uktā lulu

E. Raups pēc lietus pie Svartisena ledāja Norvēģijā (2008)

Dzejoļi no krājuma „Putn” (R., Jāņa Rozes apgāds, 2008)


* * *
savādi ir Kaut
kad piedzimt un
tuvotis noteiktam
galam Jā es
zinu Sirdspuksts sulīgā
patikā izlien
caur vizbuļa
aci taisni
tev
pretim Putn`
uktā lulu
Un viss
atstumtais piepeši ir
viss esošais


***
Pilu
kā ilgas Līdz
zemei neno
nākdams Līdz
saprāta
milzīgie apjomi
saspiežas
kopā Un
neatkāpjas no
debess Lūk
mazs dūmu
mākulīts
balts Raksta
uz zila: apvāršņa
drebošās
rokas ilgas pār
jumta
malu un
mēness
vistuvāk Zemei no
tiem kurus
aizsniegt
nevar Uktā
lulu


* * *
nav laika
vēsturei Skatos

uz tevi kā nakts
bez valsts Bez
laikmeta

uktā lulu

un balts pasta
balodis atgriežas pie vecā
Noā

nesdams
knābī plēksnīti tavas
ādas


* * *
Putns
kas turas
zarā Ūdens kas
neatduras
nekur Ko
lai dara ar
tukšām
rokām Tik
laimīgs bet
neatburts


* * *
dūmakains rīts
mazliet ozdams pēc kūpināta siera
es eju
uktā
šūpodams iedomas
plaukstās
vieglas kā pleci
lulu
tai
kura modina nakts vidū
saukdama laiku par
pūpēža
puf




izlūgšanās

Dusmās — uz ko? Ļauj nostāties ēnām, ļauj
Uzziedēt cirvja kātam vai plūmei pār Eiropu, tur
jau viņš nāk, šis klasiskais iepriecinājums,
Vērsis vai kristus, slēpdamies bārdā,
Zibeņodams bez elsas, bez vārda — kā Dievs! Un tu
Skaiti savas dienas un liecini ar katru
Nākamo, ka nekas nav bijis tik iepriekš
Kā šis lietus caur Danajas istabas restēm vai
Iztrūkstošais apliecinājums tam, kas nezūd,
Kas paliek uz sirds, ciezdams dusmās — uz ko? Dod
Brīdi. Ļauj pagriezt pret debesīm
Otru vaigu.