Komentārs
12.01.2015

Uzmanības deficīts

Komentē
2
Saglabā

Laiku pa laikam atminos kādu sarunu 80.–90. gadu mijā vilcienā Sigulda–Rīga. Par savdabīgu tradīciju un goda kodeksu bija kļuvusi iekļūšana otrajā vagonā. Pirmais bija lokomotīves vagons, tur bija troksnis, bet otrais vagons bija tuvākais traps uz tobrīd Rīgā – parasti Zemitānu stacijā – jau sākušos kapitālisma žurku skrējienu (atceros, ka tieši aizsvīdušajā vai leduspuķu aizsalušajā Oškalnu jeb Zemitānu stacijas avīžu kioska skatlogā reiz ieraudzīju kāroto pirmo grupas "Jauns Mēness" skaņuplati). Pastāvēja kaut kāds absurds priekšstats, ka tieši otrajā vagonā sakāpj braucēju smalkākās aprindas. Un kā nu ne – tur allaž vienuviet sirsnīgai zolītes partijai, par galdu izmantojot tā dēvēto "diplomāta" koferīti, pulcējās tobrīd vēl dakteris, bet pēcāk deputāts, dzērumā pie auto vadīšanas pieķerts un krieviski kriminālu iesauku iemantojis nacionālpatriotiskas partijas līderis, kāds pagaidu darbā par kurinātāju strādājošs tieslietu students, par Vācijā nolietotu auto pirkšanas un pārdošanas speciālistu kļuvis filozofijas entuziasts gaišzili pelēcīgā slēpošanas jakā un vēl šādi tādi.

Nu jau man šķiet, ka tā ir sena pagātne, par kuru var nelikties ne zinis, jo kurš gan vēl cits bez manis šos personāžus vispār atminas. Taču tieši šajā tālajā pagātnē un vilcienā kāds paziņa man reiz pavaicāja, ko gan esmu nolēmis studēt pēc tam, kad būšu beidzis vidusskolu.

"Varbūt es varētu kļūt par žurnālistu?"

"To nu gan labāk ne," man tika draudzīgi ieteikts. "Žurnālistikas fakultātē stājas vienīgi tie, kas citur netiek iekšā. Un neko prātīgu tur tāpat nevienam neiemāca."

Tā nu iestājos filozofijas fakultātē un neko daudz droši vien neiemācījos šā vai tā, jo jau pēdējā kursā sāku strādāt avīzēs, – vārdu sakot, kļuvu par žurnālistu, lai arī lepni centos tāds nejusties.

Žurnāla "Rīgas Laiks" janvāra numurā publicēta intervija ar ilggadējo Lielbritānijas televīzijas žurnālistu Niku Gauingu. Intervijas ievadā Arnis Rītups raksta: "Būtu maigi teikts, ka mūsu saruna neizdevās, taču tajā, ko mans sarunbiedrs jautājumos sadzirdēja un ko nesadzirdēja, iespējams, var saklausīt kaut ko no tā, kas raksturo viedokļu veidotāju domāšanas īpatnības. Nezinu, vai man pēc sarunas bija viņam jāsaka, ka žurnālistiem uzticos vēl mazāk nekā politiķiem, taču skaidrs, ka pasaulē, kurā žurnālistiem daudzos jautājumos joprojām pieder pēdējais vārds, kaut kas nav kārtībā."

Par vienu no caurviju tēmām šajā sarunā gan kļūst pārdomas par to, ka pieminēto pasauli pēdējo 20 gadu laikā piemeklējušas kādas nozīmīgas pārmaiņas un pat iespējams, ka Arņa bažas par žurnālistu spēkos vēl arvien it kā esošo "pēdējā vārda" tiesību piesavināšanos ir vien tagadni nokavējusi vecišķa sūkstīšanās.

Uz šādām domām uzvedina gan daži Nika Gauinga izteikumi, gan, piemēram, šā gada 5. janvāra "The New Yorker" numurā publicētais raksts par virālo mēmu mediju impērijas "Spartz Inc." izveidotāju Emersonu Sparcu. Par ziņām tradicionālā izpratnē Sparca uzņēmuma gadījumā faktiski var aizmirst – viņa radīto interneta vietņu "satura" mērķis nav kādam kaut ko ziņot vai informēt. Šī satura veidotāji pat vairs neiztēlojas sevi par kaut kādu "ceturto varu" vai "sabiedrības sargsuņiem", jo satura vienīgais mērķis ir skatītāju un lasītāju uzmanības piesaistīšana, klikšķu vākšana un reklāmas pārdošana. Viena un tā pati "ziņa" sākotnēji dažādās vietnēs tiek publicēta ar vismaz duci atšķirīgu virsrakstu, bet pēcāk īpašs "virsrakstu algoritms" izsecina, kurš no tiem bijis veiksmīgāks un tātad atstājams uz palikšanu.

7. janvārī notikušais uzbrukums franču žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijai, kurā tika nogalināti 12 cilvēki, ziņās un komentāros daudzviet tika atspoguļots kā trieciens preses brīvībai, bet nogalinātie karikatūristi pielīdzināti žurnālistiem. Ja par žurnālistu uzskata ikvienu, kurš strādā tādā vai citādā preses izdevumā vai medijā, droši vien tā būtu tiesa, taču, aplūkojot pēc uzbrukuma daudzviet pārpublicētās "Charlie Hebdo" karikatūras, šāds vispārinājums man tomēr šķiet pārāk izplūdis.

Šķiet, arī žurnāla "Dadzis" ziedu laiku karikatūristus Gunāru Bērziņu, Imantu Melgaili, Gunāru Vīndedzi, Ēriku Ošu un pārējos par žurnālistiem tomēr nedēvēja. Tiesa gan, arī par politiskajām karikatūrām, kas tika drukātas uz žurnāla pēdējā vāka, tolaik neviens īpaši neuztraucās – būtu grūti iztēloties, ka "Dadža" redakcijai slepkavnieciskā nopietnībā uzbruktu CIP vai "Mossad" aģenti vai kādas huntas pārstāvji.

Kāds no Parīzē notikušā komentētājiem rakstīja, ka uzbrukuma motīvi, kā šķiet, ir ne tik daudz balstīti reakcijā uz tādu vai citādu rietumvalstu politisko rīcību, cik rietumniecisko uzskatu un vērtību nīšanā vispār. Preses brīvība un žurnālistiem piemītošā vara kādu laiku ir tikusi uzskatīta par neatņemamu šo vērtību daļu. Tomēr, kā jau minēju, šādas tādas pazīmes liecina, ka tā nebūt nav akmenī iecirstā patiesība. Sarūkošas preses izdevumu tirāžas, mediju nokaušanās ar grūtībām savilkt galus, nespēja lēto aviolidojumu laikmetā atļauties nosūtīt reportierus uz nozīmīgu notikumu vietām vai uzturēt korespondentu tīklus ārvalstīs, draudzīga izlikšanās, ka PR uzņēmumu piespēlētas tēmas un rakstus tiražē tikai citi, – tā visa ir mūsu laikmeta realitāte, un par vienīgajām pretzālēm arī daudzi šķietami nopietni mediji sāk uzlūkot Emersona Sparca kantora izgudrojumiem līdzīgas receptes. Saturam un formai tad vairs īsti nav nozīmes, nozīme ir vienīgi reitingiem, tirāžām, klikšķiem. Angļu valodā tam ir trāpīgs apzīmējums – "attention whoring" –, un šim nolūkam ikviens skandāls vai sašutums ir labs diezgan.

Saskaņā ar organizācijas "Reporters Without Borders" apkopoto informāciju 2014. gadā ir tikuši nogalināti 66 žurnālisti un vēl 30 cilvēku, kas tā vai citādi ar žurnālistiku bijuši saistīti. Par iecienītu dažādu teroristisku vai noziedzīgu grupējumu praksi ir kļuvusi arī žurnālistu nolaupīšana cerībā saņemt kaut kādu izpirkuma maksu.

Ļaužu nogalināšana vai nolaupīšana ir pagalam tumsonīgs bizness, un kāds gan tur brīnums, ka tā praktizētāji neko nenojauš par pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Viņiem šķiet, ka žurnālistiem vēl arvien piemīt vērā ņemama ietekme (dažiem žurnālistiem arī tā vēl arvien šķiet, bet tas jau ir cits stāsts), lai gan patiesībā ietekme ir vienīgi tam, kurš spēj sataisīt lielāku ļembastu un piesaistīt sev lielāku uzmanību. Ja uzbrucēji "Charlie Hebdo" redakcijai patiesi ir musulmaņu ekstrēmisti, notikušais ir vēl viens pierādījums tam, cik bīstama var izrādīties aprobežotība un dzīvošana pagātnē. Turklāt šādi viņi pamudinājuši šim izdevumam un tajā publicētajām karikatūrām pievērst uzmanību pat tos, kas līdz šim par tādu "Charlie Hebdo" savu mūžu neko nebija dzirdējuši un labprāt arī nedzirdētu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!