Antonio de Pereda glezna "Bruņinieka sapnis"
 
Blogs
22.07.2019

Tu laimīgā smējies sapnī

Komentē
3
Saglabā

(No apcerējumu sērijas "Popsa")

Realitāte mūsu apziņā mēdz pārvērsties visdīvainākajos veidos. Lūk, piemēram, man šķita, ka ļoti labi atminos kādreiz tik populārā ansambļa "Eolika" dziesmu, kurā tiek dziedāts: "Tu smējies par mani sapnī…" Tagad, palūkojies dziesmu tekstu interneta vietnēs, atskārtu, ka esmu pats sevi maldinājis un Velgas Kriles tekstā viss ir pilnīgi pretēji:

"Tu laimīgā smējies sapnī
Es ienīdu sevi tad
Jo dienā kopā ar mani
Tu nesmējies tā nekad."

Savu maldu cēloni es gan tūdaļ arī labi sapratu. Kopš agrīniem skolas vai pat vēl tikai bērnudārznieka gadiem mani allaž ir mocījušas nelāgas aizdomas, ka citu acīs esmu kļuvis par apsmiekla objektu. Tā nu gadu gaitā esmu vaiga sviedros pūlējies šo paša izveidoto priekšstatu iznīdēt, taču pārsvarā sasniegtais rezultāts ir bijis gluži pretējs, jo man vēl aizvien šķiet, ka pat šī teikuma lasītājs vai lasītāja par mani klusībā ierēc, iesmej, iezviedz un vismaz tā kaut uz brīdi savā nesmieklīgajā ikdienā sajūtas labāk.

Nav jābūt vecišķam Zigmunda Freida vai Karla Gustava Junga adeptam vai franču psihoanalīzes skolas sekotājam, lai atzītu, ka miegā redzētie sapņi – tāpat kā individuālajā apziņā sagrozītā realitāte – ir neatņemama mūsu nomoda dzīves daļa. Par to nesen gadījās sarunāties ar kādu ārstu. "Sapņiem vienmēr ir nozīme," viņš teica, taču, būdams pagalam racionālas dabas cilvēks un pierādījumos balstītas medicīnas piekritējs, pat bez žestiem un vārdiem izgaisināja jelkādu vēlmi (man gan tādas nemaz arī nebija) tālākajā sarunā apcerēt bezapziņas apcirkņus, mitoloģisko domāšanu, reliģiskas vīzijas, divdomīgus simbolus un daudzas citas ar cilvēka saprātu vai šī paša saprāta radītām mērierīcēm grūti tveramas lietas.

"Un ko tad tu tādu īpašu redzi sapņos?" dakteris vaicāja. Jautājums man lika uz mirkli aizdomāties. Gadu gaitā – gan klātienē, gan internetā rakstītos blogos un dienasgrāmatās – esmu ne reizi vien pārliecinājies, ka sapņi ir ļoti specifisks, individuāls, pat intīms mūsu prāta daiļrades žanrs, un šī iemesla dēļ otra cilvēka sapņi, ja vien nav runa par personu, kurai būtu piemērojams apzīmējums "otra pusīte", var izrādīties pagalam garlaicīgs un nebaudāms materiāls. Tieši tāpēc savu sapņu pārstāstos, kas tūdaļ sekos, centīšos būt maksimāli kodolīgs, pārāk nepakavējoties pie man vienīgajam vai tikai manas ģimenes locekļiem labi saprotamām detaļām. Līdz nesenam laikam mani naktīs bija nodarbinājuši diezgan klasisku sižetu sapņi.

Tādiem es, piemēram, pieskaitu sapņus, kuru žanrs ir pazušana vai zaudēšana. Vairums no mums ir redzējuši Džeimsa Bonda epopejas 23. filmu "Operācija "Skyfall"". Ja atceraties, tajā Daniela Kreiga tēlotā Bonda ļaunais pretinieks ir Havjera Bardema atveidotais Rauls Silva. Izšķirīgā mirklī Silva izņem no mutes protēzi, kas patiesībā ir puse žokļa, ko viņš, tāpat kā vienu aci, ir pazaudējis Ķīnas cietumā, neveiksmīgi mēģinot noindēties ar ciankālija kapsulu. Manos sapņos notiek kas līdzīgs. Atliek vien mutē sataustīt kādu ļodzīgu zobu, un tam gluži kā ķēdes reakcijā seko visi pārējie, bet reizēm tie pat nav tikai zobi. Zobiem un to zaudēšanai sapņos esot ārkārtīgi simboliska nozīme, taču šādiem skaidrojumiem es neticu. Nomodā savus zobus sāku zaudēt aptuveni tajā pašā laikā, kad matus, bet palikušie mati pat bez jebkādiem liktenīgiem pārdzīvojumiem sāka mesties sirmi. Un tomēr ar nedzīvajiem, skrūvēm, stieplēm un cementam līdzīgām pildvielām aizdarītajiem paša kaula veidojumiem savā mutes dobumā esmu tik ļoti saradis, ka nepavisam nevēlētos kādu no tiem pazaudēt.

Otrs sižets ir kavēšana jeb nepaspēšana. Parasti norises šādos sapņos ir saistītas ar nokļūšanu kādā transporta līdzeklī – visbiežāk lidmašīnā vai kuģī (jāpiebilst, ka nomodā ar kuģi esmu ceļojis tikai pāris reizes mūžā). Ja vien atmiņa neviļ, ne reizi šajos sapņos neesmu redzējis kādu vietu, kurā būtu gadījies nonākt arī realitātē. Tie allaž ir sirreāli ģeogrāfiskie punkti, kuros, man pašam par lielu pārsteigumu, sapņu gaitā laiku pa laikam ir izdevies arī atgriezties. Viena šāda vieta ir neliela sala kaut kur tālu ziemeļos, iespējams, pat aiz polārā loka. Šo salu sapņos es allaž vispirms ieraugu it kā no putna lidojuma: gaisā virpuļo sniegpārslas, pelēkajos jūras viļņos šūpojas ledus gabali un vižņi, un es labi zinu – man jāpaspēj tikt uz kuģa, kas mani turp aizvedīs…

Salīdzinoši nesen pieķēru sevi sapņojam par kādu jaunu, līdz šim vēl neapgūtu tēmu. Godīgi sakot, sapnis bija tik reālistisks, ka pat brīdi pēc pamošanās biju gatavs noticēt, ka tā bijusi īstenība, tāpēc tumsā centos sagrābstīt mobilo tālruni un ielūkoties tā ekrānā. Vēl bija tikai dažas minūtes pāri pieciem, tātad līdz modinātāja zvanam būtu varējis pagulēt vēl pāris stundu. Sapņa sižets tātad ir šāds. Manā rokā bija viedtālrunis, gluži tāds pats kā tas, kas man pieder nomodā. Mēģināju ieslēgt fotokameru, taču poga uz skārienjutīgā ekrāna manam pirkstam neklausīja. Un arī ekrāns rādījās neparasts – savā sapņa prātā uzreiz sapratu, ka tālrunī ieperinājies ļaundaru radīts vīruss, kas liedz jebkādas ikdienā ar tālruni ierastās darbības. Jo vairāk trinu savu pirkstu pa ekrānu, jo bezcerīgāks kļuva tajā redzamais. Nekādas finansiālas vai citādi saistošas prasības izvirzītas netika, tā nekādā ziņā nebija šantāža klasiskā nozīmē, britu miniseriāla "Melnais spogulis" garā, tomēr notiekošais bija tik satraucošs, ka neesmu to aizmirsis ne pēc pirmās, ne pēc visām pārējām reizēm, kad sapnis tādā vai citādā variācijā atkārtojās. Saruna ar ārstu man par šo sapni atgādināja, un klusībā nospriedu, ka sapņi tāds nomoda dzīves paplašinājums, izvērsums, turpinājums vien ir.

Trauslo robežu starp sapni un nomodu iezīmē grūti notveramais iemigšanas brīdis. Gadu gaitā iemigšana arvien biežāk sākusi asociēties ar kritienu. Kāda daļa apziņas vēl turas pie nomoda klints radzes, bet miegs jau aiz kājām velk tevi lejup. Miegs ir spēcīgāks par tevi, un vienā acumirklī tu apjēdz, ka esi ierauts brīvā kritienā, muskuļi saspringst, apziņu paralizē gaidāmās sāpes, un tu tajā pašā brīdī atkal atgriezies nomodā. Taču kritiena sajūta nekur nepazūd, reizēm no tās sāku baidīties pat vēl krietnu brīdi pirms aizmigšanas. Kā jau kurš katrs apzinīgs hipohondriķis, palīdzību uzreiz meklēju internetā un ātri vien izdibināju, ka krišanas sajūta iemigšanas brīdī nav nekas patoloģisks. Tā rodoties vienkārši no nelielas elektroķīmisko signālu nobīdes mūsu smadzenēs – no nesakritībām, kas aizmigšanas mirklī mūs šķir no nomoda.

###

Kad laidos miegā un biju pārliecināts, ka nu jau guļu, pēkšņi turpat pie auss atskanēja daži pavisam skaidri izrunāti vārdi: "Spoks no Latvijas…" Nekāda konteksta nebija, un es iztrūkos. Vai tiešām es būtu izrādījies tas spoks? No Latvijas? Bet vai gan mēs abi neesam nākuši no ģeogrāfiski vienas un tās pašas vietas? Es no Vidzemes, tu no Latgales? Mēs atvērām acis, saskatījāmies, jo uz mirkli bijām sastapušies uz robežas, kas nomodu šķir no miega, – es vēl biju vienā pusē, tu – jau otrā, bet pēc brīža mēs jau atkal bijām neatšķetināms un viens vesels. Ar visām nakts melnumā pār mūsu apziņu nākošajām un nomoda ainas papildinošajām sapņu ainām. Priekškars aizvērās, gaismas dzisa, dzīve turpināja ritēt uz priekšu – gan nomodā, gan sapņos.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!