Foto: "Unsplash"
 
Ar bērniem
31.10.2019

Trīs upura veidi

Komentē
1
Saglabā

Upuris nr. 1 - perfektais

Uz vizītēm viņi vienmēr ierodas laicīgi, sēž uzgaidāmajā telpā vismaz minūtes 15 pirms norunātā laika, neko nelauž, neplēš, tieši otrādi – reizēm izmanto laiku, lai pildītu mājasdarbus, vai šķirsta bukletus, kas stāv uz apmeklētāju galda, – "Pusaudzis un pubertāte", "Spēks pateikt Nē!", "Gripas profilakse ir Tavās rokās – mazgā tās cītīgi!", "Tu nelieto narkotikas, narkotikas lieto Tevi" un tamlīdzīgi, atkarībā no tēmas, kādu nu tobrīd reklamē ministrija un slimību profilakses centrs. Tikai šie pacienti parasti arī bez bukletiem nekad nesmēķē, narkotikām pat virsū neskatās, rokas mazgā ne tikai pēc, bet arī pirms katra tualetes apmeklējuma, un tas bez visiem obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem. Tādi ļoti uzcītīgi mazie cietēji – parasti atvesti ar sūdzībām, kas sākas visas vienādi: "Mums it kā viss ir kārtībā, bet…" Mums citādi viss ir kārtībā: viņš (vai viņa) mācās gandrīz ideāli, sporto divās disciplīnās un abās ar nacionāla mēroga panākumiem, spēlē vijoli vai vismaz flautu, neviena skolotāja nekad nav sūdzējusies, mazos brāļus un māsas pieskata, dzīvniekus mīl, skolas pašpārvaldes vēlēšanās startē, jauno mediķu akadēmijā iestājās, par klimata krīzi uztraucas, bet… kaut kā seja sākusi dīvaini raustīties. Vai arī meitene ēst pārstājusi. Vai ēst ir nevis pārstājusi, bet ēd kā traktorists, tikai vemj pēc tam visu ārā. Vai tādas dīvainas darbības visu laiku veic – puisis nevar pāriet pāri ielai, pirms nav piesitis trīsreiz luksofora stabam un apgriezies ap savu asi. Visādi citādi viss ir kārtībā, varētu pat teikt – perfekti, protams, ir problēmas, kuram tad to nav, – pirms nedēļas matemātikas kontroldarbā dabūja tikai 8, bet ko darīt, ies pie privātskolotājas un izlabos (lai tikai pamēģina neizlabot, ar 8 viņš man 1. ģimnāzijā netiks), bet citādi – tiešām nevainojams bērns, ja tikai nebūtu šis…

Man viņi vienmēr atgādina upurus kādā antīkā pasaules sabiedrībā – upurus, kas tiek ziedoti perfektā visuma vārdā. Kā hinduismā, kur priesteru ikdienas rituāli nodrošina visa kosmosa griešanos pareizajā ritmā. Tur nav šaubu – ja priesteris pārstātu skaitīt mantras pareizajā secībā vai upurēt pareizos ēdienus pareizās dievības priekšā, tad visums sabruktu – sakristu kā domino kauliņi pie Šivas kājām. Šie bērni ir kā tādi mazie hindu priesterēni un priesterītes, kas veic miljonu rituālu katru dienu, lai noturētu perfekto ritmu. Ja viņi apstāsies kaut tikai uz brīdi, ja tikai viens no visiem rituāliem nebūs izpildīts perfekti, vismaz uz deviņi, tad sabruks visa viņu pasaule – tāda ir sajūta. Un kā dzīvnieku upuriem, ko savā templī pienesa senie jūdi, arī viņiem ir jābūt nevainojamiem – kā Bībelē rakstīts, ne klibiem, ne tizliem, bez mazākās vainas. Tikai tādi derēja Vecās derības Dievam, un tikai tādi viņi derēs savām mammām un tētiem, un arī paši sev. Nevainojami. Upuri kādai perfektai pasaules kārtībai, kas tā arī nekad nepienāks, vienalga, kādus upurus tai arī nepienestu, – jūdu templī upuru asinis lija dienām un naktīm, bet tas tāpat nepasargāja ne no Babilonas, ne Romas. Šiva tāpat beigās izdejos un sagraus pasauli, vienalga, cik rīsu pie viņa kājām nekaisītu. Un šie bērni beigās tāpat nebūs perfekti – lai cik viņu labā neziedotu.

Manuprāt, tieši tādēļ šī nav labākā upurēšanas stratēģija. Mūsu upuri ir vajadzīgi, bet tie nav neaizvietojami. Ja visa pasaules kārtība un eksistence ir atkarīga no mana upura, tad man atliek kļūt vai nu par neglābjamu narcisu, vai, kā tiem mazajiem cietējiem, iet drusku ārprātā par savu nespēju spēt neiespējamo. Lai ko arī neteiktu antīkie reliģiskie teksti vai mūsdienu reklāmas kampaņas, cilvēciskie upuri pasauli nepadarīs perfektu. Tā joprojām būs patizla un ies uz galu, lai cik daudz mēs arī tai neziedotu. Un, protams, tas darbojas arī no otra gala – pasaule joprojām kaut kā griezīsies, pat ja mēs tai neziedosim neko, un nekas apokaliptisks nenotiks, pat ja mūsu upuri būs mazi, greizi, nepareizi. Un es pat nezinu, kura no šīm patiesībām ir skarbāka, jo tās abas apdraud mūsu ego un ilūziju par sevi kā par pasaules priesteriem, no kuru upuriem ir atkarīgs, pa kādām orbītām riņķos galaktikas un planētas vai vismaz mūsu bērni. Bet nav atkarīgs. Vai vismaz ne tik ļoti.

Upuris nr. 2 – taisnīgais

Ja viņi atnāk uz vizīti, bet tas ne vienmēr notiek, tad viņi atnāk ar konkrētu mērķi – pierādīt, ka tu esi lohs, kas neko nesaprot ne par marihuānas legalizāciju, ne par kaļikiem, ne to, cik visi ir debili, bet jo sevišķi učenes, sencīši, nepilngadīgo lietu inspektore (kas uzlika administratīvo par kurīšanu aiz skolas), Sintija no paralēlās klases (vispār pilnīga debiliķe) un Robis, kas bija labākais čūbis, līdz vecāki atrada viņam mugursomā zāli, un tad viņš visu par tevi izstāstīja, ka tu esot viņam iedevis (kas nebija taisnība, jo viņš pats arī pirka), un, kad tu Robi satiksi, tad tu viņam vienkārši tādu pizdi izrakstīsi, viņš dzīvs nepaliks, par to tu atbildi, tikai pagaidām vecāki Robi nelaiž ārā no mājas, bet tevi atveda uz šejieni, un tagad tu sēdi kabinetā pie kaut kāda tā kā psihologa, tā kā psihiatra… nē, nu, okej, tu jau vari pasēdēt, paklausīties, kā tev mēģinās smadzenes izkompostrēt, tikai viņiem tāpat nekas nesanāks, to tu uzreiz vari pateikt, tikai nevari īsti pateikt, jo, vienalga, drusku jau spriedze ir, tāpēc tu sēdi atgāzies krēslā un nesaki vispār neko. Un pajāt uz visu.

Tā laikam ir tāda īpaša pasaules izjūta un specifiskas personības komplekts, kas dažiem liek upurēt pašiem sevi labākas pasaules vārdā. Un, ja labāku pasauli nevar iekārtot, tad to var vismaz sagraut. Un, ja nevar sagraut pasauli, tad autobusa pieturai stiklu toč var izdauzīt, un uz brīdi arī ar to būs labi, iekšējā spriedze par netaisnību, par negodīgumu, par pašam savu bezvērtīgumu uz brīdi būs mazināta, un vienalga par sekām, vienalga par jebko. Pati dzīve tad kļūst par upuri – vispirms par sistēmas un tad par sistēmas graušanas upuri. Kā tādi mazie jūdu varoņi makabeji viņi nostiprinās paši savos ķermeņu cietokšņos un nenāk no turienes ārā kaut gadiem ilgi. Drīzāk mirs kā mocekļi, nevis padosies. Tas prasa īpašu pacietību un izturību – veikt pārrunas ar tādiem mazajiem teroristiem, lēnām mudināt viņus nolikt ieročus un iznākt dienas gaismā. Bet gribas, jo reizēm tās ciešanas, ko viņi sev nodara, nav mazākas kā pirmajiem kristiešu mocekļiem vai askētiem Ēģiptes tuksnešos. Viņi upurē savas miesas – tikai nevis romiešu cirka arēnās, dodot sevi saplosīt zvēriem, bet nezināmas izcelsmes vielām, kautiņiem, traumām un kritieniem no jumtiem, tiltiem, balkoniem.

Sabiedrībā šis upura veids tiek vai nu ļoti nosodīts, vai pārāk glorificēts atkarībā no perioda un valstiskās kampaņas. Jauni zēni, kas gatavi upurēt paši sevi, kliegdami skrienot ar automātiem pareizas pasaules vārdā un dauzot visu, kas gadās pa ceļam, ir labi upuri kara gadījumos. Bet miera laikā par tādu agresīvu uzvedību var dabūt, mazākais, administratīvo sodu, bet reizēm arī diagnozi un pāris nedēļas slēgta tipa nodaļā. Tā tos arī sauc – uzvedības traucējumi, it kā uzvedība pati par sevi varētu būt slimība.

Tas nav labākais upura veids. Un ne tikai tādēļ, ka var novest pie pusaudžu vecumposma traucējumiem. Šī pati formula var izplaukt arī citā mērogā – pārliecībā par pasauli kā pilnībā samaitātu, netaisnīgu, korumpētu vietu. Un gatavībā upurēt visu – draudzību, cilvēcību, attiecības un pieklājību –, lai tikai ieviestu savu taisnību. Tāds upuris, protams, var izskatīties varonīgi, bet tikai ārēji. Jo iekšienē tur parasti ir liela nedrošība un grūti izturama trauksme, un mazs makabejs, kas sadedzināsies uz katra upursārta, – viņš labāk iznīcinās pasauli, nekā ļaus tai sev pietuvoties.

Upuris nr. 3 – vainīgais

Šie bērni ir vienīgie, kas jau pa gabalu izskatās pēc upuriem. Bāli, gaisīgi, garām piedurknēm, zem kurām sagraizīti delmi. Viņi nav noskaņoti ne kaujinieciski, ne pārāk atvērti, viņi varētu te būt, bet varētu arī nebūt, un to pašu varētu teikt par dzīvi vispār. Reizēm viņi ierodas uzreiz pēc neveiksmīgas pašnāvības vai arī straujā ceļā uz to, un dažreiz nevar pat saprast – tas, ko viņi cenšas darīt, ir mēģinājums izdzīvot vai nomirt. Tiklīdz viņi ienāk kabinetā, tā visu apņem spiedīga migla, ko viņi atnesuši sev līdzi kā iepriekšējo paaudžu sakrāto smagumu nastu, kas tagad uzlikta viņiem kā tādiem maziem grēkāžiem. "Kas ir viena lieta, ko tu gribētu mainīt savā dzīvē?" es viņiem jautāju. Un viņi tā domīgi paskatās uz mani. Kādā dzīvē? Kādas pārmaiņas? Tur aiz skumjajām acīm ir septiņdesmitgadīgs dzīves pārguris cilvēks, pārpratuma pēc ieslodzīts trīspadsmitgadīgā ķermenī. Un vienīgās pārmaiņas, ko viņš gribētu piedzīvot, ir beidzot tikt no turienes ārā. Bet nevar, jo jānes sāpes un jānes ciešanas – kā upuris par noziegumu, kuram bieži vien viņi pat klāt nav stāvējuši.

Grēkāža tēls ir viens no senākajiem arhetipiem. Ap to vienojas ģimenes, kopienas un veselas nācijas. Reizēm mazo cietēju mammas un tēti tā arī saka – ja nebūtu viņam šīs problēmas, mēs jau sen būtu izšķīrušies. Bet pusaudzis tikai turpina ciest – neapzināti, protams –, ar savām ciešanām sniedzot ģimenei mērķi, kā vārdā eksistēt, kad visi citi mērķi pazuduši. Slimība kā ienaidnieks, kas pulcē ļaudis, kam nekā cita kopīga īsti nebūtu. Un vēl viena lieta, ko ar grēkāzi var darīt, ir uzlikt viņam sastrādātos grēkus uz muguras un sūtīt prom, kā antīkie jūdaisma rituāli paredzēja, uz tuksnesi – cerot, ka līdz ar āzi aizies un pazudīs arī grēki. Un, ja nepazudīs pavisam – tuksnesī vai, teiksim, internātā, slimnīcā vai kolonijā –, tad upuris būs tas, kas ņems problēmas uz sevi. Vienīgi pastāv risks, ka reizēm grēkāži var saspuroties un neļaut sevi tik viegli upurēt.

Atceros vienu zēnu, kurš nodurtu galvu un enciklopēdiski depresīviem vaibstiem manā kabinetā pacietīgi klausījās mammas sūdzībās četrdesmit minūšu garumā – par neiešanu uz skolu, par visu pulciņu pamešanu, par abu roku graizīšanu, par motivācijas trūkumu, par nespēju nekam labam saņemties –, piekrītot un atzīstot: mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa, līdz abi jau gāja ārā pa durvīm. Tad puisis pagriezās pret mani. "Es vēl tikai gribēju pateikt," viņš apsūdzošā balsī paziņoja, "ka mamma dzēra, kad biju maziņš, un bieži aizmirsa izņemt mani no bērnudārza. Vēl arī viņa naktīs nenāca mājās. Un veda pie mums svešus cilvēkus." Domāju, todien viņam bija jāiztur īpaši smags grēku izpirkšanas rituāls.

Tā laikam ir viena no lielākajām cilvēces ambivalencēm – upuris ir vajadzīgs, bet vainas sajūtu tas noņem tikai uz brīdi kā tāds sirdsapziņas ibumetīns. Laikam tāpēc visām ziedošanām un upurēšanām piemīt tendence kļūt cikliskām – no asiņainiem miesas ziedošanas rituāliem šiītu masveida gājienos līdz saldsērīgajām kampaņām Ziemassvētku džinglu un influenceru apskāvienos. Ir, protams, bijuši filozofiski un reliģiski mēģinājumi ciklu pārraut – Kristus persona, piemēram, bija iecerēts kā tāds totālais upuris, galīgais un beidzamais, paša Dieva upurētais, pēc kura nevienam nekad vairs nekas nav jāupurē. Bet, protams, tas nestrādāja: pirmā lieta, ko darīja galējā upura sekotāji, bija mēģinājums upuri atkārtot – upurējoties paši vai upurējot citus. Un tā līdz bezgalībai.

Varbūt mēs nevaram dzīvot bez upuriem. Varbūt visa kosmiskā kārtība par to liecina – katra radība kā upuris kādas citas radības izdzīvošanas rituālā. Un vainas apziņa mums kā sods – jo esam vienīgās no radībām, kas visu šo absurda drāmu spēj saprast, pārdomāt, šausmināties, ciest un mēģināt izpirkt. Ar nākamo upuri, protams. Un tā tas turpinās – kā vēsta antīkie teksti un jaunākās neirofizioloģijas atziņas – vismaz septiņās paaudzēs. Vienīgais, ko varam te darīt, – upurēt prātīgāk, labāk, veselīgāk. Ziedot nevis cilvēkus un attiecības, bet pārneses priekšmetus. Līdzīgi kā zīdaiņiem jebkura lupatiņa vai sedziņa var kļūt par mammas simbolisko aizstājēju, tā mūsu pasaulē nauda lieliski konvertē visas emocijas. Tādēļ ziedosim bērniem, sabiedriskā labuma organizācijām, nevalstiskajam sektoram, slimnīcām, bāreņiem, portāliem, politiskajām partijām, vienkāršiem lūdzējiem! Ne jau tāpēc, ka viņiem no tā paliktu krietni labāk. Tas drīzāk vajadzīgs mums pašiem – sabiedrība, kurā vairāk upurē naudu un mazāk viens otru, noteikti būs drusku mierīgāka vieta visiem.


Šis teksts pirmoreiz izskanēja "Satori" ziedošanas kampaņas priekšlasījumos "Upurēšanas vakarēšana", un tas ir tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas un raksta saturu atbild biedrība "Ascendum".

Nils Sakss Konstantinovs

Raksta prozu un publicistiku, ieguvis maģistra grādu teoloģijā un psiholoģijā, specializējies pusaudžu psihoterapijā. Strādā bērnu slimnīcā, pasniedz Latvijas Universitātē. Dzīvo Jūrmalā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!