Kadrs no Gata Šmita filmas "1906"
 
Kino
15.03.2019

Vai aplaupīsim kādu banku revolūcijas vārdā?

Komentē
1

Par Gata Šmita filmu "1906" (2019)

Kaut arī filmas sākuma daļā, kad grupiņa sociāldemokrātu atsavina kārtējo baltvācu muižu, viena no tās iemītniecēm vaicā, vai tā ir revolūcija, un saņem apstiprinošu atbildi, sarunā par savu jaunāko un pēdējo uz ekrāniem nokļuvušo Latvijas simtgades filmu režisors Gatis Šmits apgalvo pretējo: tas, kas notika 1905. gadā (un turpinājās 1906. gada sākumā), nekādā gadījumā nebija revolūcija. Vai baltvācu muižu dedzināšana un atsevišķi dumpji, un sacelšanās bija vai nebija revolūcija, lai spriež vēsturnieki. Šai nelielajā apskatā pievērsīšos filmas kinematogrāfiskajām kvalitātēm, pieminot vien atsevišķus vēsturiskus faktus.

Latvijas sociāldemokrāti bija pazīstami ar savu radikālismu un pat brutalitāti, un tas redzams arī filmā, kuras žanru nevaru nosaukt citādi kā spriedzes pilnu krimināldrāmu. Neatņemams tās tēls ir arī liktenīgā sieviete, kuras funkcijas vismaz daļēji filmā var pierakstīt Violetai (Inese Pudža). Tomēr par radikālismu divi piemēri no vēstures. Labi zināma ir Helsinku bankas bruņotā aplaupīšana 1906. gada 26. februārī: to paveica Latvijas sociāldemokrāti. Otrs piemērs ir no nedaudz vēlākiem laikiem, kad 1910. gadā Londonā notika juvelieru veikala aplaupīšanas mēģinājums, ko organizēja uz Londonu emigrējusi Latvijas sociāldemokrātu grupa un kuras laikā tika nogalināti trīs policisti un pats latviešu "bandas" vadonis Georgs Gardšteins. Šis uzbrukums pazīstams ar nosaukumu "Sidnejstrītas aplenkums". Tāpat kā filmas režisors, atturēšos no tās varoņu dalījuma labajos un sliktajos, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija laiki, kad valdīja apjukums, neapmierinātība, fanātisms un pat anarhija. Vienlaikus neviens netiek attaisnots, tas tiek atstāts skatītāja ziņā, bet te varam viegli iekrist stereotipu lamatās, jo revolucionāra tēls filmās parasti ir labs – cietējs, kam just līdzi.

Filmā nav izmantoti lielizmēra masu skati, un tās telpa ir salīdzinoši ierobežota, precīzāk droši vien – fragmentēta. Tas ir būtiski, jo ļauj izvairīties no liekiem digitalizācijas elementiem. Telpas mēroga vienīgais izņēmums ir filmas sākuma aina un zušu zvejošanas epizode, kad darbība no urbānas vides pārceļas uz laukiem. Izvēloties ierobežotus "spēles laukumus" un inscenējumu datorgrafikas vietā (ja maldos, varat vienkārši par mani pasmieties), piemēram, slimnīcas gaiteni, tās pagalmu, teritoriju Felzera fabrikas priekšā, kurā tāpat kā visā filmā dominē klusināti pasteļtoņi un kuru ieskauj augsti sarkanu ķieģeļu mūri, tiek radīta klaustrofobiska, labirintam līdzīga telpa. Cita lieta, protams, ir krāsu korekcija. Krāsu palete ir pielāgota attiecīgajai darbības videi: bordelī dominē sārtie un sarkanie toņi, revijas ainā parādās pamatkrāsas, kontrastējot ar ārskatiem, kas bieži risinās nakts aizsegā, un, ja atmiņa neviļ, filmā nav gandrīz nevienas saulainas dienas, kas, iespējams, ir sagadīšanās, bet, manuprāt, saules izgaismotā vide sagrautu padrūmās spriedzes filmas gaisotni. Savukārt nobeiguma ainā Lāča (Lauris Dzelzītis) veikalā dominē dzeltenā krāsa, ko, iespējams, var saistīt ar nodevību, bet tajā ir arī kas mistisks, pat glezniecisks. Savukārt par paša Lāča likteni varam tikai minēt, skaidrs vien, ka nekāda laimīgā nākotne viņu noteikti nesagaida.

Filmas sākuma ainā redzam tās galveno varoni Pelēko (Mārtiņš Kalita), kas sevi dēvē arī par Jūliju Miltiņu – viņš stāv kailu koku ieskautā alejā un vēro apkārtni, viņa biedri ir tepat netālu, un nav īsti skaidrs, vai ainavu ieskauj viegla dūmaka vai dūmi no ugunskura. Kadrs ir salīdzinoši garš, mulsums viņa sejā ļauj domāt par šaubām – vai maz nelielais kaujinieku pulciņš spēs turpināt iesākto cīņu, kam vajadzīga nauda.

Nedaudz vēlāk pa šo pašu aleju ohranka ved pakārt vienu no viņu biedriem. Nelielas sniega kārtiņas klātais lauks, vidēji tālais un vēlāk tālais plāns, kurā redzam karātavas ar nedzīvo Šausmāna (Jānis Znotiņš) stāvu, kopā veido kompozicionāli perfektus kadrus, kas rada sava veida iekšējo enerģētiku un ekspresivitāti – vienu no Gata Šmita dinamiskās filmas iezīmēm. Jautājums par to, kā šis tēls konkrētajā ainā iegūst jēgpilnumu un rada empātiju skatītājā, ir daudznozīmīgs, tā būtu atsevišķa raksta tēma. Bet šī ir tikai filmas prelūdija, uz pakārtā Šausmāna fona parādās filmas nosaukums, katrs tā cipars asociējas ar asmeni: nekādu kompromisu un samierināšanos no filmas gaidīt nevaram. Filmā bieži izmantotie tuvplāni un, kas vēl svarīgāk, vidējie plāni pastiprina atmosfēru, kas, kā jau minēts iepriekš, rada laikmeta izjūtu, salīdzinoši ierobežotu telpu un papildu intensitāti kadra iekšienē.

Kā kontrapunkts konstruētās realitātes skarbumam darbojas pieklusināta erotika, kas izpaužas arī Violetas jeb Dafnes dzejā un viņas fragmentāri atainotajās bohēmiskajās izklaidēs. Dafnes dievinātā izdevēja Dancīša (Vladislavs Nastavševs, kura balsi dublējis Ģirts Krūmiņš) un viņu attiecības ir filmas vājākais posms: uz visa dinamiskā naratīva fona Dancītis ar savu hipohondriķa dabu ierakstās ar grūtībām. Arī pašas Violetas samākslotā izturēšanās un runas veids viņas tēlu atsvešina no filmas kopējās stilistikas, kaut, iespējams, šādu viņas izturēšanos varam saistīt ar Violetas pārliecību, proti, šie laiki nav domāti viņai, un to dzejniece apliecina ainā tramvajā, paziņojot Jūlijam: "Tad jau labāk nāve." Arī viņas emancipētie uzskati, kā apgalvo Jūlijs, ir "visai revolucionāri". Ar nelielu piepūli viņas teatrālais runas veidu var skaidrot tieši ar šādu jaunās sievietes pasaules redzējumu. Bet tikai ar piepūli. Man reizēm filmā negribas piepūlēties, lai attaisnotu vienkāršas lietas.

Toties filmas ritms ir gandrīz nevainojams: tas neļauj ne mirkli atslābt, un, piemēram, kases aplaupīšanas mēģinājums ir vizuāli lieliski veidota epizode. Savukārt turpmākie notikumi filmā atklāj cilvēka dabu eksistenciālā situācijā, kurā top skaidra katra indivīda patiesā nostāja. Lai uzzinātu, kāda tā ir, tomēr nāksies iet uz kino.

Filmas atvērtās beigas ir raksturīgas tam kino naratīvam, ko Deivids Bordvels sauc par "art cinema narration" (mākslas kino naratīvu), un ir bezjēdzīgi uzdot jautājumu, kas notiks tālāk, jo tālāk ir filmas beigu titri, bet konstruēt filmas naratīva turpinājumu arī nevienam nevar aizliegt. Nobeiguma secinājums – filma ir kā komēdija, kas nogājusi greizi, atsaucoties uz kanonisko apgalvojumu par "Romeo un Džuljetu", par ko daudzi kritiķi saka to pašu. Man atliek piekrist.

Viktors Freibergs

Viktors Freibergs ir kinozinātnieks, profesors un tulkotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!