Dienu pirms 2018. gada 18. novembra katrs varēja aizvadīt citādi. Apvienot Latvijas valsts simtgades un Latvijas Nacionālās operas simtās jubilejas svinības koncertcikla "Dzimuši Latvijā" ietvaros, kļūt par lieciniekiem dejas izrādei "Abas malas", izstaigāt gaismas festivālu "Staro Rīga", sekot nupat piešķirtās Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" žūrijas ieteikumiem. Taču 17. novembrī varēja arī doties koncertceļojumā uz Liepāju, kur koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas simfoniskā orķestra priekšnesumā izskanēja Latvijas simtgadei veltīta programma. Un arī tā bija ļoti veiksmīga izvēle. Programmas otro daļu atvēlot 2014. gadā radītajai Riharda Dubras Otrajai simfonijai, pirmajā daļā tika iekļauti piecu latviešu komponistu sieviešu darbu pirmatskaņojumi, Liepājas simfoniskajam orķestrim uzrunājot Marinu Gribinčiku, Maiju Einfeldi, Gundegu Šmiti, Santu Ratnieci un Selgu Menci. Protams, uzreiz jautājums – kā šajā sarakstā varētu pietrūkt? Piemēram, Ilonas Breģes, taču šajās dienās orķestra "Rīga" interpretācijā bija dzirdama viņas jaunradītā "Mūzika Kārļa Zāles piemiņai". Turpat būtu iespējams minēt arī Eviju Skuķi, Annu Ķirsi, Aneti Ašmani, bet gan jau Liepājas simfoniskais orķestris, veidojot svētku programmu, par viņām atcerēsies pēc pieciem vai desmit gadiem. Galu galā arī pašreizējais salikums bija gana plašs, aptverot vairākas paaudzes un dažādu estētiku, – un, pats svarīgākais, piecu skaņdarbu ritējums viscaur uzrunāja ar nozīmīgām mākslinieciskām kvalitātēm.
Uzreiz arī identificējama kopīga līdzība – ņemot vērā koncerta apjomu, katrai no komponistēm bija lūgts iekļauties ierobežotā hronometrāžā, un tas viņu radītajām partitūrām nebūt nenāca par sliktu. Tā tas šoreiz notika ar Santas Ratnieces daiļradi, kur ierastās meditatīvās plūsmas un pakāpeniskās attīstības vietā stājās lakoniskāka un spriegāka izteiksme; šī īpašība piešķīra muzikālās domas papildu intensitāti Maijas Einfeldes jaundarbam, un arī pārējos gadījumos formas saliedētība tikai izgaismoja skaņdarbu kompozicionālos risinājumus. Nekādas liekvārdības, nedaudzās minūtēs tiek izcelts svarīgākais, akcentēts orķestrācijas kolorīts, dramaturģiskās arhitektonikas pavērsieni, tematiskā materiāla izklāsts, un tad jau pienācis laiks tikpat mērķtiecīgam un spilgtam nobeigumam. Un tajā pašā laikā šādi muzikālie parametri arī izcēla pašu individuālāko, pašu savdabīgāko katras komponistes domāšanā un radošajā pasaulē.
Kā pirmā – Marinas Gribinčikas miniatūra "Kolkas raga viļņi". Un šo opusu droši var nosaukt par vienu no veiksmīgākajiem autores daiļradē, secinot, ka tajā viņa atradusi īsto veidu, kā apvienot pastorālu tēlu gleznas ar personisku introspekciju, dramatiskas zemstrāvas ar liriskām niansēm, romantiskas intonācijas ar tēmu un raksturu oriģinalitāti. Tieši tāpat individualizēti un noslīpēti vaibsti bija manāmi arī instrumentācijā, arī formas struktūrās, un visa kopaina atstāja gluži valdzinošu iespaidu. Maijas Einfeldes veikums drīzāk atsauca atmiņā viņas nesen radītos kamerdarbus, un to salīdzinājums ar simfonisko partitūru "Un pār visu spīd saule trejkrāsaina…" atkal apliecināja, ka komponiste nevēlas mākslīgi uzturēt nedz emocionālu saikni ar saviem agrāko gadu meistardarbiem, nedz arī retrospektīvu nostalģiju – tagad Einfeldes mūzikas bagātīgos izjūtu un pārdzīvojumu slāņus piesātina apskaidrota izteiksme un vairākos aspektos interpretējama simboliska jēga. Tas komponistes jaundarba klausīšanos vērta tik saistošu un aizrautīgu, kā arī lika pieņemt, ka autores atsaukšanās uz Aspazijas dzejas rindām "Un pār visu spīd saule trejkrāsaina: drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana" uztverama kā psiholoģizēts skatījums uz Latvijas vēsturi un latvisko mentalitāti.
Arī Gundegas Šmites miniatūrā "Vēja mirdzums" saklausāma saikne ar Latvijas ģeogrāfisko un kultūrtelpu. Bet vienlaikus šī opusa muzikālās kvalitātes var lieliski uztvert bez zināšanām par skaņdarba tapšanas kontekstu – un šādā gadījumā, līdzīgi kā ar Maiju Einfeldi, "Vēja mirdzums" atgādināja par nedaudz agrāk radīto Gundegas Šmites partitūru – ansambļu "Art-i-Shock" un "Altera Veritas" kopīgajai apvienībai rakstīto darbu "Ūdens pulksteņi". Tematika cita, arī intonācijas atšķirīgas, bet abu opusu vērtīgākie parametri gan ir samērojami – pie tiem pieder jaunatradumi instrumentācijā, iedziļināšanās skaņuraksta tekstūras, dinamikas, temporitma niansēs un poētisks redzējums uz mūzikas dabu, to uzlūkojot kā dzīvu, elpojošu matēriju. Tālu no Gundegas Šmites daiļrades nav arī Santas Ratnieces mūzika, un tajā tieši tāpat rodama trausla poēzija un plastiski noskaņu virmojumi. Taču simfoniskā miniatūra "Aureola" atklāj arī atšķirības – šķiet, ka Santas Ratnieces pieeja ir intelektuālāka, viņas skatījums – objektīvāks, un, ja reiz komponiste savā jaunradē nolēmusi sistemātiski aplūkot ar cilvēces un cilvēku iekšējo pasauli gluži nesaistītus kosmoloģiskos fenomenus, tad viņa to darīs arī šajā opusā. Bez šaubām, muzikālās dramaturģijas saliedējums un jaunu ideju klātbūtne instrumentācijā un intonatīvā materiāla atlasē ļauj skaņdarbu "Aureola" nosaukt par vienu no pēdējā laika intriģējošākajiem Ratnieces darbiem.
Visbeidzot – Selgas Mences skaņdarbs orķestrim "Viļņu spēles". Kā jau to varēja paredzēt, tradicionālākā rakstībā; komponistes mūzikas kontekstā nekāds pārsteigums nebija arī tautasdziesmas citāts, taču arī šis skaņdarbs atzīstams par radošu veiksmi. Komponiste nepārprotami zinājusi, ko teikt, mūzikas saturu viņa ietvērusi pienācīgos raksturu pretstatījumos, un attiecībā uz iepriekšējiem darbiem piesauktais instrumentācijas kolorīts un izteiksmīgums mērķtiecīgi izpaudās arī "Viļņu spēlēs". Visas piecas autores koncertā bija klātesošas, visas varēja klātienē iepazīties ar Liepājas simfoniskā orķestra veidoto interpretāciju sekmēm, un secinājumi piesardzīgi raksturojami kā caurmērā pozitīvi. Ieguldīts nopietns darbs, gūti nepārprotami panākumi jaunradīto partitūru mākslinieciskās dramaturģijas, emocionālā vēstījuma, metafiziskās jēgas atklāsmē, un orķestra skanējuma spilgtākie rakursi katrā ziņā balstījās arī uz diriģenta Gintara Rinkeviča profesionālo pieredzi, vērīgo iedziļināšanos un impulsīvo atskaņojuma vadību. No otras puses, būtu tikai apsveicami, ja tembrāli piesātināta stīgu grupas spēle nesāktos un nebeigtos ar koncertmeistaru veikumu, savukārt koka un it īpaši metāla pūšaminstrumenti priekšnesuma gaitā daudzkārt acīmredzami darbojās tuvu savu spēju robežām – un nevarētu teikt, ka komponistu dotie uzdevumi šeit izceltos ar īpašu virtuozitāti.
Koncerta otrā daļa izsauca pretrunīgākas izjūtas. Var saprast, kādēļ Liepājas simfoniskais orķestris nolēma programmā iekļaut Riharda Dubras Otro simfoniju – tieši šim orķestrim komponists rakstīja savu simfoniju kā pasūtījuma darbu, un acīmredzot tā saņēmēji uzskatīja šo opusu par pietiekami vērtīgu, lai tagad atskaņotu to atkal, cita diriģenta vadībā (turklāt – lai nu katrs diriģents izrādītu tādu interesi par mūsdienu komponistu darbiem, vēl jo vairāk, citas nācijas autoru partitūrām kā Rinkevičs). Var arī saprast komponista pasaules uztveri, viņam godprātīgi atainojot savu cilvēcisko redzējumu un pievēršoties sev aktuālu eksistenciālas dabas problēmu risinājumiem. Un, protams, nav noliedzams arī tas, ka izvērsto opusu Rihards Dubra uzrakstījis ne bez izkoptām profesionālām prasmēm, turklāt ar Liepājas simfonisko orķestri un Gintaru Rinkeviču viņš atradis gluži labus un ieinteresētus interpretus. Tomēr – salīdzinājumā ar, piemēram, Maijas Einfeldes mūzikas daudzslāņainību un smalkjūtīgajiem mājieniem reliģisko tēmu caurstrāvotā Dubras simfonija šķita pārāk viennozīmīgi tverama, pārāk plakātiska un pārāk plakana. Un ne jau reliģisku ideju klātbūtne te pie vainas – galu galā, kā zināms, Riharda Dubras vokālā mūzika daudzkārt saistījusi ar individualizētu jūtu un nianšu spektru, kamēr instrumentālie opusi tajā pašā laikā tikpat bieži radījuši konceptuālas un emocionālas apmaldīšanās iespaidu.
Otrkārt, ja reiz valsts svētki, tad šādas programmas ietvaros Riharda Dubras Otrā simfonija tomēr likās pārlieku pesimistiska. Jā, šeit patiešām bija jūtams, ka komponists guvis inspirācijas no Jāņa Atklāsmes grāmatas – bet tas diez vai būs piemērotākais teksts, par kuru atgādināt Latvijas valsts simtgadē. Simfonija kā laikmeta ainas atspoguļojums? Jā, nenoliedzami – taču šajā koncertā no Riharda Dubras darbiem varbūt labāk būtu iederējusies Pirmā simfonija "Apziņas rašanās", klavierkoncerts "Izgaistošo apvāršņu atklāšana" vai – ar kora klātbūtni – skaņdarbs "Klusums, mīlestība un gaisma", tātad – partitūras, kuras tāpat pēc pirmatskaņojuma noliktas malā. Un lieki teikt, ka koncerta otrajā daļā īsti piemērota vieta būtu atradusies kādam no daudzajiem piemirstajiem latviešu mūzikas klasiķu simfoniskās daiļrades paraugiem. Taču, neraugoties uz to, rezignācijai nav nekāda iemesla. Modesta Pitrena vadībā šī gada sākumā spēlēts Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", turpretī 18. novembrī Lietuvā – Ādolfa Skultes Piektā simfonija, savukārt Gintara Rinkeviča nopelni ir vispārzināmi. Nebūtu nekāds brīnums, ja arī Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta" un Jāņa Mediņa opera "Uguns un nakts" vienā brīdī atgrieztos uz skatuves tieši lietuviešu diriģentu interpretācijā, lietuviešu režisoru pārraudzībā un lietuviešu solistu priekšnesumā.
0