Redzējumi
27.07.2015

Un dziļš miers pāri visam

Komentē
0
Saglabā

Piedaloties Latvijas Televīzijas projektā "Viens ciems. Visa Latvija", šobrīd esmu attapies vienā no attālākajiem Latvijas ziemeļu punktiem – Apē. Projekta ideja nav vienkārša nedz tā veidotājiem, nedz dalībniekiem. Ir tikuši izraudzīti trīs rakstnieki – Nora Ikstena, Māris Bērziņš un šo rindu autors –, kuriem dažādos laikos jādodas uz dažādiem Latvijas nostūriem, divas nedēļas jāvēro tur notiekošas un kaut kas no šī novērotā izrietošs jāsecina un jāuzraksta. Bet Latvijas Televīzija tikmēr to visu filmēs un parādīs televīzijas skatītājiem. Taču ne jau par to ir stāsts.

Vienā no pirmajiem vakariem devos pastaigā pa lietū piemirkušajiem apkaimes pakalniem. Visapkārt bija vai nu jau nopļautas, vai rituļos saveltas pļavas, dažādu graudaugu lauki, meži vai kopš muižu vai pat tikai kolhozu laikiem degradētas teritorijas, kurās tomēr kādi censoņi sabrukušu skābbarības torņu ēnā spītīgi turpina nodarboties ar tādu vai citādu uzņēmējdarbību vai izdzīvošanas stratēģiju. Liellopu ganāmpulks pāri grantētajam lielceļam jau bija aizdzīts atpakaļ uz fermu, bet kaķi, kas, kā nākamajā dienā pārliecinājos, govis tur sagaidīja ik dienas, mežmalā sēdēja vēl aizvien.

Govju gājiena galamērķis bija turpat netālu vēl kolhoza laikos uzceltā kūts. Nepilnu kilometru tālāk šķērsceļa galā atrodas krūmos ieaugusī, ugunsgrēka un laika zoba sapostītā Apes muiža, kuras kādreizējie īpašnieki divu paaudžu laikā vēl salīdzinoši nesen visas šīs teritorijas ar itin labiem panākumiem bija apsaimniekojuši un padarījuši pat par tādu kā paraugsaimniecību.

"Pagasta dienvidus daļu puslokā apņem Vaidava ar saviem te stāviem, te lēzeniem, līkumainiem, kokiem apaugušiem krastiem," Linards Laicens rakstīja stāstā "Augstkalni". "Vaidava augstkalniešiem ir vēl vairāk kā krieviem Volga, vāciešiem Reina vai spāņiem Gvadalkvivira." Šis citāts uz prāva plakāta ar lepnumu likts vienā tukšā neapdzīvotas mājas logā uz pilsētiņas galvenās, vēl arvien bruģētās Pasta ielas. Iespējams, Vaidava un paši "augstkalnieši" laika gaitā mainījušies vismazāk. Ape ir tikai viens no atgādinājumiem par to, cik mūsu valsts un viss, kas nu tajā atrodams, ir īslaicīgs un jauns, jo par pilsētu atzīta vien desmit gadus pēc valsts nodibināšanas, 1928. gadā, tad pat, kad piedzima mans tēvs. Ja var ticēt Latvijas Padomju enciklopēdijai, 1935. gadā pilsētā esot bijuši 900 iedzīvotāju, 1959. gadā – 1600. Tagad man pašā pilsētiņā saka, ka esot kādi 1500, bet "Wikipedia" teic, ka tikai 980.

Visspilgtāk dažādās pārmaiņas ierakstītas pilsētas nekustamajā daļā. Noprotu, ka Apes ļaudīm droši vien ne bez pamata tīk uzskatīt, ka viņu novadniece Elīna Zālīte romāna "Agrā rūsa" sākumdaļā rakstījusi tieši par Api: "Mana dzimtene ir Ziemeļvidzemē, mazā, nabadzīgā N pilsētiņā. Kad es vēl biju maza, to sauca par miestiņu un tam cauri gāja lielceļš, ko vēlāk pārdēvēja par Garo ielu un kas vasarā, bet sevišķi trešdienās, kad bija nedēļas tirgus, kūpēja kā rija, un gaiss bija ratu rīboņas, pātagu švīkstoņas un laucinieku valodu pilns.

No Garās ielas uz abām pusēm gāja īsākas ieliņas, un gar to malām tāpat pacēlās mazas, pelēkas mājeles, kam viens gals vēl nebija izbūvēts, bet otrs jau taisījās sabrukt. Iedzīvotāji kaut kā sakrāja tik daudz naudas, ka saslēja mājas stāvu un dabūja gatavas vienu vai divas istabas. Visu māju izbūvēt reti kādam bija pa spēkam, jo tikai dažs bija amatnieks – drēbnieks, kurpnieks vai galdnieks, kam bija savs naudas grasis, bet vairums bija vienkārši gadījuma strādnieki, kas dzīvoja, tā sakot, no rokas mutē, jo pilsētiņā nebija nevienas fabrikas, ne rūpnīcas, kur varētu dabūt pastāvīgu darbu. Viņiem pie mājeles bija pūrvieta zemes, kur izauga kartupeļi, kāposti un saknes. Ar tiem varēja nobarot sivēnu un, pļaujot kādam saimniekam sienu uz pusēm, bija iespējams turēt arī govi. Ja tā bija pienīga, tad varēja kādu litru piena pārdot un nopirkt maizi, cukuru, siļķes un kādu drēbju lupatu.

Tā daudzi nodzīvoja visu mūžu, nekā cita neredzēdami un arī ne pēc kā neilgodamies, savā izskatā atgādinādami mājas, kurās dzīvoja: vēl it kā nebija īsti pieauguši un tomēr jau sakumpuši un sabrukuši.

Pilsētiņas centrā bija dažas mūra mājas, nedabiski garas un zemas kā pārāk izstiepti maizes kukuļi. Tām pāri pacēlās vienīgais trīsstāvu nams, kas izskatījās kā piepūtusies dāma savu mazāko māsu vidū. Te apakšējā stāvā bija veikali, kuru īpašnieki, izņemot aptiekāru Sietiņu, visi bija ebreji. Arī apkārtējās centra mājās bija ierīkoti veikali, tā ka bija "jābrīnās, kur tiem visiem radās pircēji. Darbdienās, atskaitot tirgus dienas, to arī daudz neredzēja, tad visi veikalnieki sasēdās uz savu tirgotavu kāpnēm un katram gājējam bija jāiet caur viņu skatieniem kā caur stingru ierindu. Gājēji, it sevišķi sievietes, tiem mēģināja paiet garām pēc iespējas cēli un iznesīgi, kas bieži vien nebija viegli izdarāms lielo peļķu un dubļu dēļ, kuri sakrājās pēc lietus, sevišķi pavasaros un rudeņos, jo neviena iela nebija bruģēta."

Interneta vietnē "Zudusilatvija.lv" atrodamās fotogrāfijas salīdzinot ar tagad pilsētiņas centrā redzamo, "vienīgais trīsstāvu nams" kopš tā laika ir pazaudējis savu no koka būvēto trešo stāvu, Apes pilsētas viesnīcas "Cerība" ēkā iepretī veikalam "Elvi" (tā kā Ape ir pierobežas pilsēta, veikala izkārtne ir arī igauņu valodā) nekādu viesnīcas ambīciju vai cerību vairs nav. Tāpat kā pilsētiņā vairs nav kolhoza "Padomju dzimtene" centra, ražošanas apvienības "Daiļrade" ceha, šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi–Valka līnijas, un arī brīvkungu fon Tīzenhauzenu un fon Delvigu klātbūtni atminas varbūt vien daži koki aizaugušajā muižas parkā un brīnumainā kārtā vēl līdz šai baltai dienai izdegušajā un grūstošajā muižas ēkā saglabājušās elegantā līkumā izliektās koka kāpnes.

"Muižas kungu nama priekšā bija smiltīm klāta terase, ko ietvēra kolonnu balustrāde," savās atmiņās rakstījusi* Barbara Pauli (dzimusi brīvkundze fon Tīzenhauzena). No vecās fotogrāfijās redzamās terases pāri palikuši vien garajā zālē un sūnās ieauguši mūra pamati. "Te vasarās ritēja īstā ģimenes dzīve. Ikrītus dārznieka puikam bija uzdevums smalko smilti nogrābstīt "skujiņā". Amama stingri uzraudzīja, lai neviens puikas plikās pēdas nospiedums nebūtu redzams. Citādi šim bija ar grābekli viss pa jaunu jānogrābsta.

Pie baltajiem galdiem ar ērtiem krēsliem tika brokastots. Pusdienas karstumā ēdiens tika pasniegts vēsajā ēdamistabā, bet arī vakaros tika sēdēts ārā pat līdz pusnakts stundai. Parkā varēja dzirdēt lakstīgalas pogojam, naktis bija maigas un gaišas. Tante Reni dziedāja, viņai bija brīnišķīga balss. Un dziļš miers bija pāri visam.

[..] Vecpaps vienmēr rūpīgi ieklausījās apkārtnes jaunumos. Tā nu vienreiz viņš dabūja dzirdēt, ka ir iecerēts būvēt dzelzceļa līniju uz apriņķa pilsētu Valku. Vecpaps stājās sakaros ar dzelzceļa būves pārvaldi un piedāvāja uzcelt stacijas ēku par saviem līdzekļiem, ja dzelzceļa līnija tiktu būvēta caur Api. Tā tas tika nolemts un izdarīts. Dzelzceļa pārvalde piedāvājumu pieņēma un tā tapa Apes stacija, kas bija ieguvums muižai un arī plašākas apkaimes iedzīvotājiem. [..]

Mūsu amama dažkārt devās mazos izbraukumos, kā, piemēram, pie savas māsas, mūsu tantes Bertas fon Haidenfeldes uz Rīgu. Tad viņa brauca ar bānīti. Bet tā kā viņa ar pucēšanos un pekelēšanos nekad nebija savlaicīgi galā, izbraukšana no mājas notika daudz par vēlu, lai laikā paspētu uz vilcienu. Tad tika vienkārši piezvanīts uz staciju (Apes muižā jau ļoti savlaicīgi bija ievilkts telefons): lai vilciens pagaida, baroniene tūlīt būs klāt. Un patiesi, vilciens gaidīja, līdz baroniene lielā steigā piebrauca ar savu pajūgu."

No dzelzceļa pāri palikusi vien vecā stacija, kas cieši aizdarītiem logiem jau kādu laiku pacietīgi gaida jaunu saimnieku. Taču gan bez sliežu ceļa palikušajā stacijā, gan brikšņos ieaugušajā un laikam jau savas pēdējās dienas vadošajā muižas ēkā, tāpat kā tepat netālu Vaidavas krastu mežos pamazām vien grimstošā grandiozā Jaunlaicenes barona Volfa medību pils tukšajā koka čaulā, bez acīmredzamā posta ir samanāma arī kāda kopīga rakstura īpašība. Un šķiet, ka no šīs īpašības nav ne miņas tepat netālu esošajā bijušajā padomju kodolraķešu bāzē Zeltiņos. Arī tur ir brūkošas un brucinātas ēkas, tur ir novārtā atstāti un pamazām vien meža pievārēti pazemes bunkuri, aizmūrētas raķešu šahtas, betona plāksnēm klāti ceļi un pat nevienam vairs nevajadzīga un tur novietni atradusi gigantiska Ļeņina granīta galva no Alūksnes, un tomēr šajās divās pamestībās ir kaut kāda atšķirība. Pagaidām, mēģinot atrast tai izskaidrojumu, man radušās aizdomas, ka tā ir spēja vai nespēja izaugt, pieaugt, novecot un beigu galā varbūt arī aiziet mierā un ar cieņu. Taču, kā mēs zinām no cilvēkiem, ne jau vienmēr katram pašam to izdodas izlemt, bet godu un godību var pazaudēt vien tad, ja kas tāds vispār ir bijis.

* No vācu valodas tulkojusi Ilze Štegenburga; par šo vērtīgo avotu pateicos Inesei Zanderei.

 

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!