Ar bērniem
12.05.2015

Trīs draugi dabiskā kārtībā

Komentē
0
Saglabā

ImageRecenzija par Ineses Zanderes un Jura Petraškeviča grāmatu "Trīs draugi vienas upes krastā"

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

Pagājušā gada nogalē izdoto Ineses Zanderes un Jura Petraškēvica grāmatu par trīs draugiem vienas upes krastā mēs ar dēlu ātri izlasījām un izskatījām, bet pēc tam ilgi domājām. Biju domājusi, ka tā ir grāmata maziem bērniem, galvenokārt tāpēc, ka ir daudz bilžu un maz teksta, kas ir diezgan lakonisks un pat vienkāršs. Dēlam tūlīt jau būs seši gadi, un mēs esam pārgājuši uz lasāmajām grāmatām, tāpēc šķita, ka no šīs grāmatas viņš varētu būt "jau izaudzis". Tā arī šīs grāmatas pirmajā lasīšanas reizē šķita. Taču otrajā vakarā dēls pats lūdza nolasīt pasaku par zirgu (viens no grāmatas trīs draugiem ir zirgs). Jāpiebilst, ka pasakai par zirgu abus vakarus sekoja arī nodaļa no mūsu lasāmgrāmatas. Tādējādi, iespējams, pasaka par zirgu kalpoja kā mazs nenopietns ievads jeb izklaide, kurā nav tik ļoti jāiespringst ne fiziski, ne garīgi. Trešajā vakarā dēls teica, ka viņš vēlētos, lai grāmata par zirgu paliek mūsu mājās vienmēr... Manuprāt, tas norāda uz to, ka šajā pasakā ir kas vairāk par minimālistiskajiem dialogiem, kuru frāzes gandrīz nemainītā veidā atkārto te vācu vēzis, te krievu krauklis, te zviedru zirgs.

Pirmkārt, kāpēc grāmatas galvenie varoņi, trīs draugi, ir tieši vācu vēzis, krievu krauklis un zviedru zirgs? Dēlam šāds jautājums neradās, taču es par to daudz domāju. Vai dzīvnieki un tautības izvēlētas tikai pēc fonētiskās līdzības pamata, vai tomēr tas ir arī savdabīgs veids, kā runāt ar bērniem par mūsu valsts vēsturi? Bet tādā gadījumā rodas jautājums, kur tad pati Latvija?! Vai Latvija kārtējo reizi ir pasīvais loceklis šajā citu lielāku "zvēru" spēlē, kas no malas lasa naratīvu, ko raksta kāds cits?

Šādā aspektā varētu uzskatīt, ka grāmatas teksts un ilustrācijas konstruē vai drīzāk atražo mūsu stereotipus par trīs pārstāvētajām kultūrām – krievu krauklis attēlots ar furašku galvā, vācu vēzis ar aristokrātijai raksturīgo fraku, bet zviedru zirgs ir bikšturos, kas acīmredzot atsaucas uz kādu laukiem un tradicionālajai lopkopībai raksturīgu atribūtiku. Kopumā mākslinieka Jura Petraškeviča veidotie netveramie pludinātie attēli rada kādas sapņu valstības vai burvju meža iespaidu, kas ar savu maigo raksturu līdzsvaro, manuprāt, politiski iekrāsoto tekstu. Taču, lai gan ilustrācijas ir skaistas un aizkustinošas, tās atražo pašas sevi, jo katrā lapā attēlo vienus un tos pašus tēlus vienā un tajā pašā vidē. Būtībā jau pēc dažām lapām ilustrācijas ir sevi izsmēlušas un nepiedāvā jaunu pienesumu. Tomēr, tā kā arī teksts ir īss un vairākkārt tiek izmantots teksta atkārtojums, var rasties iespaids, ka grāmatas saturs ir visai knaps.

Taču šajā lakoniskajā stāstā ir ietverti vairāki (augošam) cilvēkam nepieciešami fundamentāli koncepti. Precēšanās, ģimene, mājas izveide un dzīvošana. Precēšanās dēlam šobrīd kā reiz ir interesanta tēma, jo pamazām rodas izpratne par partneru savstarpējām attiecībām utt. Tradicionālo vērtību piekritēji priekā lēks ar šo grāmatu rokās līdz griestiem, jo tajā viss ir kā nākas – pēc patriarhālā diskursa premisām. Sākumā vīrietim ir jāparūpējas par māju, tad var precēties un tā tikt pie sievas un bērniem. Turklāt sieva un bērni būs no tās pašas "sugas" – stāsts ļauj pieņemt, ka vēzim sieva būs vēžu mātīte, krauklim – kraukļu mātīte, bet zirgam – ķēve. Savukārt šo trīs draugu argumenti izstrādāto mājas projektu noraidīšanai, piemēram, "mana sieva un bērni tur negribēs dzīvot", liek domāt par vēl vienu patriarhālās ideoloģijas jautājumu, proti, noteiktu dzimumhierarhiju un paaudžu hierarhiju, it kā caur šo stāstiņu mazos lasītājus pieradinot pie domas, ka ģimenes galva ir vīrietis un viņam ir tiesības izlemt visas pārējās ģimenes vietā. Proti, stāstā neviens vēl nav pat atradis savu sievu, nav apprecējies, tātad arī bērnu vēl nav, bet šie tēviņi (dzīvnieku valsts vīrišķie sugas pārstāvji) jau deklarē: "Mana sieva un bērni neskraidīs pa pļavu!" vai: "Mēs uzzīmējām tik labu projektu, bet mana sieva un bērni negrib lidot, – bēdājās zviedru zirgs." Tātad "stiprais dzimums" jau a priori ir izlēmis, ko sieva un bērni darīs un kas viņiem patiks. Protams, kraukļu ģimeni būtu grūti iztēloties dzīvojam zem ūdens, kā ierosina vēzis. Tātad tomēr ir arī noteikta (dabiskā) kārtība, kādā lietām ir jānoris.

Lai arī šis hibrīdprojekts – kopīga māja, kurā visām trim ģimenēm dzīvot, – sākumā ir visai neregulāras formas un satura (un tas arī tiek vizuāli reprezentēts gan grāmatas lapu ilustrācijās, gan otrā un trešā vāka izklājumos kā jocīgas formas laukumi, kas iemieso ideju par māju), uzceltas tomēr tiek tradicionāla izskata kubveida būves ar slīpņu jumtu un skursteni. Tātad, kamēr lietas vēl tikai iztēlojamies, varam atrauties no tradicionālā, ierastā, dabiskā un sapņot vistrakākos sapņus, kuros var kombinēt nesavienojamo, bet realitāte beigās tomēr liek atgriezties pie pārbaudītām vērtībām, kas droši vien pamatoti atzītas par ērtākajām un piemērotākajām. Turklāt tas liek domāt arī par to, ka ne vienmēr par visām varītēm viss ir jāsavieno vienā veselumā jeb šajā gadījumā vienā mājā, "kurā visiem būtu laba dzīve", bet pietiek ar līdzāspastāvēšanu vienas upes krastā.

Upe šajā stāstā ir kas vairāk par ūdens avotu. No vienas puses, šajā upē ir biedējoši tumšs ūdens, kurā redzamas peldam milzu zivis. Tātad upe ir dziļa un slēpj sevī zināmas briesmas. Upē grimst arī kraukļa naģene. Taču upe arī vieno, jo "vakaros viņi visi sēdēja upes krastā un kopā kūļāja kājas". Upe un upes krasts ir publiskā telpa, kurā var mierīgi pastāvēt līdzās, pat ja katra privātā telpa ir atšķirīga un piemērota tikai individuālām vajadzībām. Upe ir arī laiks, kas visus dažādos vieno, kamēr tie pastāv vienā un tajā pašā laikā.

Upes krasts ir neitrāla teritorija, kurā satiekas trīs dažādās dabas sfēras: ūdens-zeme-debesis. Ar to arī sākas stāsts: "Reiz upes krastā zaļā pļavā zem augstā koka satikās trīs labi draugi." Upe ir daļa no vertikālās visuma kārtības, kuru apvieno augstais koks kā vertikālā ass. Šī vertikālā kārtība vēlreiz uzsvērta stāsta beigās, kur trīs draugi nolemj dzīvot katrs savā stāvā. Tātad katrs apdzīvo savu sfēru – zemūdens, zemes un gaisa –, kas simboliski atgādina zināmu hierarhisku kārtību. Taču upes krastā katras sfēras iemītnieki kļūst vienlīdzīgi.

Varbūt šis stāsts arī ir par vienlīdzību, mierīgu dažādu tautu pārstāvju līdzās dzīvošanu. Galu galā krievi, zviedri un vācieši jeb kraukļi, zirgi un vēži ne ar ko neatšķiras – visi grib partnerus, precēties un veidot ģimenes, visi grib labu un mierīgu dzīvošanu, kā arī visi grib labus draugus līdzās. Tā kā šīs lietas ir tik dabiskas visiem, visiem, tad jāatrod ikvienam ērts veids, kā to visiem nodrošināt līdzvērtīgā veidā. Ja mēs uz šo grāmatu skatāmies šādi, tad patriarhālās un nacionālstereotipiskās, vēsturiski iekrāsotās šķautnes sāk šķist mazvērtīgas un nenozīmīgas. Jo tomēr ir dabiska kārtība – viss ir savā vietā. Līdz ar to šī ir ļoti skaista grāmata par savas vietas meklēšanu un mājas jēdziena plašāku izpratni – māja ir kas vairāk par apbūvējamo placi, projektu, būvi: tā ir vieta, kurā justies labi, kurā veidot ģimeni, kurā dzīvot un kurā ir labi atgriezties pēc tam, kad ir labi būts arī ārpus tās. Pasaulē, kurā ir horizontālā un vertikālā dažādība. 

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!