Par grupas "Sigma" albumu "Mitoloģijas", 2018
Domājot par grupas "Sigma" jauno albumu "Mitoloģijas", nekādi nevaru izvairīties no savas līdzšinējās pieredzes, kas saistīta ar šo ansambli, tā radīto mūziku un paša radītajiem priekšstatiem, tāpēc, pat nemuļķojoties ar ilūzijām par objektivitāti, sākšu no otras puses – personīgajiem iespaidiem.
Neatceros precīzi, kad pirmo reizi redzēju "Sigmu" koncertā, taču senākā atmiņā spilgti palikusī sastapšanās ir projekta "Mūsu dienu skaņu celiņš" uzstāšanās. Projekts sākās 2012. gadā, tajā mūziķi pavadīja Kārļa Vērdiņa, Annas Auziņas, Arvja Vigula un Ingas Gailes dzejas lasījumus. Tobrīd automātiski uztvēru "Sigmu" nevis kā mūzikas grupu, bet gan kā līdzekli, ar kuru tās dalībnieki mēģina mūzikā pārtulkot mūsdienu dzeju. To, ka līdz tam laikam "Sigma" bija pastāvējusi jau 7 gadus, vēl nezināju. 2014. gadā tapušais "Dzejkoncerts" un koncerti dažādos literāros pasākumos šo iespaidu tikai paspilgtināja. Šeit uzreiz jāpiebilst – "Dzejkoncerts" Doma baznīcā man bija ļoti spilgts piedzīvojums, tobrīd tā šķita viena no labākajām dzejas un mūzikas performancēm, kādu biju redzējis. Pieci no desmit "Mitoloģijās" iekļautajiem skaņdarbiem citās versijās bija "Dzejkoncerta" programmā un tika iekļauti arī vēlāk izdotajā projekta albumā.
Kad 2015. gadā tika izdots debijas albums "Sazaroto taku dārzs", iespaidi par minētajām performancēm joprojām bija tik spilgti, ka arī tad īsteni nespēju uztvert "Sigmu" kā "vienkāršu" grupu. Padzirdot par jauno albumu, cerēju, ka varbūt līdz ar to man būs iespēja atšķetināt ciešās saites starp "Sigmas" mūziku un minēto pieredzi, taču, uzzinājis, ka pusi no tā veido "Dzejkoncertā" jau tomēr reiz dzirdētais, sapratu: tas tomēr visdrīzāk nenotiks. Un, iespējams, tas nemaz arī nav nepieciešams.
Tā nu joprojām grūti atrauties no netikuma domāt par "Sigmu" primāri kā par dzejas interpretiem, nevis mūziķiem. Droši vien šāds stereotips varētu būt izveidojies tikai daļai grupas auditorijas, tāpēc tagad – par pašu albumu.
"Mitoloģijas" veido desmit dziesmas, visām par tekstiem izmantoti mūsdienu dzejnieku (Vērdiņa, Auziņas, Gailes, Ulža Bērziņa, Jāņa Rokpeļņa, Marta Pujāta un Ineses Zanderes) dzejoļi. Muzikālās bāzes struktūra sastāv no "Sigmai" raksturīgajām kombinācijām starp Jāņa Ozoliņa vokāla un klavieru vai citu taustiņinstrumentu partijām, Kaspara Lastovska basa un Uģa Eihvalda sitaminstrumentiem. Šoreiz skanējumu papildina stīgu kvarteta "EVVEntus" partijas Platona Buravicka aranžijā, savukārt ierakstu producējuši grupas dalībnieki paši.
Atgriežoties pie raksta ievada, albums nosacīti dalās divās daļās – pirmajā pusē četras no piecām dziesmām nav iepriekš izdotas, savukārt otrajā pusē četras no piecām ir "Dzejkoncerta" programmā jau sastaptās. Šis dalījums zināmā mērā atspoguļojas arī to skanējumā, un liekas piemēroti albumu apskatīt dziesmu pa dziesmai.
"Mitoloģijas" atklāj "Histērija", kurā uzsvaru no pierasto "Sigmas" klavieru skaņām pārņēmusi stīgu grupa un sintezatora basa līnija. Tas ir spēcīgs albuma ievads, kas nekautrīgi atgādina "Radiohead" izmisīgi dejojamo tumsu, un arī nākamā dziesma – "Aiz naida" – turpina uzmanību piesaistošu ceļošanu starp dažādām noskaņām, izdzīvojot gan agresiju, gan gaišu siltumu.
Noskaņu eklektika stiepjas arī tālāk, tomēr "Troksnis" man izvirzījusies kā albuma vājākā dziesma, kuru nogremdē repetatīvā, efektos izpludinātā vokāla partija pavadījumā, kas uz pārējā albuma skaņas dizaina fona izklausās visai bezgaumīgi. "Mikēniete" turpretī ir patiesi skaists un dramatiski pacilājošs skaņdarbs, aizkustinošs un trāpīgs, iemiesojot tieši to, ko klausītājs no "Sigmas" gaida. "Jūtu vairs nav" notur to pašu atmosfēru, bet tad "Es uzcelts stāvu" atkal nomaina albuma kursu, šoreiz virzot to vēl teatrālākā, mītiskā noskaņā, ko uzsver arī sintētiskā skaņu bāze. Albuma enerģētisko virsotni ievada "Kūku Marija", kas jaunajā versijā iegūst patīkamu plašumu, pateicoties stīgu partijām, savukārt "Sauc" izvērš to ar pārsteidzošiem elektroniskās mūzikas elementiem. Tai norimstot, pienāk arī albuma fināls, kas ir emocionāls un atbruņojošs: tajā izcili saspēlējas dzeja, melodiju minimālismu jaunā līmenī paceļ stīgu kvarteta lieliskā aranžija, bet visu iesaistīto mūziķu talanti saslēdzas vienotā organismā, kas izskan krāšņi un aizraujoši.
Kopumā "Mitoloģijas", par spīti tam, ka daļa dziesmu zināmas jau sen, atstāj labi sakārtota un vienota albuma iespaidu, tā struktūra ir dramaturģiski pārliecinoša. Gan ieraksta atmosfēra, gan dziesmu dziļums ir neviltots, un albuma emocionālā pasaule ir aizkustinoša. Jūtama Ozoliņa aizraušanās ar Filipa Glāsa mūziku, to apliecina arī dažas tiešas atsauces, tomēr "Mitoloģiju" noskaņu veido arī tikai "Sigmai" raksturīgās iezīmes. Līdzās tiešām teju mitoloģiskai emocionālai pārlaicībai un intelektuālismam tā ir gan koķetēšana ar popmūziku, gan teatrāla drāma, gan tieša atklātība, kurai dzejas izmantojums tekstos, šķiet, tikai palielina jaudu.
Pievēršoties kritiskākai pozīcijai jāpiebilst, ka albumam, manuprāt, par labu nāktu brīvāks un neordinārāks producenta darbs. Skaņu faktūras un dziesmu konstrukcijas tomēr viscaur albumam ir samērā tradicionālas, kas saspēlē ar to emocionālo svaru pakāpjas otrajā plānā. Tomēr – tieši savādais balanss uz popmūzikas pasaules robežas veido daļu "Sigmas" attieksmes un šarma. Taču nepamet sajūta, ka savu iekšējo līdzsvaru grupa joprojām meklē, bet labākie grupas darbi vēl ir tīti nākotnes miglā.
1