Daniels Mekšs, fotogrāfija no cikla "Gaiss pēc vētras"
 
Recenzija
25.05.2016

Tveicē zem ziedošām liepām

Komentē
3

Par Daniela Mekša darbiem, jaunību un stāstīšanu

Tā bija viena no bohēmiskajām Rīgas ziemas naktīm, kad dzerts bija gana, bet pie miera negribējās, un gaistošo bāra sarunu murdoņā mēs ar draudzeni nokļuvām patīkamajā Daniela Mekša kompānijā. Ceļš mājup tika izstiepts līdz nomaļam Āgenskalna diennakts veikalam, kādu tolaik netrūka. Pēdējais aliņš pie pieticīga galdiņa sasmakušās bodes stūrī bija labs iegansts sarunu turpināšanai. Toreiz spriedām par būtisko, gan melošu, ja mēģināšu kaut ko atstāstīt. Daniels radīja savam vecumam neredzēti nopietnu iespaidu un bija aizraujošs sarunbiedrs, par spīti mūsu lielajai gadu starpībai. Viņa spriedumi kā ziedošas liepas tveicē suloja no saldmes, ko agrāk vai vēlāk cilvēki sāk izjust kā dzīves pieredzes neizskolotu naivumu, salkanu jūsmu un neattapīgu prātniecību un ko galvenokārt pedantiska darba un ne pieredzes rezultātā no sevis padzen, bet Daniela kompānijā lipīgums bija tikpat iepriecinošs kā zem svelmē svīstošajiem kokiem, jo tas bija gana apzināts un pat uzspēlēts. Daniels šķita īsts jaunības domātājs, kuram nenāk ne prātā krist jauniešu grēkā un piespēlēt pieaugušo gaidām vai savu pārdomu objektu iestūķēt rafinētā valodā.

Jaunībai, īpaši jau apzinātai, piedien vērienīgas tēmas, un tieši tādu risināšanai Daniels savos fotodarbos pievēršas – personiskās identitātes meklēšanai, pieaugšanas būtībai, tā sauktajām eksistenciālajām dilemmām, pasaules uzbūvei... Viena no Daniela fotorunas esejām "Gaiss pēc vētras", kuru varat vēl pagūt apskatīt Fotomēneša lielizstādē "Teritorijas", galvenokārt ir veltīta pārdomām par dieva eksistenci. Šo saku bez mazākās vīpsnas, kaut pieaugušajiem bieži patīk uzsvērt savu pārākumu, smejot par jaunības lempībām. Draugs man vēl arvien pa reizei atgādina, kā es filozofijas otrajā studiju gadā kursa vakarā mīļākajiem pasniedzējiem pilnīgā tapā deklamēju paša sacerētu dzeju. Nu un kas, biju daudzpusīgs! Brieduma pārākuma iedoma gan balstās vai nu samiernieciskā taisnprātībā, vai pacietīgi uzvītā "smalku" nodarbju ligzdā un līdz nepazīšanai attīstītā teātra spēlē. Bieži pieaugušie jaunību izjoko aiz neapzinātas skaudības pret zaudēto brīvību, tās izaicinošo bezatbildību un pārdroši utopisko pasaules redzējumu. Danielam liekas pašsaprotami, ka pasaule var mainīties uz labu. Nobriedušu ļaužu pārākuma šķitumam nav nekāda sakara ar skaidrām zināšanām un atbildēm uz Daniela tematizētajām problēmām. Tāpēc tik tieši uzdoti un risināti jautājumi – vai dievs ir, vai dzīvei vispār ir kāda jēga, vai man pār savu likteni ir teikšana, kas ir mīlestība – ar laiku sāk likties pārāk uzbāzīgi, un pieaugušo pasaulē labais tonis ir tos risināt aplinkus. Lielo tēmu tiešums vēl tiek paciests garīdznieku klātbūtnē – ko padarīsi, tāds darbs – vai norakstīts uz slikti izglītotu cilvēku glābšanos pašpalīdzības grāmatās.

Pārlieku zaļš tiešums arī ir viens no maniem iebildumiem Danielam, kad tiekamies Nacionālās bibliotēkas atmosfēriskajā kafejnīcā, lai agrā rīta stundā papļāpātu par viņa darbu. Man gan ir arī prātīgāks arguments – pārāk tieši risinātas tēmas neļauj mākslas darba skatītājam-klausītājam-lasītājam pašam nodoties tēmas risināšanai un nonākt pie atklājuma, jo mākslinieks visu jau ir pateicis priekšā. Bet ievilināt labticīgo mākslas baudītāju personiskā piedzīvojumā, manuprāt, ir viens no mākslas pienākumiem. Mākslinieka – vai mūsdienās arī kuratora – uzdevums gan nav vienkāršs: jo ar ievilināšanu nepietiek, ir jābūt arī prasmīgam pavadonim, lai piedzīvojums vispār notiktu. Tikai prasmīgs pavadonis prot arī uz piedzīvojumu pavedināt.

Aiz pārspīlētām bažām par skatītāja patstāvību iepretim mākslai vai vienkārši laika trūkuma dēļ mūsdienās pārlieku bieži tiek veidoti mākslas darbi un izstādes, kas atvērti kā laidara vārti. To koncepciju aprakstos tiek pateikts priekšā vien kaut kas skops, sliktākajā gadījumā izstāžu/darbu aprakstu nu jau institucionalizēti nepieciešamo vietu aizpilda tukšas pļāpas. Tādā veidā katrs, neizjūtot ne mazāko autorības spiedienu, mākslas darbu vai izstādi var pētīt saskaņā ar savu pieredzi un zināšanām – pa taisno vai šķērsām. Piemēram, ja nemaldos, tad pēc šāda principa ir kūrēta fotomēneša izstāde "Gleznas un skulptūras", jo, pat izlasot izstādes aprakstu un izstādē eksponēto darbu autoriem veltītos tekstus, nerodas ne jausma, kādēļ darbi ir izstādīti kopā un kādēļ tik lakoniski paustais ekspozīcijas koncepts pielīdzināt fotogrāfiju glezniecībai un tēlniecībai izstādes veidotājiem šķitis būtisks. Ja arī mākslas darbā vai izstādē viens lineārs interpretācijas mugurkauls šķiet neiederīgs un tā vietā paredzēti vairāki ceļi pilnīgi dažādos virzienos, pavadonim šā vai tā tie ir labi jāzina vai intuitīvi jājūt, turklāt jāspēj priekšstatīt, kā pa šiem ceļiem dosies un ko redzēs citi. Taču šāds darbs ir komplicētāks par lineāru un pēctecīgu pieeju, ne otrādi, kā, manuprāt, mūsdienās pārāk bieži pēc noklusējuma tiek uzskatīts.

"Teritorijās" eksponētie Daniela Mekša darbi pēc to uzbūves ir lineāri, ko paredz fotoattēlu videoeseja un paša autora tiešā runa. Vai, izsakoties citādi, – Daniela darbus veido lēnākā vai ātrākā ritmā mainīgi fotoattēli un viņa dobjā un jaunībai piedodami patmīlīgā balss. Līdz ar to pats attēlu prezentācijas rāmis lauž fotoattēliem piemītošo potenci stāstīt stāstu telpā, ne vien laikā, piemēram, ja vairāki fotoattēli izkārtoti uz izstādes sienas. Fotogrāfija arī šajā ziņā attēlu saimē ir īpašs medijs, jo mijiedarbībā ar izstādes sienu (galdu, grīdu) ļauj vizuālā stāstniecībā vieglu roku atteikties no klasiskās monolīti lineārās stāsta attīstības. Šādai pieejai "Teritorijās" spilgts piemērs ir Heiki Kaski konceptuāli formālais darbs, kurš meistarīgi uz vienas no ekspozīcijas sienām risina dažādu fotogrāfiskā medija materialitāšu un formātu ietekmi uz vizuālo vēstījumu. Ja arī tīri tehniskā, pat ideoloģiskā līmenī Kaski darbs ir labi nostrādāts un vērtīgs "Teritoriju" eksponāts, ja arī šādas mākslas pašreflektīvās rotaļas sen ieņem godpilnu vietu mākslas pasaulē un tām ir paliels fanu klubs, priekšroku es tomēr dodu dzīves miesā ieinteresētākiem māksliniekiem un viņu darbiem, kur jautājumi par pašu mākslu vai attēla dabu ir tikai vieni no, bet ne pirmie. Kaski darbu piesaucu arī tādēļ, lai uzsvērtu savu dumpiniecisko patiku pret tradicionālākām stāstniecības formām. Kā dumpiniecisku (jauneklīgu?) to izjūtu, jo laikmetīgās mākslas diskursos šodien valda amnētiska apsēstība ar 'jauno' un bieži vien bez izšķiršanas ļoti daudz vērtīgu lietu tiek norakstītas vecu krāmu glabātuvei. Daniela pieeja ir spilgts piemērs, kas apliecina kaut kā ļoti sena laikmetīgumu, jo kas gan var būt senāks par lineāru, pa pusei orālu stāstu?

Stāstījuma linearitāte Daniela uzdevumu kaut kādā ziņā atvieglo – vismaz attiecībā uz apmeklētāju. Ir taču vieglāk, ja mežā uzej iemītu taku un redzams, kurp tā ved. Uzdevumu savukārt sarežģī divi pavisam atšķirīgie stāstniecības veidi, kurus autors tiecas savietot vienā veselumā. Fotoeseja un stāstīts vai rakstīts teksts pieprasa atšķirīgas iemaņas un meistarību. Savam agrīnajam mākslinieciskās darbības posmam Daniels ir gana prasmīgs stāstnieks – par spīti darbu tematiskajam tiešumam, kas priekšlaikus aprauj interpretācijas bezgalīgo kustību (bet laba mākslas darba interpretācija ir bezgalīga vai tas ir nebeidzami pārsteidzošs), viņa vizuālā un mutiskā valoda ir gana tēlaina un trāpīga, ar dažām pavisam veiksmīgām epizodēm. Arī Daniela teiktais teksts, par spīti tā ārkārtīgajai lipeklībai, ir skanīgs, ritmisks, komponēts un pārvērš efektīvos tēlos ne vienu vien trāpīgu novērojumu. Man vistuvākais ir viņa pirmais šādas tehnikas darbs "Zemūdens koki", kurā Daniels iepazīstina ar sevi, savu bērnības vietu – Kauguriem –, jauniešu sabiedrību un iemesliem, kādēļ viņš no turienes ir aiztinies. Šeit autors lielos lēcienos augstās tēmas risina, stāstot konkrētu dzīves miesu. Tas arī ir mans otrais iebildums autoram. Lai mākslā ievelkoši runātu par ļoti vispārīgām tēmām bez konkrētu notikumu un dzīves audos iegremdētu tēlu atbalsta, visdrīzāk ir nepieciešama lielāka pieredze.

Daniela darbu tehniku var raksturot kā divu paralēlu stāstu – vizuālā un verbālā – sinhronizāciju. Viņš vienlaikus attīsta divas versijas par tēmu, kuras tikai reizumis sastopas un rezonē, bet varbūt rezonē tikai skatītāja apziņā un varbūt ne tajā vietā. Pievēršot uzmanību kādam attēla un teksta saskaņā uzplaukušam tēlam, iespējams, tiek palaistas garām niansētākas attēlu vai attēlu un teksta saspēles. Piemēram, fotorunas esejas "Gaiss pēc vētras" sākumā Daniels runā par vecmammas stāstu, kā kādam tālā zemē ir parādījusies Jaunava Marija. Brīdī, kad Daniels saka, ka viņš esot centies iztēloties, ko ir redzējis šis cilvēks, parādās attēls ar kungu mētelī un platmalē, kas skatās tieši jums acīs. Šaubos, ka autors ir apzināti licis slazdus labticīgajam mākslas baudītājam, bet iedomājos, ka tā nebūtu slikta stratēģija šādā paralēlā attēlu un runas stāstniecībā, kur skatītājam ir jāatmin būtiski stāstu saskares punkti un vai vispār tie runā par vienu un to pašu.

Daniela pieeja nav kinematogrāfiska, kādu pazīstam kopš hrestomātiskās Krisa Mārkera fotofilmas "La Jetée", kurā attēlu montāža ir neatraujami sapludināta ar to pavadošo balsi. Tāpat Daniela darbi nav meditācijas par rādītajām fotogrāfijām vai to analīze, ja tā var teikt, viens no fotorunas darbu paveidiem, kura spilgts piemērs, Megijas Rustamovas "Uzaicinājums ceļojumā" ("Invitation to the Voyage"), vēl apskatāms Rīgas Fotogrāfijas biennāles lielizstādē "Restart". Rustamova stāsta par diviem personāžiem, no kuriem viena ir otram atstājusi koka kasti ar fotogrāfijām. Viņa viņam ne rakstīs, ne zvanīs: par to, kā viņai iet, viņš varēs zināt no kastes satura. Ja Rustamovas teksts ir tīri prozaisks, visupirms jau par viņu, mijiedarbībā ar attēliem tas uzauž bagātīgus zemtekstus pavisam teorētiska rakstura pārdomām par fotoattēla vērošanas un interpretācijas dabu. Rustamova līdz ar to ideāli balansē uz laikmetīgajā mākslā centrālajiem un bieži vien disonējošajiem poētiskā un teorētiski analītiskā, politiski un sociāli kritiskā balstiem.

Daniels kādā nepublicētā intervijā uzsver, ka viņa pieeja ir tīri mimētiska un viņš neizjautā fotogrāfijas mediālo dabu. Tātad, robusti izsakoties, viņa primārā interese ir par pašu poētisko vai literāro izteiksmi attēlos un vārdos. Šāda izvēle ir interesanta, ņemot vērā laikmetīgās mākslas modīgo prasību pēc balansēšanas, ko tik labi pieprot Rustamova. Jau paša Daniela atbildē ietvertais uzsvars uz mimētisko – ne pašreflektīvo – ļoti labi parāda laikmetīgās mākslas diskursu armatūru un tās balstu izdarīto lielo spiedienu. Nedaudz hiperbolizējot – varētu domāt, ka māksla, kurā netiek izvērsta politiska, sociāla un mediāli pašreflektīva kritika, īsti nav laikmetīga vai arī tā ir kritusi kapitālistiskā tirgus valgos, kas jebko transformē virspusēji smukā precē. Tā, it kā politiskos, sociālos un citus aspektus nebūtu iespējams deducēt no darba, kas it kā vienkārši stāsta stāstu. Tā, it kā bez skaidrāk iemītām takām mēs mežā momentā apmaldītos. Manuprāt, Daniela pirmajos darbos parādās visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai attīstītu mākslas praksi, kurā tiek aktualizētas patiešām būtiskas un, atļaušos banālu vārdu, dziļas tēmas, nekļūstot sociāli vai politiski didaktiskam un nepazaudējot, manuprāt, mākslai unikālo izteiksmes poētikas slāni.

Visi nopelni par pelnīto uzmanību gan šoreiz nepienākas tikai Danielam. Par iespēju "Teritorijās" aplūkot viņa darbus ir jāpateicas arī izstādes kuratoriem – Arnim Balčum, Alnim Staklem un JH Engstrēmam. Izvēle prestižā pasākumā izstādīt pavisam zaļu mākslinieku darbus kuratoru paštēlam ir riskanta, kaut vienlaikus arī izdevīga – atceramies, ka šodien mākslas pasaulē ļoti spēcīgas ir alkas pēc jaunā un vēl neredzētā, tāpēc jauni mākslinieki ir kuratora atklājēja veiksmes ķīla. Šāda izvēle ir arī ļoti apsveicama, ņemot vērā, ka izredzētajiem dod daudz spēcīgāku grūdienu nekā, teiksim, kāds jauno mākslinieku stūrītis vai atsevišķs notikums, kuram arī tiktu pievērsta pavisam cita rakstura uzmanība – kā jau iesācējiem. Kuratora uzliktā latiņa liek to arī piemērot darbu izvērtēšanā.

Nacionālās bibliotēkas kafejnīcā ar Danielu runājam par daudz ko. Vienā brīdī viņš nonāk pie tēmas par apziņas atvēršanu ar dažādu vielu palīdzību. No uzskaitītā saraksta, kā mūsdienās mēdz izteikties, manas smadzenes reaģē uz LSD un peijotes nosaukumiem. Daniels ir aizrāvies ar Mišela Fuko idejām, un, viņaprāt, meditācija, apzinātība (mindfulness) vai dažādas vielas labāk ļauj ieraudzīt mūsu būšanu plašākos stāstos. Ieraudzīt to, ka pasaule ir mūsu valodiskās pieredzes poēzijas rezultāts un līdz ar to var būt arī citāda, labāka, un ir tiešā mērā atkarīga no tā, ko stāstām. Klausoties Daniela prātīgos spriedumus par apzinātību, sajūtos vecs. No Fuko savos gados izlasīju stipri vien distopiskāku vīziju par stāstu varu un vardarbību. Turklāt manas paaudzes jaunības vienīgais, bet patiešām izšķirošais apziņas stimulants lielos kvantumos bija alkohols (zāle tika pīpēta pa retam, kā tāda aristokrātiska nodarbe). Nevarētu arī teikt, ka dzērām ar skaidru domu pavērt apziņu. Trāpīgāk alkohola lietošanu manā jaunībā būtu salīdzināt ar tādu kā vēsturisku gēnu, īpaši novērojamu starp vīriešiem, vai to, ko šodien aiz pamatīga pārpratuma mēdz liekulīgi saukt par dzīvesziņu. Bet, ko padarīsi, – pasaule, paldies dievam, mainās. Cerams, uz labu.

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!