Māksla
10.04.2019

Trīs jautājumi Purvīša balvas nominantiem

Komentē
1
Saglabā

Šogad Purvīša balvai izvirzītas astoņas izstādes, kuras žūrija atzinusi par pēdējo divu gadu labākajām. Tās veidojuši mākslinieki Paulis Liepa, Kristaps Epners, Ieva Epnere, Ēriks Apaļais, Gints Gabrāns, Romāns Korovins, tekstgrupa "Orbīta" (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs, Aleksandrs Zapoļs), kā arī Raitis un Rasa Šmiti. Gaidot balvas pasniegšanu 12. aprīlī, aicinājām visus nominantus atbildēt uz trim nebūt ne vienkāršiem jautājumiem.

 

1. Vai jūs bērnībā domājāt, ka kļūsiet par mākslinieku/-ci?

Artūrs Punte. Atceros, ka gribēju kļūt par rakstnieku. Laukos pie vecmāmiņas stāvēja grāmata, kas saucās "Tur, kur beidzas asfalts". Vēlāk uzzināju, ka tas bija sociālistiskā reālisma romāns par laukiem un kolhoza dzīvi, bet toreiz man šis nosaukums likās lielisks un es galvā jau biju sacerējis savu romānu ar šādu nosaukumu. Gribēju kļūt par rakstnieku, lai tiešām to uzrakstītu.

Vladimirs Svetlovs. Tā bija viena no profesijām, ko biju iecerējis, – līdzās autobusa vadītājam, ceļotājam un kosmonautam. Kad bērnībā mani veda uz mākslas muzeju, jutu, ka tur ir patīkami atrasties, un pie sevis domāju, ka ir forši būt māksliniekam.

Sergejs Timofejevs. Mani bērnībā fascinēja mākslas vide, un vecāki mani diezgan bieži veda uz izstādēm un "Mākslas dienu" pasākumiem. Atceros, ka gāju garām Rozentāla Mākslas vidusskolai un jutu skaudību, skatoties uz laimīgajiem bērniem, kuriem nebija skolas uniformu. Likās, ka šī vide ir citāda – brīvāka, dziļāka, un tas mani fascinēja.

Aleksandrs Zapoļs. Nē, nedomāju. Bērnībā, kad mēģināju nodarboties ar vizuālo mākslu, skolotāju viedoklis par rezultātu vienmēr bija ļoti, ļoti slikts. Visi bija pret. (Smejas.)

Tekstgrupa 'Orbīta' (no kreisās: Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Aleksandrs Zapoļs). Foto: Anna AndersoneTekstgrupa "Orbīta" (no kreisās: Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Aleksandrs Zapoļs). Foto: Anna Andersone

Paulis Liepa. Drīzāk nē, lai gan mana mamma arī ir māksliniece un man vienmēr ir paticis zīmēt – visur, kur vien braucu un gāju, man līdzi bija klade un pildspalva. Ir laimīgi cilvēki, kas jau agrā bērnībā zina, par ko grib kļūt, taču es peldēju pa straumi un beigās sanāca, ka esmu mākslinieks.

Kristaps Epners. Nē, nedomāju, bet mana ģimene bija ļoti saistīta ar mākslu – tētis taisīja kino, mamma rakstīja, bet māsa spēlēja flautu. Tētis bija arī ļoti sabiedrisks, un mūsu ģimenē apgrozījās dažādi ar mākslu saistīti cilvēki. Tas mani noteikti ir ietekmējis, bet ne apzinātā līmenī. Mana nonākšana mākslā bija organiska un plūstoša, ne pēkšņa apskaidrība.

Gints Gabrāns. Kā lai es to zinu? (Smejas.) Bērnu mākslas skolā gāju, taču, ko domāju pirms tam, neatceros.

Gints Gabrāns. Foto: Anna AndersoneGints Gabrāns. Foto: Anna Andersone

Ēriks Apaļais. Bērnībā man ļoti patika zīmēt. Atceros, kā ar lielu entuziasmu no rītiem cēlos un uzreiz ķēros pie lapas un zīmuļiem. Mamma uzslavēja, cik labi man sanāk, un man tas ļoti patika. Ar mammu gājām arī uz mākslas izstādēm, taču vispār bērnībā mani vairāk interesēja braukāt apkārt ar riteni, pastaigāties ar draugiem un spēlēt futbolu.

Rasa Šmite. Jā. Kad vēl neko nemācēju, vienmēr noskatījos un zīmēju. Atmiņā iespiedušies Šiškina lācīši, ko es smuki pārkopēju. Tāpat gāju uz Mākslinieku savienības organizētajām "Rudens" izstādēm, kas līdzās muzejiem tajā laikā bija viss, ko cilvēki no mākslas zināja.

Raitis Šmits. Es visdrīzāk bērnībā nemaz nezināju, kas ir mākslinieks, jo dzīvoju ārpus Rīgas. Turklāt šajā vecumā ir tik daudz interesantu lietu, ko darīt! Es pa mežu vien dzīvoju. Savukārt, kad sāku iet skolā, man bija izcils zīmēšanas skolotājs, kura ietekmē sāku gribēt zīmēt. Man arī labi sanāca un tobrīd likās interesanti.

Rasa un Raitis Šmiti. Foto: Anna Andersone

Ieva Epnere. Es gribēju būt veterinārārste. Bērnībā gan man patika apzīmēt tapetes, vasarās braucu uz grantsbedrēm rakt mālus un veidoju skulptūriņas, ko dāvināju vecvecākiem dzimšanas dienās. Kad sāku iet skolā, zīmēšanas skolotāja pamanīja, ka man kaut kas sanāk, un pateica mammai, lai ved mani uz zīmēšanas pulciņu. Tā tas sākās.

Romāns Korovins. Es sapratu, ka negribu būt nekas cits kā vien mākslinieks, septiņu gadu vecumā, kad ieraudzīju grāmatu "Akadēmiskais zīmējums". Neatceros, ka jelkad būtu šaubījies par savu aicinājumu un izvēli. 

Romāns Korovins. Foto: Anna AndersoneRomāns Korovins. Foto: Jānis Deinats

2. Kuras situācijas jums ļauj aizmirst par mākslu?

Vladimirs Svetlovs. Kad izdodas aizmigt. (Smejas.)

Artūrs Punte. Es nedomāju par mākslu, kad esmu tās radīšanas procesā. Tad virsuzdevums sadalās virknē mazu uzdevumu un es domāju par tiem.

Sergejs Timofejevs. Dzīvē ir tik daudz lietu, par ko jādomā! Īpaši, kad ir ģimene un bērni, parādās ļoti daudz praktisku problēmu, kas paņem visu uzmanību, taču arī par tām ir svarīgi domāt, jo tās var dot izejmateriālu mākslai un literatūrai.

Aleksandrs Zapoļs. Nedomāju par mākslu, kad esmu mākslas izstādē. Tajā brīdī esmu iekšā, bet domāšanu atstāju vēlākam.

Kristaps Epners. Man ir bijuši vairāki dzīves posmi, un vienā no tiem esmu aizgājis vairāk grafikas un dizaina virzienā, tāpēc nevaru teikt, ka pēdējos gados būtu kāda diena, kad es tīri profesionāli nedomātu kā mākslinieks. Tie svētie brīži, kad mākslinieks patiešām filmē, montē, rada skaņu vai skulptūru, proporcionāli aizņem mazu daļu no ikdienas. Realitātē šiem koncentrētajiem baudījuma mirkļiem, ko varētu nosaukt par atslēgšanos no laicīgās, praktiskās dzīves, ilgi jāgatavojas, savukārt pēc tam sākas muļļāšanās ap radītā ielikšanu plauktiņā. Ikdiena ir kontrastā ar idealizēto priekšstatu par mākslinieku, kurš tikai rada.

Kristaps Epners. Foto: Anna AndersoneKristaps Epners. Foto: Anna Andersone

Gints Gabrāns. Tiek pieļauts, ka es visu laiku domāju par mākslu? (Smejas.) Tā ir pati neauglīgākā pieeja mākslas radīšanai – sēdēt pie galda, grauzt zīmuli un domāt par mākslu. Šis process notiek nenoteiktībā, nevis iepriekš definētā, speciāli izraisītā stāvoklī.

Paulis Liepa. Nav tā, ka es ļoti daudz domātu par mākslu. Drīzāk sanāk otrādi – kaut kas nemitīgi ierauj mākslā: negaiss, ielas trokšņi, faktūras. Viens brīdis, kad nedomāju par mākslu, ir pēc jauna darba pabeigšanas – tad var atkal skatīties futbolu. Taču šāda atpūta parasti ilgst apmēram dienu – pēc tam atkal gribas atgriezties pie mākslas, jo atkarība no tās ir pietiekami liela.

Ēriks Apaļais. Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt jādefinē, kas ir māksla, un to īsti nevar izdarīt. Daži jautājumi riņķo galvā visu laiku. Es domāju, ka mākslu var aizmirst sportojot, piemēram, es par mākslu nedomāju, spēlējot basketbolu.

Ēriks Apaļais. Foto: Anna Andersone

Raitis Šmits. Tā kā mēs ar Rasu esam divi mākslinieki, kas dzīvo un strādā kopā, šādu situāciju nav. Tās ir īpaši jārada. Nedomāt palīdz aktīva fiziska nodarbe, piemēram, sportošana. Bet vispār domas par mākslu klātesošas ir vienmēr – par jauniem virzieniem, materiāliem, idejām.

Rasa Šmite. Arī ja viens mākslas darbs ir pabeigts, galvā rindojas pieci citi, pie kā jāstrādā. Māksla aizmirstas, audzinot bērnus un skatoties filmas.

Ieva Epnere. Māksla ir cieši savijusies ar dzīvi un aizņem lielu daļu laika. Arī savā pasniedzējas darbā daudz par to domāju un aktīvi sekoju līdzi mākslas aktualitātēm. Rakstu lasīšana par mākslu arī ir daļa no rīta rituāla. Savukārt par mākslu aizmirstu, kad izdodas pilnvērtīgi pavadīt laiku ar bērniem. Arī reizēs, kad sanāk lielākas fiziskās aktivitātes, piemēram, distanču slēpošana ziemā vai garāki pārgājieni.

Romāns Korovins. Kad guļu. Mazgājos ledainā ūdenī. Kad atnāk rēķini. 

Ieva Epnere. Foto: Anna AndersoneIeva Epnere. Foto: Kristīne Madjare

3. Vai esat raudājis/-usi, redzot mākslas darbu?

Arturs Punte. Manuprāt, mūzika izraisa tīras emocijas. Vismaz man. Ar laiku paliekam sausāki, bet šajā sakarā atceros koncertu sen atpakaļ. Manuprāt, tā bija kāda no islandiešu grupām, iespējams, "Múm". Viņi uzstājās Rīgā un likās tik neticami eņģeliski, ka izraisīja asaras ne tikai man, bet daudziem koncerta apmeklētājiem. Konceptuālajā mākslā tas īsti nestrādā. Protams, var just līdzi, bet tur tomēr ieslēdzas prāts.

Sergejs Timofejevs. Jā, tas ir sava veida logs, un pie loga izraudāties ir grūtāk nekā kino. (Smejas.) Raudāšana vispār nav labākais indikators, ka mākslas darbs ir izdevies. Man grūti definēt šo sajūtu, bet labu mākslu drīzāk raksturo iekšējs pacēlums. Kā bērnībā Doma baznīcā klausoties ērģeļmūziku – es redzu baznīcu, kāda tā ir, taču it kā jaunā gaismā, no citas distances, augstuma.

Aleksandrs Zapoļs. Man dzīvē vairāk ir sanācis smieties. Esmu lasījis, ka, ilgstoši skatoties filmu, pēc divām stundām cilvēka acis kļūst sausas un tām nepieciešama mitrināšana. Tāpēc, iespējams, šī raudāšana kino ir saistīta arī ar fizioloģiju, ne tikai ar mākslu.

Vladimirs Svetlovs. Es esmu ļoti emocionāls, tas būtu garš saraksts.

Paulis Liepa. Manuprāt, nav. Varbūt kaut kas sakarā ar veco, labo Van Gogu, kura darbi nes sev līdzi faktūru un stāstus no dzīves, taču skaidri nevaru atbildēt.

Paulis Liepa. Foto: Anna AndersonePaulis Liepa. Foto: Anna Andersone

Kristaps Epners. Es bieži raudu, skatoties filmas, un tas nereti notiek tieši banālās situācijās. Skatoties uz vizuālo mākslu, neesmu raudājis, bet drīzāk piedzīvojis garīgu katarsi, sajūtot konkrētā darba tīrību, patiesumu, nesamākslotību. Grūti sevī nodalīt vienkāršo vērotāju no profesionālā kretīna, kurš analizē darba panākto iespaidu no tā radīšanas viedokļa. Kino es necenšos to saprast un ļaujos emocijām. Mākslas radītais iespaids ir vairāk intelektuāls.

Ēriks Apaļais. Vai, tādu noteikti ir daudz! Pārsvarā filmas. Filmās tomēr ir dramaturģija, kur viss lēnām akumulējas, un tas, iespējams, ir efektīgāk. Pie gleznas vai kāda cita mākslas objekta nekad neesmu raudājis.

Gints Gabrāns. Es neesmu no tiem, kas visu stāsta. Vēl apraudāšos atceroties. (Smejas.) Bet ir bijis visādi – citreiz, redzot kādu mākslas darbu, man ārkārtīgi nāk smiekli, kaut arī tā nav paredzēts.

Rasa Šmite. Ja, skatoties laikmetīgo mākslu, iedziļinās kādā skumjā stāstā, iespējams, paliek bēdīgi, taču raudāt gan nav sanācis. Es neesmu mierā ar kaut ko, kas ir vienkārši bēdīgs – es uzreiz gribu meklēt risinājumu. Prāts turpina strādāt un saka: "Šādi nevar palikt!" Ja iztēle ļauj šīm skumjām tikt pāri, tad kāpēc sēdēt un raudāt?

Raitis Šmits. Es noteikti neesmu raudājis. Un vispār labāk ir smieties, jo dzīves mizeriju jau tāpat var atrast, pat neskatoties mākslu. Labāk meklēt darbus, kas domas padara vieglas un nes.

Ieva Epnere. Lai arī toreiz neraudāju, uz mani neizdzēšamu iespaidu atstāja 2012. gada "Documenta" [viena no pasaulē nozīmīgākajām laikmetīgās mākslas izstādēm, kas reizi piecos gados notiek Vācijas pilsētā Kaselē – red.], kur redzēju Pjēra Īga darbu "Untilled" [ar šo īpašības vārdu angļu valodā raksturo neiekoptu zemi; vārdu spēle ar "untitled" jeb "bez nosaukuma" – red.]. Aizauguša laukuma vidū starp kompostkaudzi un bruģa plātņu krāvumu atradās Maksa Vēbera skulptūras kopija, kam galvas vietā bija dzīvu bišu strops, savukārt uz gruvešu kaudzes turpat netālu gulēja un elsoja balts, izkāmējis sugas suns, kam viena kāja bija nokrāsota koši rozā krāsā. Bija ļoti karsta diena, vairāk nekā +30 grādu, un mēs ar kursabiedreni bijām no tiesas noraizējušās – ja nu suns nomirst? Un kādēļ tā nokrāsotā kāja? Es toreiz neko par Pjēru Īgu nezināju. Pēkšņi krūmos pazibēja kāds cilvēks, un es sapratu, ka mēs atrodamies mākslas darba viducī. Šī pieredze atstāja īpašu pēcgaršu, jo mākslas darbs bija tik organiski savijies ar realitāti, ka radīja iespaidu – viss notiek pa īstam. Kopš tā laika sekoju Pjēra Īga praksei un uzskatu, ka viņš ir mūsdienu mākslas burvis.

Romāns Korovins. 1991. gadā, kad viesos pirmo reizi ieraudzīju Paula Klē grāmatu. Pēc tam, kad biju to izšķirstījis, tā izskatījās tā, it kā pāris dienas būtu gulējusi lietū (lai gan, manuprāt, es to vienkārši aplaizīju). 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!