Recenzija
08.09.2013

Tukšā zeme

Komentē
1
Saglabā

Kaut kur pie Voleriem, tur aiz Spilves lidostas, cauri aizaugušam ābeļdārzam, klajā, smilšu klātā vietā, kur apkārt klaiņo pamesti suņi un tālumā redz kuģubūves ceļamkrānus, un kur pašu upi redzēt nav iespējams, bet kur, pagriežot galvu pa labi, kā šauru svītriņu virs koku galotnēm pa retam var redzēt garām aizslīdam pa tankkuģa jumtam, klajuma malā uz garā rindā sastādītiem krēsliem kā tāda vērtēšanas komiteja nosēdināti skatītāji. Pēc mirkļa ainavā no tāluma lēnā solī ieklīst kāds vientiesis novalkātās biksēs un gumijzābakos, lai apsēstos tiem iepretim uz zemes un garlaikoti sāktu bārstīt smiltiņas. Pēc vairākām minūtēm viņam pievērstā uzmanība sākt noplakt, un skatuves efekts sākt lēnām gaist, jo šai performancē skatuvei nav robežu – tā saplūst ar apkārtējo vidi, kas, protams, vairs nav Bolderāja, bet ir "novārtā pamesta zeme" (Wasteland).

Pēc laika kāds cits vīrs, uz lāpstas nesdams smilšu kopiņu, šķērso klajo lauku pa tā tālāko malu, līdz viņā galā pēkšņi pakrīt uz sejas un nomirst. Šī nāve nepaliek nepamanīta – no visām pusēm no tālienes kritušo sāk ielenkt stāvi, kas kā hiēnas vai maitu lijas (vai varbūt kādi dzīvie miroņi – jo mizanscēna ir visnotaļ filmiska) uzklūp līķim, izģērbj to kailu un pamet, kam izdevies, ar mazu laupījumu.

Šis mirklis nav stāsta sākuma, konflikta, kas izjauktu sākotnējo harmoniju; tas vien ieskicē paraugu darbības turpinājumam, un nekas no tālāk redzētā vairs nešķiet negaidīts vai neparasts. Tēli viens otru aplaupa, nosit, nožņaudz, izvaro vai atgrūž. Ikreiz, kad tiek pastrādāts varmācīgs akts, tam ir liecinieki, kas pasīvi to vēro pa gabalu ar pašķībi piegrieztu galvu, lai nākamajā mirklī atkal novērstos. Tā ir apokaliptiska ainava, kurā, varētu teikt, cilvēki savā starpā cīnās par izdzīvošanu – ja vien šie cilvēki patiešām cīnītos. Bet, kā, iepazīstinot ar "Tukšo zemi", saka pati režisore Lote van den Berga – performance ir par cilvēkiem, kas "vienkārši pakrīt, kad pienācis to laiks", kas "pātraukuši cīnīties" un "vairs neaizstāv dzīvības vērtību".

Fonā attāli dzirdami industriāli trokšņi, pie apvāršņa palaikam garām aizslīd kāds uzmanību novērsošs kravas auto, vai varbūt zemu pārlaižas kāda lidmašīna, un ierejas kāds suns, bet traucējošākais elements ir vējš, kas tādā atklātā vietā šķiet slāpējam no "skatuves" nākošās skaņas. Varētu teikt, ka tam nav nozīmes, jo izrādē tāpat netiek izmantoti vārdi; cilvēki ir pārstājuši lietot valodu. Vienīgi šī nav mēma izrāde, bet izrāde, kurā cilvēku skaņas šķiet kāda iekšēja vai ārēja spēka apslāpētas vai, gluži vienkārši, apkārtesošo trokšņu nomāktas. Tas rada ilūziju, ka starp tēliem un skatītājiem, kurus nešķir, kā ierasts, skatuves podests, tomēr atrodas nenosakāms šķērslis.

Skatītājs netiek konfrontēts ar ierastu vardarbību tuvplānā, kā tas, visticamāk, notiktu, raugoties kino vai TV ekrānā. Tā vietā darbība lielākoties risinās tālumā, "kadru" perifērijās, kur izstumti dzīvei nepiederošie tēli, visi tāpat vienlīdz nolemti. Vardarbības ainiņas tālumā, kas teju vai saplūst ar klajo fonu, citādi lēno izrādes tempu brīžiem pārsteidz strauji un negaidīti. Tās ir viegli palaižamas garām, ja skatiens īstajā brīdī pavērsts uz nepareizo pusi. Bet nav jau citu iespēju, kā vien vērot notiekošo no distances.

Tas, ka apslēptajam var būt lielāks spēks par skaidri redzamo, nav nekāda jauna doma. Bet šeit, šai ne-līdz-galam saredzēšanā un ne-līdz-galam sadzirdēšanā, ir ierauts arī skatītājs, kurš izjūt ne tikai vārdu un emociju trūkumu uz skatuves, bet sajūt sava veida iztrūkumu arī sevī, kaut ko līdz galam nesaredzot, nesadzirdot vai varbūt nemaz tā īsti nespējot just līdzi. Tā šī telpas radītā distance kādā brīdī kļūst introverta, abstrakta: varbūt tā ir distance, ko es ieturu no citiem cilvēkiem un no to pārdzīvojumiem; sava veida atgādinājums par paša paviršību un vienaldzību.

Tēliem izrādē gan arī nav nekādas lielas nozīmes – tie, ja neskaita kādu sievieti-jaunpienācēju baltās drēbēs, šķiet pavisam tukši, pat nevērtīgi, kā figūriņas spēļu laukumā (tādēļ arī pa malām vien). Arī stāstījuma te īsti nav – tēli kā pazuduši maldās šķērso klajo ainavu, reizumis viens ar otru saskrienoties, un pa vienam pamazām mirst. Šī abstrakcija visu reducē līdz pāris elementiem: paliek vien kāda eksistenciāla tēma (necilvēcība), kāda telpa (tukšā zeme) un kāds iesaistīts cilvēks (man šķiet, ka pats skatītājs).

Un man prātā nāk citas, it kā necilas ainavas, kuras reiz tur pieļautā, cilvēka prātam netveramā vardarbība padarījusi līdzīgi mēmas, apslāpētas, jā – it kā "tukšas". Tur citu piedzīvotās ciešanas šķiet apmeklētājam (skatītājam) vienlīdz nepieejamas, jo nav īsti skaidrs, kā tās būtu iespējams atbilstoši izteikt, ne arī kā uztvert. Tāda varētu būt sajūta, stāvot Kambodžas masu slaktiņa laukos (Choeung Ek) un vērojot šķietami nevainīgo, patukšo ainavu ar zaļas zāles klātajām bedrēm un pakalniņiem un retajiem kociņiem. Šī asociācija nav pilnībā nejauša – izrādē vairākkārt sajūtamas rezonanses (līķu izģērbšana, masu kapi) ar stindzinošākajiem cilvēces vēstures notikumiem. Vai maz pastāv vārdi, attēli vai tēli, kuros izteikt necilvēcību? Un – vai un kā, un vispār kāpēc to vajadzētu mēģināt izsacīt? Kādēļ, piemēram, šāda performance?

"Tukšā zeme" savu tematiku un tēlainību aizguvusi no Džona Maksvela Kutzē darbiem (tā saka izrādes autori). Neapšaubāmi, katrs Kutzē darbs kādā mērā risina vardarbības (un atbildības par to) tēmu, un izrādē patiesi sazīmējamas vairākas atsauces. Bet interesantāka par pašu sastopamo varmācību šķiet cilvēku nespēja vienam ar otru komunicēt – par to un tās dēļ (tā mokās pat romāna "Negods" galvenais tēls, dzejas un komunikācijas profesors Deivids Lurī). Valoda nespēj, valoda pieviļ; Adorno teiktu, ka pēc Aušvices dzeja nav iespējama. Varbūt tādēļ šai izrādē nav vārdu? Bet varbūt nekādu apmierinošu atbilžu uz šādiem jautājumiem nemaz nav. Varbūt visa izrāde ir viens liels jautājums vai jautājumi. Režisores (gandrīz varētu sacīt – "konceptuālās mākslinieces") van den Bergas darbi rodas un aug no jautājumiem (kas notiek, kad cilvēka dzīvība zaudē vērtību? kas padara vietu par "mājvietu"? kas cilvēkus sadala grupās? utt.).

Lūk, vēl viens jautājums – kas vispār ir šī tukšā zeme? "Wasteland", kā izrādes nosaukums angliski skan, varētu būt gan T. S. Eliota "Nīkā zeme" ("The Waste Land"), gan arī Pola Ostera agrīnā romāna "zudušo lietu pasaule", gan kāds cits cilvēcīguma (un līdz ar to cilvēka) bojāeju apcerošs apokaliptisks scenārijs, kādi daudzkārt izspēlēti arī kinofilmās. Tādas asociācijas varbūt netīši izsauc arī performances beigu daļā izspēlētā aina, kur tēli negaidīti pievēršas šķietami apzinīgai atkritumu vākšanai. Tas, protams, netiek darīts rūpēs par vidi vai kādu citu morāles apsvērumu dēļ. Darbības tiek veiktas monotoni, un drazu vācošie tēli, pat pa ceļam paši uz savām "karātavām", vēl cenšas pagrābt pa kādam atkritumam; tie nespēj pretoties kādam impulsam, kas tos dzen – tie ir radījumi transā, cilvēki-mašīnas...

Bet var būt, ka, visus apokaliptiskos tēlus pie malas metot, šī tukšā zeme tāda arī var atklāties – patiešām tukša, "tīra", kā teiktu Žaks Deridā, vēstījuma telpa, kur filozofiskā doma vēl ir klātesoša, bet tverama kā no sevis atsvešināta, no malas ieraugāma un līdz ar to pārbaudāma. Vai, kā van den Berga kādā intervijā vācu žurnālā saka: "Man nepieciešama distance, lai nokļūtu tuvāk." Tuvāk kam – tuvāk sev? Nekāda "cita" (kā liek domāt arī Kutzē darbi), ko vainot un nosodīt par vardarbības pastāvēšanu, jau nav – vien es pats, mani tukšumi, dziļumi un "negodi", apslāpēti un nostumti perifērijā. Bet tikpat ļoti iespējams, ka es maldos. Šīs bija vien mirkļa pārdomas, gaistošas. Šādas performances aicina uz dažādiem skatījumiem. Tādēļ jau ir "tukšā zeme", kurā katram saskatāms kas cits.

Tēmas

Evija Trofimova

Evija Trofimova interesējas par literatūru, kino, klasisko mūziku un mūsdienu rakstības tehnikām un procesiem. Dzīvo Jaunzēlandē, tulko un raksta.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!