Foto – Andrejs Strokins, no cikla "Cilvēki kāpās"
 
Domas
14.07.2015

Uz vientuļo salu

Komentē
0
Saglabā

Paralēlas pārdomas, kuras rosinājusi fotogrāfa Andreja Strokina gaidāmā izstāde "Cilvēki kāpās" (skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 16. jūlija līdz 16. augustam)

Kaut kādu neizprotamu ķīmisku vielu smakas un vēja nesta smirdoņa no bioloģisko dūņu apēstiem visas pilsētas kanalizācijas atkritumiem, starp daudzdzīvokļu namiem slīdoši preču vilcienu sastāvi ar noslēpumainām kravām, svešu ēdienu smarža kāpņutelpā, dzelzceļa tilts, pār kuru automašīnas var pārvietoties vien tad, kad šauro, no cietzemes salu atdalošo ūdens joslu šķērso šie paši vilcieni (tagad gan uzbūvēts jauns tilts, auto satiksme no dzelzceļa beidzot šķirta), vairākkārt pamests un līdz nepazīšanai pārvērsts cara armijas cietoksnis ar līdz vēl lielākai nepazīšanai pārvērstu pareizticīgo baznīcu tā centrā (pāri palicis tikai tornis), neliels kokiem, krūmiem un niedrēm noaudzis zemes pleķītis, kuru dēvē par Mīlestības saliņu, lai gan bez laivas mīlniekiem tajā iemaldīties nav iespējams, nomaļus no lielajām dzīvokļu mājām ierīkota nožogota teritorija, savdabīgs geto, kurā šo pašu namu īpašniekiem kolektīvās garāžās tālu prom no savām dzīvesvietām jāuzglabā automašīnas, visdažādāko materiālu un augstumu, drošības pakāpju un celtniecības tradīciju žogi – betona, stiepļu, dzeloņstiepļu, skārda, stieņu un mūra, bet aiz žogiem kaut kas, ko noslēpumaini un abstrakti mēdz dēvēt par "muitas zonām", kuras, kā likums, apsargā nīgri vīri un nikni suņi un kurās ieeja ir tikai ar īpašām caurlaidēm, bet nepaklausīgajiem tur var piedraudēt pat ar ieročiem.

Šis apraksts nav par vietu, kas Andreja Tarkovska filmā "Stalkers" vai tā pamatā esošajā brāļu Strugacku grāmatā "Pikniks ceļmalā" tika izvairīgi dēvēta par Zonu, lai gan tās tuvumā mītošie labi zināja, ka iežogotajā teritorijā savas pēdas ir atstājuši kaut kādi ieceļotāji no kosmosa. Rīgas kartē šī vieta pie upes ietekas Baltijas jūrā jeb Daugavgrīvas ir iezīmēta Daugavas kreisajā krastā kā Bolderāja, Buļļupe un Buļļu salas austrumu gals jeb Rītabuļļi.

Buļļu-Bulduru robeža. 1930. gada uzņēmums. No grāmatas: P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats. Rīgas Jūrmala: P. Beltes izdevums, 1935

Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes vēsturiski Rīgas pilsētai bijušas ārkārtīgi svarīgas, taču, kolīdz kaut kādu iemeslu dēļ to nozīme mazinājusies, tās ar apbrīnojamu straujumu piemeklējis novārtā pamestas perifērijas liktenis. Nav dzirdēts, ka Rīgas dome tuvākajā laikā būtu plānojusi hipsterīga veloceliņa ierīkošanu uz šīm smiltainēm, bet braukšana uz Bolderāju pa kādu no diviem apkārt Spilves pļavām lokus metošajiem ceļiem var izrādīties par izdzīvošanas instinktus kutinošu piedzīvojumu pat autobraucējam, kur nu vēl velosipēdistam.

Taču tieši cauri šīm šauras kāpu strēles teritorijām daudzus gadsimtus gāja vienīgais ceļš, kas Rīgu savienoja ar Kurzemi (pāri Lielupei tika Buļļu plostu kroga pārceltuvē). Jau 17. gadsimtā salas austrumu galā pie Daugavas ietekas uzceltajam Daugavgrīvas cietoksnim no ienaidnieku kuģiem vajadzēja pasargāt visu Rīgu. Militāru nozīmi šīs vietas saglabāja līdz pat Pirmajam pasaules karam, kas atnesa jaunas iznīcinošas karošanas tehnoloģijas, kuru priekšā mūra cietokšņiem un aizsargvaļņiem vairs nebija lielas jēgas. Turpat netālu no cietokšņa bija vairāki zvejnieku ciemi, bet jau pirms Pirmā pasaules kara, atbilstoši tā laika modei, to vietā sāka parādīties rīdzinieku vasarnīcas.

Nākamās pārmaiņas atnesa Otrais pasaules karš. Kad tas beidzās, Daugavgrīva kļuva par slēgtu padomju jūras karaspēka teritoriju, bijušo zvejnieku būdiņu vietā smilšu kāpās tika saceltas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, bet auglīgajās Buļļupes palienēs tika ierīkoti mazdārziņu un garāžu kooperatīvi.

Pēc visiem priekšstatiem šo vietu varētu uzskatīt par Rīgas priekšpilsētu. Šāds apzīmējums ir pat vēsturiski pamatots un pašsaprotams, jo daudzus gadsimtus šīs vietas pie Daugavas ietekas bija pats pirmais, ko ieraudzīja tie, kas Rīgā ieceļoja pa ūdens ceļu. Tāpēc arī tas cietoksnis, jo ne jau visi ieceļotāji varēja būt vēlami. Taču atšķirībā no citām Rīgas priekšpilsētām Daugavgrīvai un ap to dzimušajām ļaužu apmešanās vietām nav bijis diez ko laimīgs liktenis.

Lūk, piemēram, Rīgas Austrumu jeb Maskavas priekšpilsēta, Maskavas forštate, kā to bieži vien mēdza dēvēt cauri visiem padomju laikiem un arī vēl šobaltdien. Arī par šo priekšpilsētu, kas allaž bijusi pirmā iebraucamā vieta, ja Rīgā ierodas no Maskavas puses, it kā visiem ir zināms, ka tur dzīvojošajiem necik spoži neiet, valda trūkums, mājas ir pamestas un vispār ir drūma sociālā, kriminālā un visas pārējās ainas. Taču tajā pašā laikā šo rajonu apvij savāda romantika, kurā vienlīdz labi iederas gan it kā tur valdošā kriminālā gaisotne, gan it kā tur lielā skaitā mītošā čigānu jeb romu kopiena, it kā tur nopērkamās narkotikas un citas pārējiem rīdziniekiem līdz galam neizprotamas lietas.

Daugavgrīvas pusē nekā tāda nav – pirmajā mirklī viss var šķist neromantisks un tiešs kā likteņa varā pamesta jūrskola vai precīzs un negaidīts sitiens pa degunu. Šai pusei necik daudz nepalīdz pat jūras tuvums, kas citviet būtu pašsaprotamu veiksmes stāstu pamatā. Tas nekas, ka Buļļusalā esošajās pludmalēs no Rīgas vasarā var nokļūt krietni vien žiglāk nekā pludmalēs, kas izplājušās Rīgas Jūrmalas smalko vasarnīcu priekšā. Viss vienalga, Krievijas estrādes un visas pārējās zvaigznes brauc uzstāties tieši uz Rīgas Jūrmalu, ne Daugavgrīvu, saldējums un hotdogi karstās vasaras dienās līdz Daugavgrīvas pludmalēm nonāk tikai reizēm, un pludmales kafejnīcas ar diskoballītēm līdz rītam tur netiek rīkotas.

Beidzamais plosta krogs Buļļos 1914. gadā. Nopostīts kaŗa laikā. No grāmatas: P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats. Rīgas Jūrmala: P. Beltes izdevums, 1935

Vēl absurdāku šo iekārtojumu padara fakts, ka pusceļā starp Rīgas Vecpilsētu un Daugavas šajā pusē esošo kreiso krastu jeb Pārdaugavu un Daugavgrīvu ir ne vien dažādas ostas un pilsētnieku mazdārziņi, bet arī kādreizējā vienīgā Rīgas starptautiskā lidosta. Tagad tajā ierīkots muzejs, pa aizaugt sākušajiem skrejceļiem iet ieskrieties dažādi aviācijas entuziasti, bet Daugavgrīvā dzīve tikmēr rit savu īpašo, ar lielpilsētu Rīgu un vēl tālākām pasaules malām šķietami nesaistīto ritmu. Un tikai Rīgas reidā uz ienākšanu ostā gaidoši kuģi kopā ar gaisā riņķojošām kaijām ir pastāvīgi un cauri gadalaikiem nemainīgi Buļļusalas piekrastes sabiedrotie. Ā, un vēl, protams, atsevišķu Rīgas lidostā ielidojošo avioreisu pasažieri – dažas no lidmašīnām savu nolaišanos sāk virs jūras, un lidotājiem ir iespēja Daugavas ieteku, Daugavgrīvu un pēcāk visas Rīgas panorāmu skatīt no augšas.

Visādās nelaimēs vainīgos meklēt un atrast vienmēr ir patīkami. Viss viens, vai tas būtu Krievijas ķeizars ar vēlmi no dažādiem jūras iebrucējiem pasargāt Rīgu, vai padomju armija, kas žigli vien pēc Otrā pasaules kara pārņēma visas Daugavgrīvā sabūvētās un nu jau ne vairs tikai Rīgas, bet visas PSRS drošībai nozīmīgās aizsardzības būves un centās tās savā saprašanā papildināt, pilnveidot un degradēt. Padomju armija iekārtojās nu jau pamestajā vecajā cietoksnī, tika ierīkotas kara kuģu remonta darbnīcas, un līdz ar to izmainījās arī Bolderājas iedzīvotāju etniskais sastāvs – šajā vairāk vai mazāk rūpīgi kontrolētajā un uzraudzītajā zonā sāka dzīvot arvien vairāk un vairāk no pārējām PSRS republikām iebraukuši cilvēki, tādējādi izveidojot priekšstatu par Daugavgrīvu un Bolderāju kā vienu no krieviskākajiem Rīgas rajoniem.

Taču ilgstoša armijas klātbūtne, kā tagad šķiet, nesa šim rajonam arī kādu pirmajā acumirklī varbūt grūti novērtējamu labumu. Līdzīgi arī Kurzemes jūrmalā, kur nokļūšanai PSRS robežas tuvumā esošajos zvejnieku ciemos bija nepieciešamas īpašas caurlaides, te padomju laikā bija izveidojies oficiāli nedefinēts dabas un kultūras rezervāts.

Tā, protams, ir tikai teorija, taču man šķiet, ka arī Bolderājas noslēgtība, tāpat laika gaitā izveidojušies aizspriedumi par to kā nelatvisku, industriālu, degradētu un militāristisku rajonu, ir iemesls, kāpēc rīdzinieki karstās vasaras dienās labprātāk izvēlas spiesties pārpildītos elektriskajos vilcienos uz Jūrmalu vai pacietīgi auto sastrēgumos gaida, kamēr nokļūs attālākās Kurzemes un Vidzemes jūrmalas vietās.

Pašai Bolderājai tas, visticamāk, nāk tikai par labu. Var jau būt, ka tiem, kas diendienā tur dzīvo, pārmaiņas paliek tikpat nemanāmas kā bērna augšana līdz ar katru nodzīvotu mirkli, tomēr izmaiņas ir. Kādreiz padomju laikā iesāktās, bet nepabeigtās un pamestās drupas nemanot ir pārvērtušās te par veikalu, te par vēl kaut ko. Žogi tiek salaboti un nokrāsoti, tilts uzbūvēts, jā, pat saldējuma pārdevēji pludmalē tomēr ir sākuši parādīties.

Taču uz kopējā pilsētas un 20.–21. gadsimta mijas ekonomisku norišu fona vēl simpātiskāka ir šajā rajonā sastopamā nemainība un pastāvība. Un runa nebūt nav tikai par dažām vēl aizvien ar sarkaniem dakstiņu jumtiem apjumtām guļbūvēm, par puķu un sakņu dārziem, par bruģētām ielām un kādu ieliņu, kas nav pat bruģēta un ir tik šaura, ka par to nevar arī braukt, – tas viss tā droši vien ir kopš 19. gadsimta. Drīzāk uzmanības vērts ir dažs veikals, kafejnīca vai banketu zāle, kas šajā vietā nemainīgi un acīmredzot pašpietiekami un veiksmīgi darbojas jau kopš 90. gadu sākuma. Rīgas centrā un citviet tas ir liels retums, jo veikali parādās un pazūd bieži vien vēl ātrāk, nekā kāds tos paguvis pamanīt vai apēst kartupeļu "frī" porciju, bet dažādās priekšpilsētās ekonomiskās izaugsmes un ilūziju laikā vēl pirms krīzes saceltie jauno savrupmāju ciemati bieži vien spokojas tukši un puspamesti.

Es nezinu, vai visas šīs "ārējās" pazīmes kaut kā iespaido, veido un nosaka arī Bolderājas un Buļļusalas iedzīvotāju īpatnību, atšķirību no visiem pārējiem. Man nav drošas pārliecības, ka tāda pastāv. Valters Benjamins uzskatīja, ka ir svarīgi vākt, fotografēt, pierakstīt piezīmju kladēs itin visu, kas notiek, jo tikai tā – palūkojoties uz šādu vākumu kopumā – varbūt varētu izdoties ieraudzīt kaut kādas likumsakarības un izdarīt secinājumus.

Bolderājā un Buļļusalā savdabīgā Benjamina lomā ir bijusi visa 20. gadsimta vēsture – no pārējās pasaules nošķirtajā salā tā šajā salīdzinoši nelielajā teritorijā kā tāds krāmu vācējs savilkusi visu, kas vien bijis tās spēkos. Tiem, kas turp dodas, ir visas iespējas kādu daļu no šī vēstures stāsta saskatīt un atklāt. Ir tikai jāatbrīvojas no aizspriedumiem, lepnuma, bailēm un varbūt vispirms drošības pēc jāpaskatās pilsētas kartē.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!