Recenzija
03.10.2006

Ūdens celtne

Komentē
0

Tomija Baiera astotais romānā "Akvārijs" savu lasītāju sāk smīdināt vēl nesācies. Baiers pateicas ne mazāk kā piecpadsmit cilvēkiem (divi no kuriem nes doktora grādu) plus redaktorei, kas viņam esot "palīdzējuši domāt, vākt materiālus un tos apstrādāt". Lai arī šāda tipa pateicība ir saprotama, piemēram, trulajā bestsellerā "Da Vinči kods", kura tapšanā acīmredzmi bija nepieciešami čupām vēsturisku pseidofaktu, "materiālu vākšana un apstrāde" ar Baiera 270 lappuses garo sacerējumu ir saistīta tikpat lielā mērā, cik ar tādām grāmatām kā "Karlsons" vai "Pepija Garzeķe". Jebkādu "materiālu" absolūta absence visa Baiera romāna garumā liek izvirzīt vairākas hipotēzes attiecībā uz iepriekšminētās pateicības izcelsmi, tajā skaitā: a) pretenciozitāte, b) cinisks, komerciāls aprēķins, c) autora aitasgalvisms, par pēdējo no kuriem vairāk vēlāk.

Sākot ar proverbiālajām labajām ziņām, atzīšu, ka, izlasot pirmās astoņdesmit deviņdesmit lappuses, "Akvārijs" man tik tiešām šķita "okei" grāmata. Gan tematiskā, gan stilistiskā ziņā tā izskatījās pēc tipiskas mūsdienu Vācijas rakstnieku-diletantu (i.e. tādu, kas aiz neko darīt aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumā nolemj sākt mēģināt dokumentēt rakstiski savas pseidofilozofiskās refleksijas par dzīvi) radošās darbības à la Bernharda Šlinka "Priekšlasītājs" vai Kristiāna Krahta "Fāzerlande", kas, lai arī rakstītas nožēlojami primitīvā valodā un tātad nepārsteidzošā kārtā arī neizceļoties ar īpašu literāru kvalitāti, ir lasāmas kā idiosinkrātiskas, pusautobiogrāfiskas meditācijas ar pretenzijām uz sociokulturālu relevanci. Bet tad, pēc aptuveni simts lappusēm, Baiera "Akvārijā" aizsākās īpatnēja, augstākajā mērā neizprotama Kompulsīvās Bez-Mīlestības Masturbēšanas Un Subsekventas Pēc-Orgasma Pinkšķēšanas problemātikas uzstādīšana ar tik ļoti vāciskajām kauna un vainas dimensijām, kas kulminējās sliktam dāmu detektīvromānam līdzīgu grāmatas otro pusi ar megabanālu klišejfinālu.

Diemžēl, apbēdinot tos lasītājus, kas ķeras klāt grāmatām galvenokārt negaidītu sižeta pavērsienu dēļ, nevaru atturēties no kārdinājuma divos teikumos summarizēt Tomija Baiera romānu "Akvārijs". Tātad, (1) skaņu operators Berijs (46. g.v., neirotisks, ar matiem ausīs), kas vēsta par notiekošo pirmajā personā, un dziedātāja Šari (25 g.v., lieli gurni, mazas krūtis, zema balss) samīlas viens otrā, un pēc pirmā īstā randiņa, kas sastāv galvenokārt no vienam otra ģenitāliju stimulēšanas zem ūdens, cieš autoavārijā, kā rezultātā Šari ir beigta, kā rezultātā viņas māte izdara pašnāvību, kā rezultātā autoavārijas vaininieks nokļūst trakonamā, bet pārējie dikti bimbā. (2) Berijs, protams, ir depresēts, sašauts, nosists pie zemes un tamlīdzīgi, un, bezdarbībā pavadot dienas savā šikajā dzīvoklī, gribot negribot blenž pa logu uz (un vēlāk arī čato un vairākkārt sinhroni masturbē kopā ar) pretējā mājā dzīvojošu Džūnu (28 g.v., sportiska, lielas krūtis, mīl izrādīt savu kājstarpi un vienmēr un visur masturbēt uz velna paraušanu), kura it kā ir līdz viduklim paralizēta, bet īstenībā nav paralizēta, un kurai ir bijis tāds pielūdzējs Kalims (25 g.v., Alžīrijas francūzis, brūns, nelīdzsvarots, kokaīna cienītājs), kas it kā ir beigts, bet īstenībā nav beigts, toties it kā ir paralizēts līdz viduklim, bet īstenībā nav pat paralizēts. Tas viss.

Kā pārāk tehniskus (un piekasīgus) atmetot malā tādus Baiera sacerējumu aprakstošus īpašības vārdus kā "jēls", "pusizcepts", "nesakarīgs", "neloģisks" vai "nemotivēts", pati galvenā problēma romānā "Akvārijs" ir tajā uzdotais mimētiskums kombinācijā ar nulles ticamības momentu kombinācijā ar klišeju, banalitāšu un klaju stulbību lavīnu kombinācijā ar puņķaini nopietnu traģiskumu. Ja uz katru no iepriekšminētajiem elementiem atsevišķi vēl varētu piemiegt acis, tad visi kopā tie veido nāvējošu - faktiski, literāru darbu nonāvējošu - kokteili. Bet ļaujiet man paskaidrot detalizētāk.

Viss romānā "Akvārijs" notiekošais, izņemot pāris nodrāzti freidiskus, vardarbīgi pornogrāfiskus galvenā varoņa sapnīšus, tiek nepārprotami uzdots par baltu patiesību, realitāti, īstenību. Citiem vārdiem sakot, pēc metaforām šeit nesmird: viss ir jāuztver burtiski, tiešā nozīmē, mērogā viens pret viens ar ikdienas dzīvi. Tajā pašā laikā ir grūti nepamanīt, cik ļoti neveikla, neloģiska un samākslota ir varoņu rīcība un cik lielā mērā it visi romāna sižetiskie pavērsieni balstās uz autora ekscentriskajām idejām par to, kā visu, kas varētu notikt romānā, pakārtot kaut kāda specifiska dramatiskā efekta panākšanai dārgajā lasītājā. Lai gan Tomijs, iespējams, vēlētos vērtēt savas pieejas rezultivitāti gluži tāpat kā viņš liek izteikties galvenajam varonim Berijam par Džūnas dzīvesstāstu (kas tipiskajā t.s. stāsts-iekš-stāsta formātā aizņem kādas piecdesmit lappuses), proti: "Tas ir vienreizēji. Tu proti rakstīt. Viss ir skaidrs, viss iet man pie sirds. Tādu kontrastdušu es vēl nebiju pārdzīvojis." (139. lpp.), lasītājiem visdrīzāk ar apnicīgu frenkvenci pacelsies jautājums, par kādiem muļķiem Tomijs viņus te uzskata.

Lūk, šis te "kontrastdušas" princips materializējas gan formāli traģiskos un it kā spēcīgu emocionālu reakciju izsaucošos notikumos (e.g., Šari nones melna honda, Šari māte izdara pašnāvību, hondas vadītājs nonāk psihiatriskajā slimnīcā, Berija māsu saspiež kravas automobilis, Džūnas brālis saēdas LSD, aplejas ar benzīnu un pašaizdedzinās, Kalims nicina Džūnu un tomēr liek tai masturbēt ar sveci un atvēlēt savu anālo atveri kādam uz ielas savāktam žigolo, kas nelieto prezervatīvu un kaut kad vēlāk arī saķer AIDS, un tādā garā), gan kaut kā stipri pornogrāfiska novietošana blakus kaut kam siekalaini romantiskam (e.g. frāzei "Par savu pūcīti viņa parūpēsies pati. Tu drāzīsi viņu pakaļā." drīz vien sekojošs "Vai būs labi, ja es iedomāšos, ka mēs turam viens otra roku?") Tomēr tā kā visi šie pretstati tiek piedāvāti primitīvā faktu līmenī bez jebkādas izstrādes, motivācijas vai savstarpējas sasaistes, visa notiekošā ticamības moments strauji tiecas uz nulli un pretēji plānotajam emocionāla afekta stāvoklim (kāds acīmredzami tiek izraisīts pašos romāna varoņos, kuri nepārtraukti raud, vemj, jūtas sāpināti un/vai svaidās apkārt kā negudri), lasītājs gluži vienkārši vīpsnā, viebjas vai, kā tas bija manā gadījumā, smejas vēderu turēdams par ļoti cienījamā autora naivumu un/vai literāro zaļknābjismu.

Tikai, lūdzu, nevajag iedomāties, ka zem visa "Akvārijā" notiekošā tomēr slēpjas kaut kāda Doma vai Ideja, kas tikai ir grūti atšifrējama, atsedzama, uztverama, saprotama. Jo tas tā, goda vārds, nav. Tomija romāna sižetisko pavērsienu un varoņu rīcības nepieciešamība un nozīme nav skaidra nevis tikai, piemēram, man vai tev, bet tā nav skaidra nevienam, un viss liecina par to, ka vismazāk no visiem tā ir skaidra pašam autoram. Kad ik pa laikam notiek kaut kas jocīgs (e.g., Šari izģērbjas skaņu studijā, Berijam uz viņu cauri stiklam stulbi blenžot, un pēc tam pretēji sabiedrībā pieņemtajām normām nevis drāžas - tas ir, nodarbojas ar mīlestību - ar Beriju, bet gan saģērbjas un aizmieg; Džūna masturbē kā reaktīvā lidmašīnīte, bet viņas mistiskais franču džeks Kalims, pats tikai uz sevi skatoties, pliks dejo pie spoguļa, pie tam bez erekcijas; un tādā garā ad infinitum), ļoti cienījamais autors Tomijs Bē cenšas risināt radušās grūtības ar maza bērna jautājumiem (Šari striptīza gadījumā "Kāpēc tu to dari?" nāk komplektā ar atbildi "Pati nezinu"; Kalima nesakarīgā uzvedība tiek iztirzāta ar "Ko viņš no manis gribēja? [..] Varbūt viņš tomēr bija gejs? Bet kāds sakars gejam ar sievietes piedauzību? Kāpēc viņš ar mani nodarbojās?" u.tml.), nekad nedodot jebkādas jēgpilnas atbildes (e.g. Kalima pseidoeksplanatīvais teksts: "Tas viens ir Erots, tas otrs ir dzīve. Un viņiem vienam ar otru nav nekāda sakara.")

Šajā brīdī, lai ar veiklu preemptīvu manevru apsteigtu dārgo lasītāju potenciālo skepsi attiecībā uz manas asās kritikas pamatotība, piedāvāju kādu mazu-mazītiņu, toties ilustratīvu romānā "Akvārijs" čumošo un mudžošo klišeju un banalitāšu izlasi. Aiziet jūriņā:

-- "Es biju personificēta pretruna." (20. lpp.)
-- "Pie kādas mūzikas raudi tu?" (81. lpp.)
-- "Cik lieliski ir kopā ar tevi klausīties mūziku. Sajūta ir vienreizēja." (103. lpp.)
-- "Tu man palīdzēsi, ja izturēsi. Paliec pie manis. Lūdzu." (129. lpp.)
-- "Kas tas bija par stāstu!" (169. lpp.)
-- "Cik gan tā terapeite ir paštaisna, ja spēj tev tā nodarīt pāri. Kā viņa var būt tik bezsirdīga?" (186. lpp.)
-- "Es jūtos ļoti samulsis, man ir nodarīts pāri. Tas, kas tev padomā, ir neprāts, un tu to zini. Taču arī es ilgi dzīvošu no atmiņām par šo mūsu nakti. Paldies." (216. lpp.)
-- "Līdz vēlākam laikam. Paldies par orgasmu." (240. lpp.)
-- "Viņš nav paralizēts! Nāc ārā no mājas. Viņš melo! Bēdz!" (289. lpp.)

Un šitā ad nauseam. Bez jebkādām ironijas pazīmēm.

Vēl kas. Lai arī nevēlos sevi pozicionēt kā atpakaļrāpulīgu psihoanalīzes fanātiķi vai nez kādu tur laikiem pa priekšu skrienošu feministu, nevaru neatzīmēt "Akvārijam" cauri spīdošo fallocentrismu. Acīmredzami abas galvenā varoņa Berija sievietes, Šari un Džūna, ir identiskas savā uzmācīgajā, abnormāli seksuālajā uzvedībā: viņas flirtē, izģērbjas, papleš kājas, kāpj virsū, aizskar (gan ar rokām, gan mēli) Berija ģenitālijas -- un dara to neaicinātas. Plus atzinīgi izsakās par Berija (kurš, starp citu, tikai mulst, neko nesaprot un it kā cenšas izlavierēt no visām situācijām šķīsts un neaptraipīts) erekciju un seksuālo atraktivitāti vispār. Kā rezultātā nepaliek ne mazāko šaubu, ka Šari un Džūna ir ne vairāk kā paša piecdesmitgadīgā Baiera infantīlas abstrakcijas, ja ne pat variācijas par tēmu kādas-sievietes-es-gribētu-ja-nebūtu-vecs-preteklis-ar-erektilo-disfunkciju. Savukārt "Akvārija" galveno varoņu izteiktā fiksācija uz masturbāciju ir pelnījusi atsevišķu iztirzājumu, kam diemžēl ir jāpaliek ārpus šīs te recenzijas. (Ir kristālskaidrs, ka pašam Baiera kungam ir šādas tādas psiholoģiskas seksuāla rakstura problēmas. Bet tas nekas. Jo parādiet man vienu pilnīgi normālu cilvēku, kurš raksta. Tie normālie, viņi taču dzīvo griezdamies. Kā zināms, tie ir tikai tie jokaini, kuriem kaut kas vienmēr ir jāpierāda. Un galu galā - kas vispār ir "normāls", vai ne.)

Rezumējot visu iepriekš pateikto, padzīvojušā mūziķa Tomija Baiera astotais eksperiments spalvaskāta dīdīšanā ar nosaukumu "Akvārijs" šo rindiņu autora skatījumā ir, ja arī neveiksmīgs, tad vismaz drosmīgs izaicinājums romāna kā tāda klišeju un banalitāšu ietilpības limitiem. Šajā konkrētajā gadījumā atbilde uz jautājumu, cik tālu var iet ar naivas un nesakarīgas, bet it kā reālistiskas fikcionālās pasaules būvēšanu, pirms tiek izsmelta lasītāja pacietība, ir: Šitik tālu nevar gan. Katrā ziņā "Akvārijs" pilnīgi noteikti nav tā labākā literāri orientētā lasītāja izvēle - it īpaši šajās dienās, kad internetā bez maksas ir iegūstami, piemēram, tādu ģēniju kā Vladimirs Nabokovs pilnīgi visi publicētie teksti (skat. www.nabokov.tk).

"Un var taču pateikt, kas ir laba literatūra un kas tāda - nav," teica Stīvs Gulbis un, saģērbies kā gigantisks, lidojošs rodents, devās skraidīt pa pilsētas jumtiem.

Tēmas

Jānis Kauliņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!