Attēli no Signes Baumanes filmas "Akmeņi manās kabatās"
 
Recenzija
10.09.2014

Tumšo kaktu izgaismošana

Komentē
6
Saglabā

Ir daudz sīku un lielu lietu, kas var cilvēku salauzt, – attiecības, attiecību trūkums, karš, nabadzība, perfekcionisms, smags darbs, arī bērnu piedzimšana, kas kādam var būt dzīves piepildījums, citam – neatgriezenisks lūzuma punkts. Signes Baumanes animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" par to visu runā, turklāt tā, it kā par to runāt nebūtu nekas īpašs. Pēc autobiogrāfiskas filmas par depresiju uzņemšanas Signei Baumanei, iespējams, daudz vairāk vaicā par depresiju un uzdrīkstēšanos, nevis pašu filmu, un arī man paiet laiks, lai varētu domāt par filmu kā filmu, nevis akmeņiem manās kabatās. Tomēr bez tā, ka filma ir atklāta, jautra, skumīga un visādi citādi emocionāla pieredze, tā vedina domāt arī par poētismu, feminismu, slimību.

Konkrētība un poētika

Konkrētības un poētikas savienojums, kas raksturīgs Signes Baumanes rokrakstam, varētu būt kaut kas revolucionāri nozīmīgs Latvijas mākslai. Metaforas un poētiskums ir latviešu mākslas stiprā puse, tikai uzkrītoši bieži tā ir bijusi izvairīšanās no precīzas domas un palikšana ērtā aptuvenībā, nevis saturiska vai mākslinieciska jauda. Es neņemos spriest par visu animācijas un filmu jomu Latvijā, bet vismaz t.s. vizuālās mākslas laukā pēc ilgas gruzdēšanas fonā paškritika par poētiskumu nevietā pēdējos gados ir izskanējusi vairākkārt. Čehu žurnālistu veidotajā sižetā "The problem(s) with Latvian art" [1] vairāki nozares profesionāļi norāda uz slēpšanos aiz poētiskas izteiksmes kā vienu no šķēršļiem tam, lai Latvijas laikmetīgo mākslu saprastu arī ārpus mūsu kopīgās miglas. Arī mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kulakova, atskatoties uz Latvijas laikmetīgās mākslas ainu [2], diagnosticē kritiskuma trūkumu un, meklējot tā iemeslus, atsaucas gan uz Garlību Merķeli, kurš jau 18. gs. norādījis uz latviešu ieradumu runāt "caur puķēm", gan arī puskonformismu, kurš it kā sakņojoties padomju laikā – labklājība, kas salīdzinājumā ar citām padomju republikām latviešiem piemita lielākā mērā, "blakus vēsturiskajām rakstura iezīmēm nomāca protesta garu", un protests vai nu tika ieslēpts kaut kur tik dziļi starp puķēm, ka kļuva nepamanāms, vai arī tika atmests kā neiespējams. Nekonkrētība un palikšana miglā gan nav tikai izvēle starp sociāli kritisku un personīgu, pašapcerīgu mākslu. Signes Baumanes filma "Akmeņi manās kabatās" parāda, ka metaforas var izmantot ne tikai, lai paslēptos, bet tās var arī ļaut domu izteikt precīzāk un tas var būt spēks arī dziļi personiskos stāstos, ne tikai sabiedrības kritikā.

Filmā "Akmeņi manās kabatās" tēli ir mēmi, sižetu stāsta aizkadra balss, savukārt zīmētais rāda to, kas palicis nepateikts. Līdzīgi kā jestrajos pastāstiņos par seksu no sievietes skatu punkta (S. Baumanes īsfilmas "Teat Beat of Sex", 2008), arī filmā "Akmeņi manās kabatās" Signe Baumane kā tāds frazeoloģismu ravētājs neatstāj neuzzīmētu gandrīz nevienu izteicienu vai vārdu savienojumu, kuru mēs –  pamanot vai nemanot – lietojam pārnestā nozīmē. Animēti tiek gan pavisam klišejiski izteicieni (maiga sejas āda – persiks, iekārots vīrietis – uz balta zirga), gan arī radītas jaunas metaforas, vizualizējot sajūtas, kas, Signes uzzīmētas, šķiet tik precīzas un atpazīstamas: sieviete kā skumjš valis, kas izslīd no mīlošā vīra apskāviena, trako krekla garās piedurknes, kas rokas padara nelietojamas – gribas apskaut, bet tas nav izdarāms; lode, kas aprīkota asiem nažiem, tā nevar negriezties,  jo ir lode, un tāpēc tā tevi graiza ar to vien, ka ir. Signes tēlu pasaule virza uz konkrēto un precīzo, nevis acīs iepūš miglu.

Aizkadrā skanošā balss ir pašas Signes Baumanes ierunāta. Tā skan eksaltēti, tādējādi sniedzot nepieciešamo distanci, kurā patverties. Aizkadra balss intonācija ir tik specifiska, ka jādomā, ko tā atgādina, atmiņā nāk 1990. gados rādītais angļu valodas mācību seriāls par zaļu briesmonīti un princesi Silviju – atsvešinātība un pārspīlējums, kas valodu apmācībā varbūt arī ir lieks, šeit negaidītā veidā ir tieši laikā, citādi stāsts varētu būt arī neizturami smags vai pārāk patētisks. Signes Baumanes mundrās un nevietā līksmās intonācijas ļauj turpināt šo uztvert kā jautru vai jocīgu filmu.

Mēs visi esam feministi

Uz Ulda Tīrona jautājumu, vai Signe sevi uzskata par feministi, viņa 2013. gada februārī atbild ar pārliecinošu "nē" [3]. Kaut nu pie tā viņa būtu arī apstājusies, jo tiešām varētu beigt skatīties uz feminismu kā tādu atsevišķu sektu; feminisms – tā nav kleita, ko var izvēlēties uzvilkt vai novilkt, feministiski uzskati caurvij mūsdienu attīstīto pasauli, piemītot arī tiem, kas par to nemaz nenojauš vai nesauc to vārdā. Diemžēl minētajā intervijā Signe Baumane turpina ar muļķīgo "Nē, man ļoti patīk vīrieši, es mīlu vīriešus". Varbūt tas tāds mirklīgs flirts. "Akmeņi manās kabatās" neapšaubāmi ir feministiska filma. Ne jau vienkārši tāpēc, ka stāsta par sievietēm un depresiju, par to varētu stāstīt arī ļoti ne-feministiski. Tiesa, Signe Baumane stāsta par depresiju savas dzimtas sievietēs, stāsta par lomām, kuras dažādu paaudžu sievietēm uzspieda tālaika sabiedrība vai kuras tās uzņēmās pašas; lomām, kas viņas aizveda tālāk no sevis. Signes stāsts ļauj domāt, ka pastāvošā sabiedrības iekārta, iespējams, ļāva vīriešiem palikt kaut kur tuvāk savai īstajai būtībai, lai gan – kas to lai zina – vīriešu tēli vienkārši nav stāsta uzmanības centrā, un var jau būt, ka Indulis, kurš dzīves otrajā pusē norobežojās komunismu slavinošu traktātu rakstīšanā, vai vārdā nenosauktais Signes vīrs, kas īsi pēc bērna piedzimšanas aizraujas ar alkoholu, vai arī iejūtīgais Mirandas vīrs, kas pēc sievas nāves norobežojas no radiem, – arī tas viss var slēpt līdzvērtīgas drāmas Irbes, Mirandas, Annas, Lindas un Signes stāstiem, kas izcelti priekšplānā.

Feministiska ir Signes Baumanes izvēle un spēja nevis reproducēt priekšstatus un pieņēmumus, kas kļuvuši it kā vispārpieņemti tikai to biežās atkārtošanas dēļ, bet tā vietā uzmanīgi ieskatīties savas dzimtas sieviešu individuālajā pieredzē, ieskatīties, mēģinot izvairīties no klišejām. Runāt par to, ka būt precētai var būt ne tikai sapnis, bet arī murgs; attiecības var vest arī pie vēl lielākas vientulības; priekšstati par to, kas būtu jājūt sievietei, kļūstot par māti, ir tik spēcīgi, ka viņas patiesajām izjūtām šķietami nepaliek vietas un vienīgā, kas nenosodīs, ir mēma trusene kūtī, kas tikko apēdusi savus bērnus un nemaz nejūtas vainīga. "Akmeņi manās kabatās" ir feministiska filma nevis tāpēc, ka runātu par atšķirībām starp sieviešu un vīriešu pasaulēm, bet tāpēc, ka runā par atšķirībām starp to, ko pieņemts uzskatīt par sievieti, un to, kas (katra atšķirīgā) sieviete ir. Neizslēdzot, ka tāda pati aiza ir starp priekšstatiem par vīrieti un katru atsevišķo vīrieti.

Slimība

Dažādi depresiju veidi, trauksmju stāvokļi, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, bipolārie traucējumi un citi psihes stāvokļi  gan diagnosticētā, gan nediagnosticētā veidā piemīt tik daudziem no mums, ka ir pārsteidzoši, cik maz par to tiek runāts. Brīdī, kad ar to saskaraties paši vai jūsu tuvinieki, – arī tad vēl, visticamāk, jūs neuzzināsiet par paziņām un draugiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu; ieejas biļete slēgtajā klubā ir pašu atklātība. Arī filmas "Akmeņi manās kabatās"  skatītājs, visticamāk, būtu gatavs pieiet Signei un teikt "tas ir arī mans stāsts", nevis pagriezties pret blakussēdošo un teikt to viņam. Laikmetā, kurā it kā notiek nemitīga publiska dalīšanās ar visu, slimība vēl joprojām ir tabu, slimība, īpaši jau psihes traucējumi, vēl joprojām ir kauna un negoda zīme.

Bet slimības nav salas, kas vienreiz atklātas, apstaigātas, nokartētas un iekarotas. Tās ir teritorijas, kas mainās, plūst, tiek atklātas par jaunu, dažkārt – iznīcinātas, visbiežāk –pārsauktas un sadalītas sīkākās vienībās. Ir daļa psihes traucējumu, kas jau piedzīvojuši normalizēšanās procesu, – vispirms tie netika  uzskatīti par slimību, drīzāk rakstura vājību (jāsaņemas!), tad medikalizēti – atzīti par slimību, kas izslēdzama no normalitātes, pacienti nošķirami no sabiedrības un ārstējami, mūsdienās savukārt tie piedzīvo iespēju atkal tikt atzītiem par ne-slimību, bet nu jau – nevis noliedzot to eksistenci, bet iekļaujot jaunā normalitātē, atzīstot, ka tā var būt viena no cilvēka esības formām. Raksturīgi, ka mūsdienu sabiedrības loģika paredz, ka normalizēšana notiek caur "pozitīvu efektu" pierādīšanu, un – patiesi – cilvēkiem, kuriem diagnosticēti atsevišķi psihes traucējumi, mēdz piemist arī asas prāta spējas, intuīcija, spēja uzņemties risku, būt veiksmīgiem uzņēmējdarbībā utml. Lai gan mēs taču varētu arī pieņemt, ka ir dažādas intensitātes jutības pret pasauli, nemeklējot to pozitīvos un negatīvos aspektus. Paaugstināta jutība var būt nepanesams slogs, un vienlīdz saprotama izvēle ir gan mēģināt to izslēgt, gan – kā Signes Baumanes gadījumā – mēģināt ar to sadzīvot, kā vienu no izdzīvošanas stratēģijām izvēloties turpināt interesēties par to, kas ar tevi notiek. Pat ja tas ir kaut kas tāds, ko tu nenovēlētu nevienam uz pasaules.

"Akmeņi manās kabatās" var šķist neparasta ar savu atklātību pirmajā personā. Bet Signe Baumane ir lieliska stāstniece, un lieliski stāstīt nozīmē spēt izvēlēties, atšķelt lieko, pārcirst to dzīslojumu, kas vienu stāstu saista ar simtiem citām šī stāsta iespējamajām versijām, tā padarot to neizstāstāmu. Jo stāstnieka uzdevums nav izstāstīt visu vai atklāties līdz galam, bet gan izstāstīt labu stāstu, ievilkt tajā. Latvijas kontekstā filmas "Akmeņi manās kabatās" vizualitāte ir tik pazīstama no latviešu un krievu mākslas (ne tikai animācijas) pasaules, toties stāstnieces pašironiskā intonācija, domas asums un tēlu trāpīgums – neierasts; tas viss veido pat ne jocīgu vai smieklīgu filmu par depresiju (kā to piesaka filmas pašreklāma), bet trāpīgu un spēcīgu filmu par mums.

[1] "The problem(s) with Latvian art". (Artycok.tv)

[2] Ieva Kulakova, Versija, kā uzlūkot latviešu mākslu Purvīša balvas pirmo piecu gadu darbības kontekstā. (Artteritory.com)

[3] "Acis vienmēr vaļā”. Ar animatori Signi Baumani sarunājas Uldis Tīrons. Rīgas Laiks, 2013. gada februāris.

Tēmas

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska strādājusi kā kuratore, projektu vadītāja un redaktore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Laikmetīgās mākslas centrā, Leipcigas Laikmetīgās mākslas muzejā; sadarbojusies ar Latvijas Na...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!