Foto: Kristaps Kalns
 
Vēsture
28.08.2019

Vācbaltiešu gredzens

Komentē
17
Saglabā

Pavasarī pēc ilgākas pauzes atkal apmeklēju teātri. Pie tam nevis šādu tādu, bet Latvijas Nacionālo teātri, kur noskatījos Viestura Kairiša iestudēto izrādi "Baltiešu gredzens", kas balstīta Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģijas "Baltiešu traģēdija" motīvos (režisora V. Kairiša un Ingas Ābeles dramatizējums). Kairišs ir iestudējis to, ko Fēgezaks definējis tetraloģijas oriģinālnosaukumā, proti, traģēdiju, kurā daļa Latvijas sabiedrības tiek vispirms marginalizēta, bet pēc tam izstumta no valsts.

Jāatzīst, ka esmu vienkāršs lauku puisis, no dramaturģijas neko nejēdzu, nekur tālāk par "Skroderdienām Silmačos" savā kultūras līmenī neesmu ticis, un man nācās mazliet vilties. Ne aktierspēlē un scenogrāfijā – tas viss man patika! –, bet režijā un mēģinājumā atainot pagātni, proti, tajā veidā, kā parādīts tautas liktenis laikmeta, ideoloģiju un politikas dzirnakmeņos.

Domāju, ka tie, kas nav lasījuši 2012. gadā latviski izdoto fon Fēgezaka romānu, izrādi nesapratīs. Kaut pats iestudējums ir par 1939. gadu, nemitīgās atkāpes galvenā varoņa bērnībā nezinātājam neļauj saprast, kas attiecīgajā brīdī notiek, kurš varonis un kāpēc runā un rīkojas. Pat man, kurš šo darbu ir pārlasījis vairākas reizes, tikai pašā pēdējā cēlienā pielēca, ka tēls ar plastmasas pupu "bruņām" uz vēdera ir galvenā varoņa bērnības centrs – aukle. Pie tam lielākā daļa publikas, domāju, nemaz nezina, kas tie tādi "vācbaltieši" ir, vēl joprojām dzīvojot 19. gs. otrajā pusē impērijas rusifikācijas politikas ietvaros slavofilu izveidotajā un padomju historiogrāfijā, kā arī latviešu politiskajā nacionālismā pārņemtajā paradigmā, – tie bijuši "vācu krustnešu–iekarotāju" pēcteči, kas septiņus gadsimtus valdījuši pār vietējiem iedzīvotājiem, t. i., "sveši" šai zemei un kultūrai. 

Bet tas ir ideoloģiju noteikts traktējums. Vēsturiski viss bija vienkāršāk un reizē arī daudz sarežģītāk, atkarībā no laika, par kuru runājam, – viduslaiki, jaunie vai jaunākie laiki. Viduslaikos sabiedrība dalījās divās lielās kategorijās: "vāciešos" un "nevāciešos". Zemnieki – latvieši, igauņi – bija nevācieši, bet amatniekus, krodziniekus, skolotājus, mācītājus, visus pilsētniekus, t. i., ikvienu, kurš nebija dzimtcilvēks, apzīmēja kā vācieti. Tas nebija tautības, bet sociālās piederības nosaukums, t. i., vācietis varēja būt pēc izcelsmes no jebkāda etnosa – galvenais bija kultūra, manieres un valoda kā izglītota cilvēka pazīmes. Proti, viduslaiku dalījumu "vācos" un "nevācos" noteica nevis valoda un etniskā piederība, bet gan sociālā kārta. Tā nu zemes aprakstā "Topografische Nachrichten von Lief und Estland" (1774) ir rakstīts: "Zemes iedzīvotājus dala divās kārtās: vācos un nevācos. Zem pēdējiem saprot dzimtļaudis vai zemniekus. Kas nav zemnieks, to sauc par vācieti, kaut arī tas neprot ne vārda vāciski. Pie šīs vācu kārtas pieder muižnieki, literāti, namnieki, amatnieki, brīvi dzimušie kalpotāji, pat brīvlaistie dzimtcilvēki, tiklīdz viņi sava iepriekšējā apģērba vietā uzvelk vācu drēbes."

Viduslaiku Eiropā daudzviet atšķirīgu valodu lietojums dažādos sociālajos slāņos bija ierasta lieta. Aristokrātijai viena, baznīcas kalpiem – latīņu, bet vienkāršajiem ļaudīm sava. Tautībai nebija nekādas nozīmes, cilvēku pašidentifikāciju noteica reliģiskā piederība, pavalstniecība un novadniecība. Taču, ja citur Eiropā jauno laiku valstu centralizācijas procesos šīs dažādās valodas saplūda kopā, veidojot mūsdienu valodas, tad Livonijā šis lingvistiski sociālais modelis iekonservējās. Savukārt tas, ka Baltijas jūras baseinā un viduslaiku Livonijā par saziņas līdzekli izmantoja vācu valodas dialektus (literārās vācu valodas vēl nebija), ir visai pašsaprotami. Tā kā Vendenes podnieks Rīgas tirgū lingvistisko atšķirību dēļ īsti nespēja sarunāties ne ar kalēju no Lībavas, ne ar koku pludinātāju no Dinaburgas, nemaz nerunājot par kundēm, kas atbraukuši no Viļņas, Tērbatas, Brēmenes vai Stokholmas, par saziņas valodu kļuva vācu mēle. Līdzīgi kā mūsdienās, kad atšķirīgās valodās runājoši ļaudis savā starpā sazinās angliski un tāpat dara pat dažās ar modernajām tehnoloģijām saistītajās profesijās strādājoši tautieši, jo latviešu valodā trūkst attiecīgās terminoloģijas.

Gadsimtu gaitā līdz ar vietējo sentautu un citu Baltijas jūras krastu zemju iebraucēju saplūšanu vienotā sociumā Livonijā izveidojās sabiedrība, kurā pilsētnieki – amatnieki, literāti, mediķi, tirgotāji, pilsētu patriciāts un aristokrātija – ikdienā un rakstos lietoja senatnīgu vācu valodas formu. Fon Fēgezaks to raksturo šādi: "Vācijas vāciešiem dažbrīd šķita, ka baltieši runā ķīniski, jo daudz ko nespēja saprast. Vācu gibt (dod) baltiski ir jibt; vācu gelbe Rüben (burkāni) baltiski ir Burkanen; vācu Cyrenen (ceriņi) baltiski ir Flieder; vācu Schmandt (krējums) baltiski ir Sahne; vācu Rechen (grābeklis) baltiski ir Harke; vācu Pferd (zirgs) baltiski ir Färd; vācu nain (nē) baltiski ir nein; vācu Preiselbeeren (brūklenes) baltiski ir Strickbeeren; vācu Pilze (sēnes) baltiski ir Riezchen utt." Savukārt zemnieki runāja savos, kā mūsdienās teiktu, latviešu un igauņu valodas dialektos – gan latviešu, gan igauņu literārā valoda izveidojās vēlāk, līdz ar vācbaltu mācītāju un pirmo valodnieku izveidotajām mācību grāmatām un vārdnīcām.

Livonijā bija izveidojusies visai unikāla trilingvāla sabiedrība ar kopīgu mentalitāti un kultūru. Joprojām teju visas latviešu galda dziesmas ir vācu izcelsmes, tikai latviskotiem tekstiem. No vācbaltiešiem nāk latviešu un igauņu nacionālā virtuve, manieres, būvniecība (viss Brīvdabas muzejs būtībā ir no muižniekiem apgūtās zemnieku būvniecības piemineklis), dārzu kultūra, koru dziedāšanas tradīcija un dziesmusvētki, sadzīves tradīcijas un daudz kas cits, ko mūsdienās uzskatām par sev unikālām iezīmēm. Pat Jāņu svinēšanas tradīcija, kas zemnieku vidē daudzviet bija teju aizmirsta, tika atjaunota organizēti caur muižām, un arī zemnieku folkloras vākšanu un lokālās vēstures pētīšanu aizsāka tieši vācbaltiešu intelektuāļi. Savukārt daudz sadzīves modeļu, kas trimdā atšķir mūsdienu vācbaltiešus no vāciešiem, nāk no latviešiem un igauņiem. Tas bija viens sociums.

Protams, lielai daļai Livonijas iedzīvotāju senči cēlās no vācu zemēm. Taču arī no citām. Baltijas pilsētu sabiedrība – vēlākie vācbaltieši – veidojās viduslaikos, vietējo sentautu elitei saplūstot ar citu Baltijas jūras krastu zemju ienācējiem. Pat aristokrātija nebija izņēmums: no 119 Kurzemes bruņniecības matrikulā reģistrētajām dzimtām puse (60) bija nevācu izcelsmes (pat no Itālijas un Portugāles!), bet virkne senās bruņniecības (Uradel) dzimtu – piemēram, fon Līveni, fon Ungerni-Šternbergi, fon Meijendorfi, fon Ikskili u. c. – visnotaļ lepojās ar savu izcelsmi no vietējiem pagānisma laika cilšu vadoņiem. Ja jādefinē, es teiktu, ka vācbaltieši sākotnēji bija vācu valodā runājoši vietējie iedzīvotāji mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Laika gaitā viņi transformējās par maztautu.

Līdz pat 19. gadsimtam katrs "latvietis" (t. i., zemnieks), kurš ieguva izglītību un amatu un izsitās uz augšu, automātiski pārgāja uz vācu valodu un kļuva par "vācieti" jeb, kā mūsdienās teiktu, vācbaltieti kā vāciskajai kultūrai – "vāciskumam" (Deutschtum) – piederīgo. Tāpēc slaveno brāļu Šteinhaueru pēcteči sevi uzskatīja par vācbaltiešiem un senču pieskaitīšanu pie "latviešiem" uztvēra tikai kā norādi uz zemo sociālo izcelsmi. Tāpēc nabaga Tartu universitātes rektors sašutis izsauca Krišjāni Valdemāru uz pārrunām par uzrakstu "latvietis" uz viņa durvīm. Rektoru neuztrauca studenta etniskā izcelsme – par to viņš bija informēts, un tas nebija nekas unikāls –, šis uzraksts augstskolas mācībspēkos radīja tādas emocijas, kādas mūsdienās varētu raisīt, piemēram, uzraksts "Bolderajs urla" pie koju istabiņas durvīm.

Tā kā etniskie jautājumi ļaudis līdz 19. gs. neinteresēja, ļaudis paši sevi identificēja ar noteiktu teritoriju: Kurzemē dzīvojošie sevi dēvēja par kurzemniekiem (Kurländer), bet Vidzemē dzīvojošie – par vidzemniekiem (Livländer), savukārt ārpus dzimtenes viņi pozicionējās kā "baltieši" (die Balten). Šajā pašā laikā ieviesās kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija". 19. gs. otrajā pusē par "baltiešiem" sāka dēvēt arī latviešus, igauņus un nezin kāpēc arī lietuviešus, tāpēc šis apzīmējums zaudēja savu sākotnējo nozīmi un to aizvietoja ar jēdzienu "vācbaltieši", t. i., "vācu [valodā runājošie] baltieši" (deutsche Balten jeb die Deutschbalten).

Kāpēc šāds sabiedrības modelis saglabājās tieši Baltijā? Manuprāt, tā bija reakcija uz impērijas rusifikācijas politiku, proti, vāciski runājošā elite "iekonservējās", aizsargāja savu valodu, izglītību, manieres un kārtu tradīciju no unifikācijas spiediena, jo šie elementi bija Baltijas guberņu kultūras autonomijas pamatā. Diemžēl vienlaikus valodas, kārtu privilēģiju un separācijas saglabāšana samazināja sociālo liftu skaitu un nošķīra latviski un igauniski runājošos iedzīvotājus no vāciski runājošajiem, sadalot sabiedrību "kastās". Atkārtošos: sākotnēji būt vācbaltietim nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību – jebkurš izglītots un turīgs cilvēks ikdienā runāja vāciski (arī jaunlatviešu lielākā daļa bija apprecējuši izglītotas sievas, t. i., vācbaltietes, un mājās sarunājās vāciski).

19. gs. nāca ar jauniem konstruktiem – nācija, tauta –, dzimtbūšana tika atcelta, mainījās sociālās attiecības, un abas šīs sabiedrības daļas transformējās par etniskām grupām: latviešiem, igauņiem un vācbaltiešiem. 20. gs. sākumā vācbaltieši nostiprinājās kā subetnoss, maztauta, kas pastāv vēl šodien (liela daļa dzīvo Vācijā un tā arī nav asimilējusies, saglabājot gan savu dialektu un latviešu valodas zināšanas, gan presi, gan biedrības un autonomu kultūras dzīvi).

Vācu valodā runājošā elite, koncentrējusies uz pretošanos rusifikācijai, kaut kā palaida garām mirkli, kad zemniekus pārņēma no Eiropas nākusī ideja par tautu un nāciju kā indivīda pašidentifikācijas pamatu un valodu kā tās pamatpazīmi, proti, jaunlatviešu kustību un tās perspektīvo ietekmi uz latviski runājošas inteliģences rašanos. Vāciski runājošo sabiedrības daļu tas skāra tikai gadsimtu mijā, kad jau neatgriezeniski bija nostiprinājies etniskais dalījums latviešos, igauņos un "vāciešos". Sociālās pārmaiņas lika nu sākt par to domāt un meklēt atbildi uz jautājumu: ja visapkārt visi nu dalās pēc tautības, tad kas viņi, vāciski runājošie, tādi īsti ir? Pašidentifikācijas jautājums īpaši aktuāls kļuva Pirmā pasaules kara laikā, kad Krievijas impērijā sākās administratīvas represijas pret vāciski runājošajiem kā pret "vāciešiem", un pēc kara, veidojoties nacionālām valstīm, viņiem radās vajadzība sevi definēt. Kairišs tam mazliet pieskaras ainā, kurā Aurela ģimene un draugi ir spiesti pozicionēties – Varinka nolemj būt krieviete, jo ir impērijas pavalstniece, Heincs sevi apzinās kā vācieti, jo ir vācu kultūrai piederīgs, bet draugs Alnis par to visu iesmīkņā kā par nesvarīgu, jo sevi uzskata par vidzemnieku.

Tie, kas nepameta Baltiju kara laikā, vai nu asimilējās, vai sāka sevi apzināties kā subetnosu jeb maztautu – vācbaltiešus. Pie tam jāatceras, ka tā nebija viendabīga masa, bet gan visai raibs dažādu sociālo grupu kopums, sākot ar nemantīgajiem slāņiem – kvalificētiem strādniekiem, amatniekiem, mediķiem, literātiem u. c. – un beidzot ar pilsētu patriciātu, lieltirgotājiem, muižniecību un bruņniecību.

Lugas galvenais varonis Aurels pieder pie provinces aristokrātijas, bruņniecības, kurā valda pavisam cita gaisotne un vērtības nekā pilsētās. Tā bija konservatīva, patriarhāla sabiedrība, kuras pamatos vēl bija saglabājušās viduslaiku lēņu attiecības: zemnieks kalpo kungam, bet kungs gādā par zemnieku. Turklāt ne tikai tādā līmenī, ka kungs dod kokmateriālus jaunas ēkas uzcelšanai vai jaunu govi nosprāgušās vietā, bet arī tiešā veidā, piemēram, zemniekus ārstējot. Savā darbā "Senči un pēcteči" (Vesta-LK: Rīga, 2011) fon Fēgezaks publicējis daudz avotu no savas dzimtas arhīva, tai skaitā arī Ernestīnes Šulcas-Ašerādenas (dzim. fon Kampenhauzenas) vēstules, kur pēc ieprecēšanās laukos jaunā sieviete dalās iespaidos par muižnieces pienākumiem: "Ja man būtu bijis jādara tas, kas katrai, kura apprecas uz laukiem, brīnumainā kārtā tūlīt jāsaprot, proti, jāmāk izārstēt ikviena zemnieka vai saimes cilvēka slimību, es patiesi būtu bijusi nelaimīga, jo man nebija ne jausmas par medicīnu. Bet arī šajā lietā Dievs man bija žēlīgs, jo Remberts šo uzdevumu veica ar prieku un veiksmi. Viņam priekš zemnieku ārstēšanas bija iekārtota tīri glīta aptieka, kur starp labi sarindotām pudelēm un burkām visu viegli varēja atrast, un ar praktizēšanu viņam laimējās. Tikai īpašos gadījumos nācās meklēt ārstu, kas bija trīsdesmit verstu attālumā."

Neba velti pēc dzimtbūšanas atcelšanas milzums zemnieku, apjēguši, ka nu pašiem par visu jāgādā, prasījās pie kungiem atpakaļ, bet bezzemnieki kalpi labprātāk gāja uz muižu par mazāku algu, kur tā neizstrādināja, nekā pie latviešu saimnieka, kurš savu zemi jau izpircis, – pie tā sauktā "pelēkā barona". Nezinot šo fonu, skatītājs nevar saprast ne to, kāpēc vecās kundzes, Aurela radinieces, ik pa brīdim nopūšas par aizgājušo "veco Livoniju", ne to, kāpēc sulainis Kārlis saglabā uzticību kungiem arī tad, kad tiem atņemts viss, izņemot uzvārdu un pašcieņu.

Raugoties no mūsdienām un nezinot, ka Aurels ir klasisks 19. gadsimta romantisma garā audzināts provinciāls muižnieks, nav iespējams saprast viņa saspringumu, nervozitāti un neizlēmību, pat gļēvumu mīlas lietās. Tāpat nav iespējams saprast arī to, kāpēc brīdī, kad jaunā Latvijas valsts, kuras neatkarība izcīnīta arī ar vācbaltiešu karavīru asinīm, atņem muižniecībai visu zemi, šie ļaudis nevaimanājot paliek pie savas bijušās godības druskām un turpina art un sēt palikušajā zemes kriksī, tikai ar vieglu nicinājumu raugoties uz apkārt notiekošo kā uz īslaicīgām jukām vēstures okeānā: "Mēs esam senāki par valstīm, kurās tagad dzīvojam."

Mazliet žēl, ka izrādē ne visai veiksmīgi izdevies atainot stikla sienu, ko fon Fēgezaks ik pa brīdim piemin. Starp latviešiem un vācbaltiešiem patiešām pastāvēja "stikla siena", taču lugā to nesaskatīju. Kad muižu pārņēmušais sanatorijas pārvaldnieks Spalviņš izmisīgi cenšas sarunāties ar bijušo īpašnieku atvasēm, izrādē tās snobiski no viņa novēršas. Mūsdienās tā izturas tie, kas mēģina mākslīgi norobežoties no, viņuprāt, mazāk veiksmīgajiem. Man šķiet, fon Fēgezaks domājis pavisam ko pretēju, uzsverot, ka tieši Aurels un tā ģimene meklējuši kontaktu ar latviešiem, bet tas nav izdevies.

Stikla siena bija tāda pati, kāda mūsdienās pastāv, piemēram, starp mākslas vēstures profesoru un mūrnieku – profesors no sirds var censties rast kopīgu valodu ar amatnieku, sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, taču nesanāk, jo vārdu krājums, uzvedība, manieres un domāšana ir pārāk atšķirīga. Turklāt šis profesors ir piederīgs inteliģencei labi ja otrajā paaudzē, savukārt Aurels pieder pie slāņa, kurā jau desmitiem paaudžu visi ir ar augstāko izglītību. Pat viņa draugs Alnis, kurš pēc rakstura ir prasts kā zirga deķis, bijis spiests studēt, jo vācbaltu aristokrāts bez augstākās izglītības nav nekāds aristokrāts. Domāju, ka uz skatuves to nemaz nevar atainot. Ja nu vienīgi liekot latviešiem runāt vienkāršos nepaplašinātos teikumos, bet vācbaltiešiem izteikties daudz plašāk un bagātāk, – jo tieši valodas un domāšanas atšķirības veidoja stikla sienu.

Diemžēl skaidrs, ka šāda uzskatāma manieru un runas atšķirība izsauktu kritiķos un publikā vēl lielāku neapmierinātību ar izrādi, jo esam auguši kreiso ideju paradigmā: "ja vešerieni un grāfieni noģērbj plikas, atšķirības starp viņām nav nekādas", bet aristokrātu no baura atšķir vien manta un tituls. Turklāt mūsdienu publika nespēj pieņemt, ka luga ataino nevis starpetnisku nesaprašanos, bet gan sociālu pretstāvi: lumpeni pret eliti (atminēsimies, ka jaunlatviešu pretestība visam "vāciskajam" skāra tikai un vienīgi saimnieciskās un sociālās netaisnības, bet to, ka vācbaltieši ir "sveši", latvieši pārņēma kara laikā Krievijas impērijas propagandas vilnī). Ir grūti saprast un pieņemt, ka tobrīd civilizētības plaisa starp vācbaltiešiem un latviešiem bija neaptverami liela, un bija jāpaiet 100 gadiem, lai šajā ziņā atšķirība spētu sarukt. Taču, lai atzītu savus senčus par piederīgiem lumpeņiem, ir jābūt dziļai iekšējai inteliģencei un spējai palūkoties uz sevi no malas.

Šis no slavofiliem mantotais skatījums uz vācbaltiešiem kā "svešajiem" saskatāms arī šodienas recenzijās un publikas reakcijā. Piemēram, Ata Rozentāla recenzijā ("Diena", 16.02.19.): "Kārļa Reijera atveidotais Ruprehts ir nikns, jo nevēlas mācīties latviešu valodu, eksāmenā izgāžas, un viņam ir iebildumi, ka vāciskajam uzvārdam piekabināta latviskā galotne, – ārkārtīgi bieži dzirdēti argumenti no tā dēvētās krievu minoritātes mūsdienās." (Kritiķis salīdzinājumam laikam izvēlējies mūsdienas, bet ne laiku, kurā latvieši paši jutās kā apspiesta minoritāte pusgadsimtu iepriekš, kad rusifikācijas politikas ietvaros uzvārdiem vajadzēja kabināt klāt tēvavārdus un mācīties tos rakstīt kirilicā.) Arī literatūrzinātniece Māra Grudule izrādes programmiņā sūkstās, ka autors "pamana vai nu tikai vecākās paaudzes uzticamākos zemniekus, kas vēl dzimuši un auguši pirmsrevolūcijas laikā, vai arī to jauno latviešu sabiedrības daļu, kuras aplamā rīcība saistīta ar izglītības trūkumu un alkoholismu," lai gan tieši tas ir izrādes pamatā, proti, – kā latviešus redzēja vācbaltieši, nevis kā latvieši vērtē paši sevi. Nemaz nerunājot par Silvijas Radzobes pārdomām "Satori" (26.02.19.), kur no 50 gadu ilgas aizmirstības parādās tādas tēzes kā "baltvācieši ir 12. gadsimta latviešu apdzīvoto vietu kolonizētāju pēcteči", muižu bibliotēku un kultūras vērtību iznīcināšana 1905. gadā bijis "atriebības akts", "sabrūk viņu, baltvācu kolonizatoru, pasaule".

Vai spējam iedomāties, piemēram, ka teātra žurnālā "The Stage" lugas izrādes recenzijā Ričarda III bruņinieki vai karalienes Viktorijas valdība tiktu visā nopietnībā dēvēti par "franču kolonizatoru pēctečiem"? Aiz loga ir 21. gadsimts, taču dažbrīd šķiet, ka liela daļa šejienes sabiedrības nekur tālāk nav tikusi no pagājušā gadsimta pirmās puses latviešu nacionālisma propagandistu aicinājumiem nojaukt "vācu suņu bruņinieku" piļu un muižu atliekas, lai dzēstu vācbaltiešu mantojumu no Latvijas vēstures. Tā ka Kairiša iestudējuma nosacīta "ideoloģiska izgāšanās" ir pašsaprotama, jo izrāde nākusi par agru. Šejienes sabiedrība, manuprāt, vēl nespēj pārvērtēt sevi.

Par šo "stikla sienu", kas jau gadsimtu šķir vācbaltiešus no latviešiem, varētu spriest vēl un vēl – neba velti fon Fēgezaka darbu veido četri gana biezi romāni –, bet tam nav ne laika, ne vietas. Rezumējot savus iespaidus, man subjektīvi šķiet, ka šajā gadījumā vezums cinītim bijis par lielu, tēma pārāk nopietna un plaša, savukārt publika pārāk nezinoša un ar empātiju neapveltīta. Manuprāt, nav iespējams parādīt veselas tautas likteni – tās pārtapšanu no elites par marginālu, no visām sabiedriskajām sfērām izstumtu grupu, kurai beigu beigās atņem arī zemi, mantu un "iesaka" atstāt dzimteni uz visiem laikiem. Mērķis attēlot laikmeta, ideoloģiju un politikas dzirnakmeņus vienā izrādē izrādījies pārāk sarežģīts, lai cik latviski izstiepta tā būtu.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
17

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!