Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Domas
23.03.2015

Tu neesi mūsējais

Komentē
0
Saglabā

Aizvadītajā nedēļā ar skaļu paziņojumu klajā nāca Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija. ""Laipni lūgti, dārgie imigranti! Jūtieties kā mājās! Likumi un tikumi ir jūsu pašu ziņā!" – uz tik liberālu bezdarbību virzās Latvijas imigrācijas politika. Gada otrajā pusē valsts praktiski pārtrauks trešo valstu pilsoņu integrācijas pasākumus. Tajā pašā laikā tiek atvērtas durvis jaunai imigrācijas plūsmai – nelikumīgi un ekonomiski nepamatoti tiek pagarinātas esošās uzturēšanās atļaujas," – tā lasām oficiālajā preses relīzē.

Atturoties komentēt konkrētās komisijas darbu un integrācijas politiku Latvijā vispār, vēstījumā minētie "likumi un tikumi" pamudināja formulēt dažas atziņas par stereotipiem. Tiem, kas parādās tieši dažādu etnisko un reliģisko kopienu attiecībās (t.i., rakstā netiek skarti stereotipi dzimumu, sociālo, vecuma vai profesionālo grupu savstarpējos vērtējumos).

Iespējams, viens no šķēršļiem stereotipu mazināšanā saistīts ar to, ka atklāti nepateikts, tomēr noturīgs ir viedoklis, ka stereotipi raksturīgi mazāk izglītotiem sabiedrības locekļiem, bet noteikts zināšanu kopums it kā nozīmē, ka cilvēks ir no stereotipiem brīvs. Izskatās gan, ka erudīcija un talants nav šķērslis, turklāt runa nav tikai par tiem labi zināmajiem personāžiem kultūras vēsturē, kas sirguši ar antisemītismu vai simpātijām pret totalitāriem režīmiem, kas savukārt kultivē neiecietību pret "citādajiem". Stereotipu plašā izplatība t.s. intelektuāļu aprindās vedina domāt, ka stereotipi ir kaut kas vairāk par "noslieci".

Nepretendējot uz dalījuma korektumu, saredzu trīs stereotipu līmeņus "sabiedrības domājošajā daļā". Pirmais – tik klaji, ka pat komentēt nav vērts. Nejaušs piemērs – izcilā rakstnieka Somerseta Moema ieraksts "Piezīmju grāmatiņās" (1917. gads): "Ja krievs smejas, viņš smejas par cilvēkiem, bet ne kopā ar viņiem; viņš ņirgājas par histērisku sieviešu dīvainībām, provinciāļu nejēdzīgo apģērbu, dzērāju izdarībām. Smieties kopā ar viņu nav iespējams: no viņa smiekliem dveš neaudzinātība." Viss skaidrs. Otrajā līmenī intelektuālis nevis kultivē kādus pliekanus apgalvojumus, bet cenšas konstruēt plašāku "bildi", nereti ar pretenzijām uz filozofisku vai kulturoloģisku tvērumu. Atkal nejaušs piemērs – kopumā ļoti interesants bulgāru izcelsmes filozofs XX gadsimta nogalē Georgijs Gačevs: "Visa pamatā ir dabiskā cilvēka pilnīgas brīvības sajūta. No tā raksturā un psihē rodas tas, ko eiropieši izjūt kā amerikāņu familiaritāti attiecībās ar visu (cilvēkiem, lietām, idejām, pret ko mēs Eirāzijā esam raduši izturēties ar bijību, savukārt viņi par mūsu svētumiem auro pilnā kaklā, turklāt liek kājas uz galda! Bet galds ir mikrolaukums: tāpat kā laukums ciematā ir satikšanās vieta visiem sarunai, tāpat arī katrā mājā galds ir visu sanākšanas vieta. Un tas, ka amerikānis tam visam ir uzlicis .. kājas, liecina, ka viņš arī .. uzlicis visai kultūrai un paļaujas tikai pats uz sevi." ("Pasaules nacionālie tēli".) Mjā. Krietni interesantāk nekā Moemam, bet arī te stereotipu lietošana ir diezgan skaidri redzama. Un tad ir trešais līmenis, kurā vispārinājumi vēstījumā ir ietamborēti vēl smalkāk. Piemēram, bieži visnotaļ labos izdevumos Rietumos lasāmā tēze, ka islāms un demokrātija Rietumu izpratnē ir nesavienojami. – Vai tad tā nav? Varat nosaukt piemērus pretējam? – Tad tu, cilvēciņ, domās pārlūko attiecīgās valstis, iedomājies, ka it kā varētu "atbāzt" ar Indonēzijas piemēru, tomēr kopumā sanīksti (Turciju es personīgi neuztveru kā valsti ar izteiktu islāma dominanci). Kaut kas tajā islāmā tiešām ir TĀDS... Un tas nekas, ka Rietumu vērtību vājajai iesakņotībai (nemaz nerunājot par to, kāpēc tās jāuzskata par obligātām ikvienai sabiedrībai) cēloņi var būt vesela, ik gadījumā atšķirīga buķete. Toties islāma aspektā "statistika" pārliecinoša, spriedums gatavs.

Tātad: ja pieņemam, ka stereotipu izplatība arī mūsdienu liberālajā, globalizētajā un sazin vēl kādā sabiedrībā ir tik plaša, rodas jautājums, kādas ir stereotipu funkcijas un ilgdzīvošanas iemesli? Dažas versijas.

Stereotipi palīdz pašidentifikācijai. Ja "viņi" ir "tādi", tad tas nozīmē, ka "mums" raksturīgs, piestāvošs utt. ir kaut kas cits. "Dienvideiropieši ir skaļi un komunikabli." Tātad mēs, latvieši esam atturīgi. "Slāviem raksturīgs spilgtas krāsas, dažādi "spīduļi" apģērbā." Savukārt mēs mīlam pasteļtoņus un neuzkrītošu eleganci. Nu re – jau divi saskaitāmie sava īpatnuma definēšanā rokā! Tā tik turpināt, un pilns sevis apraksts gatavs.

Pieļauju, ka virknei etnisko stereotipu to sīkstums saistīts ar citiem mūsu domāšanas vispārinājumiem. Piemēram, "labi zināms", ka ebreji ir tādi viltīgi. Nu, labi, būsim korektāki – ar ķērienu. Un tad varam uztaustīt veselu "labi zināms, ka" ķēdīti – "labi zināms, ka nabadzīgu ebreju nav", "labi zināms, ka ar smagu darbu vien bagāts šajā pasaulē nekļūsi", attiecīgi apgalvojumam, ka ebreji ir neproporcionāli veiksminieki šajā pasaulē, labākais izskaidrojums ir tas, ka viņi "kā tauta" ir apķērīgi naudas lietās. Jo ar strādīgumu vien, kā "labi zināms", bagāts nekļūsi.

Stereotipi ir noderīgi – vispārināti priekšstati pašiem par sevi ļauj neieskatīties sevī dziļāk un kritiskāk. Piemēram, līdz nelabumam bieži dzirdēts apgalvojums, ka "latvieši ir ārkārtīgi pacietīga tauta" (nedumpojas utt.). Piedodiet, kā šis pacietīgums izpaužas? Tā, ka būtiska sabiedrības daļa regulāri atdod balsi par populistiskiem solījumiem, respektīvi, solījumiem "rīt uz pusdienas laiku"? Vai tas izpaužas kā neapdomīga kredītsaistību uzņemšanās, jo, redz, "jādzīvo taču šodien"? Mēs neesam pacietīgi – mēs esam inerti, un tas nav tas pats, kas "pacietīgums". Bet, protams, pašiem ērtāk uzskatīt sevi par pacietīgiem...

Mēdz teikt, ka stereotipu ietekme vājinās, jo vairāk vienai grupai piederīgie uzzina par citu grupu. Droši vien tā ir, tomēr problēma, šķiet, ir šo uzzināšanu ierobežojošie faktori (kaut vai elementārs laika trūkums). Piemēram, nezūdošais stāsts par igauņu "lēnīgumu". Man personīgi grūti spriest, kas ir tā cēlonis, – nav pazīstamu igauņu, komunikācija ar kuriem vedinātu tā spriest. Toties puslīdz centīgi lasot igauņu daiļliteratūras tulkojumus, man nav skaidrs, kur tad tas "lēnīgums" izpaužas? Ilmāra Lābana darbos, vai? Un vēsture? Kāds nu tur "lēnīgums" – noteiktos periodos šauteni pārlādēt mācējuši tikpat nadzīgi kā visi... Īsi sakot, tiklīdz fokuss ir plašāks, vispārinājumu apšaubāmība drīz vien kļūst redzama, bet ej nu to plašo fokusu noturi. Laiku pa laikam izdodas krievu mēlē pārceltus lasīt Vidusāzijas valstu mūsdienu dzejniekus un prozistus. Labāk nesākšu klāstīt, kāds šāda ierobežota fokusa dēļ man radies priekšstats par reģiona ļaužu skatījumu uz pasauli – pats zinu, ka kļūdos.

Šādu vispārinājumu/stereotipu ķidāšanu var turpināt ilgi, tomēr subjektīvi liekas, ka galvenais secinājums ir – tie bija, ir un būs. Līdz ar to, ja runa ir par daudz piesaukto iecietības, saliedētības utt. veicināšanu sabiedrībā, nevajadzētu izvirzīt nesasniedzamus mērķus. Mazliet vulgarizējot, labi jau būs, ja, ar saviem stereotipiem arī turpmāk dzīvojot, nesakausimies un neaizmirsīsim, ka bērns ir bērns neatkarīgi no etniskās vai citas "piederības".

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!