Akts (1977), Biruta Baumane
 
Recenzija
03.12.2014

Uz Marsa un Veneras viss pa vecam

Komentē
12
Saglabā

Jauno mākslas zinātnieku izstāde "Mākslas galaktika" izstāžu zālē "Arsenāls" (apskatāma līdz 7. decembrim) miniatūras formā turpina "labākās" Latvijas izstāžu tradīcijas, proti, vizuālo un idejisko "kišmišu", kura pilnasinīgu iemiesojumu var redzēt pirmā stāva ekspozīcijā "Saules sistēmas perspektīva". Taču viens darbs raibajā piedāvājumā, kas nedaudz atgādina gadatirgu, raisīja pārdomas, kuras sniedzas tālāk par izstāžu metodoloģiju un materiāla atlases principiem. Ekspozīcijā "Mākslas galaktika" Latvijas mākslas aina ir salīdzināta ar Saules sistēmu (godpilnā Saules vieta atvēlēta, protams, Purvītim), un katrai planētai piemeklēts – savu izvēli balstot diezgan eklektiskos argumentos – kāds mākslinieka darbs. Viņu vidū arī Marss un Venera, šie astrālie vīrišķības un sievišķības simboli. Manuprāt, abus interpretējot, varēja rast labu pamatu, lai kaut nedaudz kritiskāk aplūkotu pastāvošos dzimumu stereotipus. Diemžēl jaunās mākslas zinātnieces, kopskaitā astoņas, un mākslas zinātnieks (viens) šo iespēju nav izmantojuši. 

Feministiskās teorijas tradicionālās dzimumu lomas mēdz analizēt transcendences un imanences, kā arī subjekta un objekta kategorijās (lielā mērā šo metodoloģiju izstrādāja Simona de Bovuāra). Ar transcendenci tiek saprasta spēja pacelties pāri dabas priekšrakstiem un demonstrēt apzinātu aktivitāti, proti, domāt, rīkoties, pārvarēt grūtības, citiem vārdiem, būt "pašam savas laimes kalējam". Imanence nozīmē inertu stāvokli, pasivitāti un iestrēgšanu situācijā, par kuru neesi noteicējs. Nav grūti pamanīt, ka transcendences realizēšanai nepieciešama aktīva subjekta kategorija, bet imanenci raksturo objekta bezspēcība. Simona de Bovuāra darbā "Otrais dzimums" argumentēja, ka tālaika sabiedrībā (20. gadsimta pirmā puse) sievietei tiek gatavota objekta loma, kas izpaužas gan viņas piesaistē mājām, pakļāvībā dabas procesiem un rūpēs par maziem bērniem, gan – tikpat svarīgi – vīrieša iekāres rosināšanā un viņa iepriecināšanā. Frivolais veids, kā to izdarīt, ir vienkārši "izskatīties seksīgai", jau nopietnāks temats ir sievietes seksualitātes (un tātad – baudas) atvasināšana un pakārtošana vīrišķajai (ar to, piemēram, saistīta doma, ka "īsts" dzimumakts nozīmē vīrieša locekļa ievadīšanu sievietes makstī).

Mākslas jomā šo praksi atspoguļo sieviešu aktu glezniecības (vēlāk arī – fotogrāfijas) tradīcija, kas radīta par prieku vīriešu auditorijai (būtu interesanti kritiskai analīzei pakļaut Kanta ieteikto "neieinteresētas patikas" jēdzienu, un pieļauju, ka psihoanalīzes adepti teiktu, ka tā ir dziņu sublimācija). Bovuāras novērojumi, neskatoties uz patiešām apjomīgo darbu, ko feminisms kopš 20. gadsimta sākuma ir paveicis, arvien izskan aktuāli, jo tieši tādu – patriarhālas smaržas pievilkušos – domāšanu uzrāda arī jaunie Mākslas akadēmijas mākslas zinātnieki, no kuriem varētu taču gaidīt plašāku, drosmīgāku un brīvāku skatījumu!

Sievišķības simbolu Veneru varētu traktēt kā apliecinājumu sievišķam skatījumam, pieredzei un seksualitātei, pozicionējot sievieti kā subjektu. Tas varētu ietvert sieviešu darbu vai svētku, skumju vai prieku attēlojumu, citiem vārdiem, kādu no daudzajām sievietes dzīves epizodēm, kur viņa manifestē sevi kā individualitāti. No atlasītajiem darbiem šo uzdevumu veiksmīgi varētu veikt Kristīnes Luīzes Avotiņas glezna "Mēs esam ierakstīti zvaigznēs", tomēr tai atvēlēta Merkura sabiedrība. Venerai savukārt izraudzīts Birutas Baumanes 1977. gada akts, kas attēlo laiski atlaidušos sievietes ķermeni.

Mēs esam ierakstīti zvaigznēs (2014), Kristīne Luīze Avotiņa

Izvēles pamatojumā tiek nekritiski atkārtota mākslas zinātnes klišeja par "skaistuma etaloniem" un kailo sieviešu ķermeņu "poēziju", šādi gluži neviļus to uzlūkojot ar vīrieša skatienu, kas to padara par objektu. (Salīdzinājumam: Marsam izvēlētais Borisa Bērziņa darbs "Grautiņš Limbažos Robežu ielā Nr. 6" ne tikai uzsver mākslinieka vīrieša radošo potenciālu, bet arī pārsteidzošā kārtā ir kritisks pret maskulīno agresiju, šādā veidā sasaucoties ar Latvijai šobrīd aktuālās mākslinieces ORLAN darbu "Kara sākums".) Lai gan Birutas Baumanes gleznas komentārā ir mēģinājums kailajai sievietei piešķirt subjektivitāti (viņas acu skats un žests norādot uz noteiktu attieksmi pret pasauli), tomēr viņas izskatam ir atvēlēta centrālā vieta, un žanra noteiktās robežas jeb "valodspēli" šis darbs nepārkāpj.

Grautiņš Limbažos, Robežu ielā Nr. 6 (1988-89), Boriss Bērziņš

Tas skanēs paradoksāli, tomēr izteikšu pieņēmumu, ka Birutas Baumanes "Venera" ir vīrišķās, nevis sievišķās seksualitātes manifestācija. No sievietes pozīcijām raugoties, izskatam ir visnotaļ sekundāra nozīme. Daudz svarīgāks ir jutekliskais moments – ķermeņa erogēnās zonas, tas, kā šis ķermenis funkcionē, reaģē uz pieskārieniem u.tml. Šie faktori nav saistīti ar izmēru, krāsu un dažādiem skaistuma standartiem. Tomēr mūsdienu sabiedrībā apmātība ar izskatu, salīdzinot ar Bovuāras laiku, šķiet, ir tikai pieaugusi, un grūti atrast sievieti, kurai šis jautājums būtu pilnīgi vienaldzīgs.

Šajā ziņā diezgan radikālu pieņēmumu izteikusi feminisma teorētiķe Šulamīta Fairstouna [1], kura apgalvo, ka pārmērīgais seksuāli uzlādēto sieviešu attēlu daudzums, kuri, lai arī adresēti heteroseksuālajiem vīriešiem, ir pieejami abu dzimumu pārstāvjiem, galu galā kropļo sievietes seksualitāti. Viņā attīstās pārspīlēts narcisms, un savu ķermeni viņa sāk uzlūkot it kā no malas, vīrieša acīm [2]. Mīlas aktā šāda sieviete mīlējas pati ar sevi, nevis ar vīrieti. Fairstouna secina, ka šī kropļojuma rezultātā sieviete kļūst nejūtīga pret vīrieša kairinājumu, viņai mazinās spēja izjust seksuālu baudu, un tas, balstoties vairākos pētījumos, ir viens no izskaidrojumiem sieviešu frigiditātei. No tā var izdarīt pieņēmumu par specifiska sieviešu pornogrāfijas žanra nepieciešamību, vai vismaz – ka kārdinošu vīriešu attēliem ir jābūt plašāk pieejamiem.

Tomēr vairums feminisma teorētiķu un mākslinieku ar šo domu gājienu nav vienisprātis. Lai gan ir bijuši mēģinājumi apvērst sieviešu un vīriešu lomas, reducējot stiprā dzimuma pārstāvjus līdz muskuļu kalniem un iespaidīgam dzimumloceklim, šīs prakses mērķis nebija izraisīt sievišķo iekāri, bet gan drīzāk parādīt, cik absurds un diskriminējošs ir šāds skatījuma veids. Cits jautājums, kas šajā sakarā būtu jāuzdod, skar atšķirību starp sieviešu un vīriešu seksualitāti, un atkarībā no tā, cik fundamentāla tā liksies, minējums, ka sievietei katrā ziņā vajag bildīti ar pliku vīrieti, ko slepeni uzlūkot ar draudzenēm, būs diezgan smieklīgs. Par abu dzimumu seksualitātes dažādajiem režīmiem interesējas arī feministiskā māksla. Tā, no vienas puses, aizstāv viedokli, ka nevienu cilvēku nevajadzētu padarīt par iekāres objektu (kā to dara gan tradicionālais aktu žanrs, gan – daudz nekaunīgākā veidā – mūsdienu reklāma), no otras – feminisma māksla pievēršas sievietes pieredzes un ķermeņa pētījumam ārpus skaistuma etalonu standartiem, tostarp mēģinot pacelt noslēpuma, neizzināmības, kauna un baismu plīvuru, ar ko bieži vien tika piesegta sievietes intīmā vieta – vagīna.

Kā norāda mākslas teorētiķe Barbara Roza [3], liela daļa feministiskās mākslas, ko reizēm dēvē par "erotisku", patiesībā kalpo pilnīgi citam mērķim – tās uzdevums ir radīt jaunu, sievišķu ikonu, kas būtu līdzvērtīga vīrišķajam fallam un kas simboliski apstiprinātu sievišķās seksualitātes suverenitāti un pilnīgumu, tādā veidā noraidot freidisma paziņojumu, ka sievietēm "kaut kā pietrūkst". Šādu interpretāciju Roza piedāvā Hannas Vilkes, Džūditas Čikāgo, Džordžijas O'Kīfas un citu mākslinieču darbiem, kuras savā izteiksmes arsenālā bieži izmanto tiešas vai netiešas atsauces uz vagīnu, piepildot ideju par abu dzimumu seksuālo vienlīdzību un abpusējo cieņu.

Ja pievēršamies Latvijai, tad līdzīgai tematikai bija veltīts mākslinieces Ingrīdas Pičukānes darbs "Grafisko kodu lauka pētījums Latvijas urbānajā vidē" [4] 2013. gada "Survival Kit 5" ietvaros, kur tika apkopoti grafiti ar vīriešu un sieviešu dzimumorgāniem, kas sastopami pilsētvidē. Ingrīda Pičukāne secināja, ka maskulīnie simboli ir pārstāvēti daudz plašāk un tas liecina par patriarhālu sabiedrības ievirzi un vīrišķā spēka pārsvaru. Taču kopumā jāsaka, ka seksualitātes un dzimumu vienlīdzības jautājumus Latvijas kultūras telpā arvien apņem tikpat bieza mākoņu kārta, cik pašu planētu Veneru, no kuras mītiskajām putām skaistuma un mīlestības dievietei vēl tikai jāpiedzimst.

 

[1] Firestone, Shulamith. (Male) Culture / Feminism-Art-Theory, An anthology 1968–2000, Balckwell Publishers, pp. 13–17.

[2] Par atskaites punktu ir ņemts galvenokārt heteroseksuāls modelis.

[3] Rose, Barbara. Vaginal Iconology / Feminism-Art-Theory, An anthology 1968–2000, Balckwell Publishers, pp. 575–577.

[4] Pētījuma pilnais nosaukums: "Grafisko kodu lauka pētījums Latvijas urbānajā vidē, izmantojot vēsturisko perspektīvu, kompozicionālo analīzi un dzimtes studijas. Fakti un iespējamie risinājumi situācijas uzlabošanai".

Tēmas

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!