Tur, kur īrnieku sarakstā es
Uzrakstīts esmu ar krītu,
Pastniece agrās avīzes
Noliek man katru rītu.
Tā Ojārs Vācietis raksta 1963. gadā dzejolī "Pasts", kas ievietots krājumā "Elpa". Īrnieku saraksts uz melnas tāfeles joprojām atrodas turpat, kur 1963. gadā nāca pastniece ar kādu no daudzajiem Vācieša abonētajiem laikrakstiem, un tajā joprojām rakstīts Vācieša vārds. Pat viens kaimiņš, Damberga kungs, šajā namā dzīvojis jau pirms Vācieša un vēl joprojām mīt otrajā stāvā. Pirmie īrnieki šajā namā ienākuši pirmās brīvvalsts laikā, par ko šodien liecina telpu iekārtojums ar divām ieejām ēkā – centrālā, kas bijusi paredzēta nama saimniekiem, un īrniekiem domātā sānu ieeja, kas šobrīd ved uz muzeju, diviem atlikušajiem īrnieku apdzīvotajiem dzīvokļiem un Jāņa Akuratera muzeja administrāciju nama otrajā stāvā.
Vienam no mums šis nams saistās ar Jauno autoru semināru laikā, kad tas vēl nebija pārdēvēts par Jauno un iesācēju autoru semināru un notika nelielā Ojāra Vācieša ielas nogrieznī – te un nedaudz tālāk pāri ielai – Jāņa Akuratera memoriālajā muzejā. Otram – ar ieklīšanu Dzejas dienu pasākumā, nevienu nepazīstot un tad attopoties karstās debatēs tukšojam vīnu krūmos. Tas par personisko, subjektīvo vēsturi, bet namam ir arī sena, tā teikt, objektīvā vēsture. Tas celts 1777. gadā, 1796. gadā to zīmējis etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce. Varētu teikt – zināma nozīme šīs padomju periodā aizmirstās personības "reabilitācijā" ir arī vēlākajiem šī nama iemītniekiem. Ludmila Azarova sacerējusi Brocem veltītu dzejoļu ciklu, kas vīra atdzejojumā 1973. gadā arī publicēts presē kopā ar zinātnieka Jāņa Stradiņa rakstu. Broces "Zīmējumu un aprakstu" pirmais sējums izdošanu piedzīvo gan tikai pēc teju divdesmit gadiem.
Broces laikā mājā atradies traktieris "Jeruzaleme". Latviešu literatūras lielais mistifikators Marģeris Zariņš savās atmiņās par Vācieti pārliecinoši raksta, ka traktierī savā laikā iegriezies pats Rihards Vāgners, kad viņš, no kreditoriem dzimtenē aizbēdzis, Rīgā strādājis par kapelmeistaru. Tomēr laiks un ģeogrāfija laikam jau izrādās nepielūdzama, un Vāgnera iespējamā pasēdēšana traktierī, kā pastāsta Mārtiņš, mūsu ceļvedis šajā namā, tomēr būšot anahronisms. Ej nu sazini, tomēr Zariņš jau noteikti nav tā persona, kuras teiktais būtu jāuztver bez ierunām.
Jāsaka gan, ka mājas daļa, kurā atrodas Ojāra Vācieša memoriālais dzīvoklis, varētu būt bijusi īstā vieta uzdzīvei, jo tieši viesistabas zonā atradusies ēdamzāle, bet tur, kur pēc divsimt gadiem tapuši dzejoļi, "Jeruzalemes" laikā ticis sists biljards. Varbūt arī tā ir tikai versija. Kā jau tas parasti gadās ar ievērojamām personībām un vietām ar senu vēsturi un kā, rakstot par memoriālajiem muzejiem, esam pārliecinājušies, daudz kas jāuztver kā versija, bet pārbaudīt ikkatru faktu to kvantitātes dēļ vai nu neatliek laika, vai arī tas vispār nav iespējams.
Gadu gaitā nams apaudzis ar piebūvēm un šķūnīšiem, toties zaudējis krāšņi iekopto dārzu. Padomju laikos tā vietā pagalmā bijušas pat sakņu dobes, bet mūslaikos notikuši muzeja rīkoti akustiskās mūzikas koncerti.
Šajā namā ielā, kura tolaik saukta par Altonavas ielu, Vācietis ievācas 1960. gadā kopā ar sievu, dzejnieci Ludmilu Azarovu, dēlu Žani un sievasmāti. Pirms tam dzejniekam īsti nav bijis savas personiskās dzīves platības – šaurība kalpu ģimenes mājās, kopmītnes skolā, kojas augstskolā, un arī pēc kāzām Ojārs un Ludmila dzīvojuši šaurā vienistabas dzīvoklītī, kura virtuvē apmetusies Ludmilas māte.
Tāpēc nomaļais, ar malku kurināmais dzīvoklis ģimenei šķiet varens pavērsiens. Ojārs Vācietis vēstulēs rakstījis, ka dzīvoklis ir tik liels, ka tur varot futbolu spēlēt – tā mums atstāsta Mārtiņš, pāršķirstīdams uz galda izliktās Vāciešu ģimenes un draugu bildes. Pēc padomju standartiem dzīvokļa platība tiešām nav bijusi maza – 83 kvadrātmetri. Mūslaikos muzejs izpleties arī ārpus Vācieša dzīves telpas, un nu aukstajos mēnešos katru dienu jākurina deviņas krāsnis. Šķiet, krāšņu kurināšana, kā par to pārliecinājāmies arī kādreizējā Andreja Upīša mājā, mēdz būt viena no memoriālo muzeju prioritātēm līdzās kultūras un vēstures saglabāšanai, izglītojošajam un pētnieciskajam darbam. Šeit gan ar kurināšanu nodarbojas kurinātāji.
Ojāra Vācieša muzejs tika dibināts 1988. gadā, lai gan Ludmila Azarova te dzīvoja vēl līdz 1990. gadam. "Saņemot dzīvokli no Ludmilas Azarovas rokām, muzeja darbiniekiem tika dota iespēja veidot muzeju un tā krājumu bez laika un telpas atsvešinošās robežas: dzīvoklis – Ojāra Vācieša darbistaba un viesistaba – palicis neskarts, tajā nav anotāciju un norāžu, kas traucētu apmeklētājiem sajust dzejnieka dzīves telpas atmosfēru," raksta muzeja vadītāja Ieva Ķīse. Pietrūkstot vien papirosu "Belomorkanal" dūmu, kas klīduši pāri Vācieša darbistabai vai viesistabai (Ludmila Azarova raksta, ka piepīpēts bijis "reizēm"), kur ikdienā strādājusi Azarova, bet, atnākot viesiem, tā bijusi centrālā pulcēšanās vieta. Viesistabas centrā – galds, pret kuru papirosi vai nu dažkārt dzēsti, vai piemirsti izdeguši, vai arī uz tā pa kādai oglītei nobiris. Šajā telpā arī dīvāns un klavieres, uz kurām Vācietis, dažādu māksliniecisku izpausmju autodidakts, mēdzis viesiem par prieku uzspēlēt. Pirms dzejnieks sāka pavisam novērsties no sabiedriskās dzīves, atnākt ciemos pie viņa, protams, sapņojis ne viens vien jaunāks un ne tikai jaunāks kolēģis. Tā dzejniekam Ņurbulim kādu vakaru misējies un viņš nejauši ietrausies pa logu blakus dzīvoklī. Tā saimniece bez īpaša izbrīna esot noteikusi – jūs gan laikam pie Vāciešiem gribējāt. Savukārt Imants Ziedonis pēc šķiršanās no pirmās sievas kādu laiku Ojkas un Ludmilas dzīvoklī nakšņojis.
Gar sienām abās savienotajās istabās slejas grāmatplaukti, bet ievērojama daļa grāmatu sakrautas kaudzē viesistabas stūrī. Šobrīd kaudze nesniedzas pāri cilvēka augumam taču, kā redzams video materiālos, Vācieša dzīves laikā tā bijusi krietni iespaidīgāka. Kad vajadzējis dabūt kādu no kaudzē sakrautajām grāmatām, gājuši, protams, uz bibliotēku, jo atrast un izrakt ko no grēdas bijis sarežģīti. Arī citas detaļas šeit veidotas pēc iespējas tuvākas Vācieša ģimenes dzīvei. Septiņdesmito gadu aizkari un plakanās stikla griestu lampas, uz Azarovas galda masīvs ekstravagantas formas stikla trauks, kura nenosakāmās formas kičīgi izliecas kā lūpas vai zieds. No Ojāra Vācieša rakstāmgalda paveras skats pār pagalmu, starp logu un pagalmu – bruģakmeņu grēda. Klīzdams pa Rīgas ielām, Vācietis reiz pamanījis strādniekus, kas lauzuši ārā ielas bruģi, un uzzinājis, ka no tā paredzēts atbrīvoties. Dzejnieks nekavēdamies nopircis bruģakmeņu kaudzi un lūdzis, lai to aizved pie viņa uz mājām. Kā dāvanu sievai, viņa novērtēšot. Novērtējusi. Kad vēlāk dodamies pastaigā ap māju, dažus soļus no bruģakmeņu kaudzes zib alūzija par kādu citu dzejnieku, citu muzeju un mūsu pašu rakstīto rakstu: tur zemē guļ dzirnakmens – dāvana no Imanta Ziedoņa.
Mārtiņš stāsta, ka muzeja ekskursijas parasti sākot ar pagalmu, jo tur, svaigā gaisā, visvieglāk saglabāt skolēnos možu prātu un pie reizes viņus mazliet nomierināt. Kas parasti nākot? Astotā un vienpadsmitā klase – laikam tādēļ, ka tieši šo klašu literatūras mācību grāmatās ievietoti Vācieša dzejoļi. Pie ieejas namā var izpētīt totēma stabam līdzīgo Vācieša pieminekli, par kuru Imants Ziedonis nesaudzīgi prasījis: "Ko Feldbergs gribēja ar to aknu cirozes ģīmi pie Vācieša muzeja? Nu priekš kam? Mocekli? Ja tas ir par mocekli, tad ārā bija jānāk kādai mocekļa kvintesencei, bet traģika jau nenāk. Nāk tikai saskābis, tikko pamodies cilvēks."
Kādu laiku iepretim dzejnieka logam atradusies putnu barotava, ko Vācietis pagatavojis no dēla Žaņa rotaļu vilcieniņa. Ilgi gan tā šajā vietā nenostāvējusi, jo, skatoties uz putniem, neesot iespējams strādāt. Ziņas par putniem ir vienīgā Ojāra Vācieša dienasgrāmata – katru dienu uzskaitīti visi redzētie putni. Uz nelielām lapiņām, kas ar flomāsteriem apzīmētas ģeometriskiem, brīžiem psihedēliskiem ornamentiem.
Bez divām memoriālajām telpām muzejā ietilpst arī krājums, zāle pasākumiem un izstādēm, virtuve, kas nav paredzēta apmeklētājiem, vannasistaba, kur saglabājusies vanna un viens no oriģinālajiem ūdens krāniem (jā, mēs esam sīkumaini), telpa interaktīvām nodarbībām un jaunā, pirms pāris dienām atvērtā rokrakstu ekspozīcija "Dzeja izgudro mani". Tur, uzliekot austiņas, var ieslīdēt noslēgtā telpā, kur uz sienām audio failā dzirdamie dzejoļi reproducēti Ojāra Vācieša rokrakstā. Dzejas zonas priekštelpā iespējams apskatīt paraugus no Ojāra Vācieša daudzveidīgajām kolekcijām – akmeņi, nozīmītes, pastmarkas, etiķetes, zīmējumi, pašzīmēti žurnāliņi, zīmītes un vēstuļu fragmenti. Ojāram Vācietim bijis daudz vēstuļdraugu, lai gan viņam arī ļoti patika piezvanīt cilvēkiem pa telefonu un lasīt dzejoļus skaļi. Lieki teikt, ka nereti tas noticis naktīs (kas tas ir ar tiem latviešu dzejniekiem un dzejoļu lasīšanu naktīs pa telefonu? Un kurā brīdī šī ieraža pagaisa – nevienam no mums neviens nav naktī zvanījis, lai palasītu dzejolīšus). Nereti, lai sarunātu kādu praktisku jautājumu, vispirms nācies noklausīties jaunākos Vācieša radošos veikumus un tikai pēc tam, ja paveicies, varējis pārrunāt būtisko. Vācietis gan varējis arī tad nolikt klausuli un vispār atvienot telefonu no tīkla. Kā viņš pats rakstījis kādā vēstulē Reinim Ādmīdiņam, "uz mana telefona šad tad uzsēžas vai nu vārna, vai kas, bet veselām dienām tas mēdz būt nelietojams".
Lasot dažādu cilvēku atmiņas par Vācieti, piemēram, 1993. gadā izdotajā grāmatā "Visums, sirds un tāpat", pārsteidz, ka teju ikvienas sākas ar vārdiem – mēs nebijām tuvi draugi. Un tādu patiešām tuvu draugu laikam jau Vācietim nav bijis, ja atskaita skolas laiku draugu Gunāru Grāvi un kādu viņa uzcītīgu apbrīnotāju, pārdevēju grāmatnīcā, ar kuru viņš gadu garumā sirsnīgi sarakstījies, lai gan tikušies dzīvē viņi tā arī nav. Par Vācieša tuvāko draugu, dzīvesdraugu varam saukt sievu Ludmilu.
Tāpat jaunajā ekspozīcijā stikla vitrīnā aplūkojams muzeja Svētais Grāls – sakrautas glītās kaudzītēs iezaļganas, cituprāt, zilas, skolēnu burtnīcas, kādās kopš 1962. gada – leģendāri – bez labojumiem rakstīti dzejoļi. Tagad gan uzrodas šaubas – muzeja direktore Ieva Ķīse vēl 2013. gadā raksta, ka burtnīcas atrodoties ģimenes īpašumā. Vai šīs vitrīnā būtu kopijas (piemēram, uz Vācieša rakstāmgalda mūsu apmeklējuma laikā stāv divu burtnīcu kopijas) vai tomēr oriģināli – to tobrīd, šos faktus nezinādami, pat neiedomājāmies pajautāt. Tā tad lai paliek par intrigu.
Ekspozīcijā uzmanību piesaista arī kāds rakstāmmašīnu mākslas (typewriter art) paraugs – grafiski organizēts teksts un rakstzīmes, kas, vērotājam atkāpjoties, veido Alberta Einšteina portretu. Zem tā pievienotā, tāpat ar rakstāmmašīnu rakstītā "instrukcija" to jau pavērš nedaudz uz konceptuālās mākslas pusi. Muzeja krājumā esot arī citi līdzīgi artefakti, nekur nepublicētā un laikam arī nepētītā Ojāra Vācieša grafiskā dzeja.
Sadzīves organizēšana Vācietim nav diez ko padevusies, doties uz pasākumiem, ko nevēlējies apmeklēt, viņš nav bijis pierunājams. Tāpat uz drēbju pirkšanu. Kad saņēmis kādu augstu apbalvojumu, Ludmila lūgusi, lai aiziet nopirkt uzvalku, bet Ojārs pretojies. Ludmila aizgājusi, nopirkusi pēc sava izmēra, jo abi bijuši viena auguma, un sviedusi paciņu demonstratīvā žestā pāri istabai. Uzvalks derējis. Vācieša manierēs jauties protests pret pieaugušo dzīvi – viņš pats izteicies, ka viņam ir nozagta bērnība. Bērnības vietā karš. Kā piemiņa bērnībai, kuras Ojāram un brālim Imantam nebija, šodien uz viesistabas grāmatu kaudzes sēd rotaļu pērtiķis, kuru Vācietis nopircis, kādu dienu pastaigādamies pa Rīgu. Pērtiķītis it kā kļuvis par Vācieša bērnu dzejoļu pirmo kritiķi, jo pēc tapšanas tie vispirms nolasīti viņam (jā, tieši tā – viņam, nevis tam).
Pie viesistabas galda, palikuši divatā, mēs arī sākam rakstīt, sēdēdami zem ierāmētās 1937. gada Rīgas kartes, kuru pētot dzejnieks pēc kādas pastaigas izrēķinājis, ka tajā dienā nostaigāti ap divdesmit kilometru. Pastaigas bijusi ikdienišķa Ojāra Vācieša dzīves sastāvdaļa. Katru reizi viņš kājām mērojis ceļu no Māras dīķa līdz Neredzīgo biedrībai Juglā, kur ierakstījis dzejas audioierakstus. Tuvākā apkaime izstaigāta krustu šķērsu. Atgriežoties Vācietis noņēmis savu leģendāro bereti un uzkāris jaku uz kopīgā pakaramā gaitenī. Dzejniekam, protams, bijušas vairākas beretes, bet viena arī te kopā ar mātes adītajiem cimdiem aplūkojama grāmatplauktā. Lai skolēni pārliecinātos, ka šis ir īstais Vācietis. Šķiet, šī ir pirmā reize, kad memoriālajā muzejā tā vienkārši varam sēdēt pie oriģinālā galda, malkot kafiju, pastrādāt pie topošā raksta un domu rosināšanai pieiet un aptaustīt bereti. Vai uzjautāt muzejniekiem. Lai gan tieši tāpēc rakstīšana nevedas viegli – šķiet, no katra muzeja stūra laužas ārā kāds pieminams stāsts, un, kamēr mēs to visu uztvertu, jau neviens pateiktais vārds vairs nebūtu tāds pats. Par laimi vai par nelaimi, muzejam ir darba laiks un tas tuvojas beigām.
Šis bijis jau trešais mūsu apmeklētais muzejs, kas veidots dzīvesvietā, kur mituši kultūras darbinieki – laulāti draugi. Visos sievas pārdzīvojušas vīrus un atlasījušas vēlāk muzejam nododamos materiālus, apzināti izvēloties atkāpšanos otrā plāna lomā. Un tā jau apmeklētājam ir vienkāršāk: iet cauri muzeja stāstam, tveroties pie atpazīstamā, atsvaidzinot atmiņā zināmo. Apskatot muzejā to stāstu, kas nosēdies kolektīvajā atmiņā. Taču var būt vēl citi stāsti, un arī šim muzejam ir krājums – plašs daudzums materiālu, kuros atrast jaunas perspektīvas un jaunus veidus, kā runāt par atcerēšanos. Varbūt jautājums "Ko atceras Latvijas muzeji?" paver jaunu jautājumu loku: "Kas atrodams muzeju dziļākajā atmiņā?" Šis ir viens no muzejiem, kuram nav iekšējo resursu pētniecībai, tomēr tā ekspozīcija rada intrigu par neapgūtajiem literatūrpētniecības apcirkņiem.
Atpakaļceļā tramvajā divu jauniešu sarunā pēkšņi ielaužas Vācietis – vienam jau nedēļu somā esot Vācieša krājums. "No sākuma es tā pabrīnījos, kāpēc starp latviešu autoriem ir viens "vācietis", bet nē, ha!"
Adrese: Ojāra Vācieša ielā 19, Rīgā.
Pieejamība: tramvajs un autobusi. Tā kā gan galvenā ieeja teritorijā, gan ieeja namā ved pāri pakāpieniem, cilvēkam ratiņkrēslā būtu nepieciešama palīdzība iekļūšanai muzejā.
Suvenīri: grāmatas, grāmatas, grāmatas, lielākoties saistītas ar Ojāru Vācieti, lai gan mūsu apmeklējuma laikā starp tām ieraugām arī Dainas Sirmās krājumus. Viens no mums ieminas, ka viņa laikam saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju. Mūsu ceļvedis klusē, tad mīklaini ieminas, ka viņa šogad prēmijai nominēta. Šonedēļ izrādās, ka nominēta gan un prēmiju arī saņem, tikai mūsu apmeklējuma laikā tas, protams, vēl bijis noslēpums.
Verdikts: Varam droši teikt – Ojāra Vācieša muzejā pavadītais laiks, jo īpaši sēdēšana pie viesistabas galda, pārdomas, metot lokus miglainajā pagalmā, rosināja mājīgas, siltas sajūtas par šo vietu. Šis noteikti ir muzejs, kuru vērts piedzīvot arī kā notikumu vietu – lasījumā, koncertā vai patstāvīgā izpētes darbā. Šī ir vieta, kur viegli nāk domu un sajūtu uzplūdi – varbūt tāds ir gaiss no Māras dīķa, ko Ojārs spītīgi esot saucis par ezeru.
1