Kā aprakstīt Hamburgas ielās notikušo G20 samita laikā? Vai tā arī ir politiska darbība?
Vispirms jāpiezīmē, ka man nav pretenziju pret t.s. ārpusparlamentāro politiku, pat ja tā ietver sadursmes ar tiesībsargiem. Vienlaikus man nav pieņemami grautiņi, jo to dalībnieki faktiski operē ar kolektīvās vainas jēdzienu. Lai kāds būtu naids pret eliti vai kapitālismu, nejauši ceļā patrāpījušos auto (lai cik prestižu marku) dedzināšana vai veikalu izlaupīšana (un, starp citu, kāda velna pēc jādedzina velosipēdi?) nozīmē, ka šādas rīcības veicējs uzskata: visi, kuri šeit un tagad nav ar mani, ir pār vienu kārti metami, visi ir ienaidnieki. Var, protams, teikt, ka vispārinājumi un kolektīvā vaina ir tradicionāla politikas sastāvdaļa, tomēr, atkārtošu, man tā nav pieņemama. Tas, ka protestētājs reāli netiek klāt nīstās elites pārstāvjiem, nekādi nav arguments, lai pretinieka jēdzienu tā paplašinātu.
Grautiņi var būt revolūciju blakne, piemēru netrūkst, bet neviens man neiestāstīs, ka Hamburgas grautiņu dalībnieki uzskatīja – viņi sāk revolūciju. Līdz ar to šī protestu sadaļa manā izpratnē nav politika. To dalībnieki ir nevis "kreisie radikāļi", bet gan huligāni.
Un tad ir protesta akcijas (arī Hamburgā notikušās), kuru sastāvdaļa var būt fiziskas sadursmes ar policiju, bet ne grautiņi. Lai cik skeptiski es būtu noskaņots pret šādu akciju dalībnieku vairumu, tā ir politiska rīcība. Jautājums: kādēļ dažkārt tiem nav pilnīgi nekādas ietekmes uz politisko lēmumu pieņemšanu, līdz ar to tie ir leģitīmi personiskās attieksmes paušanas žesti, bet ne vairāk, savukārt citkārt kaut kāda ietekme ir?
Manuprāt, vismaz viens no skaidrojumiem meklējams tajā, cik fokusēts ir protesta mērķis. No vienas puses, ir bijušas itin ugunīgas (respektīvi, ar izplūkšanās elementiem) demonstrācijas Brazīlijā, Dienvidkorejā, kuru saturs ir visnotaļ konkrēts: piemēram, korupcijas skandāls un prasība sodīt tajā iesaistītos. Šādi protesti nereti ir ja ne gluži cēlonis, tad vismaz pārmaiņas veicinošs faktors. No otras puses, ir Hamburga un tai līdzīgi protesti, kas faktiski neietekmē neko. Jo to mērķis ir "kapitālisms", "transnacionālās korporācijas" un līdzīgi jēdzieni, kas ir tik vispārīgi, ka nav skaidrs, kādiem konkrētiem lēmumiem no elites puses vajadzētu sekot, pat ja elite vēlētos protestos ieklausīties. Apņemšanās kapitālismu veidot "sociāli atbildīgāku"? Tas neko nepasaka.
No šī viedokļa nesenai berberu jauniešu akmeņu mešanai policijas virzienā Marokā ir lielāka ietekme nekā droši vien simpātiskam un labu gribošam "antiglobālistam" Ņujorkā, kurš gatavs dabūt ūdens strūklu sejā, protestējot pret "sistēmu" vispār. Jo Marokas gadījumā varas iestādes var, piemēram, novirzīt lielākus resursus Rifa kalnu reģiona attīstībai. Protests – dauzonīgs, agresīvs, pārlieku ideālistisks utt. – pret militāru iejaukšanos kādā konfliktā var būt ar ietekmi lēmumu pieņemšanā, jo šo iejaukšanos var pārtraukt. Protestējot pret G20, izplūst protestētāju deklarētie mērķi – var saprast protestētāju nepatiku pret to, ka lēmumi, kas skar daudzas citas valstis, tiek pieņemti šaurā lokā, bet tas ir tikai formāts, kura, pieņemsim, mainīšana uz G21 vai G51 diez vai apmierinātu protestētājus. Nu, nebūs G20 samitu, bet tas nemainīs spēku samērus, intereses un to centienus tās īstenot.
Te gan jāpiezīmē, ka protestu nelielā ietekme uz lēmumu pieņemšanu nenozīmē protestu bezjēdzīgumu, jo protesta jēga var būt arī alternatīva viedokļa kā tāda demonstrēšana. Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz kreisajiem, bet arī labējiem radikāļiem un faktiski jebkuru mazākuma grupu. Var, protams, teikt, ka demokrātijai pietiek ar to, ka alternatīvais, mazākuma viedoklis tiek brīvi pausts plašsaziņas līdzekļos vai internetā, tādēļ nav jāgrūstās uz ielas, tomēr – tā gan ir daudz plašāka tēma – zināma tradīcija paredz, ka viedokļa ķermeniskošana piešķir tam papildu nopietnību. Viedokļa paudējs ir šādi demonstrējis savu gatavību viedokli paust noteiktā vietā un laikā, nevis kādā brīvākā brīdī, dzerot kafiju un "ieejot" internetā. Šajā kontekstā man gan ir minējums, kuru es nevaru korekti verificēt, proti, ir kaut kāda saikne starp interneta vides pieļauto agresivitāti sava viedokļa paušanā un dažādās protesta akcijās arvien biežāk novērojamo neiecietību (skat. Trampa piekritēju un pretinieku "sarunas" par kādu ielas akciju).
Atgriežoties pie Hamburgas – protesta akcijas kā atvērtas politiskas rīcības (iepretī, teiksim, parlamenta sēdei) iekodētā nelaime ir tā, ka no tās faktiski nav iespējams izslēgt huligānus. Pat ja grautiņi notiks citā rajonā un ne vienlaikus ar protesta akciju, tie tiks interpretēti kā saistīti ("nebūtu plānoto akciju, nebūtu iemesla visādiem dauzoņām savākties"). Līdz ar to grautiņi a la Hamburga atkārtosies, tomēr taisnības labad jāsaka, ka te gan vara varētu neākstīties un izlikties pārsteigta, bet nodrošināt ar politiku vispār nesaistītu tipāžu operatīvāku pievaldīšanu pēc tam, kad tipāži ir prognozējami parādījušies, izmantojot politisko akciju kā ieganstu.
5