Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Par vienu no Maskavas protestu simboliem kļuva 17 gadus vecā Olga Misika, kas omoniešiem lasīja priekšā Krievijas Federācijas konstitūciju
 
Komentārs
05.08.2019

Uzturēt savu ekosistēmu

Komentē
4
Saglabā

Pirms sešiem gadiem Krievijas satīriķis Viktors Šenderovičs, analizējot politiskās anekdotes, apgalvoja, ka sabiedrības attieksmē pret tābrīža vadoni esot novērojama likumsakarība. Sākotnē politiskā anekdote (par Brežņevu, Jeļcinu) ir labsirdīgi zobgalīga, tomēr pēc kāda laika tā kļūst nokaitināti ļauna. Kad anekdotes par vadoni kļūst rupjas un naidīgas, "ieslēdzas skaitītājs" sabiedrības pacietībā, un pēc apmēram desmit gadiem vadoņa izveidotā sistēma sabrūk. Ja Šenderoviča hipotēze būtu pareiza, Putina režīms 2019. gadā atrastos tuvu savam norietam. Tomēr tā nav.

Lai nebūtu pārpratumu: mana skeptiskā attieksme pret Krievijas politiskā režīma potenciālajām pārmaiņām nenozīmē, ka Maskavā notiekošie protesti pret neatkarīgo kandidātu nereģistrēšanu gaidāmajām municipālajām vēlēšanām ir bezjēdzīgi. Bezjēdzīgi nebija arī, piemēram, tas, ka saujiņa drosmīgu cilvēku 1968. gadā Sarkanajā laukumā protestēja pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā, lai gan tas neko nemainīja. Indivīds atbild pats par sevi, un, ja viņa sirdsapziņa liek protestēt pret netaisnību, viņš rīkojas jēgpilni no savas ētiskās stājas pozīcijām.

Jāatzīmē, ka protestētājiem simpatizējoši eksperti Krievijā nosoda demonstrāciju apspiešanas nežēlību un apšauba to, ka šādi Kremlim izdosies cilvēkus iebiedēt, tomēr arī šie eksperti nerunā par kaut kādu iespējamu piekāpšanos no režīma puses. Viņi prognozē represiju pastiprināšanos. Savukārt mana skepse izriet no, jāatzīst, diezgan novazātās tēzes, ka Krievija nekad nav bijusi politiski demokrātiska valsts Rietumu izpratnē un diez vai tāda kādreiz būs.

Te nepieciešami divi precizējumi. Pirmkārt, minētā tēze saskaras ar pretargumentu, ka Krievijas vēsturē tomēr ir bijušas politiskas demokrātijas epizodes. Par posmu starp Februāra revolūciju un boļševiku sarīkoto apvērsumu 1917. gadā domāju, ka demokrātijas klātbūtne tajā ir pārspīlēta. Interesentiem varu ieteikt bez maksas iepazīties ar šim posmam veltītu labu pētniecisku tekstu ar izsmeļošu nosaukumu "Biedrs Kerenskis: pretmonarhistiskā revolūcija un "tautas vadoņa" kulta veidošanās". Savukārt tad, ja runa ir par aizvadītā gadsimta astoņdesmito–deviņdesmito gadu miju un deviņdesmito gadu pirmo pusi Krievijā, tad, manuprāt, ierasto spēles noteikumu izzušana vēl nenozīmē demokrātiju. Otrkārt, Rietumu politiskās demokrātijas tradīciju trūkums Krievijā nenozīmē, ka šajā teritorijā visdažādākajos laikos nebūtu bijuši iekšēji brīvi cilvēki. Būtu absurdi noliegt, ka parādības Krievijas kultūrā laiku pa laikam bijušas saistītas ar augstu brīvības pakāpi – atcerēsimies, piemēram, radošo vidi pirms Pirmā pasaules kara carisma apstākļos. Tāpat nevar noliegt, ka atsevišķi cilvēki šajā teritorijā ir bijuši neatkarīgi savā kā zinātnieka vai indivīda domāšanas veidā. Skepse attiecas uz politisko un valsts iekārtas sfēru, kurā iekļaujas tādas funkcijas kā vēlēšanas, pārstāvniecība, varas atzaru neatkarība un tamlīdzīgi.

Versiju par šādas situācijas cēloņiem ir daudz, un, jāatzīst, neviena no tām mani neapmierina. Atsaukšanās uz "slāvu dvēseli" ir nezinātniskas muļķības. Apgalvojumam, ka nepieciešamība saturēt kopā tik ģeogrāfiski lielu un etniski, konfesionāli, sociāli utt. neviendabīgu teritoriju veicina autoritāru pārvaldes formu ("teritorija kā liktenis"), var likt pretī kaut vai Indijas kā, jā, nepilnīgas, jā, iekšēju pretrunu pilnas, tomēr funkcionējošas politiskās demokrātijas piemēru. Man subjektīvi saprotamākā versija skan kā jautājums: kādēļ mēs domājam, ka Rietumu politiskā demokrātija universāli ir vēlamais modelis, apliecinājums mūsdienīgumam un labklājībai visās iespējamās valstīs? Ķīna ir labs piemērs tam, ka tā nav. Tas, ka mums neskaidru sajūtu līmenī šķiet – Krievija taču ir "vairāk Eiropa nekā Ķīna" – ir tikai mūsu versija par to, uz kādu modeli Krievijai it kā pienākas tiekties. Tātad, rezumēju, Krievija nav un nebūs politiskā demokrātija Rietumu izpratnē. Tāpat kā Ķīna un vēl prāvs skaits citu valstu. PSRS sabrukums bija viena konkrēta (bet ne vienīgā iespējamā) Rietumu demokrātijas sistēmai neatbilstoša modeļa sabrukums, nevis Rietumu demokrātijas uzvara.

Šķiet, nav jāpierāda, ka indivīdam demonstrēt savu atšķirīgo viedokli Krievijā ir daudz smagāka izšķiršanās nekā protestēt Rietumu demokrātijā. Jo vairāk tāpēc, ka, cik saprotu, Krievijā ar represijām jārēķinās gan indivīdam, kurš protestē pret vēlēšanu viltošanu, gan cilvēkam, kurš iebilst pret atkritumu poligonu vai vēstures sagrozīšanu. Un tomēr mēs redzam, ka šādi cilvēki Krievijā ir. Būtu diezgan bezjēdzīgi viņus pretstatīt klusējošo absolūtajam vairākumam, tomēr domāju, ka pirmā grupa nojauš šo nekomfortablo proporciju. To, starp citu, aizvadītajā nedēļā liberāli noskaņotajam Krievijas politologam Kirilam Rogovam atgādināja ne mazāk liberāli noskaņotā radio "Eho Moskvi" studijā. Rogovs norādīja uz līdzīgu argumentu, kāds minēts šī teksta otrajā rindkopā (indivīda iekšējais ētiskais stimuls), bet es vēlētos pievienot vēl vienu argumentu par labu tam, ka mazākuma nostājai ir jēga arī autoritārās valstīs.

Pozīcijas neslēpta paušana līdzīgi domājošus cilvēkus sapazīstina un veido kopienu. Pat tad, ja šī kopiena nespēj ietekmēt vispārējās tendences konkrētajā valstī, tā veido zināmu alternatīvu telpu, un nav būtiski, cik daudzskaitlīga vai ar kādu ievirzi tā ir. Piemēram, nedomāju, ka cilvēku loks, kurā ietilpa Daniils Harms, Aleksandrs Vvedenskis, Konstantins Vaginovs un citi tā saucamie oberiuti, bija plašs, tomēr boļševiku sačakarētajā PSRS kultūras telpā pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā tā bija atelpa citādi domājošajiem un jūtošajiem. Lianozovas grupa sešdesmitajos gados, grupa, kas veidojās ap žurnālu "Znaņije – sila" septiņdesmitajos, rokmūzikas pagrīdes scēna Ļeņingradā astoņdesmitajos utt. Es pārāk vāji zinu Ķīnas jaunāko laiku vēsturi, lai spriestu par Mao valdīšanas periodu, bet, ja runājam par pēdējām desmitgadēm, lai vai kā komunisti apspiestu etniskās un reliģiskās minoritātes, cilvēktiesību aizstāvjus un akadēmisko brīvību, arī tur funkcionē tādas ekosistēmas (ekoloģijas, sociālās politikas tēmas), kas spēj funkcionēt puslīdz neatkarīgi no režīma. Citiem vārdiem sakot, ja vien režīms nav pilnīgi totalitārs, arī Rietumu politiskās demokrātijas modeļa neesamības apstākļos ir saliņas, kurās cilvēks var būt viņš pats. Šādas saliņas – pat ja to dienaskārtība nav politiska – neveidojas, ja cilvēki baidās un "ieiet sevī".

Rezumējot: man nav ne mazāko ilūziju par Krievijas valsti pārskatāmā nākotnē, tā būs autoritāra – ar Putinu priekšgalā vai bez viņa. Tomēr ir skaidrs, ka tajā darbosies aktīvs mazākums, kas ar savu pastāvēšanu vien parādīs, ka alternatīva pasaules uztvere ir iespējama.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!