Domas
23.10.2013

Tumšas aprises svešā logā

Komentē
2

Stāsts, kā Lote Reinigere nonāca pie savu neparasto filmu veidošanas, pats nedaudz atgādina savādu un noslēpumainu pasaku. Jau kopš bērnības viņai patika silueti un ēnu teātris. Piecpadsmit gadu vecumā Reinigere noklausījās ļoti populārā vācu ekspresionisma režisora un aktiera Paula Vēgenera (dziļu iespaidu bija atstājušas viņa hipnotiski biedējošās filmas "Golems" un "Prāgas students") lekciju, kas galvenokārt bija veltīta vēl maz pētītajām "triku" filmu iespējām. Vēstulē Džanalberto Bendaci (1972. gada novembrī)[1] Reinigere saka – no tā brīža viņai prātā bija tikai tas, kā nokļūt tuvumā šim vīrietim.

Vēgeners bija viens no Maksa Reinharda trupas vadošajiem aktieriem, un, kā radās iespēja, Reinigere iestājās šī teātra studijā. Studentus nelaida uz mēģinājumiem, tādēļ meitene meklēja citu veidu, kā tuvoties savam elkam. Viņai padevās siluetu griešana,[2] un viņa aizrautīgi šajā veidā portretēja aktierus spēlējam dažādas lomas; īpaši daudzi silueti tikai veltīti Vēgeneram. Visiem šie attēli ļoti patika, arī Vēgeners novērtēja jaunietes talantu un uzticēja viņai veidot savu filmu titrus. 1919. gada vasarā Vēgeners iepazīstināja Loti ar grupu jaunu cilvēku, kas grasījās atvērt eksperimentālās animācijas studiju, teikdams – Lotes silueti kliedz pēc animācijas. Grupa (tajā ietilpa līderis Hanss Kērliss, animators Bertolds Bartošs un operators Karls Kohs, kurš vēlāk kļuva par Reinigeres vīru) uzņēma jauno sievietei savā starpā un ļāva izmēģināt spēles ar siluetiem. Tā paša gada decembrī Reinigere uzņēma pirmo filmu "Mīlošas sirds ornaments" (Das Ornament des verliebten Herzens), kura tika novērtēta ļoti atzinīgi un iedvesmoja režisori tālākam darbam. 1923. gadā kāds berlīniešu baņķieris, Reinigeres īsfilmu sajūsmināts, piedāvāja režisorei veidot pilnmetrāžas filmu.

 "Prinča Ahmeda piedzīvojumi" ir veiksmīgs piemērs kinovēsturē, kas pierāda, kā apvienot tradicionālo, savam laikam modīgo un avangardisko. Filmas sižets un tēli, kas balstīti "Tūkstoš un vienas nakts pasakās", ir veidoti skaidri un viegli saprotami. Smalki dekoratīvie silueti atspoguļo divdesmito gadu aizrautību ar ornamentālismu un orientālismu (filmas darbība risinās Tuvajos un Tālajos Austrumos). Par neparasti mākslinieciskiem tehniskajiem risinājumiem filmā rūpējās Bertolds Bartošs un Valters Rutmans (kurš paralēli darbam pie šīs filmas darbojies ar "Opus" sērijām jeb vienu no zināmākajiem divdesmito gadu abstraktās animācijas darbiem). Viņi palīdzēja izveidot kustīgus fonus, neparastas mākoņu un uguņu ainas. Šī pilnmetrāžas filma, kas apsteidz Disneja "Sniegbaltīti" par vairāk nekā desmit gadiem un ir senākā līdz šim brīdim saglabājies pilnmetrāžas filma, iespējams, ir arī pirmā reize, kad telpas dziļuma radīšanai filmēšanā izmantota vairāku līmeņu konstrukcija.

Lai skaidrāk iezīmētu, kas ir siluetu animācija un ar ko tā īpaša, ērti būtu noskaidrot, kas tā nav. Siluetu animācija nav ēnu teātris (lai gan daudzi siluetu animācijas veidotāji, Reinigeri ieskaitot, ir iedvesmojušies no šīs mākslas un arī darbojušies tajā) un vēl jo vairāk tas nav filmēts ēnu teātris. Ēnu teātris risinās vertikālā plaknē, bet siluetu animācijā figūras atrodas uz horizontālas virsmas, kas izgaismota no apakšpuses. Ēnu teātra darbība notiek reālā laikā, taču siluetu animācijā detaļas pārbīda starp kadru uzņemšanu – kustība, ko redzam ekrānā, ir radīta kadru pa kadram un attīstību laikā un telpā ir parādā animatora iztēlei. Lai gan mēs siluetus redzam melnus, oriģinālu detaļas var tādas nemaz nebūt – kā norāda Pjērs Živanso,[3] Lote Reinigere izmantojusi dažādu krāsu materiālus (pārsvarā kartonu un plānu svinu), kuri izskatās atkārtoti lietoti vai vismaz liek domāt par vēlēšanos atšķirt detaļas vienu no otras.

Tas, lūk, nošķir siluetus no citādi līdzīgās aplikāciju animācijas (abas notiek plaknē, viena detaļa var tikt izmantota vairākos kadros, kustību veido to mehāniska virzīšana vai nomaiņa u.c.) – aplikācija tiek izgaismota no augšas, un attēla apjomu veido tā krāsas un ēnas. Siluetu animācijā būtiska ir kontūra, profils un stāja; lai tēli būtu izteiksmīgi, katra to detaļa atrodas "vislabāk saprotamajā" rakursā, kas it nemaz nenozīmē anatomisku precizitāti. Tumšo laukumu nosacītība ļauj skatītāja iztēlei savienot tēlu vienā veselumā. Ja mēs mēģinātu "Prinča Ahmeda" siluetus iznest gaismā, tie zaudētu savu graciozitāti un noslēpumainību – ja mēģinātu tos izzīmēt ar krāsām, tie izskatītos dīvaini un pārspīlēti.

No zīmētās animācijas (kas arī var izmantot tumšus tēlus uz kontrastējoši gaiša fona) siluetu animācija atšķiras ar to, ka siluets tomēr ir lelle – lelle, kura (ja atveido cilvēku) vidēji sastāv no četrpadsmit līdz septiņpadsmit kustīgām detaļām.[4] Detaļas ir savienotas ar nelielām metāla stieplēm, lai tēls kustoties saglabātu viengabalainību, bet nepieciešamības gadījumā detaļas varēto apgriezt spoguļskatā vai nomainīt.

Siluets ir redzes punkta īpatnība – skatoties uz kādu objektu, kura fonā ir spilgta gaisma, mēs redzam plakanu, tumšu attēlu. Mūsu prātā siluets saglabā vienību ar šo objektu, tādēļ iztēle siluetus pārvērš par telpiskiem objektiem. Līdz ar to siluets jau pēc būtības ietver noklusēto, iztēles papildināmo daļu, un siluetu animācijas spēks slēpjas spējā saglabāt un papildināt šo suģestējošo impulsu. Lote Reinigere izvēlas siluetu iedabai ļoti piemērotus stāstus – pasakas. Pasakās bieži darbojas arhetipiski tēli – reizē ļoti konkrēti, ar spilgtām iezīmēm, reizē universāli un shematiski. Tā arī "Princī Ahmedā" sastopami divi varoņi – Ahmeds un Aladins, viņu sievišķie pretmeti Peri Banu un Dinerzade, vecā gudrā sieviete – ragana, nelabais jeb afrikāņu burvis u.c.

Afrikāņu burvis piedāvā vecajam kalifam (Ahmeda un Dinerzades tēvam) neparastu lidojošu zirgu, pretī prasīdams vērtīgāko, kas viņam ir. Kalifs nenojauš, ka mags ar to domā viņa meitu, tādēļ piekrīt. Ahmeds cenšas iebilst, taču mags viņu pierunā iesēsties zirga mugurā, un tas aiztraucas prom. Tā sākas prinča ceļojums, kurš, kā jau varoņstāstam pieklājas, ietver gan nokļūšanu nepieradinātā zemē Vak Vak salā (šajā salā mīt princese Peri Banu ar apteksnēm, tādēļ vērojamas ciešas paralēles starp "nepieradināto" un "sievišķīgo"), gan cīņu ar dažādiem briesmoņiem, gan daiļavas iemīlēšanu un glābšanu, gan iemācīšanos apgūt un izmantot labo garu spēku. Tēlu kustības ir dejiskas un plašas, taču ne pārspīlēti teatrālas, un skatītājs viegli tiek ievilināts neparastā stāsta telpā, pieņem tās nosacījumus un ļaujas notikumu gaitai. Darbs ir tik smalki juteklisks, ka īpašu pārsteigumu neizraisa atklāsme, ka Ahmeda mīļotā Peri Banu filmā bijusi kaila kopš brīža, kad dodas peldēties un nomet putna tērpu, līdz brīdim, kad saņem apmetni no afrikāņu burvja.

Tumšie tēli, filmas gaitā arvien spēcīgāk aktivizējot iztēli, ļauj ekrānā ieraudzīt pašam savas zemapziņas projekcijas. Tie neraisa bailes no nezināmā, nav svešāda, ārēja ļaunuma piestrāvoti, kā ēnas ekspresionistu filmās. Tomēr tie ir hipnotiski un minējumu pilni. Vērot Lotes Reinigeres animāciju nedaudz ir kā tumšā vakarā lūkoties uz aprisēm svešā logā; interesanti ir līdz galam nezināt, kas ir redzamie cilvēki. Piedomāt viņiem stāstus un attiecības, bēdas un priekus.

Svētdien, 27. oktobrī, starptautiskais kino un audiovizuālās mākslas festivāls "2ANNAS" piedāvās trīs Lotes Reinigeres animācijas filmas: "Pelnrušķīte" (Cindarella/Aschenputtel), "Guļošā skaistule" (Sleeping Beauty) un "Karmena" (Carmen). Programma piemērota ģimenēm ar bērniem. Vairāk lasiet šeit.

[1] Bendazzi, Giannalberto Cartoons: 100 years of cinema animation, John Libbey & Company Ltd, 2006, p. 31.

[2] Silueti kā tautā iecienīts un ekonomisks portretēšanas veids Eiropā bijuši populāri jau sen, bet vārdu "siluets" cēlies no 18. gadsimta franču finanšu ministra Etjēna de Silueta. Silueta vaļasprieks bija pārzīmēt draugu un radinieku ēnu kontūras. Kad ministrs ierosinājis visai nepopulārus veidus ietaupīšanai, viņa uzvārdu sāka izmantot izsmējīgos veidos, un viņa vaļaspriekam šis nosaukums pielipa uz palikšanu.

[3] Jouvenceau, Pierre, Le film des silhouettes, Le Mani, Italia: 2004, p. 78.

[4] Jouvenceau, Pierre, Le film des silhouettes, Le Mani, Italia: 2004, p. 91.

 

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!