Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga2014" rakstu krājumam "Rīga kā vieta kultūrai"
* * *
Sēžu gultā un lasu Ingmāras Balodes tulkoto Mikolaja Ložiņska "Grāmatu", blakus atšķirts Pītera Osborna apgalvojums par Frīdriha Šlēgeļa un Ko "fragmentu" aktualitāti laikmetīgās mākslas filozofijā, turpat netālu plāna, mazmazītiņa brošūriņa brūnos vākos – Žana Ešnoza pēdējais romāns jeb epopeja par Pirmo pasaules karu minimālisma stilā, kas Francijā aizsākās 90. gados (nosaukumu, kā varat nojaust, veido vien četru ciparu kombinācija). Rakstīt īsi un fragmentāri atkal ir modē. Fragmentāras ir arī manas atmiņas un rakstu gabali – savi un sveši –, kas tajās pavīd. Ceru, ka tie veidos kādu jēgas mozaīku vai, kā Valters Benjamins raksta savā noraidītajā habilitācijas darbā: "Domas atlūzu vērtība ir jo izšķirošāka, jo mazāk tās var samērot ar pamatkoncepciju, un no šīs vērtības tikpat lielā mērā ir atkarīgs izklāsta spožums, kā mozaīkas vērtība – no stikla kvalitātes."
* * *
Pirms vairākiem gadiem kādā 18. marta rītā, šķiet, tas bija 2006. gadā, mēs – neliela grupa kopā ar kādu britu mākslinieci, kuras vārdu internets man spītīgi atsakās izdot, – devāmies klejojumos pa nomaļām Rīgas vietām, kas atrastas, caurskatot rīta avīžu ziņas Alberta ielas Mākslas centrā pie apaļā galda. Ceļš veda pār Akmens tiltu, un, palūkojoties uz vēl arvien aizsalušo upi, es saskatīju pēdas sniegā, kas man atgādināja Kloda Debisī prelūdiju "Des pas sur la neige", kas jāspēlē triste et lent (skumji un lēni), un tās radīto tukšuma iespaidu. Tukši bija arī pamestās fabrikas korpusi netālu no Torņkalna baznīcas, kuros mēģinājām iekļūt (šobrīd tie ir gandrīz pilnībā nojaukti). Tolaik dzīvoju Pārdaugavā un labi zināju šādas pamestas vietas, kurās saglabājas... Jā, kas tad tur saglabājas? Jautājums ir tīri teorētisks, un 1996. gadā uz to tika dota atbilde: vēsturiskās nozīmes.
* * *
1996. gada pašās beigās laikrakstā "Literatūra un Māksla" (īstenībā tolaik tas jau saucās "Literatūra. Māksla. Mēs") publicēju "Īsu komentāru Barselonas kategorijām", kurā izklāstīju Ignasi de Sola-Moralesa terrain vague koncepciju, ko aptuveni varētu tulkot kā "tukšā vieta" vai "pamestā zeme". Tā būtu teritorija, ko atstājusi rūpniecība, dzelzceļš vai iedzīvotāji, tās būtu arī atkritumu izgāztuves, aizauguši upju krasti un neapbūvēti nomales laukumi. Tomēr, kā uzsver Sola-Moraless, šīm vietām ir noteikta nozīme vietējo iedzīvotāju vai autsaideru apziņā. Vēsturiskā nozīme saglabājas tieši šeit, nevis tur, kur noteikumus diktē urbānās kultūras straujais (patērnieciskais) ritms. Toreiz, rakstot par Rīgu, secināju, ka "pilsētā jāiesaista (bet ne jāpakļauj), saglabājot tā individualitāti, arī citādais, kas rodas atstātības, pamestības, nošķirtības, neunificētības u.tml. dēļ. Tas nenozīmē, kā to vulgarizējot varētu saprast, ka pilsētas centrā būtu jāatstāj izgāztuve, bet ne jau viss jāiekļauj vienotā urbānā sistēmā, ar pēdējo saprotot pārsvarā varas un ekonomiskā spiediena dēļ radīto kārtulu un noteikumu sistēmu (kā piemērs varētu kalpot bijusī "Floras" ēka – viena no retajām terrain vague Brīvības ielas mūra apbūvē)."
* * *
Skan varbūt nedaudz didaktiski, iespējams, ka "Floras" nojaukšana kā viens no atgūtās neatkarības arhitektoniskajiem "sasniegumiem", kas tikai iezīmēja sākumu tam, kam mēs nebijām gatavi (plastmasas logiem, autostāvvietai Vērmanes dārzā, ar kārniņu imitāciju segtai spēļu ellītei Stacijas laukumā – tas gan līdz ar Stacijas pulksteni pārbūvē tika sabojāts, un rezultātā kontrasts nav tik kliedzošs, bet vienalga sāp acis, kad cauri stacijai dodos Maskavas forštates virzienā...), arī radījusi šo toni, tomēr... Teikums pārāk garš, tāpēc atļaušos iestarpinājumu – vīrišķu "kritiku" – par šādu nostalģisku nopūtu apvītu vērstību uz pagātni. Džeinas Boulzas (pazīstamāks gan ir viņas vīrs Pols, bet stils un frīki izcilāki Džeinai, daudz pārāki arī par latviešu lasītājam, kas mīl krāmēties pa lietotu grāmatu plauktiem, zināmajiem Makalersas dīvaiņiem) vienīgajā romānā misis Koperfīlda jūt "intensīvas sāpes, domājot par šo vīru, kurš viņai patika vairāk par visiem citiem cilvēkiem, šo vīru, kuram katra vēl nezināma lieta bija prieks. Viņai viss, kas vēl nebija kļuvis par senu sapni, bija varmācība". Boulzas doma ir tieša, bez jebkādiem mīkstinošiem "izraisa prieku" vai "bija kā varmācība". Vīrišķais prieks no sievišķā skatpunkta ir varmācība attiecībā pret lietām, kas novietotas uz mūsu dzīves laika ass.
* * *
... tomēr... – kopš citētā raksta pagājis gana ilgs laiks, tāpēc nobeigšu savu domu mazliet citādāk. Pamestu industriālu celtņu vērtība, to atjaunošana, piemērošana citām funkcijām un iekļaušana pilsētas dzīves apritē arī pie mums vairs nav nekas jauns, jāvaicā tikai, kas tad ir tas vērtīgais šajās ēkās un teritorijās: noskaņa un sajūtas (dodu priekšroku šim vārdam, salīdzinot ar "izjūtas"), kultūrvēsturiskā informācija, noteiktu artefaktu kā fizisku objektu tālākā izmantojamība, vēsturiskā nozīme? No visiem minētajiem jēdzieniem "nozīme" ir visgrūtāk konceptualizējama, jo nav vienas vispārpieņemtas nozīmes – un līdz ar to saprašanas – teorijas. Vēsturiskā nozīme nav balstīta kādā mentālā procesā, ko sauktu par "sajūtu", drīzāk sajūta, visbiežāk ar nostalģijas piegaršu tiem, kuru pieredze ir gana daudzslāņaina, ir noteikts pieredzes apkopojums nereflektētā uztveres mirklī (kaut kas līdzīgs "valodas intuīcijai", kas balstīta noteiktā, pietiekami plašā valodas praksē). (Šeit beidzu teorētiskas piezīmes, lai izstāstītu kādus gadījumus iz dzīves.)
* * *
Man viegli iztēloties sevi kā mākslinieku. Ienākot Vāgnera nama krēslainajā foajē, atmiņas par kādreizējiem koncertiem sajaucas ar neskaidrām nojausmām par nezināmu būtņu "pārņemto māju" (casa tomada). Pēc tam, kad festivāls "Survival Kit 6" patiešām ir māju uz pāris nedēļām "paņēmis" mākslai, tajā iemitinās daudzas dīvainas skaņas, arīdzan tās, kas pieder dažādām nesaprotamām valodām. Mākslas valoda nav pretrunā ar pagājušajām nozīmēm, drīzāk – izmanto tās. Taču vēsture namam ir senāka par koncertzāli, kuru pats kādreiz esmu apmeklējis, – daļu no tās izstādes atklāšanā man izstāsta Boriss Avramecs. Pamestais nams potenciāli glabā daudzas vēsturiskās nozīmes, bet jebkura atjaunota dzīves forma, varbūt izņemot mākslas okupāciju, spēs iedzīvināt tikai vienu. Protams, ir gadījumi, kad pagājušais ir ar tik spēcīgu vēsturisko nozīmi, ka ilgstoši pretosies pārtapšanai peļņu nesošā informācijas konteinerā. Iespējams, Stūra mājas pagrabi arī pēc desmittūkstošā vai simttūkstošā apmeklētāja vispārējā reproducējamības laikmetā saglabās savu "auru", tomēr – ne mūžīgi. ("Mūžīga piemiņa" ir tikai kapakmeņu frāze, izņēmums – ja tie ir izcili mākslas darbi.) Bet vai ir vajadzīgs "atjaunot" un "iedzīvināt", varbūt labāk "nojaukt" vai "atstāt laika zobam"? Meklējot "Survival Kit" norisei piemērotu vietu, līdz ar tā organizatoriem apmeklēju vēl kādu teritoriju – gandrīz vai katru dienu ir nācies iet garām zemai vienstāvu ēkai Tallinas ielā ar noplukušu uzrakstu "Sargies auto!" pie vārtrūmes, no kuras vairāku gadu garumā neesmu redzējis pat kaķi izlienam laukā. Tomēr tikai tagad atklāju, kāda milzu teritorija ar dažādām ēkām slēpjas bijušajā ātrās palīdzības stacijā. Remonta cehā pie stabiem vertikāli novietotās dienasgaismas spuldzes atgādina kādu Dena Fleivina instalāciju, bet uz grīdas pamesta rakstāmmašīna ir kā konceptuāls atgādinājums par laika apstāju. (Kā gan citādi lai mēra laiku, ja ne pateikto vārdu blīvuma mērvienībās?)
* * *
Skaidrs, ka ilgi jau tukšs Vāgnera nams nestāvēs, Stūra māju nenolīdzinās līdz ar zemi, bet plašā teritorija Rīgas centrā ar iespējamām izbrauktuvēm uz Tallinas un Miera ielu tiks iekārota un iekārtota. Vāgnera namā spoži mirdzēs saglabājušās krāšņās lustras, Stūra mājā būs muzejs un varbūt vēl kaut kas, un aiz Tallinas ielas vienstāvu ēkas neogotikas stilā viss tiks nojaukts un uzcelts no jauna, jo padomju laika balto silikātķieģeļu būves taču nav nekāda arhitektūras vērtība. Bet varbūt tomēr Vāgnera namu vajag atstāt tukšu un tikai šad tad tur ielaist kādu "neieinteresētas patikas" interesentu pulciņu, lai saprot, kāpēc Latvija bijusi vien nejaušs atspēriena punkts lēcienam – senāk Vāgneram un Herderam, un Hāmanim, mūsdienās – ļoti daudziem, piezemējoties Bostonas Simfoniskajā orķestrī vai kādreizējā īru melnstrādnieka lomā Anglijā un arī pašā Īrijā. Nu, nevarēja toreiz visi īri būt Džoisi, kā tagad ne visi ir Nelsoni Latvijā. (Politisko lēkāšanu šeit pat nepieminu – par sienāžiem tāpat gana daudz fabulās stāstīts.)
* * *
Vienkārša doma: ne visas ēkas vienādi labi pacieš pamestības stāvokli. Fortifikācijas būves tam ir vispiemērotākās, bet koka ēkas parasti ātri vien nodeg. Ja runājam par teritorijām, tad ērtākais veids, kā iegūt gana lielu terrain vague, ir kādā vietā uz pietiekami ilgu laiku izvietot armijas poligonu. Šādas teritorijas vislabāk aplūkot stalkera pavadībā, bet iespējama arī pašdarbība. Te nu esam nonākuši pie tā, kā tad mūsu apziņā ir radusies šo neizmantoto, pamesto, nolaisto objektu vērtība: nav grūti iedomāties, ka vainīga ir māksla – kino (Tarkovskis), fotogrāfija (Egons Spuris), arī glezniecība (Kiriko), arī literatūra ("Tatāru tuksnesis" vai Borhesa "Nemirstīgo pilsēta") utt. Vai tā būtu māksla, kurai vajadzētu atvēlēt šīs teritorijas? (Jautājums ir retorisks, jo mākslai neviens neko negrasās atvēlēt, tā vietā mākslu grib iejūgt stahanoviešu kustībā, kuras mērķis ir "izpildīt piecgadu plānu...", citiem vārdiem sakot, "piepildīt" Latvijas budžeta cauro maisu.)
* * *
Nobeigumā nedaudz nopietnības un atsauce uz kādu autoritāti. Nepabeigtajā "Pasāžu darbā" Benjamins raksta: "Zīmīgi, ka konstrukcijas, kurās lietpratējs atpazīst mūsdienu būvmākslas priekštečus, uz modru, bet arhitektoniski neskolotu izjūtu iedarbojas nevis kā priekšteči, bet gan kā kaut kas īpaši vecmodīgs un nosapņots. (Vecas dzelzceļa stacijas, gāzes torņi, tilti.)" Nedaudz pirms tam tajā pašā "K" konvolūtā Benjamins apgalvo, ka sapnis nav kaut kas nejaušs vai nenozīmīgs, jo "jaunā dialektiskā vēstures metode atklāj sevi kā māksla, kas tagadni pieredz kā nomoda pasauli, uz kuru patiesībā attiecas tas sapnis, ko saucam par pagātni". Tātad varam teikt, ka misis Koperfīldas emocionālā ("sentimentālā", kā gribētu piebilst kāds mūsdienu progresists un "attīstītājs") vērstība uz pagātni ir noteikts nākotnes skatījuma veids. Protams, tādā veidā diez vai pievilināsim tūristu pūļus, jo, turpinot ar misis Koperfīldas dienasgrāmatu: "Tūristi, vispārīgi runājot, ir cilvēciskas būtnes, kuras tik ļoti iespaido viņu pašu dzīvesveida nozīmība un nemainīgums, ka viņi ir spējīgi ceļot caur visfantastiskākajām vietām, pieredzot tik vien kā vizuālu reakciju. Smagākie gadījumi ir tie, kas uzskata, ka visas vietas ir cita citai līdzīgas." Tūristiem (smagākajā gadījumā) vajadzīgs būs tikai komforts, vizuālo iespaidu raibums (vienveidīgs, izsaucot vienveidīgu "reakciju") un ērta piekļūšana apskates objektam – ja ziemeļu klimatā mēdz uzkrist sniegs, tas jānošķūrē līdz ar visām tajā atstātajām pēdām.
0