Par Valmieras Vasaras teātra festivālu
Trīs dienas Valmierā norisinājās teātra festivāls, kura laikā apmeklētāji varēja apmeklēt speciāli festivālam radītas teātra izrādes, skatīties skandināvu kino un piedalīties dančos grupas "Iļģi" pavadījumā. Pilsētvides telpa pārtapa par skatuvi dažādiem drosmīgiem un savdabīgiem iestudējumiem, kuros tika eksperimentēts ar skaņu, gaismu un arhitektūru.
Ierodoties Valmierā svētdienas rītā, vispirms bija nepieciešams izpētīt karti, lai atrastu kādas Apiņu ielas pagalmu. Daudzdzīvokļu māju pagalms bija pirmā festivāla skatuve, kurā vēlāk transformējās arī pilsētas skeitparks un vecais bānīša depo. Pēc ilgākas meklēšanas dūmakaino un pustukšo ielu nomainīja dzīvības un bērnu smieklu pilns pagalms, kur, rindās salikti, stāvēja balti piepildīti maisi. Uz tiem lietusmēteļos un ar krāsainiem lietussargiem sēdēja bērni un vecāki, apkārt tiem vairāki bariņi ar pieaugušākiem apmeklētājiem. Daži māju iedzīvotāji izliecās pa atvērtu logu, dažs arī fotografēja notiekošo. Uz daudzdzīvokļu māju durvīm bija izlīmēti plakāti, aicinot bērnus pievienoties teatrālajā piedzīvojumā "Nāc laukā!", kuru ar radošo komandu iestudējis aktieris un režisors Kārlis Krūmiņš.
Izrāde atspoguļoja pagalmu dzīvi mūsdienās un senāk, pirms sociālajiem tīkliem un visām interneta piedāvātajām eskeipisma formām. Izrādes varonis fotografēja ar polaroīda kameru, laiku noteica pēc saules pulksteņa un ar draugu sazinājās sakliedzoties. Noteikti ne viens vien pieaugušais skatītājs atcerējās sētā piedzīvoto, nobrāztos ceļus un mammu, kas no balkona sauca vakariņās. Nostalģiskās atmiņas par deviņdesmitajiem un senākiem laikiem nomainīja varoņa jauno draugu parādīšanās, kuri bija kārtīgi digitālā laikmeta bērnības paraugi. Viņi spēlēja grupā "Kakao 7", instrumentu vietā izmantoja ģitāras aplikāciju un bluetooth skaļruņus. Četrus varoņus satuvināja asprātīga sarunāšanās izdomātā citplanētiešu džibriša valodā, kā arī apņēmība doties Zentas Ērgles sētas bērnu cienīgā ekspedīcijā. Starp izrādes spilgtākajiem brīžiem jāmin komiskas muzikālās ainas ar aktieriem Jekaterinu Frolovu un Jāni Kroni, kuriem izdevās sasmīdināt gan mazākos skatītājus, gan pieaugušos. Bērnu izrādei "Nāc laukā!" izdevās īstenot festivāla koncepciju: piedāvāt oriģinālas formas izrādes neierastās vietās. Apkārt esošās mājas un rotaļlaukumi kļuva par izrādes scenogrāfiju, savukārt māju iedzīvotāji un nejauši garāmgājēji pārvērtās statistos.
Pēc Apiņu ielas pagalma festivāls pārcēlās uz Valmieras pilsētas skeitparku, Jaunatnes brīvā teātra norises vietu, izrādes "Supsupsukas" skatuvi. Neilgi pirms sākuma ieradās skatītāji, starp tiem gan ģimenes, gan vienpaši. Netālu pie rampām uz notiekošo noskatījās daži jauni BMX braucēji, kas manāmi smīnēja, līdz galam neizprotot situāciju. Priekšējā rindā sēdošais puika pajautāja māsai, kāpēc uz rampas blakus dīdžejam stāv balts plastmasas auns. Māsa paraustīja plecus un palīdzēja viņam ieslēgt austiņas. Savukārt viens tēvs saviem bērniem skaidroja, ka izrādē viņi dzirdēs necenzētus vārdus un dažas rupjības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst atkārtot mājās vai skolā. Visu performances laiku uz improvizētas skatuves telpas atradās izrādes režisors Jurijs Djakonovs, dejojot, kļūstot par trešo izrādes elementu līdzās monologu ierakstiem un aktieru izspēlētajām etīdēm. Režisors pieteica izrādi, nosaucot to par "izglītojošu trash performanci ar Rozas Liksomas stāstiem un kārtīgu muzonu", kas domāta jauniešiem. Elektronisko mūziku austiņās nomainīja monologi, savukārt skeitparka laukumā trīs aktieri izspēlēja etīdes, runājot par savām bailēm, cerībām un ilūzijām. Rozas Liksomas stāstu varoņi ir cits par citu atšķirīgāki. Daži nezina, kā tikt galā ar sevi, daži nogalina nekam nederīgus vīrus, savukārt citi meklē zobārstniecības pakalpojumus Pēdējo dienu svēto stomatoloģijas baznīcā. Izrādes veidotāji norāda, ka gribējuši parādīt, ko nozīmē "būt fanātiķim, kā ir spridzināt". Vairāki stāstu varoņi tiešām "spridzina", runājot par robežu pārkāpjošām tēmām jauniešu izrādes formātā. Etīdē par divu vīriešu intīmajām attiecībām visi klātesošie turpināja mierīgi sēdēt un vērot, neviens bērniem neņēma nost austiņas, un neviens viņus aiz rokas nevilka prom. Performances kulminācijā visi trīs aktieri parādījās uz spēles laukuma, kamēr viens gulēja līmlentē satīts, cits dejoja, bet trešais uznāca astronauta tērpā ar lapu pūtēju. Izrādi noslēdza sprāgstoša atkritumu tvertne, no kuras izvēlās ārā putu lavīna, noklājot skeitparku baltu. Savā ziņā performance turpinājās pēc izrādes beigām, turpinot skanēt mūzikai un putu laukumā saskrienot bērniem un BMX braucējiem. Bērni turpat sāka spēlēt futbolu ar izrādes laikā izmantoto "pokemonu bumbu", rekvizītam kļūstot par viņu rotaļas priekšmetu. "Supsupsukas" var uzskatīt par festivāla neordinārāko iestudējumu, kas pilnībā pārņem skatītāju, izaicina un mēģina noārdīt tā priekšstatus. Djakonova izrāde lika atcerēties Elmāra Seņkova izrādi-instalāciju "Mii Mii paaudze", kurā tāpat režisors pievērsis uzmanību mūsdienu jauniešiem un to problēmām. Abas izrādes atšķirīgos ceļos risina jauniešu dzīves raizes, taču abas atstāj skatītāju pārdomu pilnu. "Supsupsuku" režisors veiksmīgi izmantoja izrādes telpu un tās sniegto brīvību eksperimentēt, spridzināt petardes, nopludināt visu ar baltām putām, dārdināt elektronisko mūziku un ārdīties visos nepieciešamajos veidos.
Teātra festivāla pieredzi noslēdza Rūdolfa Blaumaņa "Tālavas taurētāja" iestudējums. Modes skaņu poēma tapusi, sadarbojoties režisoram Elmāram Seņkovam, aktierim Gundaram Āboliņam, mūziķim Shipsea un modes māksliniekiem Mareunrol's. Pēc pastaigas gar nelielām privātmājām un pļavām pavērās industriāla ainava, kurā atradās bānīša depo, nākamās izrādes telpa. Pirms izrādes sākumā zāli klāja dūmaka, skatītāju virzienā plūda gaismas stars. To drīz nomainīja tumsa un Gundara Āboliņa balss, kurš piepildīja telpu ar Rūdolfa Blaumaņa balādes vārdiem. Sekoja šīs balādes interpretācija ar skaņām un tērpiem, mēģinot uzsvērt balādes un tās tēmas nozīmīgumu mūsdienās. Dzejoļa poētiskumu izrādes veidotāji centās atveidot ar skaņas un gaismas saspēli, kuru papildināja iespaidīgi tērpi un kustības. "Tālavas taurētāja" iestudējuma hipnotizējošais aspekts drīz gan zuda, tērpu, kustību un gaismu kombinācijām kļūstot vienveidīgām. Shipsea mūzika un telpas scenogrāfija neļāva izrādei pārvērsties par māksliniecisku modes skati, nodrošinot nepārtrauktu sasaisti ar Blaumaņa balādi. Emocionāli iedarbīga bija izrādes kulminācija, kurā no depo telpas gala tumsas pārņemtajā zālē ieplūda dienas gaisma. Aktieri atvēra durvis, kas atradās šīs telpas galā, izgāja pēdējo loku spēles telpā un pameta to pavisam. Skatītāju redzespunktā nonāca tumšs tunelis, kura galā atradās gaismas noklāta pļava. Izrādes pieredzi noslēdza gājiens cauri tumsas tunelim uz saulaino ārpasauli.
Valmieras vasaras teātra festivāla iestudējumus vienoja meistarīgs pilsētas telpas izmantojums, arhitektūrai kļūstot par daļu no izrāžu scenogrāfijas. Programmu veidoja oriģināla formāta darbi un vērā ņemama žanru daudzveidība, kas padara festivālu par īpašu notikumu Latvijas kultūras telpā, atšķirīgu no regulārā teātru piedāvājuma. Nākamajos festivāla gados varētu ne tikai paplašināt programmu, bet arī tā norisē vairāk iesaistīt pārējo pilsētu un tās iedzīvotājus. Neskaitot izrāžu norises vietas un pašus iestudējumus, festivāla gaisotne pilsētā nebija manāma, tā vietā virmoja svētdienām tik raksturīgais rāmums un klusums. Starpdisciplinārais teātra festivāls ar uzsvaru un oriģināldarbiem veiksmīgi papildina eksperimentālo teātra festivālu ainavu, kurā līdz šim vienīgais spēlētājs bija "Homo Novus". Var tikai festivālam novēlēt pēc diviem gadiem atgriezties ar vēl plašāku vērienu un daudzveidīgāku programmu.
0