Komentārs
08.11.2012

Ušakovs, Ozoliņš un cildenā govs

Komentē
0

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs pagājušās nedēļas sākumā iesniedza tiesā sūdzību par žurnāla "Ir" komentētāju Aivaru Ozoliņu, kurš minētajā žurnālā ir izteicies par "Ušakova kleptokrātu Rīgas domi". Saistībā ar šo notikumu būtu vērts pakavēties pie divām lietām. Pirmā no tām skar kādu plaši izplatītu mītu par politiskās komentēšanas uzdevumiem, otrā – attiecīgā izteikuma saturu.

Politisko žurnālistu morālā pašizpratne un atsevišķās valstīs arī attiecīgā likumdošana cenšas nošķirt ziņas no viedokļiem (vai, kā tos sauc Krievijā, "vērtējošiem spriedumiem"). Sak', ziņu daļā dodam neitrālu informāciju, viedokļu jeb komentāru daļā sniedzam žurnālista viedokli. Ja pirmajā gadījumā var runāt par informācijas patiesumu, tad otrajā rakstītājam ir tiesības uz zināmu subjektivitāti –, proti, komentāru par notiekošo paša komentētāja un laikraksta ideoloģiskās pārliecības gaismā. Šādos vērtējošos izteikumos, lūk, izpaužas vārda brīvība, un, ja vien komentētājs izvēlas gana daudznozīmīgu izteiksmi un izraibina tekstu ar vārdu "iespējams" un atstāstījuma izteiksmi, tad viņš var rakstīt pilnīgi jebko. Turklāt viņš/viņa ar to nezaudē piederību žurnālistu cunftei, kuras pamatuzdevums ir neitrāli informēt sabiedrību un sniegt tai kvalificētu ieskatu politiskajos jautājumos. Politikas komentēšana šajā skatījumā ne ar ko daudz neatšķiras no sporta komentēšanas vai teātra kritikas, kur tēmas speciālisti sniedz lietpratīgu ieskatu attiecīgās jomas aktualitātēs, nevairoties arī no saprātīgas subjektīvisma devas, ciktāl tā ir argumentēta un pamatota lietas pārzināšanā un pieredzē.

Tad lūk: man šķiet, ka ļaudis, kas šādi domā par politikas komentēšanu, mazliet krāpj paši sevi. Man ir vienaldzīgas tikpat labi Nila Ušakova, cik Aivara Ozoliņa personas, tomēr izpratne par politiskiem komentāriem gan būtu pelnījusi nedaudz rūpīgākas refleksijas – galu galā, pats ne bez grēka šajā ziņā. Vispirms, mani nekad nav līdz galam pārliecinājusi preses pretenzija uz neitrālas un objektīvas informācijas pasniegšanu politikas jomā. Turklāt lieta nav tajā, ka laba politiskā prese nekad nav neitrāla de facto. Lasītājs, cik viņš vispār ir ieinteresēts politikā, arī nesagaida nekādu neitralitāti – pat ne ziņās, kur nu vēl komentāros. Viņš gaida, lai viņam parādītu, kur te ir labie, kur ļaunie, šādi ļaujot orientēties attiecīgajā "politiskajā universā". Visi šķietamās neitralitātes un objektivitātes piekritēji žurnālistu vidū agri vai atduras pret kādu neapstrīdamu lietu. Proti, politika, ciktāl par to interesējas arī vienkāršais pilsonis, vienmēr ir saistīta ar norādēm uz kolektīvo ienaidnieku. Tādēļ politiskie komentāri nav gluži laika prognoze vai sporta apskats. Ne jau tādēļ kāds lasa Ozoliņa, Rodina, Krautmaņa vai Bena Latkovska kungu komentārus, lai iegūtu skatu uz Latvijas politiku "no putna lidojuma". Tāds skats varbūt ir atrodams biezās, garlaicīgās un reti lasītās grāmatās, kuras publicē LU Sociālo un politisko pētījumu institūts un tamlīdzīgas institūcijas. Pieprasījumu pēc ikdienas politiskajiem komentāriem rada cilvēku vajadzība katrā konkrētajā gadījumā saprast, kurš ir "labais", un kurš - "ļaunais", un tikt neatlaidīgi šajā pārliecībā stiprinātam, dienu no dienas, turklāt metodiski. Vācu tabloīds "Bild", slavens ar savu politisko agresivitāti, ir izvēlējies sev lielisku lozungu, kurš ir lielisks tieši savā divdomībā: "Tev – tavs viedoklis". Tieksmi ik dienas lasīt politiskos komentārus rada ne tik daudz vēlme pašam veidot savu viedokli, cik tikt stiprinātam savā jau esošajā pārliecībā par labajiem un ļaunajiem. 

Protams, ne jau visi politiskie komentāri ir vienādi. Pastāv nepārprotamas "rīdīšanas lapeles", kuras prasti zākā vienu un to pašu oponentu. Tomēr modernais cilvēks, kurš ir uzaudzis ar domu, ka ir "autonoms", inteliģents un spriestspējīgs, tādas visdrīzāk nelasīs – tāpat, kā 1980. gados neviens normāls cilvēks nelasīja "Cīņas" ievadrakstus. Tas nozīmē, ka klasiskais dalījums draugos un ienaidniekos ir jāservē inteliģentā un šķietami "analītiskā" mērcē, kas liek šo viedokli lasītājam pieņemt kā savu paša, "kritisko" viedokli par notiekošo. Taču šās mērces dēļ tas nav mazāk politisks un mazāk meklē kolektīvo ienaidnieku. Tieši šādā garā strādā populārā politiskā prese visā pasaulē, ieskaitot visus Economist, NYT, Die Welt, Die Zeit, un - saucat, ko gribat. Ne jau slāpēs pēc jaunas informācijas ļaudis lasa politiskos komentārus – šī "informācija" lielākoties ir cilvēka ikdienas vajadzībām pilnīgi nerelevanta. Viņi grib orientēties savā politiskajā universā un saprast, kurš tagad ir labais, kurš – sliktais. Tādēļ šāda komentētāja galvenais profesionālisms ir nevis orientēšanās politiskajās norisēs, bet gan – spēja kādu nozākāt tā, lai visi saprastu, ka viņš ir nozākāts, bet vienlaikus saglabātos iespēja interpretēt sacīto kā neitrālu viedokli. Protams, šāds darbiņš prasa daudz paškontroles un līdzsvara izjūtas, tādēļ tas galīgi nav no vieglajiem – īpaši, ja vēl vēlies nepalikt garlaicīgs. Un, kā redzams, reizi pa reizei gadās arī brāķis.

No šā viedokļa raugoties, abiem mūsu strīdniekiem vajadzētu beigt blefot. Ozoliņam vajadzētu beigt izlikties, ka viņš nav centies savos tekstos aizvainot Ušakovu. Protams, ka ir centies – citādi Ozoliņš nebūtu politisks komentētājs. Viņš vienīgi ir centies darīt to tādā formā, lai visi saprastu, ka Ušakovam ir "piešūta bārda", bet nebūtu formāla iemesla par to sūdzēties. Savukārt Ušakovam vajadzētu beigt izlikties, ka runa ir nevis par politisku cīņu, bet par kaut kādiem aplamiem faktiem, kas aizskar viņa godu un cieņu. Turklāt no viņa puses tā ir skaidra politiska "pokazuha" – paši varat iedomāties, kādā vērtē jau sen ir Ušakova "gods un cieņa" žurnāla "Ir" lasītāju vidū. Vispār, pirmajā demokrātiskās varas periodā Latvijā lietas bija daudz vienkāršākas. Partijām bija savas dienas avīzes, lielas un samērā profesionālas, un nevienam tajās nenācās nedz blefot un tēlot politisku neitralitāti, nedz arī liekulīgi simulēt sašutumu par aizvainojošiem izteikumiem. Tolaik visiem "Sociāldemokrāta" lasītājiem liktos visai  dīvaini, ja viņu laikraksts nemēģinātu aizvainot Zemnieku savienību, savukārt "Brīvā Zeme" - sociāldemokrātus.

Savukārt, kas attiecas uz pašu izteikumu "Ušakova kleptokrātu Rīgas domi", es tīri akadēmiskas  intereses vārdā labprāt apmeklētu tiesas sēdi, kurā par to tiks lemts. Vispirms, te būtu jātiek galā ar ģenitīviem – vai runa ir par "Ušakova kleptokrātiem" vai "Ušakova Rīgas domi". Pēc tam vajadzētu pavaicāt: vai problēma ir faktu neatbilstībā īstenībai, vai apzināti aizvainojošas izteiksmes izvēlē, rakstot par patiesiem faktiem. Pirmajā gadījumā strīds varētu nonākt līdz faktu pārbaudei par Ušakova vadībā Rīgas domē strādājošajiem cilvēkiem, otrajā – līdz jautājumam, vai metonīmija/hiperbola "kleptokrātija" būtu adekvāti pielietojama attiecībā uz kādu iestādi, kur kāds ir apzadzies. Īsi sakot, te pavērsies plašs darba lauks tiesnesim ar poētiskām ambīcijām un iztēli. Atceros, nemirstīgajā Hašeka romānā  kāda jaunkundze iesūdzēja tiesā savu līgavaini par to, ka pēdējais pēc ilgāka dienesta armijā bija viņu uzrunājis ar vārdiem "tu cildenā govs". Arī tur tiesnešiem noteikti bija, ko pacīnīties – nu gluži kā ar mūsu kleptokrātiju.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!