Šekspīrs bija latvietis
23.04.2014

Trīsuļojošā spāre, jeb fantastisks notikums Piltenes pilī

Komentē
0
Saglabā

Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.

Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.

 

Kurzemes bīskapija, Piltenes pils. 1582. gads. Pavasara vakars.

Magnus izvelk no pagultes nelielu trauku ar vāku, noliek to uz galda un raksta, ienāk Magda.

Magda. Jūs saucāt, augstība?

Magnus. Patiesi? Mēs? Aiz vārda mēle aizķeras. Tu esi piemīlīga, piemirsu, kā vārds?. Vai sauli gaidi?

Magda. Drīz palos upe, varēs pelst. Jau gadu kalpoju. Vai atsegt segu, atnest siltu pudeli un vilnas zeķes jūsu sirdsmieram? ( Norāda uz trauku.)Vai novākt?

Magnus. Tev kautras acis. Māte, tēvs? Nu, runā! Trauku neaiztiec!

Magda. Tie nabadzīgi ļaudis. ( Pauze.) Bija.

Magnus. Bija?

Magda. Tēvs nonāvēts un māte mirusi.

Magnus. No kurienes te uzradies? Jel klusē... Redzu.

Magda. Varat likt uz sārta.

Magnus. Ak, bērns... Ak, bērns, ko mute teic.... Tik lūdzu vēsu ūdeni ar auglim piemītošo garšu. (Sniedzas pēc dzeramā kausa. Paņem citronu.) To izspied, pielej indes vietā. Saules nav. Man ļoti karsti. Savādi.

Magda. Vai sula remdēs slāpes? No pieticīgas ģimenes. Bez brāļiem, māsām, viena klusi augu. Ik rītu klausījos kā māte dziedāja, tad vārdi kārtu kārtām rindojās... Tā dziedāja kā daudzas kuršu mātes.

Magnus. Mēs atvēlējām labu tiesu skolai, baznīcai un hospitālim, kara nomocītiem kalpiem. Tur tagad spitālīgos ārstē, kurši pratīs rakstīt...

Magda. Latīniski? Jūs dāsni rīkojaties, drīkstu iet?

Magnus. Tev skaisti mati, augums, ko es murgos redzu? Uzliec. (Uzbāž Magdai galvā cepuri ar košām spalvām.) Ofēlija? Rota tīk?

Magda. Es Magda.

Magnus. Nāk sapņos Džuljeta, un dzīvu redzu daili tālumā.

Magda. Es neizglītota un klusa meitene.

Magnus. Man mēness logā neļauj atpūtināt galvu, smacē rīkli.

Magda. Vai augstība ar svešiem vārdiem Ofēlija, Džuljeta še domā medībsuņus?

Magnus. Kā iedrošinies manus tēlus saukt par suņiem... miera nav pēc Cēsu kaujām, saplosītiem ļaudīm.

Magda. Tur tēvs mans palika, kad pulvermucas aizdegās un visi nonāvējās labprātīgi. Drīkstu iet?

Magnus. Lūk, esmu Piltenē, man četri gadu desmiti kā viena diena aizskrējusi. ( Atver nelielu saini, izņem no tā smalki šūtus cimdus. ) Un manas sievas gultā bija mierīgas un tiklas. Tad kalpošana, kaujas, asinis un iznīcība, kāre dižam būt vai nebūt... tāds ir mūža jautājums, un kaisle. Tad nodevība, kuram izpatikt, ar kuru dzīvi vadīt? Cimdi? Ar norādi, kurš darinājis. Ņem! Man nāve bērnus atņēma...

Magda. Tie jūsu. Kas jums prātā? Man tie nepienākas. Augstība! Jūs mani pazemojat?

Magnus. Šie cimdi atvesti no aizjūras, un rotājumi izskatās kā bultas. Tos atsūtīja karalaukam, karam posties, man tos nevajag. Bet gribu nodot pateicības rakstu aldermanim, cimdu meistaram.

Magda. Par cimdiem, kuri notašķīti asinīm?

Magnus. Par skaistumu. Uz katra adījuma zelta burti raugies vien – šie izliekumi, zīmes , zelta diegi, spāre, zib un trīsuļo, un junda prātu. Rau... ( Paņem cimdu un imitē spāres lidojumu. ) Sveču ēnās siena atdzīvojas. Mani vīri. ( Ieslīgst krēslā.) Tev pavēlu šos sapņus piepildīt ar miesu! Runā!

Magda. Gribat patiesību? Mana zeme, kungs...

Magnus. Kas ir kursis, līvs? Tikai bandu bērni. Te domās pārvaldu šīs tautas. Mani īpašumi... Jel saki, nešpetnā, kā pabeigt manu iedomāto stāstu?

Magda. Es esmu ļoti lepns, atrie­bīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Ja vajadzīga saspēle, tad derēs, pierakstiet!

Magnus. Valdies.

Magda. Kas locītos zem nastām tad, kas mocītos un svīstu dzīves jūgā, ja nebūtu mums baiļu no kaut kā pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes, no kuras vēl neviens nav pārnācis?

Magnus. Man ziņas atnestas par tavu smalko augumu un daiļrunību. Tu reģe. Bet tava mēle mana mēle tagad ir. Tu vienīgā vēl saki – karalis. Mēs abi esam līdzīgi, tu ragana, es dāņu princis reformists.

Magda. Es esmu luterticīga, un mācos katķismu no galvas.

Magnus. Kā karakalpi sarunājas manā stāstā?

Magda. Padomāšu.

Magnus. Man karakalpa loma neder, esmu dižciltīgs.Tu neuzmanīga, visapkārt rēgi vien. Mēs esam viss.

Magda. Mēs karakalpi – jūs un es...

Magnus. Bernardo – tu.

Magda.Un jūs Francisks.

------------------

Bernardo. Lai dzīvo karalis!

Francisks. Bernardo, tu?

Bernardo. Es.

Francisks. Uz maiņu nākat īstā laikā.

Bernardo. Ir divpadsmit, nu dusēt ej, Francisk!

Francisks. Par nomaiņu jums ļoti pateicos.

-------------------

Magnus. Manas domas lasi?

Magda. Redzu. (Tuvojas Magnusam, tad aizver acis un iegrimst transā. ) Tad lode garām paskrēja, tā skāra smilgas, mute aizslēdzās. Un piecas naktis tumsā lūkojos uz zvaigznēm – ilgodamies nāves. Jo biju redzējis, kā mani cilvēki no pāridarījuma sāpēs mira, kauns. Es, Hamlets esmu, senais Hams. Par spīti būt vai nebūt, tāds ir jautājums? Vai tiešām mani pazīs cilvēce? (Pieskaras Magnusa sejai. ) Ar tavu muti runās nākamībā melu mēles, karali. Nē, nemirsi vēl šogad, nesērosi daudz, bet , skaisto Džuljetu tu neiegūsi.

Magnus. Klusē. Noguru.

Magda. Man prātā domas raisās, pierakstiet!

Magnus. Tu traka tiešām. Pārāk ātri jāvelk burti.

Magda. Viss.

Magnus. Un karaļvalstī sapuvis ir viss... Jau mirstu.. Kurš tevi glābs? Mums jāmirst abiem. Kauns par pazaudēto valsti.

Magda. Jūs vēlējāties atpūtu? Jums pagatavot vēlreiz dziru?

Magnus. Tu burvestību smalka vārdu zinātāja...

Magda. Nē. Dzīves ainas uzbur augstmaņi, tie stāv ap jums un rada slikto pasauli.

Magnus. Tu redzi mani, Hamletu vai Romeo? Tie uzticīgi. Kaujai jāpošas, vai redzi?

Magda. Es? Tas jūsu pienākums, ne mans. Es arī noguru no jūsu prāta pētīšanas.

Magnus. Tu dosies prom uz visiem laikiem, skaistā meitene. Tu burve neesi. ( Saritina papīra rulli un aizzīmogo.) Nu, posies, posies ceļam. Durvis slēdz, velc drēbes.

Magda. Man Piltene ir mīļa, kurp lai eju... Protu runāt, peldēt ne. (Steidzas pie durvīm. ) Tad atliek bēgt!

Magnus. Sargi, šurp!

Magda. Mans kungs, jūs lūdzu, lūdzu, varu atdoties es nezavēju.

Magnus. Tu nesadegsi sārtā, tevi izglābšu Es tevi sūtīšu ar papīriem uz Angliju. Tu pateicības rakstu aizvedīsi... šo. Un uzticu tev mūsu uzrakstītos vārdus. Tam visam likšu zieģeli, ka mans, ak, nē... šis tava darba auglis. Kuģis gatavs ceļam. Runātāja.

Magda. Jūs esat dāņu princis, kāpēc Anglija?Jūs neglābs slavējums, ne noliegums, ka pierakstījāt savus sapņus. Tos tulkos dižie, naivie, nemākuļi, atradīs tur zvērības un viltu, tur alkas valdīt jūsu teikto būs kā nodevība, augstība. Jūs to jau esat pieredzējis.

Magnus. Tev taisnība. Ir laiks uz lielo satikšanos doties. Saule aust. Tur runas atkal būs par pazaudēto, manu mīļo Livoniju. Par Kurzemi, par zemniekiem un dižciltīgiem, muižniecību.  Jā, neklājas ar tādām papīrlietām māžoties. (Pauze.) Tu teiksi, Anglija, bet domās būsim mēs. Un piebildīsi: vēsts no bīskapijas Kurzemē. Un pateiksies par cimdu pāriem. Atstāj aldermanim abus. Tā viena vēsts būs Šekspīram, kas vārdā Viljams, jaunais aldermanis, otra, otra manai patmīlībai, manai gaumei.

Magda. Man ceļā jāpošas tūlīt? Es domāju, tā tikai tāda rotaļa pirms sārta. Jaunais aldermanis Viljams? Skaisti skan. Kā Venta šalkotu pirms ūdenskrituma. Tur mana māte noslīka starp ievu zariem atvarā.

Magnus. Kad atcerējos dažkārt savus zēna gadus Saksijā, man prātā vien, kā katru iecerēto kristīju par Džuljetu. Tā arī bija tikai spēle. (Pauze. ) Tēvs, māte nemīlēja mani. Tagad zinu. Kad pirmo reizi ierados ar kuģi, šajā krastā sastapos ar Fēliju, un naktīs vaimanāju. (Raud.)   O! Tik ļoti ilgojos pēc laimes, Magda!Īstas mīlestības. Svētīta lai mute... Sāpes mani vajā sen. Tu viņai līdzīga. Kā divas spāres. Bail no vientulības dieva. (Izņem no pagultes saini ar drēbēm. )Te!

Magda. Nav svarīgi, kur mirt, ja mīlat Ofēliju. (Novelk svārkus un pamazām pārvelk augstmaņa drēbes. ) Man bailes kuģī kāpt. Man bail no jūsu karakalpiem. (Aplūko portretus pie sienas. ) Sastingušas sejas. Ne vētras bail. Brauksim kopā!

Magnus. Ak, noslēpums mūs sasaistīs kā divas nāves. (Izvelk no pagultes galvaskausu.) Ņem.

Magda. Šim galvaskausam kādreiz bija mēle un viņš varēja dziedāt, bet tagad šis zellis to pasviež, it kā tas būtu...

Magnus. Kaina!  Kaina – pirmā slepkavas žoklis! Tas var būt kāda politiķa pauris, kuru šis ēzelis tagad tā mētā...

Magda.  Varbūt kāda cita, kas gribējis dievu piekrāpt. Vai ne? Jūs rakstāt? Visu rakstīt nepieklājas. Labi. Man turpmāk jāvelk vīra kārta? Savāds ir šis stāsts.

Magnus. Jau darīts, labi bērns. To visu biju izplānojis. Dāņu pilen, puika, kursis, esi glīts. Tu kāpsi kuģī, dāvana būs īsta. Zīmogs klāt. Un bauda man, ka glābjot meiteni un nenodarot kaunu mums, sirds viegla. ( Magnus paceļ trauka vāku,izgrābj no tā monētas, tad ieber naudu saujā Magdai. ) Un tagad ej. Es zinu, kas tu esi, Magda, sen jau zinu.

Magda. Lai atriebts pīķis, bulta mana tēva sirdī... kurš man maizi deva. Tas bija viņš, ne jūs...Cik  spodri cimdi, karali! Un ievas baltākas par jūsu mīlestību.

Magnus. Viss. ( Skaļi sauc).Uz Angliju! Sargi šurp!

Magda. Vēl pierakstiet, jums labi zināms... ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku. Jūs topat slavens, Magnus. To es nākamībā redzu. Nu  abi divi zieģeļi un zelta diegiem apvīts viss. Tas nelīdzēs, bet nomierina prātu.

Magda pārģērbusies uzvelk cimdus, paņem abus papīra ruļļus un paklanās.

Magnus. Magda, bēdz. Ardievu! Tie uzticami.

Ienāk karakalpi, paklanās Magdai un Magnusam.

Magnus. Uz kuģa pacelt karogu. Jau upe saviļņojas un ceļš ir brīvs. Ar svētību šis kuģis pirmais iziet jūrā, dāņu amatnieku roku darināts. (Apskauj Magdu.) Lai Anglija tev palīdz, palīdzēs tad mūsu jaunatklātais šonakt dzīvais Dievs. Mēs, Livonijas karalis, un tāds es palikšu. Uz visiem laikiem Piltenē. ( Vēlreiz paceļ trauka vāku, kaut ko satausta tā iekšienē un ar aizvērtu plaukstu pieiet pie loga.  Atver plaukstu, no tās pa logu debesīs aizlido spāre. ) Tu, mana īstā meita, Magda. Lido līdzi, Ofēlij!

 

Dialogos izmantoti citāti no Šekspīra darbiem.

Sandra Vensko

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!