Ar bērniem
23.03.2018

Vafeļoties vienatnē

Komentē
0
Saglabā

Par Jāņa Znotiņa izrādi "Vafeļu sirdis" galerijā "Istaba"

Norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmata "Vafeļu sirdis" ("Liels un mazs", 2016) mūs dziļi aizkustināja. Šobrīd nevaru iedomāties nevienu citu grāmatu, kuru lasot no aizkustinājuma raudāju tikpat sirsnīgi kā mans dēls. Tikpat sirsnīgi daudzas reizes arī smējāmies. Tāpēc mēs ļoti gribējām redzēt izrādi, kas veidota pēc šīs grāmatas motīviem.

Pārāk bieži patiess izrādās apgalvojums, ka grāmatas pārspēj to ekranizācijas. Diemžēl tāpat bija ar šo izrādi. Šī izrāde nespēja piepildīt grāmatas uzliktās gaidas, jo par dullajiem notikumiem, ko grāmatā abi galvenie varoņi draugi Trille un Lēna piedzīvo kopā, stāstīja tikai viena aktrise – Lēnu tēlo Laura Siliņa. Izrāde Jāņa Znotiņa režijā izvēlas grāmatas kodolu – abu galveno tēlu sinerģiju – savstarpējās attiecībās neparādīt. Lēna stāsta par Trilli, un savā ziņā tas rada gaidas, ka izrādes laukumā tūdaļ parādīsies arī Trille. Taču tas ir viena aktiera teicēja teātris, ilustrējot atstāstījumu, saspēlējoties ar matraci. Lauras Siliņas sniegums ir spožs, tas iemieso pārliecinātību un aizrautību. Izrādē Lēna izmanto "Vafeļu siržu" grāmatu. Ne tikai lasīšana no tās, bet arī pats fakts, ka uz skatuves parādās grāmata, ir apsveicams, īpaši laikmetā, kas lēš par grāmatas apdraudējumu. It kā jau nav nekas liels, ja izrādes laikā uz skatuves pāris reižu novicina grāmatu, bet tādā veidā grāmata ienāk skatītāju apziņā. Lai gan tiem, kuri grāmatu lasījuši, izrāde varēja likt mazliet vilties, lieliska, manuprāt, ir ideja par izrādes un grāmatas savietošanu vienotā pieredzē. Arī izrādē tēlotās trakulības pierāda, ka grāmata nav kaut kāds garlaicīgs iepriekšējā gadsimta relikts. Protams, daļa skatītāju attiecīgo grāmatu iepriekš nebija lasījuši. Bet diez vai šī izrāde viņus rosinātu pēc tam pie tās ķerties.

Šī izrāde un galerijas "Istaba" iniciatīva par teātra izrādēm bērniem pieradina arī pie plašākas un atvērtākas izpratnes par "izrādi" un alternatīvām teātra formām. Bērnu izrādes Latvijā, pateicoties "Dirty Deal Teatro" un Šmulītim, teātra festivālam "Eju meklēt" u.c. jau iedibinājušas paplašinātu teātra uztveri. Tāpēc atgriešanās pie klišejām rada sajūtu, ka skatītājs netiek pienācīgi novērtēts. Par pārāk vienkāršotu "Vafeļu siržu" izrādē varētu uzskatīt pieeju interaktivitātei jeb skatītāja līdzdalībai. Teātra eksperimenti pierāda, ka tā panākama, ne tikai paķerot bērnus pie rokas un uzvelkot uz izrādes laukuma, kas bērniem (un arī vecākiem) var radīt diskomfortu, bet arī rosinošākos veidos. Diemžēl izrāde "Vafeļu sirdis" izvēlas vienkāršāko ceļu un nemeklē alternatīvus risinājumus.

Tāpat bērnu simpātijas par teātra apmeklējumu sasniedzamas ne tikai ar saldējumu un vafeļu sirdīm. Našķu piedāvāšana kā daļa no pasākuma mūsdienās kļūst aizvien strīdīgāka. Lai gan izrādes veidotājiem varētu šķist, ka īsākais ceļš uz bērna sirdi ir vafeļu sirds, to vairs nevar automātiski un nekritiski pieņemt kā jauku papildinājumu izrādei. Jācer, ka našķi tika piedāvāti tikai pirmizrādē. Kad izrādes beigās tika iestumti ratiņi ar šķidro slāpekli un saldējumu, biju lieciniece tam, kā svaigēdāju ģimene pirmie pazuda no telpas, lai izvairītos no šī meinstrīma. Bēdīgi es nolūkojos cauri lielajiem galerijas logiem, kā viņi skumji dodas tiem garām, kamēr bariņš bērnu spieto ap ratiņiem, trauciņiem un šķīvīšiem ar glīti dekorētajām vafeļu sirdīm. Skumji droši vien bija arī bērniem ar noteiktu produktu nepanesamību. Kultūra un uztura kultūra nav viens un tas pats.

Pēc dažām dienām biju lieciniece divu mazo skatītāju sarunai, kas bija apmeklējuši izrādi. Viens no viņiem savā bērna nevainībā precīzi izteica arī manu vērtējumu – izrāde bija garlaicīga. Par spīti tam, ka izrādei bija izvēlētas izteiksmīgākās grāmatas epizodes, piemēram, kad abi varoņi uz kaimiņa kutera nolemj izveidot Noasa šķirstu, sadzenot uz tā dažādus kustoņus, vai aina, kad visi tiek aplieti ar mēsliem, lai dzēstu uguni. Režisoram Znotiņam un Lēnas lomas atveidotājai Laurai Siliņai ar iztēli veicās diezgan labi. Tieši viņu radoši meistarīgā pieeja matrača izmantošanai kā centrālajam scenogrāfijas elementam bija izdomu rosinoša. Matraci ne tikai var izsapņot par kuģi, cilvēku vai motociklu, bet var arī salocīt, sarullēt, iekārt, atstutēt utt. Nervus kutinošs bija mirklis, kad vienam no skatītājiem ar mazu bērnu radās nepieciešamība zāli pamest un nācās šķērsot izrādes laukumu aiz aktrises muguras, kura nākamajā sekundē piecēlās no matrača, un tas atsprāga vaļā vietā, kur vēl pirms niecīga mirkļa bija no zāles ārā slīdošais skatītājs. Bail iedomāties, kā būtu beigusies viņu sadursme. Tradicionālā teātrī nebūtu iedomājams, ka skatītājs varētu pārslāt pāri skatuvei. Savā ziņā šādas izrāžu telpas, kas primāri paredzētas citiem mērķiem, liek arī skatītājam nonākt jaunā pieredzes laukā, liek mainīt savu skatījumu uz teātri kā institucionalizētu iestādi, pārorientēt savu uzvedību un kļūt atbildīgākam. Brīvība, kādu sniedz nepiespiestā atmosfēra, kurā nav balss, kas atgādinātu, ka jāizslēdz mobilais telefons, nav numurētu sēdvietu un darbinieka, kas pret skatītāja mēteli apmaiņā izsniedz numuriņu, utt., ļauj no jauna iemīlēt apkārt esošo sabiedrību, redzot pierādāmies, ka mums nav nepieciešami likumi un ierobežojumi, lai noskatītos teātra izrādi, nepārvēršot to par haosu, jo cilvēkiem piemīt augsta spēja pašorganizēties. Galerijas nelielās telpas, kur ir iespēja vērot izrādi arī no otrā stāva balkona, ar savu atvērtību paver citus rakursus un brīvāku izrādes vērošanu. Galerijas "Istabas" iniciatīva atvēlēt telpas bērnu izrādēm ir apsveicama, ļaujot skatītājiem dažādot savu pieredzi un tādējādi arī paplašināt izpratni par kultūras norišu niansēm. Jautājums vecākiem – vai bērnu iestīvināt uzvalciņā un maiņas apavos, lai antrakta laikā riņķotu pa portreju galeriju tapsētā foajē, lai teju fiziski izjustu sava kulturālisma koeficienta pieaugumu, vai starpbrīdī mesties sprintā uz kafetēriju pēc saldējuma kokteiļa un šokolādes kartupeļa? Vai tomēr dot iespēju savam bērnam piedzīvot mīļu varoņu pārspīlēti amzierīgus piedzīvojumus un sirsnību? Izrādei "Vafeļu sirdis" gandrīz izdodas sasniegt pēdējo mērķi.

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!