Diskusijas Latvijā par pievienošanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD, Organization for Economic Co-operation and Development) ir atskaņas no tā, kā mēs vispār saprotam starptautisko sadarbību un arī savu kā valsts vietu pasaulē.
Aizvadītajā nedēļā vienā no intervijām jaunais valdības vadītājs tika konfrontēts ar paša politiskā spēka līdera, Aivara Lemberga, skeptisko attieksmi pret iestāšanos OECD. Māris Kučinskis atbildēja pietiekami konkrēti un racionāli: "Es personīgi vienmēr esmu par to, ka Latvijai jāpievienojas OECD – tā ir ārkārtīgi prestiža organizācija, kura par tiem resursiem, ko Latvija iemaksā, piesaista visgaišākos pasaules prātus, kas dodas uz jebkurām vietām, lai pētītu jebkuru jautājumu, un šis materiāls ir pieejams visiem tās biedriem. Arī Latvijai būs šī priekšrocība tikt pie šādiem pētniekiem. Cita lieta – vai mēs to izmantojam. Manā skatījumā nepieciešams viens cilvēks, kas visu laiku uzraudzītu to, ko mēs varam paņemt no šīs organizācijas."
Tālākais nav pārmetums konkrēti premjeram, jo būtu dīvaini, ja viņš uz jautājumu atbildētu ar izvērstu refleksiju par globālajiem procesiem un vispārcilvēciskām vērtībām (tas bija nedaudz ironiski...). Un tomēr tēma ir interesanta, jo pats uzstādījums saka, ka jēga pievienoties kādai starptautiskai organizācijai ir tad, ja valsts, kas pievienojas, saņem kādus labumus (finanšu resursus, padomus, atbalstu savām interesēm). Un vēlams, lai saņemtais būtu lielāks par ieguldīto.
Vadoties pēc šādas loģikas, nav lietderīgi iestāties, piemēram, organizācijā, kas fokusēta uz vides jautājumiem, ja tie ir "citu", bet ne specifiski "mūsu" vides jautājumi. Lai gan it kā arī mūsu interesēs būtu pasaules vispārējās ekoloģiskās situācijas uzlabošanās. Ja mēs no organizācijas X varam saņemt atbalstu tieši "mūsu", teiksim, kultūras vērtību saglabāšanai, iestāties ir jēga, savukārt, ja runa ir par "citu" valstu kultūras vērtībām, tad diez vai. Lai gan – atkal – it kā arī mums vajadzētu būt mērķim saglabāt kultūras vērtības vispār (vienalga, Francijā vai Nigērā).
Negrasos šādu nostāju kritizēt, mani vairāk interesē tās iespējamie cēloņi.
Pirmo varētu formulēt kā "mēs neesam tik bagāti, lai...". Vēlreiz – ne prātā nenāk lasīt notācijas par šādu argumentāciju, jo svarīgāk šķiet tas, ka argumentācijas – turklāt tāda raksturīga ne jau tikai Latvijai – pamatā ir viedoklis, ka kaut kādi jautājumi, vērtības valstij aktualizējas tad, ja valsts ir sasniegusi noteiktu turības līmeni. Kamēr tas nav sasniegts, atbildības nav, tātad arī pašu vērtību it kā nav.
No reālpolitikas viedokļa tā ir saprotama nostāja, bet problēma rodas tad, ja valstu, kas lieto alibi "mēs neesam tik bagāti", ir tik daudz, ka jautājums netiek risināts un vērtība netiek uzturēta.
Otrais cēlonis varētu būt pieņēmums, ka tādu "vispārēju" vērtību un interešu nemaz nav. Respektīvi, jebkuras sadarbības formas gadījumā kādam ir jābūt nepārprotami vairāk ieinteresētam, jūtami lielākam ieguvējam. Ja mēs no līdzdalības neko neiegūstam, nevar būt tā, ka kāds cits neiegūst, un tad savukārt ir jautājums, kāpēc mums šis kāds cits jāpabalsta.
Es liekuļotu, ja noliegtu neafišētu motivāciju esamību daudzās situācijās. Ja kāda valsts dedzīgi iestājas par, piemēram, starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju, tad gan jau tas notiek nevis tādēļ, ka šīs valsts amatpersonas būtu salasījušās kādus ekonomikas klasiķus, bet gan tādēļ, ka tās cer šādi palielināt noietu savas valsts eksportam. Te gan arī viegli iekulties sazvērestības teoriju žanrā, pavēstot, piemēram, ka aiz Rietumu centieniem samazināt globālo sasilšanu ir tikai un vienīgi vēlme "iegriezt" Ķīnai un Indijai kā konkurentiem.
Lai kā arī būtu, kopējais argumentācijas pamats ir tāds – lai cik daudz tiek runāts par "globalizāciju", valstis tā īsti nepieņem, ka ir globālas problēmas. Vai: vienas valstis tās "globālās problēmas" skar kaut kā vairāk, citas – arī skar, tomēr it kā mazāk.
Ticis tekstā tiktāl, respektēju tos, kuri vēlētos atgriezties pie "konkrētības" un teiktu: jā, bet vienalga – kāda jēga mums stāties tajā OECD?
Tomēr es turpināšu "slīdēt prom", jo, pat ja runājam par "labumu" no iestāšanās OECD, ir jārunā nevis par konkrēto organizāciju, bet gan par kādu interesantu atskaites punktu politiskās elites pašnovērtējumā (vismaz man liekas, ka tāds ir).
Respektīvi, pat ja "labums" nav "taustāms", tad ar to saprot "prestižu". Dalība kādā organizācijā tiek uztverta kā apliecinājums piederībai kādam valstu kopumam, kuru vieno (vismaz tām pašām tā liekas) noteikti parametri. Tā teikt, varētu jau arī nestāties, bet ko tad par mums teiks? Un ja nu padomā, ka tātad ar kaut ko mēs esam sliktāki?
Šis arguments, par kuru patiesībā nav jēgas smīkņāt, jo pēc savas iekšējās loģikas tam līdzīgi ir plaši lietoti mūsu dzīvē vispār, ir interesants. Jo tas netieši saka, ka būtiski ir ne tikai tas, kā jūtas, ko par sevi domā konkrētās valsts iedzīvotāji, bet arī tas, ko par valsti domā "citi". Vai varbūt ierindošanās kādā starptautiskā "sarakstā", "grupā" ir pat būtiskāk. Starp citu, šajā ziņā sulīgs piemērs ir pašmāju amatpersonu nemainīgā indeve Latvijas ekonomiku vērtēt ar kritēriju, kurā "vietā" mēs esam "Doing Business" ikgadējā indeksā. Svarīgi ir ne tik daudz ekonomikā reāli notiekošais, cik tas, kā šī ekonomika izskatās uz "starptautiski" (tātad ne lokālajā specifikā balstītu) noteiktu parametru fona. Ārējā ekspertīze tiek uzskatīta par kvalitatīvāku nekā, tā teikt, iekšējā.
Nenoliedzu, ka modelis "no malas labāk redzams" dažkārt noder, nenoliedzu arī "universālu kritēriju" jēgu, tomēr, atkārtošos, interesantais ir tas, ka ārējais atskaites punkts ir tik ļoti svarīgs.
1