Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: Inga Plūme
 
Recenzija
08.04.2014

Tur nekā nav

Komentē
1
Saglabā

Recenzija par Kristīnes Vītolas izrādi Arhitektūras un mediju centrā H2O 6 "Endij Vorhol, tas tu?"

Pirms pāris gadiem es pastaigājos pa Londonas TATE Modern muzeju un starp visiem laikmetīgās mākslas šedevriem pamanīju kādu darbu, kuram bija pievienota zīmīte "Please do not sit. This is a work of art"[1]. Pasmīnēju pie sevis un nodomāju, ka šī epizode precīzi raksturo manu attieksmi pret lielāko daļu konceptuālās mākslas. Reizēm kāds mākslas darbs tevi pārsteidz un tevī kaut kas notiek. Bet kas tieši notiek un kāpēc, nav skaidrs. Pārsvarā ir konstanta sajūta, ka tu vienkārši kaut ko nesaproti, ka tu esi stulbs un ka, mēģinot izlikties par mākslas mīlētāju vai intelektuāli, tu kā muļķis vēro uz balta podesta uzliktu putekļu kaudzīti[2], pēc tam nezinot, ko par to visu teikt. Jo varbūt tev šī putekļu kaudzīte liekas mēsls tikai tādēļ, ka neproti domāt gana dziļi. Varbūt tev nav lemts domāt tādās kategorijās. Varbūt tu nekad neizlasīsi "Ulisu" līdz galam. Varbūt tu nekad neiemīlēsi laikmetīgo deju. Varbūt tev nemaz nepatīk "Sonic Youth" mūzika. Varbūt tu esi mietpilsonis, kurš maskējas par kaut ko, kas nav. Tāpēc drošāk ir izlikties, ka visu esi sapratis un ka tev ir bijis interesanti. Drošāk ir noklusēt aizdomas, ka patiesībā tur aiz tā visa nekā nav[3].

Kad noskatījos Kristīnes Vītolas izrādi/performanci "Endij Vorhol, tas Tu?", pagriezos pret savu draudzeni un noteicu: "Man nav ne jausmas, ko par šo visu uzrakstīt." Tai pašā laikā es turpināju aplaudēt, un manī kaut kas bija noticis. Kas tas bija, nav verbāli izsakāms, un arī visu izrādes/performances laikā notiekošo es nevaru nedz atstāstīt, nedz izskaidrot un, iespējams, arī saprast. Bet vai vajag saprast? Vai vajag katru mākslas darbu izķidāt līdz pēdējam, līdz tas pazaudē jebkādu jēgu kā vārds, kuru atkārto neskaitāmas reizes?

Endijs Vorhols ir viens no slavenākajiem popārta pārstāvjiem, un šis mākslas veids ilgstoši tika uzskatīts par virspusēju, tukšu un apšaubāmu. Vai popārts vispār ir māksla? Vai Endijs Vorhols ir mākslinieks vai vienkārši gudrs reklāmists? Vai aiz popārta kaut kas ir? Vai aiz Endija Vorhola kaut kas ir? Vai konceptuālā māksla vispār kaut ko mēģina pateikt vai tikai apmuļķo skatītāju? Šo un daudzus citus jautājumus pašam Endijam Vorholam un skatītājiem uzdod Kristīnes Vītolas izrāde/performance "Endij Vorhol, tas Tu?". Izmantojot atsauces uz tādiem nozīmīgiem 20. gadsimta mākslas darbiem kā Jozefa Boisa "Kā izskaidrot glezniecību mirušam zaķim", Roberta Morisa "Bez nosaukuma" u.c., kā arī izvēloties neparastu un līdz galam nenodefinējamu mediju, režisore variē ar patieso un neīsto itin visā.

Kad Marinai Abramovičai tika uzdots jautājums par to, kāda ir atšķirība starp teātri un performanci, viņa provokatīvi atbildēja: "Lai kļūtu par performanču mākslinieku, tev ir jāienīst teātris. Teātris ir neīsts... Nazis ir neīsts, asinis ir neīstas, un emocijas ir neīstas. Performance ir tieši pretēja: nazis ir īsts, asinis ir īstas, un emocijas ir īstas."[4] Idejiskā līmenī šo provokatīvo definīciju varētu pieņemt par patiesu, ja vien ne tikai mākslas jomā, bet arī reālajā dzīvē būtu simtprocentīga iespēja pārliecināties par kaut kā īstumu. Arvien vairāk uzzinot par performatīvajām praksēm gan teātrī, gan ikdienā, ir iespējams nonākt pie secinājuma, ka jebkura darbība, ko cilvēks veic publiski (un varbūt pat vienatnē), var tikt apzīmēta kā performatīva. Ikdienā mēs veicam performatīvas darbības, uzvedoties tā, kā no mums tiek gaidīts saskaņā ar mūsu dzimumu, materiālo stāvokli, profesiju, tautību utt. Protams, teātris ir visu šo darbību atspoguļojums, pārspīlējums un izkristalizējums skatuves pasaules noteikumos. Taču abos gadījumos izpildītājs ir dzīvs cilvēks un nosacījums, ka teātrī nazis nav īsts, nenozīmē to, ka emocijas nav īstas.

Performances māksla ir izteikti ķermeniska, un mākslinieki bieži izvēlas būt kaili, lai apģērbs nenovērstu uzmanību no paša mākslas darba. Reizēm, runājot par teātri un performanci, tiek minēts pretnostādījums "acting versus action"[5], kas iezīmē atšķirību tieši ķermenisko darbību ziņā – teātrī aktieris veic darbību attēlojumu, bet performances ietvaros mākslinieks pats veic savas, iespējams, neiestudētas darbības. Kailums šajā mākslas darbā nefigurēja, bet ķermenis kā marionete un čaula gan. Liela nozīme bija pievērsta tieši apģērbam un tā spējai konstruēt cilvēka identitāti.

Robežas starp izrādi un performanci "Endij Vorhol, tas Tu?" gadījumā ir grūti nosakāmas. Izpildītāji ir Jaunā Rīgas teātra aktieri Andis Strods, Jana Čivžele un Iveta Pole, kuri, kā zināms, nav performanču mākslinieki un, gribētos domāt, arī neienīst teātri, kā to pieprasītu Marina Abramoviča. Taču, lai arī katram no aktieriem ir savs tēls, šis tēls drīzāk ir priekšstatu ilustrācija, nevis loma reālpsiholoģiskā teātra iestudējuma kontekstā. Anda Stroda Endijs Vorhols ir atsvešināts un drīzāk atveido to, kādu mēs iztēlojamies Vorholu kā mākslinieku un publisku personu, nevis reālu cilvēku. Cik saprotams, Janas Čivželes tēls ir būvēts pēc Īdijas Sedgvikas līdzības, kamēr Iveta Pole atveido vēl vienu Vorhola zvaigzni – Niko. Abas aktrises, ietērptas skaistos kostīmos, ne tikai iemieso priekšstatus par šīm divām ikoniskajām dāmām, bet arī par sievietes tēlu kā sociālu konstrukciju. Viņas krāsojas, smejas, raud, dzied, dejo. Šie tēli darbojas nosacītā realitātē, izdzīvo dažādus mākslas darbus un mēģina saprast gan to, kas ir Endijs Vorhols, gan to, kas ir māksla un kāpēc tā ir māksla, un kāpēc tā ir, un vispār – kas aiz tā visa ir.

Tādējādi, izmantojot performances elementus, "Endij Vorhol, tas Tu?" pielieto teātra ieročus un elementus, lai radītu lielāku patiesā un neīstā saplūdumu. Tiesa, ļoti grūti ir atslēgt savu pie teātra noteikumiem pieradušo uztveri un negaidīt visas izrādei nepieciešamās īpašības un iezīmes. Līdzko prāts pielāgojās tam, ka lineārs (vai jebkāds) naratīvs nesekos, Kristīnes Vītolas mākslas darbs sniedza vizuālu un atmosfērisku baudījumu, tajā pašā laikā liekot aizdomāties par laikmetīgās un īpaši konceptuālās mākslas uzdevumiem, būtību, kā arī par to, cik lielā mērā mēs patiešām mēdzam izbaudīt mākslu un cik bieži tikai izliekamies.

Šī, kā programmiņā rakstīts, "mākslas objektu izstāde" radīja sapņaini baisu Deivida Linča pasauli, no kuras iznira amerikāņu kultūrai un popkultūrai raksturīgu epizožu un objektu uzplaiksnījumi. "Campbell’s" zupas reklāma, "The Beach Boys" mūzika, Frenks Sinatra, havajiešu krekli. Baisā un pārspīlēti pozitīvā pretnostatījums, kustību un balss palēninājums, spēle ar gaismām un gaismas objektiem radīja murgaini meditatīvu vidi, kurā kā no nekurienes parādījās šie it kā atmiņu vai varbūt fantāzijas tēli režisores interpretācijā. Jautājums "vai aiz tā visa kaut kas ir?" ne tikai izskanēja performances laikā, bet ilgi atbalsojās arī pēc tam. Ja aiz tā visa ir nekas, tad kas ir aiz šī "nekā"? Un vai tiešām cilvēks ir spējīgs samierināties ar apziņu, ka "tur nekā nav"?

Bet, ziniet, iespējams, ka es vienkārši neko nesapratu. Toties vēl ilgi atcerēšos to, kā lielajā melnajā kažokā tērpusies Jana Čivžele glāsta izbāztu zaķi un cik ļoti mīksts tas likās.

[1] "Lūdzu nesēdēt. Šis ir mākslas darbs."

[2] Reāls mākslas darbs, ko redzēju kādā no neskaitāmajām Berlīnes mākslas galerijām. Nosaukumu un autoru neatceros.

[3] Endijs Vorhols. Citēts "Endij Vorhol, tas Tu?" programmiņā.

[4] Sean O’Hagan, "Interview with Marina Abramovic", The Guardian/The Observer, 2010

[5] "Tēlošana pret darbību"

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!