Kadrs no filmas "Vella kalpi Vella dzirnavās", 1972
 
Redzējumi
07.03.2016

Vai baurim piedien ģerboni vizītkartē drukāt?

Komentē
14
Saglabā

Pirms kāda laika vēsturnieks, Dr. hist. Kaspars Zellis feisbukā tāpat vien dalījās ar, viņaprāt, interesantu ziņu, ka kopš 2006. gada Latvijā reģistrēti 249 ģerboņi: 108 novadu ģerboņi, 66 pagastu, 40 dzimtu, 13 pilsētu, desmit organizāciju, astoņu rajonu, trīs privātpersonu un viens ģimenes ģerbonis.

Uzreiz parādījās visai īgni komentāri, ka "vēl vajag titulus: barons, bajārs, virsvagars, hercogs utt."; "mūsdienu jaunbagātnieku ieviestie ģerboņi man šķiet kaut kas no tās pašas sērijas kā 90. gadu arhitektūras "pērles" – torņi biezo vasarnīcām un arkveida durvju ailes blokmāju virtuvēs"; "kāda garantija, ka šī dzimta izveidos savu dzimtas īpašumu, muižnieku ligzdu, kurā tās pēcteči dzīvos paaudzēm ilgi?" u.tml. Vārdu sakot, kolektīvs sašutums, balstoties uz mītu par septiņsimtgadu latvju verdzības pagātni, ģerboni "kā baronu rotaslietu un galīgi netautisku izgorīšanos".

Un velti šajā "diskusijā" bija Dr. hist. Armanda Vijupa iebildumi, ka ģerbonim ar piederību aristokrātijai ir visai nosacīta saistība – katram aristokrātam ir ģerbonis, taču ne katrs, kam ir ģerbonis, ir aristokrāts, proti, ģerboņi vēsturiski kopš to rašanās kā piederības simboli ir bijuši un ir gan pilsētām, gan sociālām korporācijām, gan tirgotājiem un brīvzemniekiem, – tā bija saucēja balss tuksnesī. Klasiski marksistiski tautībnieciskajā skatījumā ģerbonis publikas apziņā dzelžaini saistījās ar dižciltību, savukārt dižciltība ar kaut ko svešu, "ne mūsu".

Sabiedrībai, kuras nesenajā pagātnē aristokrātija kā sociāls slānis tika izskausta – izkauta Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā, izraidīta 1939.–1940. gadā, – šāda attieksme ir visai dabiska. Dižciltīgo kā sociālas grupas Latvijas sabiedrībā šobrīd nav, politisko eliti veido vakardienas "vienkāršie ļaudis" (neba velti ik pa laikam dzirdam sabiedrībā joku: "ar "Boss" uzvalku kūts smaku nenoslēpsi"), bet apziņā joprojām ir dzīva marksistiskā pārliecība, ka visiem ļaudīm jābūt vienādiem un elitārisms ir kaut kas negatīvs. Savukārt vēsturiskajā atmiņā joprojām dzīvs ir aizpagājušā gadsimta sociālais modelis, kurā aristokrātija veidoja noslēgtu kastu: iekļūšana tajā bija nepiepildāms sapnis, bet neiekļūšana – aizvainojuma avots. Kā norāda Dr. art. Deniss Hanovs savā grāmatā "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.–19. gadsimtā", tas saskan arī ar pašu dižciltīgo pašpozicionēšanos 18.–19. gadsimtā, kad dižciltīgie, kā jebkura slēgta korporācija ar kastas pazīmēm, strikti iestājās par citu neielaišanu savās rindās, pašpozicionējoties, ka dižciltīgs var būt tikai tas, kas tāds ir piedzimis.

Taču ne vienmēr tas bija tā: bez visai regulāras jaunpienācēju uzņemšanas Eiropas dižciltīgie kā kārta sen būtu iznīkusi viduslaiku un jauno laiku karos, kuros piedalīties bija to statusa pienākums.

Līdz pat birokrātisko nacionālo valstu dzimšanai 16.–18. gs. kārtu robežas bija visai amorfas, bet elites sastāvs netika strikti fiksēts (lielākajā daļā zemju viduslaikos nepastāvēja augstdzimušo reģistri) un pastāvīgi mainījās. Dižciltīgās dzimtas parādījās un karos izmira dažbrīd pat ļoti ātri, tāpēc kāda nebūt statiska sistēma vienkārši nebija iespējama. Piemēram, Francijas karalistē 1500. gadā tikai 20% dižciltīgo ģimeņu bija tādas, kuras varēja uzrādīt četras un vairāk labdzimušo paaudzes. Lejasaustrijā no 1580. gadā fiksētajām 198 bruņniecības dzimtām 1620. gadā 121 bija izmirušas, tas pats bija noticis ar 27 no 78 no jauna nobilitētajām dzimtām šajā periodā. Čehijas karalistē 17. gs. beigās tikai 15% dzimtu bija dižciltīgas jau gadsimta sākumā, bet Francijā 18. gs. tikai 5% dzimtu bija saglabājušās no 15. gs.

Protams, oficiālais nobilitācijas rituāls paredzēja arī dokumentētu statusa fiksāciju (dižciltību, titulu apliecinošs diploms, patents, sizerēna vēstule, citi dokumenti). Taču, lai cik dīvaini tas būtu, viscienījamākā bija dokumentāli nepierādāmā dižciltība, par kuru visi tāpat "izsenis zināja". Nevienam pat prātā nenāca pieprasīt kādam Roānam (Rohan) vai de Monmoransī (de Montmorency), lai viņi uzrāda dižciltību apliecinošus pierādījumus, kuru nemaz nebija.

13.–16. gs. Francijas karalistē vienkāršie lēņa vīri trešajā paaudzē tika nobilitēti automātiski, tā teikt, "pēc izdienas". Ziemeļitālijā robežas starp pilsētu patriciātu un aristokrātiju bija vēl nenoteiktākas, bet piederība dižciltīgajiem pamatā balstījās uz dzimtas reputācijas (17. gs. visas patriciešu dzimtas ipso facto tika atzītas par dižciltīgām). Anglijas karalistē kopš 13. gs. savā apkaimē zināms zemes valdītājs, kura gada ienākumi sasnieguši 40 mārciņas, ne tikai drīkstēja, bet pat bija spiests kļūt par bruņinieku. Vēlākajos gadsimtos īpaši heroldi apsekoja provinces, uzraudzīdami šādu dzimtu nobilitāciju (19. gs. Anglijas karalistes premjerministra Dizraeli piedāvājums automātiski piešķirt pēra statusu ļaudīm ar konkrētu īpašuma apjomu tikai uzturēja šo tradīciju). Principā par dižciltīgo viduslaikos un jaunajos laikos uzskatīja to, kurš pozicionēja sevi tā, uzvedās un dzīvoja kā dižciltīgais un kuru viņa kvalitāšu dēļ apkārtējie par tādu atzina.

Ievērojama daļa dižciltīgo dzimtu (īpaši raksturīgi tas bija Francijas karalistei) radās "pašpasludināšanas" ceļā, iztiekot bez kādas leģitimizācijas no varas puses, tikai ar sabiedrisko domu vien. Tā Provansā 1789. gadā bija reģistrēta 761 dižciltīgo dzimta, no kurām pirms 1400. gada dižciltīgas bija vien 33. Laika posmā no 1400. līdz 1550. gadam parādījās 75 jaunas dzimtas, 1551.–1673. gadā nāca klāt 220 dzimtas, 1674.–1716. gadā – 111, bet pēc 1716. gada – 322 dzimtas. Turklāt katrā no šiem periodiem aptuveni 1/3 daļa jauno dzimtu par dižciltīgajiem kļuva, pašnobilitējoties atbilstoši savam reālajam statusam (iztiekot bez kādiem oficiāliem dāvinājuma aktiem un nobilitāciju paredzošiem amatiem), un tās par dižciltīgām atzina gan sabiedrība, gan valsts vara. Tikai Luija XIV laikā vara sāka ierobežot iespējas pašnobilitēties (1715. gadā tika anulēts pat daļas iepriekšējā ceturtdaļgadsimtā oficiāli nobilitēto jauno dzimtu statuss, taču jau sen pastāvošo pašnobilitēto dzimtu tiesības netika apšaubītas), savukārt provinču bruņniecība sāka veidot savas korporācijas – reģistrējot vai atsakot reģistrāciju t.s. bruņniecības solos jeb matrikulās –, piederība kurām apliecināja dižciltību. Redzam dižciltīgo vidū arī iekšējos mēģinājumus nodalīt vienkārši labdzimušos no "fon", tos no bruņniecības, bet bruņniecību no nobiļiem un pēriem, cenšoties pēc iespējas samazināt statusa maiņas iespējas. Un arī tad, par spīti kārtas pretestībai, sociālie lifti bija diezgan plaši izplatīti: dižciltīgā statusu varēja saņemt arī zemākajām kārtām piederīgie par izcilu militāro vai civildienestu kroņa labā – vai arī šo statusu gluži vienkārši varēja nopirkt –, savukārt vienkāršs labdzimušais, pateicoties savām kvalitātēm, varēja kļūt par pēru.

Pat Krievijas impērijā, kur aristokrātija Eiropas izpratnē bija visai jauna parādība, 1785. gada Dižciltības manifestā (Жалованная грамота дворянству), vadoties pēc Eiropas tradīcijas, par dižciltības pierādījumu atzina to, ka "tēvs un vectēvs dzīvojuši kā labdzimuši, vai arī manta vai dienests atbilst dižciltīgā statusam", kā arī "divpadsmit labdzimušu personu, par kuru dižciltību nav šaubu, liecība". Kaut vēlākā likumdošana noteica, ka šāda veida liecības var kalpot tikai kā papildu apliecinājums, nevis dižciltības pierādījums, to arī turpmāk tiesvedībā izmantoja tās izputējušās dzimtas, kuras sen jau bija zaudējušas statusu, pašrocīgi apstrādāja zemi un bija pazaudējušas visus dokumentus. Bet arī tad pastāvēja sociālie lifti statusa maiņai: dižciltību varēja iegūt valsts dienestā, sasniedzot noteiktu pakāpi hierarhijas rangu tabulā (Табель о рангах всех чинов воинских, статских и придворных Российской империи) vai absolvējot augstskolu ar zelta medaļu. Daudzi 19.–20. gs. mijas latviešu kultūras darboņi un virsnieki, ar kuriem tā lepojamies, līdz ar izglītību par izcilu mācīšanos vai dienesta pakāpi bija ieguvuši arī muižnieka statusu, ko literatūrā piemin retāk.

Tieši indivīda/ģimenes sociālās kvalitātes un apkārtējo viedoklis noteica piederību dižciltīgajiem un tikai vēlajos jaunajos laikos un jaunākajos laikos sabiedrības/valsts birokratizēšanās šo praksi izskauda, pieļaujot dižciltīgā statusu tikai piedzimšanas vai oficiālās nobilitācijas ceļā. Savukārt mūsdienās, kad lielā daļā valstu nobilitācija vairs nepastāv, Rietumu sabiedrība ir atgriezusies situācijā, kad vai nu mantiskais stāvoklis, vai personiskās kvalitātes (retāk abi kopā) – dzīvesveids, dzīves principu un morālo vērtību pārmantojamība paaudzēs – dod iespēju iekļauties sociālajā elitē.

Vai, kā tas ir Latvijā – zārks jau nevar palikt tukšā –, kur šāda subkultūra veidojas no jauna. Redzam, ka zudušās dižciltīgo elites vietā veidojas jauna kultūras un sociālā elite, ko visai bieži pieņemts dēvēt no padomijas mantotā terminā par "radošo inteliģenci". Proti, sociāls slānis, kas, līdzīgi kā senāk dižciltīgie, atšķiras ar savu audzināšanu, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, izglītību, interesēm, izturēšanos, valodu un apģērbu. Tas viss pat nav definēts, taču "labi audzināti ļaudis" vienmēr cits citu pūlī pazīs pēc it kā netveramām, drīzāk intuitīvi apjaušamām pazīmēm. Protams, ir arī konkrētākas pazīmes, kas pamatā saistās ar nodarbi: ir "radošie", "kultūrļaudis", "intelektuāļi" u.c., kas veido inteliģences kā sociāla slāņa iekšējo hierarhiju un nosaka statusu, piemēram, mūsdienās ar Bk., Mg. un Dr. aizstājot savulaik lietotos "fon", "de", ģerboņus u.tml. Taču principā, līdzīgi kā senāk dižciltīgo, arī par t.s. inteliģentu vairāk vai mazāk uzskata to, kurš pozicionē sevi tā, uzvedas un dzīvo kā inteliģents. Kā ik pa laikam dzirdētajā jokā: "būt par inteliģentu ir vieglāk par vieglu: atliek tikai piedzimt ģimenē, kurā vismaz trīs paaudzes ir ar augstāko izglītību", kas pilnībā atbilst formulai "par dižciltīgo jāpiedzimst".

Un ikdienas sadzīvē redzam, ka, gluži kā aprakstītajā situācijā ar ģerboni, tā līdzīgi kārtīgu vidusmēra ļaužu vidū "profesors", "intelektuālis", "dzejnieks" vai "mākslinieks" drīzāk pat ir vieglu nepatiku paudoši sinonīmi "ne savējiem", kas vienlaikus tiek apbrīnoti, taču saskarsmē atzīti par "tautai" svešiem (īpaši ekstrēmās situācijās "sorosītiem" u.tml.) izlēcējiem. Nekā jauna zem šīs saules. Gluži vienkārši sabiedrība bez stratifikācijas nevar, jo mūsu ir pārāk daudz un mēs esam pārāk dažādi. Un, ja viens sociālās elites slānis izgaist, tad tā vietā nāk cits, līdzīgs, kuru tāpat Marksa "mūžīgā antagonisma" garā ne visai mīlēs un kurš neizbēgami būs atšķirīgs. Tad nu varbūt vērts atzīt, ka 19. –20. gs. mijas marksistu un tautībnieku (te nu abi šie pretpoli bija vienisprātis) vēlme redzēt sabiedrību kā monolītu, interesēs, dzīvesveidā un uzskatos vienādu masu ir aplama?

No otras puses, tāda nu laikam ir cilvēka daba, ko ietekmēt praktiski nevaram: vienmēr ļaudīs citādais raisīs nepatiku un dzīva būs vēlme, lai visi ir "līdztiesiski" (ar to drīzāk domājot: "vienādi"). Vienīgais, ko varam, ir apzināties sevī šo nepatiku un saprast tās cēloņus. Nevis, ieraugot ģerboni, "fon" vai zinātniskā grāda abreviatūru pirms uzvārda, nepatikā nedomājot saviebties un noliegt, bet gan pacensties izkopt pašiem savu kvalitāti. Protams, ja tas kādam šķiet svarīgi.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!