Komentē
9
Saglabā

Silta vasaras nakts Londonas dienvidaustrumos. Lai ielauztos mājā, mums vajag apmēram stundu strādāt ar lauzni un metāla šķērēm. Mēs pamēģinām vienu logu un tad otru un tad atgriežamies pie pirmā, un laužam, un griežam, un beigu beigās noraujam logam priekšā pieskrūvēto metāla plāksni, tikai lai atklātu, ka aiz tās vēl atrodas dzelzs restes. Tikmēr apkārt sāk staigāt kaimiņi, un mums jāsēž klusu. Viss beidzas laimīgi. Cilvēki, kas puspiecos no rīta dodas kaut kādās savās agra rīta darīšanās, parasti ir pārāk aizņemti vai samiegojušies, lai pamanītu katru dīvainu troksni, cigaretes smaržu vai satrauktu čukstu.

"Visvairāk jābaidās, ka kādai večiņai kādā no dzīvokļiem tai mājā ir bezmiegs, un viņa izklaidējas, dirnot pie loga un vērojot pagalmu," es saku, kad soļi pagaist tālumā.

"Aha!" Atbild Emīls.

"Ko, laužam tālāk?" Vaicā Didzis.

Mēs saskatāmies un ķeramies klāt restēm. Man tiešām prieks par puišiem. Prieks, ka viņi nebaidās, jo tā man arī ir vieglāk nebaidīties. Patiesībā jau mēs visi drusku baidāmies un esam nervozi, tomēr turpinām strādāt. Tas ir vecs pamests pabs, mēs zinām, ka tur iekšā nekā nav, mēs gribam tur ielauzties, lai nebūtu jāguļ uz ielas.

***

Mūs arestē septiņos no rīta. Patiesībā policija atbrauc jau sešos. No sākuma viena mašīna, tad vēl viena, tad vēl viena un visbeidzot vēl viena – nemarķēta. No tās izlec vīrietis privātās drēbēs, bet ar bruņuvesti plecos un šauteni rokā. Tā uzreiz ir viņam pie vaiga, un viņš pāri tās stobram kādu brīdi saspringti pēta ēku, kurā mēs atrodamies. Tad viņi saprot, ka mēs negrasāmies ne bēgt, nedz arī cīnīties, un sākas rutīna. Paiet vismaz 40 minūtes, kamēr viņi ielaužas, mēs vienkārši sēžam iekšā, pīpējam un gaidām likteni. Durvis vērt vaļā mēs negribam un nemaz nevaram, jo esam sabojājuši atslēgu. Var vienīgi izkāpt caur logu un tad pāri sētai un padoties tādā veidā. Var arī viņi ienākt tādā veidā, bet neviens – ne mēs, nedz, acīmredzot, arī viņi tam neredz nekādu jēgu. Īsi pirms septiņiem dzelzs durvis beidzot padodas viņu urbjiem un laužņiem. Pamestajā ēkā, kur savulaik cilvēki bija dzēruši un lauzuši viens otram sirdis un žokļus, bet tagad ož pēc pelējuma, ielaužas rīta saules stari, daži policisti un suns. Suns un policisti gan sākumā neiet tālāk par slieksni. "Džentlmeņi," saka kāds cienījama paskata šerloks holmss ar to dīvaino angļu policistu cepuri galvā, turēdams pavadā cilvēka labāko draugu, no kura melnajām smaganām uz putekļainās grīdas pil mirdzošas siekalas, "ir laiks celties kājās."

***

Mēs nodzēšam pēdējās cigaretes un tā arī darām, jo pretoties jau īsti nav jēgas. Svaigā gaisā, savos darbos garām skrejošajiem cilvēkiem par izbrīnu, mums uzliek roku dzelžus un iestumj katru savā mašīnā. Mēs atkal satiekamies pie policijas iecirkņa. Vēl kādu stundu jāgaida rindā pie seržanta, lai tas mūs varētu kārtīgi kā arestantus piereģistrēt.  Roku dzelžus pagaidām nost neņem, un piedevām policisti pēc kāda brīža aizliedz mums sarunāties savā starpā latviski, jo tad mēs varēšot saskaņot liecības, taču tur viss jau sen saskaņots. Taktika vienkārša – noliegt jebkādu savu vainu.

Seržants trāpās laipns, runā tādā tēvišķi stingrā tonī kā, starp citu, lielākā daļa tur esošo policistu. Parasti, uzrunājot mūs, viņi lieto draudzīgo angļu strādnieku šķiras savstarpējās uzrunas formu mate. Arestē mūs par diezgan nopietnu pantu burglary, kas nozīmē "zādzība ar ielaušanos", par ko likumā ir paredzēts ilgs laiks cietumā. Taču mēs esam ļoti pārliecināti, ka mūs atlaidīs vēlākais pēc pāris stundām. Es, piemēram, jūtos pat nepatīkami pārsteigts, kad mūs pa vienam aizved, liek noģērbties, iedod baltas treniņbikses un Ķīnā ražotas tādas kā tenisa čībiņas bez šņorēm. Izsniedz bukletus par mūsu tiesībām, kamēr esam arestēti, nofotografē no priekšas un profilā un ieslēdz katru savā kamerā. Acīmredzot policisti to visu uztver tiešām nopietni. Aiztaisījis aiz sevis durvis, policists, kurš pavada mani uz kameru, vēlreiz caur lodziņu pavaicā: Allright, mate? Es pamāju ar galvu, tad pēdējā šķirba, kas mani savieno ar ārpasauli, aizveras. Es palieku viens. Jūtos bezpalīdzīgs un pazemots.

Šādu sajūtu visvairāk rada cietuma uniforma. Tur droši vien ir lērums visādu iemeslu, kāpēc viņi tās izsniedz. Mums, kad atņēma drēbes, sacīja, ka tās nepieciešamas kā pierādījums, un varbūt tā arī ir, bet, no cietumnieka pozīcijām raugoties, tas ir psiholoģiski pirmajā brīdī ļoti destabilizējošs faktors. Kaut kādā ziņā nepatīkamāks nekā roku dzelži pirms tam. Tie spiež, ir neērti un sāpīgi un laupa fizisku brīvību, bet vismaz savās drēbēs es joprojām esmu es pats. Tagad liekas, ka viņi mēģina salauzt kaut kā dziļāk un pamatīgāk. Man personīgi ikdienā patiešām ir gandrīz vienalga, kas man mugurā, – nu, galvenais, lai puslīdz pieklājīgi. Taču apģērbam ir būtiska nozīme cilvēku savstarpējā komunikācijā. Apģērbs ziņo citiem par cilvēka sociālo statusu un piederību kādai noteiktai grupai vai ciltij. Tas to dara vienmēr, pat tad, ja mēs to nevēlamies un par to nedomājam. Ņemot vērā cilvēka pastāvīgo tieksmi mēģināt ieraudzīt sevi ar citu acīm, tas var noteikt ne tikai to, kā mūs redz citi, bet arī to, kā mēs redzam paši sevi. Uniforma depersonalizē cilvēku, uzliek viņam zīmogu, un šajā brīdī es pirmo reizi sajūtos kā cietumnieks.

***

Pēc kāda laika paliek garlaicīgi. Es patiešām biju gaidījis, ka tas viss notiks ātrāk. Mūsu pastrādātais noziegums nav dramatisks. Drīzāk nožēlojams. Jā, mēs uzlauzām to māju, bet tajā nebija, ko zagt, un mēs, kā jau teicu, tikai negribējām gulēt zem klajas debess, un arī viņi to zina. Ja nebūtu nostrādājusi tā nolādētā signalizācija, kuru mums neizdevās neitralizēt, un ja mēs pagūtu uzlikt durvīm savu atslēgu, neviens īpašnieks vai policija mūs bez tiesas sprieduma no tās ēkas laukā nedabūtu. Es negribu pārāk iedziļināties visās šāda dzīvesveida niansēs. Es tikai pateikšu, ka tā darīt Anglijā var, un, ja vien tevi nenoķer ar lauzni rokās brīdī, kad tu atlauz tukšu māju, kā tas apmēram notika ar mums, tad parasti policija tai visā neiejaucas un uzskata to par civiltiesisku strīdu starp ēkas īpašnieku un tās jaunajiem iedzīvotājiem. Protams, tas kaut kādā ziņā ir padibeņu dzīvesveids, bet viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās un – galvenais – kā dzīvo. Tajā visā ir krietna deva skarbuma, bet arī daudz interesanta un tādas drusku čigāniskas romantikas. Jebkurā gadījumā šai pilsētā, kur visu kokaīnu izšņaukuši miljonāri baņķieri, bet pārējiem jāstrādā fabrikās, labāk ir, ja ir, kur dzīvot, nekā ja nav.

No morālā viedokļa man šķiet, ka zeme nevienam vispār nedrīkst piederēt. Vismaz ne nenormālos daudzumos. Katram ir jābūt tiesībām uz jumtu virs galvas, un tāpēc katram var piederēt viena māja vai dzīvoklis, vai saimniecība, kurā saimniekot, bet situācija, kurā vienam pieder septiņas mantotas mājas, karalienei 10 pilis un miljons hektāru zemes, bet otram nav, kur gulēt, ir patiešām amorāla. Es tāpēc nejūtos vainīgs ne par matu. Varbūt vajadzēja citādāk rīkoties, varbūt vajadzēja bēgt, nevis mēģināt neitralizēt signalizāciju, varbūt vajadzēja labāk neitralizēt to signalizāciju, bet katrā ziņā taisnība, mana subjektīvā taisnība, ir manā pusē. Tas, ka kaut vai visi Londonas policisti un namīpašnieki domā citādāk, nepadara viņu subjektīvās taisnības par objektīvi labākām. Viņiem vienkārši ir fizisks pārspēks. Es domāju arī par to, ka šādas vai līdzīgas emocijas ir tipiskas jebkuram ieslodzītajam, neatkarīgi no pastrādātā nozieguma dabas un pārliecības.

***

Man nav pulksteņa, bet es jūtu, kā laiks velkas, un neviens pēc manis nenāk, un es sāku domās apsvērt iespēju, ka šādas te, lūk, kameras tagad uz kādu laiku, iespējams, būs manas mājas. Tas ir maz ticams, bet tāda iespēja pastāv. Es nolemju gatavoties uz ļaunāko. Jebkurā gadījumā gaidīt ir šausmīgi apnicīgi – vajadzētu mēģināt izgulēties. Visa nakts pagājusi vai nu gatavojoties, vai laužot vaļā to nolādēto māju. Tas viss bijis gana stresaini. Es piezvanu zvaniņu pie durvīm un iecirkņa dežurants visai drīz atnes man segu, sola arī ēdienu un tēju drusku vēlāk. Alus nebūšot! Kas – jūs gribat, lai es no paģirām nomirstu kā tā jūsu nacionālā varone Eimija Vainhausa, kurai miesassargs neļāva iedzert no rīta?

Gulēt gan man lāgā neļauj. Tas ir – ļauj, bet ik pēc stundas, pusotras dežurants paver lūciņu durvīs un nobrēcas: Allright, mate? Es saprotu, ka viņš to dara, nevis lai neļautu man gulēt principa vai spīdzināšanas pēc, bet lai tiešām pārliecinātos, vai ar mani viss ir kārtībā. Ka nenodaru sev pāri, vai neesmu pēkšņi saķēris sirdstrieku. Par visu mazāk viņiem gribas, lai kaut kas tāds notiek iecirknī. Būtu labāk atnesis alu un nomierinājies. Es jau saprotu, ka vajag novērtēt kaut vai to, ka viņa kolēģis Latvijā visdrīzāk spertu pa vēderu un ka tīri cilvēciski tas nebūtu pareizi, ja man, nelaimīgam un šokētam par arestu, ļautu afekta stāvoklī pārkost sev vēnas. Tomēr, strikti no manām tā brīža pozīcijām raugoties, tas nav nekas ne vairāk, ne mazāk kā vēl viena viņu (sabiedrības – šādā situācijā nonācis, droši vien jebkurš pēkšņi ļoti sāpīgi saredz pretrunu starp sevi un sabiedrību) absolūtās varas izpausme, un tas ļoti kaitina.

***

Es tur guļu un iedomājos, ka patiesībā varbūt būtu cilvēka cienīgāk, ja kameras stūrī būtu cilpa. Ja es, pie pilna saprāta un skaidras apziņas atrodoties, saku, ka negribu laboties, laboties es tāpat nelabošos un negribu pat mēģināt, tad kāpēc man jāpiedalās farsā? Cietums taču cilvēkus nelabo, tikai samaitā. Tā ir statistika. Kas sagaida cilvēku, iznākot no cietuma? Atstumtība, vientulība un nespēja vairs vispār iekļauties "normālā" sabiedrībā. Tiem, kuriem ir nauda, izglītība, sociālais stāvoklis, protams, ir vieglāk, taču lauvas tiesai cietumā nokļuvušo kā reiz visa tā trūkst. Nebūtu visiem vienkāršāk, ja dotu iespēju noziedzniekam, ja viņš pats to vēlas, vienkārši aiziet? Tā teikt, sākt dzīvi pavisam no nulles – ar reinkarnācijas palīdzību. Vai pazust. Pazust droši vien būtu labāk. Reliģijas, kuru piekritēji tic reinkarnācijai, par savu mērķi taču parasti uzskata atbrīvošanos no nemitīgās pārdzimšanu ķēdes. Viņiem visa šī realitāte ir kā viens liels cietums. Karma ir kā nebeidzams tiesas process, kurā tevi sūta no vienas instances uz nākamo, kamēr beidzot saproti, ka daudz gribēt nav vēlams. Droši vien viņi zina, ko runā, viņiem taču tur ir kastu sistēma.

Sociālais kontrakts, kuru mēs visi parakstām piedzimstot... Pē! Negribu parakstīt un neparakstīšu, brēc mans ego. Piebrēc pilnu kameru, bet neviens, izņemot mani, to nedzird, ne arī kādu tas varētu uztraukt. Mēģinu aizmigt, domājot kā apvienot hinduismu ar Kafku.

***

Allright, mate? No bezjēdzīgām pārdomām mani iztraucē policists, kurš atnācis man pakaļ un aizved uz speciālu telpu, kur paņem analīzes, lai noskaidrotu, vai neesmu lietojis heroīnu, DNS analīzes un pirkstu nospiedumus. Atklāju, ka pirkstu nospiedumus, izrādās, mūsdienās skenē un rokas tintē jāmērcē nav. Analīžu telpā satieku Emīlu, kurš izskatās izspūris un samiegojies, bet citādi omulīgs, veselīgi sārtiem vaigiem kā nule pamodināts bērns. Ieraugot savu cīņu biedru, mani pārņem neviltots prieks. Mēs prasām viens otram: "Kā ir?" Bet policisti neļauj sarunāties.

Atpakaļ kamerā. Pusdienās angļu nacionālais kārtainās mīklas pīrāgs ar gaļu, frī kartupeļi un tēja ar pienu. Tās tiek pasniegtas caur lodziņu durvīs. Allright, mate? To viņš noteikti arī miegā murmina ausī savai sievai, man iešaujas prātā. Ēdiens citos apstākļos būtu licies diezgan pretīgs, bet es esmu izbadējies un gatavs ēst mušas, ja vien tādas gandrīz hermētiski noslēgtajā kamerā varētu ielidot. Ēdiens arī kliedē garlaicību, tas pēkšņi piešķir kamerā pavadītajam laikam tādu kā struktūru vai vismaz kaut kādu pieturas punktu. Mušas ķert gan noteikti būtu bijis aizraujošāk, nekā trenkāt nekustīgus kartupeļu salmiņus pa šķīvi, bet vienalga. Nākamo ēdienreizi es sāku gaidīt drīz un ar nepacietību.

***

Eju atkal gulēt. Sapņoju par cilvēkiem, kuri sēž uz milzīgiem vīngliemežiem. Gliemeži ir gandrīz pilnībā ierāvušies savās mājiņās, tikai pie pašas to malas ir redzamas pelēcīgas un mīkstas viņu miesas krokas. Cilvēki ir pieauguši, bet es esmu atkal mazs. Viņi smejas un runā, un es nesaprotu, ko viņi runā, bet jūtu, kas tas ir kaut kas labs, skaists un cēls. Pamostos, jo paliek vēss. Ieritinos ciešāk segā un, kādu brīdi pavērojis kameras stūrī esošo atejas podu, mēģinu atkal aizmigt.

Pievēršos griestiem un pēkšņi pamanu uz tām uzzīmētu novērošanas kameru (tā it kā nepietiktu ar stūrī jau esošo īsto) telefona numuru un aicinājumu zvanīt uz šo numuru, tiklīdz manāt kaut ko aizdomīgu. Un tas viss cietuma kamerā, un tas viss pilsētā, kurā jau tāpat ir visvairāk novērošanas kameru pasaulē. Vārtos zem savas segas un iedomājos, ka esmu Džordžs Orvels, kas grozās savā kapā. Ceru, ka pusdienās tomēr dos alu.

***

Ap trijiem pēcpusdienā iecirknī beidzot ieradies valsts apmaksātais advokāts, kuru bijām prasījuši. Tas liek atcerēties, ka mūs te ir ieslodzījuši, lai, iespējams, vestu uz tiesu, nevis kaut kādai dīkai prātvēderošanai tālāk no lielpilsētas rūpēm un burzmas. Advokāts izrādās ļoti lādzīgs. Piedevām pirmais cilvēks, kurš mani nesauc par mate. Viņš saka, ka nav pamata uztraukumam un iespēja, ka lieta nonāks līdz tiesai, ir ļoti niecīga. Didzis esot jau pratināts un teicis, ka logs bija vaļā un mēs neko nelauzām. Tas esot vienīgais, kas mentiem pagaidām ir. Tā kā neko piebilst viņa sacītajam man nevajadzētu un manā somā bija lauznis un vēl šādi tādi instrumenti, tad, lai nesapītos paskaidrojumos par to, kāpēc nakts vidū nēsāju apkārt instrumentus, labāk man būtu neliecināt vispār. Es, protams, paklausu. Uz visiem policista jautājumiem, pat visnevainīgākajiem, atbildu ar no comment. Policists ir jauns, varbūt tā viņam ir viena no pirmajām pratināšanām, bet viņš liekas ar visu pagalam apmierināts, plati smaida un brīžiem dzēlīgi joko. Advokāts reaģē uz viņa jokiem ar ļoti augstprātīgām grimasēm, bet es tikai maļu savu no comment. Minūtes desmit, un tad mēs beidzam.

***

Atpakaļ kamerā. Allright, mate? Advokāts atvadoties saka, ka mūs visdrīzāk izlaidīs pēc stundas, un sākumā es gaidu, ka nu tik tas notiks. Bet paiet stunda pēc stundas. Kārtējā snauda. Vakariņas. Kaut kas, ko varētu nosaukt par makaroniem po flotski (bez alus). Ne pārāk daudz un ne pārāk garšīgi. Bet izsalkums un garlaicība dara savu. Gribas mājās, kuru īstenībā nemaz nav, bet es saprotu, ka laikam nāksies pavadīt iecirknī nakti. Varbūt tas viss tiešām nonāks līdz tiesai? Vai pat cietumam? Nez vai. Ļaunākajā gadījumā sabiedriskie darbi. Viņi taču arī nav muļķi, lasa statistiku un zina, ka cietums cilvēkus nelabo un tajos jau tāpat trūkst vietas. Forši. Iepazīšos ar jauniem cilvēkiem. Varbūt grābšu parkā lapas. Nāk taču rudens. Mēģināšu uz ziemu iekļauties sabiedrībā.

Ap pulksten deviņiem atnāk man pakaļ. Aizved pie seržanta. Pie cita. Šis vairs nav laipns. Šis met zibeņus ar acīm. Mēģina mani pienaglot ar savu skatienu pie iecirkņa grīdas. Runā aizkapa balsī. Bet vārdi, ko viņš saka, man ļoti patīk. Prokuratūra esot nolēmusi neierosināt lietu. Es esmu brīvs. Sweet, es nenoturos un priecīgi viņam atbildu, bet līdzīgu entuziasmu no viņa puses gaidīt ir velti. Izvalbītajos redzokļos ir kaut kas pa vidu starp naidu un riebumu. Es viņam esmu Autrumeiropas bomzis, kurš kaut kādas angļu birokrātiskas nejēdzības dēļ tiek vaļā no taisna soda, bet mani tas īpaši nesatrauc. Paskaiti savas karalienes pilis, ēzeli! (To es saku klusām pie sevis.) Policisti atdod manas personīgās mantas, laužņus un visu pārējo ieskaitot. Var paturēt arī cietuma uniformu. Saka, lai neejot vairāk atpakaļ uz to pašu māju, lai atrod ko citu. Allright, mate? Nu ja. Nu ja.

***

Mūs arestēja rītausmā, bet, kad es izeju no iecirkņa, pār Londonu jau nolaidusies nakts. Mani izlaiž pirmo. Ar apmēram pusstundas intervālu no iecirkņa pa vienam iznirst arī abi mani biedri. Emīla somā ir termoss ar tēju, kas joprojām ir drusku silta. Sēžam uz ielas, dzeram to un pīpējām. Smejamies, spriežam, kas pareizi un nepareizi un kā būtu jābūt, bet ne pie kāda secinājuma nenonākam. Paliksim šonakt pie draugiem. Meitenes jau būs noraudājušās, cerams, kāds nav saplēsis ģitārai stīgas un mums būs rītā aliņš, lauznis pa dienu iecirknī pavisam noteikti nav sarūsējis un noderēs rītnakt. Mēs ceļamies kājās un ejam. Mums apkārt plešas bezgalīga, vienaldzīga pilsēta. Liela un bagāta, bet ne mūsējā. Vienmēr ātra un steidzīga, izņemot, protams, tos, kuri sēž cietumos.

Tēmas

Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!