Ukrainas notikumos ir nonākts pie kāda starprezultāta. Viktors Janukovičs ir dabūts prom, un tas bija priekšnoteikums notikumu tālākajai attīstībai. Protams, eksaltācija par šo starprezultātu sit augstu vilni. Janukovičs patiešām ir bijis draņķīgs un nelietīgs politiķis pat uz postpadomju elišu fona. No viņa tikt vaļā bija jebkuras nācijas pašcieņas jautājums. Tomēr var pamatoti šaubīties, vai šis starprezultāts ir bijis izdzēsto cilvēku dzīvību vērts. Katrā gadījumā Ukrainas "eiropeiskās izvēles" rezultāti šodien ir vēl neskaidrāki, nekā tas bija pirms pusgada. Turklāt Eiropas Savienībai un Latvijai kā tās dalībvalstij būtu vērts padomāt par savu lomu Ukrainas norisēs – gan pagātnes, gan nākotnes dimensijā. Latvijas nākamā gada prezidentūra ES Padomē acīmredzot kaut ko vēlēsies darīt "Austrumu partnerības" vārdā (ja vien nākamgad kaut kas tāds vispār vēl pastāvēs); taču kas tieši tur būtu darāms, pašlaik ir grūti atbildams jautājums.
Tieši no šās perspektīvas vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību Ukrainas notikumiem, necenšoties jau iesākumā visus salikt "labo" un "slikto" plauktiņos. Citādi, kā jau gadās, pēc smagu kļūdu virknes nāksies atskārst, ka situācija nebūt nav tik melnbalta. Ja jau mēs ES ietvaros iztaisāmies par Austrumu partnerības ekspertiem, tad būtu vērts patiešām padomāt par Eiropas nākotnes lomu Ukrainas notikumos – reālās Ukrainas, nevis kaut kādas izdomātas fiktīvas Ukrainas, uz kuras mēs, sēžot mierīgā Eiropas Savienībā, varētu trenēties ideoloģiskā sparingā.
Es neesmu Ukrainas eksperts, taču sekoju līdzi tur notiekošajiem gan medijos, gan runājoties ar zinošākiem cilvēkiem. Tādēļ liekas, ka dažus Maidana uzvaras aspektus daudzi no mūsu līdzpilsoņiem, gribot Ukrainai tikai labu, tomēr spītīgi neņem vērā.
Vispirms – daži īstermiņa jautājumi. Kad Augstākā Rada pieņēma konstitūcijas grozījumus un Janukovičs aizlaidās, pamezdams savu villu un zelta baltmaizes batonus, kāds optimists varēja padomāt, ka ir pienācis laiks sērot par kritušajiem, nomierināties un meklēt kompromisus valsts nākotnes vārdā. Taču šobrīd neizskatās, ka kaut kas tāds tuvākajā laikā notiks. Patiesībā te notiek pamatīgs kašķis, kurā viena puse neapšaubāmi jūtas kā uzvarētāji. Tie ir labējie ekstrēmisti, kuru pusē šobrīd ir morāls pārsvars. Kā nekā, tieši viņi gāja bojā apšaudēs, kuras beigu beigās piespieda Janukoviču atkāpties. "Eirointegrācija" (kā reizēm arī pie mums) šeit ir vienkārši pieklājīgs eifēmisms agresīvam naidam pret "moskaļiem". Tādēļ arī tiek pieņemti atbilstoši lēmumi – krievu valodai ir atņemts reģionālās valodas statuss, tiek runāts par paraugprāvām pret bijušajiem režīma darboņiem un tamlīdzīgi. Citos apstākļos par šīm lietām varētu diskutēt. Piemēram, man tiešām nav skaidrs, kādēļ Ukrainai vajadzētu ļaut šādos apstākļos ēterā translēt Dmitrija Kiseļova gānīšanos par ukraiņu protestiem Pirmajā kanālā. Taču šobrīd, kad vietējo pašvaldību deputāti rīko Harkovā savus "kongresus" ar tiešām secesijas pretenzijām, šo visu ir grūti vērtēt citādi kā konflikta eskalāciju. Turklāt šķiet, ka deģenerātam Janukovičam un deģeneratīvajai opozīcijas daļai ar kopīgiem pūliņiem ir izdevies panākt, lai politisks konflikts pārietu sociālā konfliktā. Spriežot pēc dažādu piekaušanu skaita pieauguma Ukrainas vietējās ziņās, pašlaik par normu daudzviet kļūst pogromi.
Runājot par Ukrainas Austrumu daļu, situācija nebūt nav viennozīmīga. Priekšstats, ka šie reģioni jūsmo par Janukoviču un tiecas kļūt par Putina Krievijas sastāvdaļu, ir visai maldīgs – galu galā virkne turienes amatpersonu ar troksni ir izstājušās no Reģionu partijas. Tomēr viņos ir skaidrāk sajūtama šī postpadomju mentalitāte, kura ir krietni draudzīgāka Austrumu kaimiņam un labprāt konsolidējas ap tā simboliem – krievu valodu, Lielā Tēvijas kara piemiņu un tamlīdzīgi. Tieši tādēļ viņos ir iespējams uzviļņot šo arī Latvijā labi pazīstamo "antifašistu" noskaņojumu, ja centrā varu pārņem "benderovieši" un "fašisti". Aina kļūst vēl sarežģītāka, ja ņem vērā, ka šajos reģionos elites bieži ir vēl krietni kriminālākas un korumpētākas nekā pats Janukovičs. No vienas puses, tas ir labi, jo tās nemaz nebūs tik viegli mobilizēt kaujinieciskām vajadzībām. No otras puses, tās nav pārāk izvēlīgas metodēs – viss šis "titušku" pasākums Kijevā to tikai apliecināja.
Ne mazāk neskaidrību rada fakts, ka no cietuma ir atbrīvota Jūlija Timošenko. Viņa šobrīd ir patiešām harismātiskākā un neapšaubāmi visefektīvākā figūra Ukrainas politikā. Ne velti viņas atbrīvošanas prasība kaut kur veiksmīgi nozuda Eiromaidana gaitā, kad kā līderi mēģināja darboties Kļičko, Tjagņiboks un Jaceņuks. Tagad viņa ir brīva un pamazām aktivizējas. Tiesa, varētu vaicāt, vai tas ir uz labu. Zinātāji stāsta, ka tas visdrīzāk novedīs pie Janukoviča kriminālās diktatūras nomaiņas pret harismātisku diktatūru, kura tādēļ vien nebūs vieglāka vai demokrātiskāka. Timošenko sola Ukrainai beidzot īsteni "eiropeisku" ceļu. Tomēr derētu atcerēties, ka 2010. gada vēlēšanās Putins balstīja tieši Timošenko, nevis Janukoviču, un cietumā viņa sēdēja par Krievijai izdevīga gāzes līguma slēgšanu ar Vladimiru Vladimiroviču. Arī pēc personības tipa viņa ir daudz tuvāka Putinam nekā Janukovičs.
Kremļa interešu klātbūtne Kijevā notiekošajā, protams, ir intriģējoša tēma. Īpaši tā patīk ļaudīm, kuri visur saskata Maskavas spalvaino roku, piedēvējot tai teju vai maģiskas spējas kontrolēt notiekošo. Īstenībā daudz lielāka loma notiekošajā ir nejaušībai, pilnīgam stulbumam, alkatībai un bardakam nekā šausmīgajiem moskaļiem. Tomēr, raugoties ilgtermiņā, nevajadzētu novērtēt par zemu arī Kremļa vēlmi saglabāt savu ietekmi reģionā. Runas par to, ka pašreiz Ukrainā notiekošais notiekot pēc Putina scenārija, lielos vilcienos ir blēņas. Vispirms – diez vai kāds veselā prātā pieļauj, ka Putins savas septiņus gadus lolotās Olimpiskās spēles grib sabojāt ar masu nekārtībām brālīgajā kaimiņvalstī, kurās visa pasaule dabiski vaino Krieviju. Otrkārt, pašlaik notiekošais ir slikta zīme Kremlim, jo Janukoviča (kuru kā personu Putins gan no visas sirds nicina) aiziešana uzskatāmi visiem parāda, ka Ukrainā tauta var nomainīt varu – un tas ir neiespējami un nepieļaujami Krievijā. Taču tas nenozīmē, ka pie kaut kāda notikumu scenārija Krievija tiešām var iejaukties Ukrainas notikumos – teiksim, vardarbības un nestabilitātes rezultātā, "pēc darbaļaužu vēlēšanās" Doņeckā, Krimā un Sevastopolē. Tas ir maz ticams, taču izslēgt šādu iespēju nevar. Tas savukārt novestu pie patiešām fundamentāla, reāla, ne vairs tikai retoriska saspīlējuma Krievijas un Rietumu attiecībās, un vismaz es, atšķirībā no mūsu "profesionālajiem patriotiem", to nevēlētos.
Taču arī Rietumiem te ir ko padomāt. Pat tad, ja Ukrainā Eiropai būs iespējams atrast kādu daudzmaz adekvātu sarunu partneri, kurš gribēs turpināt Janukoviča pārtraukto integrāciju ES, valsts stabilizācijai būs nepieciešams daudz, daudz naudas. Kas būs gatavs to dot? SVF, kuram jau ir bēdīga attiecību vēsture ar Ukrainu? Pati ES, kura šobrīd nav tajā labākajā stāvoklī? Un par kādiem noteikumiem? Par šiem jautājumiem derētu padomāt katram Austrumu partnerības piekritējam Eiropas Savienībā. Un varbūt pie reizes derētu palūkoties arī pašiem uz sevi un savu atbildību notiekošajā. Galu galā – Ukraina pārdzīvo "eirooptimisma" un gaišo cerību vilni jau otro reizi desmit gados. Pirmais nebija vardarbīgs; taču tas beidzās ar to, ka par Ukrainas prezidentu kļuva Janukovičs. Otrais vairs no vardarbības izvairīties nespēj – ar ko tas beigsies, mēs pagaidām varam vienīgi minēt.
3