Sagaidot konkursa World Press Photo 2013. gada godalgoto fotogrāfiju izstādi Rīgā, Sv.Pētera baznīcā, mēs sākam publicēt esejas par kādu no attēliem. Kategorijā "Ikdienas dzīve" 1. vietu šogad ieguvusi itāļu fotogrāfa Fausto Podavini fotogrāfiju sērija "Mirella".
"Nāk! Jau nāk! Tumsa skrien pa priekšu." Anna Brigadere. "Sprīdītis"
Parasts rīts, es pa vairākiem lāgiem palūru mobilā telefona ekrānā, pārlieku iepriekšējā vakarā uzstādīto celšanās laiku pa pusstundai uz priekšu un uz mirkli aizmiegu atkal; atkal pamostos, palūru Tviterī, vēl drusku pabīdu celšanās laiku uz priekšu; pēc tam es pieceļos, eju uz virtuvi, ir saulains rīts, lai gan guļamistabā šķita, ka aiz žalūzijām un loga ir apmākušies melni padebeši un līst, ieslēdzu elektrisko tējkannu un krūzītēs ieberu malto kafiju, paskatos āra termometrā, pēc tam eju pačurāt, iztīru zobus, un tikmēr ūdens jau ir uzvārījies, es to pārleju kafijai, pamanu, ka kaimiņi pagalma otrā pusē uz balkona šorīt nav izlaiduši kaķi, izceļu no skapīša sulu spiedes trīs daļas, salieku tās kopā, izvēlos divus greipfrūtus, nomazgāju tos, līdzās sulu spiedei paklāju papīra dvieli, vienu pēc otra greipfrūtus pārgriežu un katru pusi izspiežu, izspiesto sulu saleju glāzē, biezumus un atlikušo sulu sakratu otrā un to uzreiz arī izdzeru, sulu spiedes daļas izmazgāju un nolieku žāvēties, salveti izmetu, ja atkritumu spainis pilns – izvelku pilno maisu, aizsienu un aiznesu uz priekšnamu, paņemu kafiju un apsēžos pie galda, atveru datoru, ieskatos dažās ik rītu pārlūkojamās lappusēs un Tviterī, visbeidzot – sāku lasīt pagaru rakstu par Alcheimera slimību...
Šo slimību 1906. gadā pirmoreiz aprakstīja vācu ārsts Aloizs Alchaimers, un tā nu sagadījās, ka viņa kolēģis Emīls Krēpelins slimību nokristīja viņa vārdā. Pirms tam par šīs slimības skartajiem tika teikts, ka viņus piemeklējis vecuma plānprāts, tie dzīvo ar putniem, nesaprot ne rīta ne vakara vai vienkārši – viņu labā roka nezina, ko dara kreisā. Pašam Alchaimeram šāds liktenis gan tika aiztaupīts – viņš pēc, iespējams, kādas infekcijas izraisītās sirguļošanas 51 gada vecumā aizgāja mūžībā "ar sirdi". Alcheimera slimība parasti piemeklē personas, kas vecākas par 65 gadiem, un, teiksim, 2006. gadā visā pasaulē esot bijis ap 26,6 miljonu šīs slimības skarto. Tiek lēsts, ka pēc gadiem 40 vecuma plānprāts varētu būt skāris katru 85. planētas iedzīvotāju. Aina nav diez ko rožaina, taču tā atspoguļo demogrāfijas tendences vispār – iedzīvotāju skaits nemitīgi aug, taču tieši tāpat turpina augt arvien vecāku un vecāku cilvēku skaits. Sociālās garantijas, medicīniskā aprūpe un zema dzimstība – tā visa pavēnī jau šobrīd pasaulē par 50 gadiem vecāku cilvēku ir krietni vien vairāk nekā jebkad agrāk civilizācijas vēsturē. Ja vēl pat salīdzinoši nesenā pagātnē 80 gadu slieksni sasniegušu cilvēku bija ārkārtīgi maz un pret viņiem mēdza izturēties kā kaut kādiem īpašu pagātnes zināšanu glabātājiem, tagad pensionāru ir pilna pasaule, un ar savu vecumu nevienu vairs īsti nepārsteigsi. Un, tāpat kā vecums, arī vecuma plānprāts jeb Alcheimera slimība nu jau ir kļuvusi par ne mazāk ikdienišķu parādību kā bikses ar zemu stakli vai BMX.
Pagaidām nav atrastas zāles vai kādi citi paņēmieni, kā slimību apturēt vai ārstēt. Tā sākas ar grūtībām atcerēties – atcerēties nevis tālā pagātnē notikušo, bet gan lietas, kas notikušas nupat, vēl pirms maza mirkļa. Tā, piemēram, cilvēks vairs nespēj palasīt, jo, nonācis līdz teikuma beigām, vairs nevar atsaukt atmiņā, kas bijis teikuma sākumā. Slimībai progresējot, var parādīties arī citi simptomi – sākot ar spējām garastāvokļa maiņām un beidzot ar runas grūtībām, senāku pagātnes atmiņu un ķermeņa funkciju zudumu. Lai gan slimības cēloņi un attīstības iemesli nav pamatīgi izprasti, visprecīzāko diagnozi ir iespējams noteikt ar kādu no smadzeņu skenēšanas metodēm. Tiek uzskatīts, ka Alcheimera slimība ir viena no veselajai un jaunajai sabiedrības daļai visdārgāk izmaksājošajām kaitēm, jo slimnieki pamazām vien kļūst pilnībā atkarīgi no apkārtējiem.
No 14. maija līdz 2. jūnijam Rīgā, Svētā Pētera baznīcā, būs skatāma 2013. gada Pasaules preses fotogrāfijas (World Press Photo 2013) izstāde. Šogad konkursā piedalījās fotogrāfi no 124 valstīm un tika iesniegtas vairāk nekā 100 000 fotogrāfijas. Pēdējo reizi Pasaules preses fotogrāfijas izstāde līdz Rīgai bija nonākusi 1991. gadā. Pasaules preses fotogrāfijas konkursu rīko neatkarīga bezpeļņas organizācija Amsterdamā. Tā tika nodibināta 1955. gadā, un kopš tā laika konkurss ir kļuvis par pašu prestižāko gadskārtējo fotogrāfu sacensību. Balvu pasniegšanas ceremonija parasti notiek Amsterdamas Vecajā baznīcā (Oude Kerk), un pēc tam godalgoto darbu izstāde sāk ceļojumu pa 40 pasaules valstīm.
Starp šogad godalgotajiem darbiem ir arī itāļu fotogrāfa Fausto Podavini fotogrāfiju sērija "Mirella". Tas ir melnbalts stāsts par Mirellu, kas jau 40 gadus bija nodzīvojusi laulībā ar savu viru Luidži. 65 gadu vecumā Luidži kļuva aizmāršīgs, un drīz vien bija skaidrs, ka viņu piemeklējusi Alcheimera slimība. Turpmākos sešus gadus Mirella pavadīja, kopjot Luidži un, slimībai progresējot, savā ziņā dzīvojot dzīvi arī viņa vietā. Luidži vairs nesaprata, kas darāms ar galda piederumiem, un neprata vairs paēst, viņa dienas un nakts režīms pilnībā sajuka, viņš gulēja pa dienu, bet nomodā pavadīja naktis, vārdu sakot, pamazām vien atgriezās "bērna prātā". Pēc pieciem gadiem viņš vairs neatcerējās arī pašu Mirellu. Luidži nomira 2011. gada maijā savā guļamistabā, klātesot Mirellai un citiem radiniekiem.
Nelielais asuma dziļums un trūcīgais apgaismojums Podovani attēlos rada draudīgas tumsas klātbūtnes efektu. Vairākās no bildēm pat šķietami "nekā nav", ir palikušas tikai kaut kādas detaļas – mēbeles stūris, griestu fragments, lustra, ēna, atspīdums spogulī u.tml. Bet tam visam virsū spiežas par attēla taisnstūra robežām nesalīdzināmi lielāka, bezgalīgi liela melna migla.
Laikam Augustīns rakstīja, ka cilvēku bailēm no nāves jeb laika, kad tevis vairs nebūs, nav pilnīgi nekāda pamata, jo tiklab tad jau varētu arī baidīties no laika pirms savas piedzimšanas jeb laika, kad itin nekā no tevis pasaulē vēl nav bijis. Tomēr Podovani attēli rada nojausmu par vēl kādu un nebūt ne patīkamu un nomierinošu alternatīvu. Alcheimera slimības skartais pamazām ieslīgst pasaulē, kurā viņa vairs nav, bet tajā pašā laikā fiziski, saviem tuviniekiem, apkārtējiem viņš turpina eksistēt. Nāve atnāk tikai pēc tam.
Līdzīgi kā bērnībā pēc medicīnas enciklopēdijas pašķirstīšanas sāka šķist, ka pukst, tirpst vai sāp dažnedažādās ķermeņa vietās, arī pēc Podovani bilžu apskatīšanas un pāris Alcheimera slimībai veltītu rakstu izlasīšanas sāku pievērst pastiprinātu vērību tam, vai ik mirkli apzinos, ko grasos darīt, un atceros it visa iesāktā mērķi – parasts rīts, es pieceļos, eju uz virtuvi, līst lietus, ieslēdzu elektrisko tējkannu un krūzītēs ieberu malto kafiju, paskatos āra termometrā, pēc tam eju pačurāt, iztīru zobus, un tikmēr ūdens jau ir uzvārījies, es to pārleju kafijai, pamanu, ka kaimiņi pagalma otrā pusē uz balkona izlaiduši kaķi...
3