Foto - Jānis Deinats
 
Teātris
23.11.2018

Trīs vienā

Komentē
1
Saglabā

Par Alvja Hermaņa izrādi "Kalpa zēna vasara. Sākums", Jaunais Rīgas teātris

Alvja Hermaņa sagatavoto un Valsts svētku priekšvakarā Jaunajā Rīgas teātrī parādīto uzvedumu "Kalpa zēna vasara. Sākums" es neuztveru vienīgi kā izrādi. Manuprāt, šim mākslinieciskajam vēstījumam ir vismaz trīs daļas jeb, precīzāk, slāņi. Par to liecina vairākas visai nepārprotamas skatuviskās zīmes.

Manifests. Uzveduma prologu un epilogu lasa pats Alvis Hermanis, veidojot gredzena kompozīciju. Vidū – pusotru stundu garajā izrādē Jāņa Akuratera 1907. gadā sarakstīto prozu runā, vairāk-mazāk iejūtoties tēlos, divpadsmit topošie aktieri, kas mācības uzsākuši tikai šajā rudenī. Viņi ir Latvijas Kultūras akadēmijas studenti, kas tiek audzināti kā mūsu teātra pasaules superkomandas – JRT – jaunais iesaukums. Kurš pedagogs gan nepazīst vilinājumu iziet tautā ar saviem skolēniem! Tāpēc gredzens. Vienotības un (pa)sargāšanas zīme. Solījums. Būt. Kopā.

Hermaņa noformētā skatuves telpa ir žilbinoši balta. (Nemainīgi baltā skatuves gaisma atgādina režisora pirmo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī pirms gadsimta ceturkšņa (!) – "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Laiks skrien ļoti ātri.) Vienīgais rekvizīts – divpadsmit koka ķeblīši, uz kuriem jaunieši sēž, mainot savu konfigurāciju. Baltā, tīrā skatuve kā balta, tīra lapa, uz kuras topošie aktieri rakstīs savu mākslas stāstu. Un JRT – savu jauno jaunās mākslas stāstu. Sākuma iezīmēšana vēsturē. Bet ne tikai. Spilgti baltā telpā nepielūdzami top ieraugāma katra falša kustība, nepatiess žests, uzspēlēta intonācija. Izrādē to nav gandrīz nemaz. Nav forsētības, izlikšanās, ka jaunieši, kuri vēl nav aktieri, būtu baigi krutie skatuves mākslinieki. Arī spožā gaisma ir brīdinājums, ka skolotājs izķers jebkurus topošo aktieru skatuves melus. Un nepielūdzami neizbēgamas likumsakarības, domāju, nejaušs atgādinājums: viņu soļus mākslā vērtēs stingrāk, nekā tas bijis ar citu kursu audzēkņiem. Salīdzinās ar spilgto JRT meistaru paaudzi.

Taču ar to vēl telpas simbolika nav izsmelta. Prospekta centrā, kas pietuvināts proscēnijam, nogriežot skatuves dziļuma dimensiju, cilvēka acu augstumā neliels četrkantīgs iegriezums, kurā ievietots fragments no franču simbolista Ernesta Ebera nostalģiskās gleznas "Ofēlija". Blondas, ziediem rotātas jaunas sievietes sejas augšējā kreisā ceturtdaļa. Jaunība. Pavasaris. Bet arī – Ofēlija. Māksla. Traģiskā klātbūtne. Novietojums atgādina svētbildi. Paralēlās (mākslas) pasaules vilinājums. Un brīdinājums.

Performance. Jaunieši – piecas meitenes un septiņi zēni - skatuvē uznāk pa prospektā gandrīz neredzami ierīkotām durvīm. Viņi tērpušies, cik noprotams, savās personiskajās drēbēs. (Un ja nē, tad viņu teātra kostīmi tādu iespaidu rada.) Meitenēm – kleitas īsas, garas un pusgaras, vienkrāsainas, raibas. Jaunekļiem – tēkrekli un krekli, vairāk gaišu nekā tumšu audumu atšķirīga piegriezuma bikses. Kad viņi sēž uz jau minētajiem ķeblīšiem vai stāv, rodas glezniecisks iespaids. Pēc kārtas katrs no viņiem nolasa nelielu fragmentu no "Kalpa zēna vasaras" un izsaka savas domas par to. Lielākoties tie ir minējumi, kāpēc vienā vai otrā epizodē stāsta galvenais varonis Jānis rīkojies tā un ne citādi. Varoņa iekšējās motivācijas skaidrojumi svārstās no pieaugušu cilvēku viedokļiem līdz bērnišķīgi apburošu nepieredzējušu pusaudžu izteikām. Tad studenti nosauc savu vārdu un uzvārdu, kā arī Latvijas vietu, no kurienes viņi nāk. Izrādē, kā liecina programma, piedalās Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis. Ar to arī performance "Iepazīšanās", kuras laikā skatītāji var dzirdēt dažādus balss tembrus un runas intonācijas, kā arī aplūkot gaidāmā mākslas materiāla fiziku, ir beigusies.

Izrāde. Alvis Hermanis izrādes programmā raksta, ka "Kalpa zēna vasara" ir nevis reālismam, bet gan simbolismam piederīgs darbs. Droši vien uz šīm Akuratera agrās jaunības atmiņām var skatīties arī tā. Neapšaubāmi, tas ir vairāk modernismam nekā reālismam piederīgs darbs. Es teiktu – tas ir impresionisms ar dažiem neparasti spēcīgiem simboliskiem tēliem un jūgendstilam raksturīgām tēmām. (Līdzīga rakstības maniere rodama tai pašā 1907. gadā tapušajā Jāņa Jaunsudrabiņa garstāstā "Vēja ziedi".) Vasara, diennakts dažādās stundas, daba attīstībā no agra pavasara līdz rudenim, galvenais varonis un viņa vairāk izsapņotā, ne reālā mīlestība Alma – pārejas vecumā no pusaudža uz pieauguša cilvēka statusu. Jāņa jūtu, izjūtu, sapņu, fantāzijas pasauli autors tēlo viegliem, noskaņu pārejās trausliem pieskārieniem, kas ātri nomaina cits citu, bet tomēr rada vienotu iespaidu par galveno varoni, kas ir latviešu klasiskajai, laikposmā līdz Pirmajam pasaules karam tapušajai literatūrai ļoti raksturīgs tēls. Iespējams, latviešu nacionālā rakstura arhetipisks tēls. Kautrs sapņotājs, kas atstāts viens pret vienu divcīņā ar skaudro pasauli, kas nesaudzē viņa bagāto dvēseli un gandrīz nekad nepiepilda sapņus. Mūsu agrīnā modernisma radīts vēlīnā romantiskā varoņa tips. Par to raksta Poruks, Skalbe, Blaumanis, Rainis, Jaunsudrabiņš... Arī Akuraters. Strādāt teātrī ar "Kalpa zēna vasaru" tātad nozīmē, apzināti vai neapzināti, bet nepārprotami pētīt latviešu nacionālo raksturu. Vismaz vienu, bet ļoti būtisku tā šķautni.

Visi izrādes dalībnieki visu izrādes laiku atrodas uz skatuves. Ķeblīši izkārtoti gar visām trim baltajām sienām. Centrā, pie skatuves prospekta nostājas (vai apsēžas) divi jaunieši, kas viens caur otru stāsta par kādu epizodi Jāņa vasaras gaitās. Izpildītāji runā bez kāda izkāpināta izteiksmīguma, it kā pat nedaudz atsvešināti, bet rada visai emocionālu iespaidu par kalpa zēna kautro sapņotāja būtību, kas nepārtraukti saduras ar realitātes asajiem stūriem. Pētera Vaska mūzikas klusināti maigais viļņojums it kā pasvītro notiekošā (garīgo) tīrību. Fragmenti ir īsi; vienu pāri ātri nomaina nākamais. Tā veidojas iespaids par zināmu skatuvisko impresionismu, kas perfekti atbilst teksta impresionismam.

Vairākas reizes izrādes laikā studenti aizver acis, paceļ plaukstas plecu augstumā un kustina pirkstus, it kā adītu kādu neredzamu audumu. It kā veiktu kādu kopīgu, mums nezināmu rituālu, kas palīdz koncentrēties un sadzirdēt citiem nedzirdamas balsis. Bet tas neatstāj tukšu, manierīgu iespaidu, kā varētu gadīties, ja viņi minēto norisi veiktu kaut tikai drusku pretenciozāk. Ievēroju, ka kādai trešdaļai jauniešu ir pārāk gļēva runas maniere – Akuratera teksta vārdi tiek it kā pavirši nomesti zemē, nevis mērķtiecīgi raidīti. Tāpat ievēroju, ka no pārējiem atšķīrās topošo aktieru pāris, kurš izpildīja ainu, kad ābeļu dārzā satiekas Alma un Jānis. Te jau varēja runāt par iejušanos tēlā, pārmiesošanos citā.

Izrādes prologu un epilogu, kā jau minēts, runā Hermanis. Sākumā rodas iespaids, ka viņš ir drusku uztraucies un bozīgs, beigās – ka nedaudz pašironiski noskaņots. Režisora runātais teksts ir dziļas nostalģijas piesātināts. Akuraters, lietodams "es" formu, raksta par atrašanos svešumā, kad dzimtene ir pazaudēta. Dzimtene atšifrējas kā jaunība, kuru autors redz kā mirušu meiteni uz nestuvēm, ko projām nes balti tēli bēru gājienā. Nezinu, vai iespējams vēl spēcīgāks neatgriežamās pagātnes tēls. Protams, veidojas teksta kontrasts, pat konflikts ar, maz teikts, izcili veiksmīgā, joprojām spēkpilnu vīrišķību iemiesojošā režisora tēlu. Ne visi, kā nācies lasīt, noticējuši Hermanim. JRT vadītājs ne reizi vien runājis, ka latviešu skatītāji ir naivi un sentimentāli. Es laikam arī piederu pie tiem. Jo, šķiet, sajūtu, ka Hermanis, lai arī nedzīvo Akuratera reālās trimdas situācijā, tomēr zina, ko šie vārdi nozīmē. Un izrādes fināls galu galā ir optimistisks, pretēji kā tas ir stāstā. Akuraters skumji sveicina pagātni – aizgājušās stundas. Hermanis enerģiski – nākotni, savus topošos jaunos aktierus.

Likmes ir augstas.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!