Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Ivans Aivazovskis, "Menās jūras flotes parāde", 1849
 
Recenzija
22.04.2016

Un kuģi peld

Komentē
0
Saglabā

Par Ineses Zanderes grāmatu "Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas", apgāds "Neputns", 2016

Kādā ceturtdienas vakarā kafejnīca "Hāgenskalna komūna" Pārdaugavā bija ļaužu pilna. Pulcēšanās iemesls bija daudziem negaidīta dzejnieku Egīla Zirņa un Ineses Zanderes kopā sanākšana kopīgam dzejas lasījumam (atšķirībā no rokmūziķiem, kas arī mēdz atkalapvienoties pat daudzus gadus pēc duetu vai grupu izjukšanas jeb šķiršanās, šī notikuma dzinulis pilnīgi noteikti nebija finansiāli apsvērumi). Zirnis nolasīja pa kādam vēl arvien kopš 20. gadsimta 80. gadiem labi atmiņā palikušam pantam, arī dažu piemirstāku dzejoli, kā arī no Totalitārisma seku apkarošanas dokumentēšanas centra saņemtu norakstu no vērīga čekas informatora ziņojuma par to, kā 1984. gada Mākslas dienās "Zirnis E. K." aptuveni 5000 klausītāju lasījis priekšā "paša sacerētas dzejas" ar rupju un "padomju īstenību" aizskarošu saturu. Daļa no tās reizes klausītāju, starp kuriem bijuši arī "tā dēvētie panki", par dzirdamo esot bijuši sajūsmā.

Vēsturiski biogrāfiski birokrātiskais dokuments bija laba pāreja uz pasākuma otro daļu, kurā pie jaunāko dzejoļu lasīšanas, iepriekš brīdinājusi par to, ka pēdējā laikā iznāk rakstīt vēsturiski autobiogrāfisku dzeju, ķērās Inese Zandere. Klausoties par veco Doles Zanderu, par šķūnītī aizgājušā kaimiņa likteni vai par Āgenskalnu pārņēmušo skābu kāpostu zupas smaržu, šķita, ka ar visu Nometņu un Lapu ielas stūra māju pa tumsu esam nobraukuši likumsakarīgā un skaidri iezīmētā nākamajā punktā uz tās pašas navigācijas kartes, kas redzama uz Zanderes piezīmju, rakstu, fragmentu, vēstuļu un sarunu (arī e-pastu, rakstu un pierakstu) krājuma "Kuģa žurnāls" vāka (māksliniece Dita Pence).

"Kuģa žurnāls" ietver laiku no 1994. līdz 2007. gadam, un gan maršruta sākums, gan tālākā gaita iziet ārpus grāmatas iezīmētajām robežām, lai gan publicētajos tekstos līdzās pašsaprotami spēcīgai "Rīgas Laika" klātbūtnei (šajā laikā Inese Zandere čakli darbojās žurnāla redakcijā) ir jūtami daudzi dažādi un arī senāku laiku vēji.

Iesākumā Inese sevi piesaka kā teicēju "pret pašas gribu", kas gan drusku izklausās pēc koķetēšanas, jo viņas stāstītājas un runas dāvanas ir labi zināmas gan draugiem un paziņām, gan lasītājiem un, protams, arī klausītājiem dzejas lasījumos – Zanderes dzejoļi allaž vislabāk izklausījušies viņas pašas lasījumā, viņas pašas balsī, bet daudzi notikumi no vienkāršām, laika plūdumā izsvaidītām gadījumu lauskām par kaut ko kļuvuši varbūt vienīgi tāpēc, ka Inese tos uzskatījusi par vajadzīgu vai nu pierakstīt, vai kādam izstāstīt.

Notikumu "Kuģa žurnālā" netrūkst, un, virzoties tiem cauri vai slīdot garām, domājams, ne viens vien lasītājs sajutīs kādu parasti visspilgtāk sapņos novērojamu dīvainību. Cik nu gadījies dzirdēt, gandrīz ikvienam no mums ir kāda vieta vai vietas, kurās mēdzam nonākt, uzturēties un ik pa laikam atgriezties vienīgi sapņos. Laika gaitā mēs tās esam jau diezgan labi iepazinuši un izpētījuši, zinām, kur un ko meklēt un kas mūs tur sagaida. Un tāpat mēs zinām, ka nekur citur šo vietu nav, tur iekļūt var vienīgi sapņa laikā. Taču tas gan nenozīmē, ka arī šajās sapņu vietās nevarētu parādīties lietas vai cilvēki, ko mēdzam sastapt arī nomodā.

Pagātne kaut kādā ziņā līdzinās šādai sapņa vietai. Nekāda laika mašīna, ar kuru turp nokļūt, pagaidām vēl nav izgudrota. Tās karte ar iezīmētiem atskaites punktiem, individuāli nozīmīgām pieturvietām, slepeniem kaktiņiem un neaizmirstamiem plašumiem ikvienam no mums būs kaut nedaudz atšķirīga. Tomēr, ja vien runa ir par vienu un to pašu laiku, šajā kartē ik pa brīdim pazibēs arī kaut kas labi pazīstams, kopīgs, pirmajā acumirklī pārsteidzošs – kā no sveša sapņa manējā ielauzies miglas taures pūtiens.

Teiksim, kaut kad 90. gadu vidū tu ieej Jaunā Rīgas teātra pagalmā (žurnāla "Rīgas Laiks" redakcija vēl nav no "Preses nama" un īslaicīgas uzkavēšanās Brīvības ielā ievākusies pagalma mājā), un tur atkal stāv vecais autobuss, kurā jānotiek Alvja Hermaņa izrādei "Tranzīta sistēma 2000" (2000. gads vēl šķiet tik tāls un drusku biedējošs). Kas notika pirms tam un kas – pēc, kurš gan to vairs var pateikt, bet autobuss kā tāda objektīvā realitāte ir iebraucis gan manā, gan, kā lasu, Zanderes sapnī.

Turpat līdzās vai pāri stāv kaut kāda "objektīvā realitāte", un pie tās pieder arī visādas nu jau laimīgi piemirstas lietas: "Vienīgā valsts, par kuru es nevaru uzzināt neko, izņemot neoficiālus nostāstus par nošaušanu Jaunciema kapos, ir Latvija. Es neprasu Iekšlietu ministrijai soda izpildītāju vārdus un nealkstu redzēt viņu sejas. Taču es gribu zināt, kā nogalina manā vārdā. Man ir aizdomas, ka šīs zināšanas man tiek liegtas, lai ilgāk uzturētu spēkā 85,7 procentu Latvijas iedzīvotāju pārliecību, ka viņi ir pret nāvessoda atcelšanu."

Un tad vēl lietas, kas, lai arī pagājušas, tagad, paraugoties atpakaļ, izskatās pēc ļaunu vēstošām priekšnojautām. "Man šķiet ticami, ka krievi, dzīvojot te, aizvien vairāk nedzīvo te – kas tur tik pārsteidzošs!" Zandere rakstījusi 1995. gadā. "Tā jau ir bijis vienmēr! Pārsteidzošs ir tas, ka viņi vairs nedzīvo arī tur, ziņas no Kremļa kļūst arvien vienaldzīgākas, taču arī ziņas no Jēkaba ielas tāpēc nešķiet interesantākas. [..] Krievi, kuri atrodas tepat blakus, aizvien vairāk dzīvo atsevišķā dimensijā, savā subkultūrā, kura nav ne Krievijai, ne Rietumiem, ne arī Latvijai piederīga, kurā var pēc saviem, mums jau vairs neapjēdzamiem likumiem izdarīt visu, kas izdarāms starp piedzimšanu un nomiršanu, tā arī neiznākot "ārā". Vismaz no mūsu viedokļa. Un, ja viņu nav šeit, tad viņu nav vispār." (Jāņem vērā, ka šis rakstīts tikai kādu nepilnu gadu pēc pēdējo padomju armijas daļu izvešanas no Latvijas teritorijas, bet to, kā tas viss 20 gadus vēlāk ir "beidzies", mēs tagad varam novērot satraucošā tiešumā).

"Sarunā ar Uldi Bērziņu nesen mēģinājām salīdzināt, ko kurš atceras par notikušo, tas ir, ja vispār kaut ko atceras – bet, spriežot pēc rezultātiem, nekā nav bijis," Inese raksta 2002. gada 7. jūlijā ("Tādas Zanderes nemaz nav"). "Protams, no mana viedokļa arī tādas Zanderes, kāda, pēc Bērziņa domām, kaut kur te Rīgā dzīvo un ar kuru viņš ir pazīstams, nemaz nav, tas ir – viņa ir, bet tikai tik lielā mērā, cik ir Bērziņš: kad tā Zandere uz viņu paskatījās pa logu un pasauca: "Uldi!", viņš nokrita, samaitāja roku un mēnešiem gulēja slims; par Zirni viņai pietika nakts vidū nodomāt, kad Zirnis jau, braukdams ar riteni, nogāzās un salauza kāju [..]."

Par to, kāda tad ir "īstā Zandere", daudziem lasītājiem droši vien būs katram savs viedoklis – kādam lielu un mazu dzejniece, citam apgāda "Liels un mazs" un latviešu bērnu literatūras renesanses aizsācēja, vēl kādam garumzīmju aizstāve, dažādu dziesmu vārdu un libretu autore un kas tikai vēl. Taču es "Kuģa žurnāla" ierakstos saklausīju to Ineses balsi, kuras nu jau labu labu laiku man un, iespējams, arī daudziem citiem žurnālā "Rīgas Laiks" tik ļoti pietrūkst. Tā ir tā pati balss, kas vienā no pirmajām satikšanās reizēm žurnāla redakcijā "Preses namā" teica, ka vēloties veidot tādu žurnālu, lai būtu kaut kas, ko lasīt pašiem. Protams, kuģi turpina peldēt, žurnāli iznākt (nav noslēpums, ka arī pats tajā ik pa laikam mēdzu uzrakstīt), taču nepamet sajūta, ka pamazām vien tas ir kļuvis par vietu, kurā tikai dažādu vecumu puiki kopj savu puikumu (ja lietojam Ulda Tīrona ieviesto apzīmējumu no Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās izrādes "Mielasts"), bet meitenes atstātas maliņā "spēlēt mājās". Tad nu atsvaram un līdzsvaram tagad būs "Kuģa žurnāls" – brangs sējums, ar kuru rokā nebūtu kauns vai sirdsapziņas pārmetumi pat aizmigt, aizklīst sapņos, atkal pamosties (šim procesam un vairākkārtējai nonākšanai vietās, kur jau būts, talkā nāktu arī sākumā par vienīgo grāmatas trūkumu šķitušais personu vai kādu citu rādītāju trūkums) un tādā garā turpināt vēl kādu laiku, līdz kamēr būs iznācis krājums ar jaunākajiem Zanderes dzejoļiem.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!