šodienas realitāte, kas padara sabiedrību nestabilāku. Apliecinājums tam, ka mēs tajā visā esam iekšā līdz ausīm. Mūsu platuma grādos lielveikalu plaukti ir pilni, jaunākais viedtālrunis ir pieejams katram strādājošajam. Tas maskē to, ka katastrofa rit pilnā sparā. Pārpilnība izzudīs, ja mēs neko lietas labā nedarīsim, un tas nav hipotētisks scenārijs, bet matemātiska neizbēgamība. "Civilizācijas gals" nešķiet ticams, jo izklausās pēc konkrēta punkta vēsturē – kā meteorīta trieciens, kas reiz iznīcināja dinozaurus. Realitātē tas visticamāk notiks pakāpeniski un nemanāmi, mainoties tam, ko uztveram kā normālu. Tas atnāks kā konflikti, kari, pārtikas un ekonomiskās krīzes, kuru radītajām sociālajām pārmaiņām cilvēki centīsies adaptēties.

Pērnā gada IPCC ziņojums ir vienlaikus šokējoši draudīgs un cerību pilns. Zinātnieki apgalvo arī to, ka ir pieejami tehnoloģiski un ekonomiski resursi, lai nelaimi novērstu. Tomēr tam nepieciešamas radikālas pārmaiņas visās dzīves jomās un, lai tās realizētu, vajadzīga politiska rīcība visas planētas mērogā. Tik vienkārši un reizē tik sarežģīti.

Politiķi visā pasaulē atrodas nemitīgos interešu konfliktos vismaz paši ar savu sirdsapziņu. Korupcija attīstītajās valstīs nav tik brutāla kā Rīgas satiksmē. Var tikai iztēloties, kā tas notiek – ar ziedojumiem politiskajām kampaņām, lobēšanu kabinetos, draudzīgām sarunām ar naftas un citu kompāniju vadītājiem pie pusdienu galda, kur šie bagātie un ietekmīgie cilvēki dod mājienus par to, cik daudz investīciju un darbavietu atnesīs viņu jaunais biznesa projekts, kuru būtu daudz grūtāk realizēt, ja likumdošana būtu videi draudzīgāka. Politiķiem, kas solījuši vēlētājiem labklājību tagad un tūlīt, tas kaut kā ir jāizpilda. Viņi ir atkarīgi no vēlēšanu cikliem, panākumi vēlēšanās ir atkarīgi no donoru saziedotās naudas un vēlētāju apmierinātības ar dzīvi šajā konkrētajā brīdī. Tas ir apburtais loks.

Varbūt tiešām jāieklausās jaunos cilvēkos, kuriem vēl pāris relatīvas labklājības dekāžu ar tām sekojošu haosu un nāvi nešķiet kā ambīciju kalngals? Nereti parādās diskusijas par to, cik ētiski šobrīd vispār ir laist pasaulē bērnus. Nevis tāpēc, ka cilvēku būtu par daudz (arī fakts), bet tāpēc, ka grūti saprast, cik ētiski ir to darīt, apzinoties risku – bērnu dzīvē prieka un kvalitātes būs mazāk, bet ciešanu daudzreiz vairāk nekā mūsējā. Daži žurnālisti iesaka pagaidīt vismaz līdz nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām, lai pārliecinātos – vai tas cilvēks, kurš šobrīd ir, iespējams, planētas lielākā traģēdija un kurš noliedz zinātni, varēs turpināt sēt haosu un neprātu pasaulē vēl neizsakāmi dārgus četrus gadus vai tomēr vēlētāji izrādīsies kaut nedaudz racionāli. Tās ir pamatotas bažas. Tā ir zinātne.

Šī ir eksistenciāli vissmagākā krīze cilvēces vēsturē kopš hipotētiskās Tobas katastrofas laikiem, kad vulkāna izvirduma izraisītās klimata pārmaiņas samazināja tā laika homo sapiens populāciju līdz, iespējams, dažiem tūkstošiem indivīdu. Tunberga norāda, ka tieši tā pret šo krīzi arī būtu jāizturas. Par to jārunā katru dienu. Viss pārējais salīdzinājumā ir sīkumi.

Problēma ir milzīga, sarežģīta un prasa radikālus risinājumus, un šo procesu rezultātā kāds neizbēgami paliks neapmierināts. Kādam par to būs jāmaksā, bagātajiem vai nabagiem, pilsētniekiem vai lauciniekiem. Kaut kā tas būs jākompensē. Ir bezgala daudz veidu, kā to risināt. Daudzi no tiem sola jaunas ekonomiskas iespējas, nevienlīdzības mazināšanu un pats galvenais – izdzīvošanu. To ir iespējams izdarīt, saka ekonomisti un zinātnieki, taču laika sākt rīkoties ir atlicis ļoti maz.

Es apzinos, ka Latvija ir maza un salīdzinoši zaļa. Mēs, protams, esam piliens globālajā ekonomikas okeānā, un mūsu ietekme uz pasaules procesiem ir niecīga. Mēs varam vienā dienā pāriet uz 100% tīru enerģiju vai varam arī nocirst visus kokus, pāriet uz absolūti brīvu enerģijas tirgu, svilināt fosilos kurināmos uz nebēdu, bet globālajā lietu shēmā no tā tīri tehniski nekas daudz nemainīsies. Taču mēs dzīvojam uz planētas Zeme, citur tādas Latvijas nav un nebūs. Mēs esam daļa no globālās sabiedrības – ar visu no tā izrietošo atbildību un pienākumiem. Mēs varam, ja gribam, iestāties par sev būtiskiem jautājumiem.

Termometrs nav nedz liberāls, nedz konservatīvs, tam nav nacionalitātes, reliģiskas piederības vai politisku uzskatu. Tāpat ir ar pulksteni. Ja mēs dzīvotu kaut nedaudz racionālākā pasaulē, klimata pārmaiņas būtu absolūti visu politisko spēku un partiju uzmanības centrā. Nacionālistiem tas būtu svarīgi, jo tas ir vienīgais veids jebkuras nācijas izdzīvošanai. Populisti saprastu, ka kapsētā mēģināt realizēt savas idejas ir bezjēdzīgi. Konservatīvie grib saglabāt pasauli ar visām tās vērtībām. Liberāļi cer uz pārtikušu un no aizspriedumiem brīvu sabiedrību. Pat miljardieriem būtu jāsaprot, ka viņu bagātībai jēga ir tikai tik ilgi, kamēr to ir iespējams iemainīt pret tādām banālām lietām kā pārtiku. Latvijā daudzi satraucas par demogrāfiju. Partijām ir grandiozi plāni sadzemdēt simtus tūkstošus bērnu pāris dekāžu laikā. Mums pat ir Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos. Priekš kam? Lai būtu lielgabalu gaļa nākotnes karos par atlikušajiem resursiem? Jo, ja mēs nerīkosimies tagad, nekas cits viņiem var nebūt lemts.

Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!