Anete Konste "Latvian literature" pieņemšanā Londonā šī gada izstādes ietvaros
 
Komentārs
03.04.2019

Vai atkal viss ar to arī beigsies?

Komentē
3
Saglabā

Pārdomas pēc dalības Londonas grāmatu tirgū.

Šī gada dalība Londonas grāmatu tirgū mums kā bijušajai viesu valstij bija visai mierīga. Aizraujošākais notikums – apmaldīšanās metrostacijā, kad devāmies pasniegt mūža balvu Veltai Sniķerei, kā arī izdevējas Vijas Kilblokas paziņojums par savām Kalašņikova automāta salikšanas prasmēm seminārā, kas bija veltīts sievietēm izdevējdarbībā.

Protams, pieminēšanas vērts ir arī kuriozs ar ierīci, kas drukāja kārtas numurus uz klusuma telpas (The Silent Space) apmeklējumu Latvijas stendā. Uz lapiņas bija redzama ne tikai apmeklētāja vieta rindā, bet arī kāda Latvijas autora citāts angļu valodā, ar ko izklaidēt sevi gaidīšanas laikā. Šajā telpā ikvienam bija iespējams atpūsties no tirgus trokšņa un izbaudīt klusumu, kura nozīmi radīšanā un dzīvošanā vispār tikšanās laikā Londonā uzsvēra arī jau pieminētā Sniķere. Diemžēl šo mašīnu bija problemātiski pieslēgt pie interneta – tirgus nodrošinātais tīmeklis tai pilnībā nebija pieņemams, bet mobilā telefona dati tika akceptēti tikai no dažu izredzēto cilvēku ierīcēm un arī tad – ne visu laiku. Tāpēc brīžos, kad mašīna īslaicīgi bija labvēlīgi noskaņota, bijām spiesti izdrukāt kaudzi citātu un dalīt tos apmeklētājiem manuāli jeb no rokas rokā. Nebija arī tā, ka automātiskās ierīces īpašnieki mūs par šādu scenāriju nebūtu brīdinājuši, tā ka šoreiz pat nebija, kam uzvelt vainu. Tomēr ir arī dažas lietas, kas mums šo triju gadu laikā ir izdevušās, un es vēlos tās nosaukt vārdā. Ne tikai lielības dēļ, kas vispār ir diezgan raksturīga arī introvertiem cilvēkiem, bet tostarp cerībā, ka kādam tas var noderēt vai vismaz kaut ko izskaidrot.

Viena no šīm lietām ir vairākas britu un viena vācu izdevēju, žurnālistu un tulkotāju vizīte Latvijā. Lai gan šādu pasākumu organizēšana prasa diezgan daudz laika un finanšu resursus, tas noteikti ir tā vērts un rada ievērojamu sauso atlikumu. Ja iepriekš manām kolēģēm bija radušās bažas, vai vispār ir vērts doties, piemēram, uz Leipcigas grāmatu tirgu, jo tikšanās skaits ar ārvalstu kolēģiem un viņu interese kopumā nav pietiekami liela, tad šogad pavērusies pavisam cita aina. Stendu apmeklējuši daudzi nozares profesionāļi, kas par savu intereses iemeslu bieži vien minēja tieši pozitīvas rekomendācijas no iepriekšējo vizīšu dalībniekiem. Arī šajā gadījumā ne viss izdevās perfekti – piemēram, uz pirmo žurnālistu vizīti ieradās britu mediju pārstāvis, kuram nebija sava datora un kurš vaicāja, vai varēsim apmaksāt viņa viesnīcas bāra rēķinu. Tomēr katra vizīte sniedz ne tikai noslēgtus līgumus par grāmatu izdošanu ar izdevējiem un publikācijas starptautiskos medijos, bet arī aizvien jaunus potenciālo sadarbības partneru kontaktus, ar kuriem atbraukušie ir gatavi dalīties. Ja iepriekš, uzrunājot britu festivālus, mums to rīkotāji bija jāpierunā uzaicināt kādu no Latvijas autoriem, tad šobrīd Lielbritānijas, Vācijas, Francijas festivālu pārstāvji paši mūs uzmeklē un izsaka konkrētus piedāvājumus.

Tāpat veiksmīga ideja, ko nesen privātā sarunā uzteica arī Latvijas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa, ir jebkurai aktivitātei meklēt sadarbības partnerus uz vietas Lielbritānijā un tagad arī Vācijā, kuras tirgus ir platformas "Latvian Literature" nākamais stratēģiskais mērķis. Ir diezgan grūti no malas ienākt tādā vietā kā Londona, kur par cilvēku brīvo laiku konkurē milzum daudz kultūras un izklaižu vietu, un bez vietējo atbalsta noorganizēt, piemēram, grāmatas prezentāciju kādam Latvijas rakstniekam. Tāpēc ļoti palīdz partneri uz vietas, kuriem jau ir savs uzticams apmeklētāju loks un zināšanas par konkrētās vides auditorijas specifiku. Tāpat tik veiksmīga sadarbība literatūras nozarei nekad nav bijusi ar Lielbritānijas, Spānijas, ASV, Francijas, Somijas, Vācijas un citām vēstniecībām.

Par veiksmīgu iniciatīvu uzskatu arī ilustratoru mērķtiecīgu atzīšanu par pilnvērtīgiem Latvijas literatūras nozares ģimenes locekļiem, kuru talanta potenciālu starptautiskajā tirgū jau ir apliecinājušas daudzas ārzemēs iznākušās Latvijas bērnu literatūras grāmatas, kā arī Annas Vaivares un Elīnas Brasliņas ilustrētās ārzemju autoru grāmatas.

Visbeidzot par izdevušos uzskatu kampaņu #iamintrovert. Tā bija atraktīvs rīks, ar kuru vispār pievērst mūsdienu cilvēka izkliedēto uzmanību un pārsātināto uztveri kaut kam tik ārēji pieticīgam un introvertam, kāda ir liela daļa literatūras. Šī kampaņa starptautiskajā literatūras profesionāļu vidē un arī ārpus tās radīja par mums iespaidu kā par nāciju, kas ir spējīga uz pašironiju, un tā nereti ir viena no atbruņojošākajām īpašībām citu acīs. Nenoliedzami, arī kampaņai bija mazāk veiksmīgas iniciatīvas, tomēr salīdzinoši vispretrunīgākās atsauksmes saņēmušie elementi – alus ("vai ir korekti reklamēt literatūru uz alkohola pudeles?") un reklāmas tualetēs ("un tualetēs?!") – reizē bija arī vieni no tiem, kas piesaistīja visvairāk uzmanības. Turklāt, un tas nav mazsvarīgi, šī pašu rokām Unas Rozenbaumas vadībā īstenotā kampaņa salīdzinoši izmaksāja aptuveni sešas reizes mazāk nekā, piemēram, sociālā jauniešu pretsmēķēšanas kampaņa #SpēksPateiktNē, kuru šobrīd īsteno Veselības ministrija ar profesionālas aģentūras starpniecību.

Dalības Londonas grāmatu tirgū izdošanos apliecina arī rezultatīvie rādītāji – gandrīz 50 Lielbritānijā izdotās Latvijas autoru grāmatas, kas gandrīz divas reizes pārsniedza sākotnēji iecerēto, kā arī gandrīz 200 ar mūsu literatūru saistītās publikācijas Lielbritānijas medijos. Protams, šeit nevaram runāt par lielākajām britu izdevniecībām, kas pārsvarā izdod savu un ASV bestselleru autorus. Tāpat nevar noliegt, ka ir izdevniecības, kas pēc izdošanas ar grāmatām tālāk nav darījušas praktiski neko, īsti neradot iespēju ārzemju lasītājiem par tām uzzināt. Arī britu mediju monitoringā par Latvijas literatūru var atrast ne tikai BBC, bet arī marginālus, maz zināmus žurnālus vai grāmatu blogerus. Tomēr ar kaut ko ir jāsāk, un tas jau ir krietni vairāk, nekā varējām cerēt pirms trim gadiem.

Skaidrs, ka ne viss ir bijis skaisti un pareizi un visdrīzāk daļu kļūdu mēs, kā parasti, sapratīsim tikai pēc laika. Lai cik tas banāli neizklausītos, kļūdas ir neizbēgama daļa no šī mācību jeb taustīšanās procesa, un mēs nevaram gaidīt, ka talantīgi literatūras nozares menedžeri pēkšņi sāks gāzties laukā kā sulas no bērza stumbra. Tas nenozīmē, ka visam notikušajam nebūtu nepieciešama kritika un skats no malas – tieši otrādi – , bet būtu izcili, ja tā būtu konstruktīva un argumentēta, nevis apstātos pie: "Kāpēc viens autors toreiz Londonā brauca ar taksi, nevis ar metro?" vai "Kāpēc uz Londonu nebrauca tas rakstnieks, kurš man patīk?"

Kā teica kādas Latvijas nevalstiskās kultūras organizācijas vadītāja, tā sauktais "Londonas projekts" apliecina, ka tad, ja ir stratēģisks plāns un ir valsts ieguldījums konkrētā kultūras procesā, tad neizbēgami būs arī rezultāts. Tāpēc jāsaka paldies arī valstij – ne tikai par naudu, bet arī par uzticību. Šo gadu laikā dzirdējām šausmu stāstus no citu valstu kolēģiem par to, kā viņu gadījumā valsts krietni vairāk un konservatīvāk iejaucas veidā, kā nacionālā literatūra būtu jāprezentē starptautiski.

Taču galvenais, uz ko ceram šobrīd – lai šis no valsts puses izrādītos ilgtermiņa projekts. Dalība Londonas grāmatu tirgū bija ļoti svarīga, lai radītu strauju uzrāvienu un kompensētu iepriekšējo gadu nosacīto dīkstāvi Latvijas literatūras ceļam starptautiskajā arēnā. Tomēr, nesaņemot pietiekamu valsts atbalstu nākotnē, viss ieguldītais var izrādīties, tā teikt, kaķim zem astes. Un tā tiešām būs uzskatāma par naudas izšķērdēšanu lielos apmēros, kur – un tas ir bēdīgākais – tā pat nebūs iebāzta kāda kabatās, bet vienkārši izkaisīta vējā. Iegūtās attiecības starptautiskajā mērogā ir nepieciešams kopt un radīto uzticību – attaisnot. Valsts, kura katru gadu maina savu sistēmu un politiku kādā jomā, nevar radīt par sevi iespaidu kā par nopietnu ilgtermiņa sadarbības partneri. Latvija, organizējot tāda līmeņa pasākumus kā Eirovīzija, hokeja čempionāts, prezidentūra Eiropas Savienībā vai simtgades svinības, ir pierādījusi, ka mēs protam veiksmīgi sevi parādīt liela mēroga pasākumos īstermiņā. Tagad Latvijai beidzot jāspēj parādīt savas spējas konkrētās jomās ilgtermiņā. Aplēses liecina, ka Latvijas literatūras veiksmīgai pārstāvēšanai starptautiski, ieskaitot dalību grāmatu tirgos un atbalstu tulkotājiem un ārzemju izdevējiem, būtu nepieciešami 400 tūkstoši eiro gadā. Tas ir gandrīz tikpat, cik vidēji izmaksāja viena simtgades filma. Vai arī tik, cik Rīgas dome iztērēja ielu remontam šī gada pirmajā mēnesī.

Nobeigumā es gribētu apstiprināt kuluāros izskanējušās baumas par mītiskajiem grupējumiem, kas vēlas vai jau ir pārņēmuši varu nozarē. Nevienam nav noslēpums, ka literatūras nozare izsenis ir bijusi viena no vilinošākajām darba vidēm, kur nodrošināt drošu un pārtikušu nākotni sev un saviem bērniem. Cik gan Latvijas vecāku nav laimē iespiegušies, uzzinot, ka bērns studēs baltu filoloģiju vai domā darboties kultūras menedžmentā! Runā, ka vēl vairāk pieprasīti esot tikai tādi amati kā veselības ministrs, VID klientu apkalpošanas nodaļas darbinieks un biļešu kontroliera pozīcija uzņēmumā "Rīgas satiksme". Grupējumu veidošanās ir tikai pašsaprotama un savā ziņā – pat neizbēgama. Pēdējo triju gadu garumā man ir izdevies iepazīt Ingas Bodnarjukas–Mrazauskas vadīto grupējumu no iekšienes, un varu apliecināt, ka tā darbība ir bijusi vērsta uz mērķtiecīgu valsts naudas ieguldīšanu mūsu literatūras izvešanā ārpus Latvijas robežām. Ja kāda cita grupējuma mērķis ir paturēt Latvijas literatūru tikai mūsu pašu lietošanā un arī pieejamo finansējumu novirzīt tikai Latvijas valsts pilsoņiem, tad šeit mūsu intereses tiešām saduras. Tomēr mūsu darbība nekad nav bijusi vērsta pret jaunrades veicināšanu, un mēs pilnībā atbalstām citu grupējumu iniciatīvas, kas strādā ar kvalitatīvas literatūras radīšanu, kā arī literatūras kritikas un izdevējdarbības atbalstīšanu. Diemžēl šādu grupējumu Latvijā joprojām trūkst.

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!