Vadzis lūza pamazām, brakšķēšanu neviens nedzirdēja

Neatminos nevienu tēmu, kas būtu ieņēmusi tik lielu vietu mediju uzmanības lokā un vienlaikus saglabājusi, tēlaini izsakoties, necaurskatāmību... Žurnālisti un viņu saražotā patērētāji ir iemācījušies izrunāt grieķu personvārdus, aviokompānijas gūst neprognozētus ienākumus, šurpu turpu uz ārkārtas sanāksmēm vadājot delegācijas, ir noticis arī brīnums – amatpersonu emocijas šķiet neviltotas... Un tomēr joprojām nav skaidrs, vai Grieķija ir nonākusi tur, kur tā nonākusi, tādēļ, ka pirms dažiem mēnešiem tika ievēlēta tāda valdība, kāda nu tika ievēlēta, vai arī ziepju vārīšana sākās krietni agrāk.

***

Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušais sengrieķu vēsturnieks, filozofs un ģeogrāfs Rodas Posidonijs, lai gan pats daudz un vērienīgi apceļojis Vidusjūras piekrasti un pat laikabiedriem maz zināmos Eiropas ziemeļu reģionus, savos darbos vēstīja, ka briti ir pagalam mežonīgi ļaudis, jo savā uzturā daudz lieto pienu un medu. Netālu no britiem dzīvojošie barbari pat nodarbojas ar kanibālismu, un viņu sievietes ir "Dionīsa apsēstas".

***

1901. gada 5. novembrī sākas trīs dienu ilgi nemieri, kuros piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku. Iemesls: Romanovu dzimtai (svešzemnieki!) piederīgās karalienes Olgas iniciatīva pārtulkot un izdot Evaņģēliju grieķu valodā, kas tuvāka tā laika izpratnē modernākai versijai. Filoloģiskas debates izvēršas dedzīgā strīdā par tautas "tradīcijām" un "būtību".

***

Personāžiem, autoru ieskaitot, kuri salīdzinoši intensīvi interesējas par vēsturi, vienmēr ir kārdinājums šodienas notikumus skaidrot, izķeselējot kādus sižetus no konkrētā reģiona vai tautas vēstures un kultūras. Piemēram, pastumt raksta sākumā iemīcītās divas epizodes, lai dotu mājienu, ka grieķi arvien ir bijuši tādi pret kaimiņu tautām strupi vai arī sliecīgi dumpoties par ikvienu kaut cik noderīgu ieganstu. Tomēr tikpat nepārprotami šāda metode (?) agri vai vēlu noved pie tādiem idiotiskiem vispārinājumiem kā "dienvidnieki ir slinki", "mūsdienu eiropieši ir izlaidušies no labas dzīves" un tādā garā. Tādēļ, ja nu mēģinām abstrahēties no šodienas informatīvajām putām un meklēt Grieķijas situācijai cēloņus ilgākā periodā, drošāk šķiet turēties pie ekonomikas.

Kad, ilustrējot situācijas dramatiskumu, tiek demonstrēts Grieķijas parādu apjoms procentuāli pret valsts iekšzemes kopproduktu, var nošausmināties un neņemt vērā, ka šī attiecība, piemēram, Japānā nav ne par matu labāka. Būtiskā atšķirība ir tā, ka Japānā valdību lielākoties kreditē vietējās juridiskās personas (pensiju fondi, bankas utt.), kas pacietīgi (patriotiski?) uztur valsts dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem. Nesaku, ka tādā garā var droši turpināt, tomēr gadu laikā izveidojusies sistēma ir pietiekami stabila.

Grieķijas gadījumā tā nav (aizdevēji ir ārzemnieki), kas savukārt rada jautājumu, kādēļ tas tā noticis – ja pieņem, ka uzkrājumi grieķiem ir bijuši. Neuzticēšanās valstij? Izdevīgākas ieguldījumu iespējas? Droši vien cēloņi bijuši dažādi, tomēr jebkurā gadījumā "stāsts" ir ne tik daudz par parāda lielumu, cik to, kura rokās parāds ir.

Pieļauju, ka Grieķijas ekonomikas ķezas saistītas arī ar tās nespēju pietiekami veiksmīgi piemēroties izmaiņām starptautiskajā darba dalīšanā. Piemēram, ja valsts desmitgažu garumā ir labā nozīmē slavena ar savu kuģniecību un ar to saistītajām nozarēm, tad droši vien var palaist garām to, ka kuģus daudz lētāk būvēt kļūst Dienvidkorejā vai Ķīnā, ka spēlētāju loks jūras kravu pārvadājumos koncentrējas dažu lielo "zēnu" rokās utt. Tev ir tāda jauka, pašpietiekama ekonomika (tas teikts bez ironijas), kas ražo gardu pārtiku un citas noderīgas lietas, vieta zem saules liekas stabila. Līdz kādā brīdī izrādās, ka preces, ar kurām tu lepojies, lētāk un tikpat kvalitatīvi (vismaz ārvalstu patērētāju skatījumā) var saražot arī citur.

Rezultātā tu iegūsti ekonomiku, kas strukturāli balstās uz vietējo patēriņu, ko savukārt stimulē Eiropas fondi un devīgi pašas valsts budžeta tēriņi, tūrisms un ieguldījumi kaimiņvalstīs (plašā nozīmē Balkānos), kas nelaimīgā kārtā neizceļas ar stabilitāti un pirktspēju. Tā apriori ir viegli ievainojama sistēma. Tas nav attaisnojums Grieķijas pašreizējai valdībai vai vēlētāju vairākuma izpratnei par notiekošo – runa ir par to, cik viegli liek zaudēt modrību puslīdz komfortabls status quo, ko stiprina bagātīgas naudas plūsmas no Eiropas.

Savukārt vietēji ģenerētajās naudas plūsmās ir tik daudz "pelēkuma" vai pat "melnuma", ka tās vairumā gadījumu aizplūst uz banku kontiem ārvalstīs vai materializējas tādos neproduktīvos aktīvos kā nekustamais īpašums pašu privātajām vajadzībām. Respektīvi, vietējā nauda nestrādā vietējā ekonomikā.

Plus sentiments pret valsts "stratēģiskajiem uzņēmumiem", kuru stutēšanai (klasisks piemērs ir aviokompānija) gadu laikā sagāzti simtiem miljonu eiro.

Un, pieļauju, papildus savu negatīvu lomu nospēlējis arī tas, ka Grieķija jau ilgākā laika periodā jutusies aicināta mēģināt būtiski ietekmēt visa reģiona politiku, kas galu galā arī kaut ko maksā, kaut vai tam patērēto laiku un uzmanības resursus. Stīvēšanās ar Turciju, Maķedoniju, mēģinājumi būt "vecākajam brālim" Albānijai utt.

Savukārt, kad Grieķijā notiekošā cēloņu apspriešana tiek līdz "viņi ir sociālisti", tad kašķīgi jāpiemetina, ka t.s. labklājības valsts nav nekāds grieķu fenomens. Jautājums ir par to, vai valsts ekonomikai ir uzkrāts pietiekams tauku slānis, vai tās struktūra (piemēram, augsta vieta starptautiskās darba dalīšanas ķēdē) ir tāda, lai šādu modeli varētu atļauties. Francija var (jācer...), Grieķija, kā izrādās, nevar. Un tad seko nākamais jautājums: kāpēc ekspertu tūkstoši to pamanījuši tik novēloti? "Too big to fail?" vai, latviski izsakoties, valsts nav banka un neviens neticēja, ka 10 miljoni var iebraukt auzās, uzturot nepaceļamu modeli?

Ja tā, tad (atvainojos, bet argumentāciju neattīstīšu vietas trūkuma dēļ) bažīgi skati metami ne tik daudz uz "sociālistisko" Spāniju, cik Itāliju, kas ir vecišķāka un pašapmierinātāka nekā ibēri, lai kādi "podemosi" satraucoši jandalētu Madrides ielās. Kas ir aiz Itālijas apburošās fasādes?

Rezumējot: uzskatu par bezjēdzīgu tricināt gaisu ar priekšlikumiem, kas nu "ar Grieķiju" jādara vai kurš ir lielāks ķēms. Būtiskais man šķiet tas, ka ekonomiskā analīze ir izgāzusies kā veca sēta.