Bibliotēka
14.09.2005

Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara

Komentē
0
Saglabā

15.

Šo pēdējo uzvedinošo jautājumu garā nu būtu jārunā par to, kā Sokrata iespaids līdz pat šim brīdim un vēl tālu nākotnē plešas pāri visai turpmākajai pasaulei līdzīgi vakara krēslā augošai ēnai un kā tas arvien veicina mākslas atjaunotni — tagadējās mākslas — šā vārda metafiziskajā, plašākajā un dziļākajā nozīmē, un savā bezgalībā nodrošina arī tās bezgalību.

Pirms varam izzināt šo jautājumu un pārliecinoši parādīt jebkuras mākslas atkarību no grieķiem — no Homēra līdz pat Sokratam, mums jāieņem pret šiem grieķiem tā pati nostāja, kā atēnieši nostājās pret Sokratu. Gandrīz visi laikmeti un kultūras attīstības posmi ir centušies dziļā nepatikā atbrīvoties no grieķiem, jo viņu klātbūtnē viss pašu veikums, viss šķietami oriģinālais un patiesas apbrīnas cienīgais, pēkšņi zaudē krāsas un dzīvīgumu un sāk līdzināties neveiksmīgai kopijai, pat karikatūrai. Tādējādi niknums ikreiz no jauna vērsās pret šo pašpārliecināto tautiņu, kura bija uzdrošinājusies visu no citām zemēm nākošo apzīmēt par “barbarisku”. Kas gan ir šie ļaudis? Būdami apveltīti vienīgi ar efemēru vēsturisku spožumu, ar smieklīgi ierobežotām institūcijām, ar apšaubāmu tikumisku krietnumu, pat izcēlušies ar atbaidošiem netikumiem, — tie tomēr pretendēja uz tādu godu un izcilu vietu starp tautām, kāda pienāktos ģēnijam pūļa vidū! Diemžēl velnarutka sulas kauss, ar kuru šai parādībai varētu vienkārši darīt galu, nebija atrodams, jo visa nenovīdības, apmelojumu un niknuma radītā inde bija nederīga šās pašpietiekamās godības iznīcināšanai. Tālab no grieķiem baidās un viņu priekšā kaunas. Lai kaut jel viens cilvēks atjaustu patiesību par visu to un arī uzdrošinātos šo patiesību paust: grieķi līdzīgi kaujas ratu vadītājam turēja rokās mūsu un jebkuras citas kultūras grožus. Tomēr rati un zirgi gandrīz vienmēr kļuva aizvien sliktāki un savu vadītāju slavas necienīgi, bet tie savukārt sāka uzskatīt šāda braucamā iegāšanu bezdibenī par joku, paši pārlēkdami tam pāri Ahilleja lēcienā.

Lai šāda vadītāja godu piešķirtu arī Sokratam, ir pietiekami viņā saskatīt kādu pirms viņa nedzirdētu eksistences formu — teorētiskā cilvēka tipu, kura nozīmes un nolūka noskaidrošana ir mūsu nākamais uzdevums. Līdzīgi māksliniekam, arī teorētiskais cilvēks spēj nebeidzami tīksmināties par apkārtesošo, un arī viņu šī bauda sargā no pesimisma praktiskās ētikas un tās vienīgi tumsā mirdzošajām Linkeja acīm. Proti, mākslinieks, ikreiz atsegdams patiesību, liek savam skatienam kavēties pie tā, kas pēc atsegšanas vēl joprojām paliek apslēpts. Savukārt teorētiskais cilvēks gūst patiku un apmierinājumu nomestajā pārklājā, un viņa baudas augstākais mērķis rodams aizvien veiksmīgākas, viņa paša spēkiem veiktas atklāšanas procesā. Pati zinātne nemaz nespētu pastāvēt, ja tai būtu darīšana ar vienu vienīgu kailu dievieti un ne ar ko citu. Tās mācekļiem vajadzētu justies kā tādiem, kas vēlas izrakties cauri Zemeslodei: katrs no tiem pat ar vissaspringtāko darbu visas dzīves laikā spēj izrakt šajā neizmērojamajā dziļumā vienīgi nelielu posmiņu, kurš jau viņa acu priekšā tiek sekotāju aizbērts, visbeidzot vēl kāds trešais šķietas gūstam panākumus, uz savu roku uzsākot urbumus pavisam jaunā vietā. Ja nu tiek pārliecinoši pierādīts, ka šādā tiešā ceļā antipodus sasniegt nevar — kurš gan pēc tam vēl gribēs turpināt darbu vecajos dziļumos, varbūt vienīgi, ja spēs rast mierinājumu, atrodot kādu dārgakmeni vai atklājot kādu dabas likumu? Tālab Lesings, visgodīgākais no teorētiskajiem cilvēkiem, uzdrošinājās teikt, ka viņam ir mīļāka patiesības meklēšana, nevis patiesība pati — šādi, pārsteidzot un pat sadusmojot zinātniekus, tiek atsegts pats zinātnes pastāvēšanas noslēpums. Un, protams, šai individuālajai atziņai kā kādam godīgumam, varbūt pat pārmērīgai pārdrošībai līdzās stāv dziļdomīgs māņu tēls, kurš pasaulei pirmoreiz parādījās Sokrata personā. Tā ir jau minētā pārliecība, ka domāšana saskaņā ar kauzalitātes likumiem spēj iesniegties pašos dziļākajos esamības bezdibeņos un ka domāšana var esamību ne vien izzināt, bet arī izlabot. Šie cildenie metafiziskie māņi piemīt zinātnei kā tās instinkts un allaž vedina to uz viņas pašas robežām, aiz kurām tai jāpārvēršas par mākslu — šim nolūkam īstenībā mehānisma darbība ir paredzēta.

Palūkosimies, kā šās idejas gaismā nu izskatās Sokrats. Viņš parādās mums kā pirmais, kurš zinātniskā instinkta vārdā varēja ne vien dzīvot, bet — un tas nozīmē vēl vairāk — arī nomirt. Tālab mirstošais Sokrats — ar zināšanas un pamatojumu palīdzību no nāves bailēm atsvabināta cilvēka tēls — ir ģerbonis, kas virs zinātnes vārtiem katram atgādina tās misiju — proti, padarīt eksistenci saprotamu un šādi to attaisnot. Ja trūkst pamatojumu, šim nolūkam, protams, kalpo arī mīts, kuru es tikko apzīmēju par nepieciešamu zinātnes rezultātu, pat par tās mērķi.

Ja vien kāds spēj iztēloties, kā, sekojot Sokratam, šim zinātnes mistagogam, cita pēc citas rodas un raisās filosofijas skolas, kā izglītotās pasaules plašumos vēl nekad nejustā zinātkāres universalitāte, jebkura talanta īstenais uzdevums, lika zinātnei ieplūst visaugstākajās jūrās, no kurām tā vairs nekad nav pilnībā padzīta, kā līdz ar šo universalitāti izplešas viens vispārējs domu tīkls pāri visai Zemeslodei — un pat ar vēlmi nākotnē aptvert visas Saules sistēmas likumības, ja vien kāds spēj to visu aptvert vienkopus ar mūslaiku pārsteidzoši augsto zināšanu piramīdu, tas nespēj nesaskatīt Sokratā tā dēvēto pasaules vēstures pavērsiena punktu un virpuli. Iedomāsimies: ja visa neizskaitļojamā spēku summa, kas izlietota šīs pasaules tendences labā, būtu pievērsta nevis izziņai, bet gan praktisku, t. i., egoistisku mērķu sasniegšanai indivīda un tautu labā, tad instinktīvā dzīves dziņa droši vien būtu vispārējās iznīcinošās cīņās un nepārtrauktā tautu staigāšanā tiktāl novārdzināta, ka pašnāvība būtu kļuvusi pierasta; indivīds ar savu pēdējo pienākuma apziņas atlieku varētu izjust vajadzību, lai dēls nožņaugtu savus vecākus, draugs — draugu. Praktisks pesimisms, spējīgs radīt pat “līdzcietības genocīda” šaušalīgo ētiku — tas bija un ir sastopams it visur pasaulē, kur kā zāles un pretlīdzeklis pret šo mēri nav radusies māksla kādā no tās formām, it īpaši — kā reliģija un zinātne.

Iepretim šim praktiskajam pesimismam Sokrats ir teorētiskā optimista pirmtēls, kas jau minētajai pārliecībai par zināšanas un izziņas spējām izdibināt lietu dabu piedēvē universālas medicīnas spēku un vislielāko ļaunumu saskata maldos. Iespiesties lietu pamatos un nošķirt īsteno izziņu no šķituma un maldiem — tas, lūk, sokratiskajam cilvēkam šķita pats cēlākais, pat vienīgais īstenais cilvēka aicinājums. Tāpat arīdzan jēdzienu, secinājumu un slēdzienu mehānisms līdz ar Sokratu tika uzskatīts par visaugstāko nodarbi un visapbrīnojamāko dabas dāvanu, kura stāv pāri visām pārējām cilvēciskajām spējām. Sokrats un viņam līdzīgi domājošie sekotāji vedināja uz zināšanas dialektiku un tādēļ pasludināja par iemācāmām pat viscildenākās tikumiskās darbības — līdzcietību, uzupurēšanos, varonību, kā arī to grūti sasniedzamo dvēseles jūras rāmumu, ko apolloniskais grieķis dēvēja par sophrosynē. Tas, kurš izjutis sokratiskās izziņas kaisli un apjauš, kā tā cenšas aptvert visu parādību pasauli aizvien plašākos lokos, nevienu eksistences dzenuli neizjutīs tik spēcīgi kā vēlmi pabeigt šos iekarojumus un padarīt šo tīklu necaurlaidīgu un ciešu. Šādi noskaņota indivīda acīs Platona Sokrats parādās kā skolotājs, mācot kādu pilnīgi jaunu “grieķisko priecīgumu” un eksistences svētlaimi, kas cenšas izpausties darbībā un visbiežāk rod izpausmi majeutiskā un audzinošā iedarbē uz dižciltīgiem jaunekļiem, lai beidzot radītu ģēniju.

Tomēr zinātne, savas varenās ilūzijas mudināta, visai ātri un neapturami sasniedz robežas, pie kurām tās loģiskajā būtībā pamatotais optimisms piedzīvo krahu. Zinātnes apļa perifērijā rodams bezgalīgs daudzums punktu, un, kamēr vēl nav redzams, kā šis aplis jebkad varētu tikt pilnībā izmērīts, cēlais un apdāvinātais cilvēks, vēl pirms nonācis sava dzīves ceļa vidusdaļā, nenovēršami sastop šādus perifērijas robežpunktus, no kuriem tam jālūkojas neizskaidrojamajā. Un, kad viņš šausmās pamana, kā loģika pie šīm robežām trakumā riņķo, lai visbeidzot iekostos pati savā astē, šajā mirklī atklātībā izlaužas jauna izziņas forma — traģiskā izziņa, kuru panesamu dara vienīgi tās aizstāvis un dziedinājums — māksla.

Ja ar grieķu aplūkojumā atsvaidzinātu un uzasinātu skatienu paveramies uz tās pasaules augstākajām sfērām, kura apskalo mūs pašus, tad ieraugām, ka Sokrata kāre pēc neremdināmas optimistiskas izziņas ir pārvērtusies traģiskā rezignācijā un tieksmē pēc mākslas. Tomēr šai pašai kārei tās zemākajās pakāpēs ir nepieciešams just naidu pret mākslu un iekšēju nepatiku pirmām kārtām pret dionīsiski traģisko mākslu, kā to mums rāda sokratisma cīņa pret aishilisko traģēdiju.

Te nu mēs satraukumā klauvējam pie tagadnes un nākotnes vārtiem, lai pavaicātu: vai šī “pārvērtība” ģēniju, konkrētāk — muzicējošo Sokratu, novedīs pie aizvien jaunām konfigurācijām? Vai tīkls, kuru pāri visam pastāvošajam izpleš māksla, vienalga, vai tas notiek ar reliģijas vai zinātnes nosaukumu, tiks vīts aizvien stingrāk un smalkāk, vai arī visiem nerimstošajiem un barbariskajiem dziņu virpuļiem, kurus dēvē par “mūsdienām”, ir lemts to saplosīt? Nobažījušies, tomēr ne izmisuši mēs uz mirkli noejam malā — kā vērotāji, kuriem ļauts būt par šo diženo cīņu un pārceļojumu lieciniekiem. Ak, te slēpjas šo cīņu burvība — tam, kas tajās nolūkojas, pašam tās ir arī jāizcīna!

 

16.

Izklāstītais vēsturiskais piemērs mums skaidri parādījis, kā traģēdija līdz ar mūzikas gara izzušanu iet bojā, tāpat kā tā varēja piedzimt vienīgi no šā gara. Lai mazinātu tāda apgalvojuma neparastumu un parādītu šīs mūsu atziņas izcelsmi, mēs nu bez aizspriedumiem vēršam skatienu uz analogām mūsdienu parādībām. Mums ir pilnībā jāiesaistās šajās cīņās, kuras, kā jau minēju, mūsu šīsdienas pasaules augstākajās sfērās tiek izcīnītas starp nepiepildāmo optimistisko izziņu un traģisko tieksmi pēc mākslas. Tādēļ es šeit vēlētos ignorēt visas pārējās antagoniskās dziņas, kuras vienmēr pretojušās mākslai un traģēdijai un arī šodien vēl triumfējoši plātās ievērības cienīgā apjomā. Tā, piemēram, no teātra mākslām kaut vai farss un balets dzen savus asnus diezgan kupli un zied varbūt ne ikkatram jauki smaržojošiem ziediem. Es vēlos runāt vienīgi par traģiskā pasaules uzskata visdiženāko antagonistu, ar to saprotot savā visdziļākajā būtībā optimistisko zinātni ar tās ciltstēvu Sokratu virsotnē. Tāpat šeit ir jātiek vārdā sauktiem spēkiem, kas, manuprāt, sola traģēdijas atdzimšanu — un arī vēl citas vāciskajai būtībai laimīgas cerības!

Pirms iesaistāmies kaujā, tērpsimies mūsu iepriekš gūto zināšanu bruņās. Pretstatā tiem, kas nepiekāpīgi cenšas atvasināt mākslu no viena vienīga principa kā nepieciešama jebkura mākslas darba dzīvības avota, es vēršu savu skatienu uz abām grieķu mākslinieciskajām dievībām, Apollonu un Dionīsu, saskatot tajās dzīvas un uzskatāmas divas dziļākajos pamatos un augstākajos mērķos atšķirīgas mākslas pasaules. Apollons stāv manā priekšā kā apskaidrojošais principium individuationis — ģēnijs, kas vienīgais spēj sniegt patiesu atbrīvošanos šķitumā. Turpretī līdz ar Dionīsa mistisko gaviļu saucienu individuācija tiek sadragāta un atveras ceļš pie pašas esamības saknēm, pie pašas lietu būtības. Šis milzīgais pretstats, kas atklājas starp plastisko mākslu kā apollonisko, no vienas puses, un mūziku — kā dionīsisko, no otras, ir pavēries vienam vienīgam dižam domātājam tik lielā mērā, ka viņš pat bez jebkāda grieķu dievišķās simbolikas uzvedinājuma piešķīra mūzikai no visām pārējām mākslām atšķirīgu raksturu un izcelsmi. Tā neattēlo parādības kā pārējās mākslas, bet gan nepastarpināti pašu gribu, un tādēļ pretstatā visai fiziskajai pasaulei pārstāv metafizisko principu, iepretim visām parādībām — lietu par sevi. (Šopenhauers, Pasaule kā griba un priekšstats, I, 310. lpp.) Šai katrai estētikai fundamentālajai atziņai, ar ko aizsākas jebkura nopietna estētika, savu mūžīgās patiesības apstiprinājuma zīmogu ir uzspiedis Rihards Vāgners, “Bēthovenā” apgalvojot, ka salīdzinājumā ar tēlotājām mākslām mūzika ir vērtējama pēc absolūti atšķirīgiem kritērijiem un nekādā ziņā — ne ar skaistuma kategorijām. Kāda maldīga estētika, vadoties pēc kāda noklīdušas un deģenerējušās mākslas un tēlu pasaulei piedienīga skaistuma jēdziena, gan bija pasākusi prasīt no mūzikas līdzīgu iedarbību kā no tēlotājas mākslas darbiem, proti, radīt skaistu formu izraisītu labpatiku. Apzinājies šo milzīgo pretstatu, es izjutu vajadzību tuvoties grieķu traģēdijas būtībai un līdz ar to arī grieķu ģēnija atklāsmei. Tikai tagad es aptvēru savu spēju pārkāpt mūsu pierastās estētikas robežas un gara acu priekšā nostatīt traģēdijas sākotnējo problēmu; līdz ar to man atklājās tik īpatni svešāds ieskats grieķiskumā, ka sāka šķist, — mūsu lepnā klasiski hellēniskā zinātne līdz šim pratusi vienīgi tīksmināties par ēnu spēlēm un ārišķībām.

Šo sākotnējo problēmu mēs vēlētos skart ar, lūk, šādu jautājumu: kādu estētisku iedarbi izraisa abu nošķirto māksliniecisko varu, apolloniskās un dionīsiskās, satikšanās? Īsāk: kāda ir mūzikas attieksme pret tēlu un jēdzienu? Šopenhauers, kam tieši šajā jautājumā Rihards Vāgners piedēvē nepārspējamu izklāsta skaidrību un caurredzamību, par to izsakās fragmentā, kuru es šeit citēšu pilnībā. (Pasaule kā griba un priekšstats, I, 309. lpp.): “Tādējādi parādību pasauli jeb dabu un mūziku var uzlūkot kā vienas un tās pašas lietas divas dažādas izpausmes, kura pati līdz ar to ir vienīgais to abu analoģijas pastarpinājums un kuras izziņa ir nepieciešama šās analoģijas sapratnei. Kā pasaules izpausme mūzika tādējādi ir augstākā mērā universāla valoda, kas attiecas pret jēdzienu universalitāti tāpat, kā pēdējā — pret atsevišķām lietām. Taču tās universalitāte nekādā gadījumā nav tukši jēdzieniska, bet gan īpaša veida universalitāte ar vispārējāku un skaidrāku noteiktību. Tā līdzinās ģeometriskām figūrām un skaitļiem, kas ir attiecināmi uz visiem iespējamajiem pieredzes objektiem, vienlaikus būdami nevis abstrakti, bet gan uzskatāmi un pilnībā noteikti. Visi iespējamie gribas centieni, uzbudinājumi un izpausmes, visas šīs cilvēka iekšējās norises, uz kurām prāts attiecina negatīvo jēdzienu “izjūtas”, ir izsakāmas bezgalīgi daudzās melodijās. Tomēr šeit izpaužas vienīgi to kailās formas vispārīgums, šeit nav matērijas; te tās ir vienīgi pašas par sevi, nekad — kā parādība, bet vienīgi kā tās dziļākā bezķermeniskā būtība. Imanentā mūzikas saikne ar lietu īsto būtību izskaidro arī parādību, kad kādā ainā, darbībā vai norisē, atskanot atbilstošai mūzikai, mums liekas atklājamies to visslēptākā jēga, mūzikai kalpojot kā patiesākajam un skaidrākajam komentāram. Līdzīgi notiek, ja kāds pilnībā nododas simfonijas radītajam iespaidam, tam liekas, ka viņš pieredz visas iespējamās dzīves un pasaules norises — un tomēr pārdomājot tas nespēj rast nekādu līdzību starp skaņdarbu un to, kas tam parādās. Tieši tādēļ mūzika, kā jau minēts, atšķiras no visām pārējām mākslām, jo tā neveido nekādu parādību attēlojumu vai gribas īsto, adekvāto objektivitāti, bet gan rada nepastarpinātu gribas attēlu un tātad iepretim visai fiziskajai pasaulei pārstāv metafizisko principu, pretstatā parādībām — lietu par sevi. Tālab pasauli varētu dēvēt gan par iemiesotu mūziku, gan par iemiesotu gribu — tas arī paskaidro, kālab mūzika uzreiz padara nozīmīgāku katru gleznu, pat katru reālās dzīves un pasaules ainu — protams, vēl jo vairāk, ja attiecīgā melodija ir analoga parādības iekšējam garam. Ar to arī izskaidrojams, ka par mūzikas pamatu jebkurš dzejolis var kalpot kā dziedājums, jebkurš tēlojums — kā pantomīma vai abi kopā — kā opera. Šādas atsevišķas cilvēka dzīves ainas, atrazdamās mūzikas vispārējās valodas pamatā, nekad nevar būt pilnīgi nepieciešami saistītas ar mūziku, bet gan var vienīgi attiekties pret to kā patvaļīgs piemērs pret vispārēju jēdzienu: ar realitātes noteiktību tās tikai atveido mūzikas vispārīgajā formā izteikto. Melodijas, līdzīgi abstraktiem jēdzieniem, zināmā mērā ir realitātes abstrakcija. Šī realitāte, atsevišķo lietu pasaule, piegādā uzskatāmo, īpašo un individuālo gan jēdzienu vispārībai, gan melodiju vispārībai. Abas šīs vispārības turklāt ir zināmā mērā pretstatītas, jo jēdzieni sākotnēji satur vienīgi no uzskatāmības abstrahētas formas, lietu nomestās čaulas — tādēļ tie patiesi ir abstracta. Turpretī mūzika pārstāv pirms jebkuras tēlveides rodamo lietu kodolu jeb sirdi. Šī attiecība bija veiksmīgi izsakāma sholastu valodā: jēdzieni ir universalia post rem, savukārt mūzika — universalia ante rem, un realitāte — universalia in re. Kā jau teikts: jebkāda kompozīcijas un uzskatāma atveidojuma sasaistes iespēja balstās uz to, ka tie abi ir vienas un tās pašas pasaules iekšējās būtības dažādas izpausmes. Ja šāda sasaiste pastāv, proti, ja komponists ir zinājis izteikt mūzikas vispārīgajā valodā tos gribas saviļņojumus, kas pauž attiecīgā notikuma būtību, tad dziesmas melodija vai operas mūzika ir izteiksmīga. Komponista atrastā analoģija starp abām ir radusies, viņa paša prātam to neapjaušot, no nepastarpinātas pasaules būtības izziņas, un tādēļ tā nedrīkst būt ar apzinātu nolūku veikta un jēdzienu pastarpināta pakaļdarināšana. Pretējā gadījumā mūzika nepauž pašu iekšējo būtību, gribu, bet gan tikai nepilnīgi atdarina tās izpausmes, kā to īstenībā dara visa attēlojošā mūzika.

Tātad saskaņā ar Šopenhauera mācību mēs mūziku saprotam kā gribas valodu, kas vedina mūsu fantāziju veidot neredzamo un tomēr visai dzīvo un kustīgo garu pasauli, kas mūs uzrunā, un iemiesot to analogā piemērā. No otras puses, pateicoties patiesi atbilstošai mūzikai, tēls un jēdziens iegūst augstāku nozīmīgumu. Tātad dionīsiskā māksla iedarbojas uz apollonisko mākslas spēju divējādi: mūzika aicina uz simbolisku dionīsiskās vispārības vērojumu un liek simboliskajam tēlam parādīties kāpinātā nozīmīgumā. No šā paša par sevi saprotamā un jebkuram nopietnam novērotājam pieejamā fakta es nonāku pie secinājuma par mūzikas spēju dzemdināt mītu, šo visdaiļrunīgāko piemēru, un konkrētāk — traģisko mītu, kurš izsaka līdzībās dionīsisko izziņu. Ar liriķa fenomena piemēru es tiku parādījis, kā mūzika liriķī cenšas izlauzties un paust savu būtību apolloniskos tēlos. Tagad iedomāsimies, ka mūzikai arī savā visaugstākajā pakāpē ir jātiek pārvērstai tēlā — tātad mums ir jāuzskata par iespējamu, ka tā spēj atrast simbolisku izpausmi savai īsteni dionīsiskajai gudrībai. Un kur gan citur šādu izpausmi būtu iespējams rast, ja ne traģēdijā un pašā traģiskā jēdzienā?

No mākslas būtības, kura parasti tiek saprasta ar vienu vienīgu šķituma un skaistuma kategoriju, godīgā ceļā atvedināt traģisko nav iespējams. Vienīgi mūzikas gars dara mums saprotamu jūsmu par indivīda iznīcību. Atsevišķi šādas iznīcības piemēri rada izpratni par mūžīgo dionīsisko mākslu, kura liek gribai izpausties savā visvarenībā par spīti principio individuationis, mūžīgajai dzīvei — viņpus jebkurām parādībām un par spīti jebkurai iznīcībai. Metafiziskā jūsma par traģisko ir instinktīvās un neapzinātās dionīsiskās gudrības tulkojums tēlu valodā. Varonis, šī visaugstākā gribas izpausme, mums par prieku tiek noliegts, jo galu galā viņš ir tikai parādība, un tomēr šī iznīcība neskar gribas mūžīgo dzīvību. Traģēdija sauc: “Mēs ticam mūžīgajai dzīvei!”, un šīs dzīves nepastarpinātā ideja ir mūzika. Plastiķa māksla seko pavisam citam mērķim — šeit Apollons pārvar indivīda ciešanas ar mirdzošu parādības mūžīguma slavinājumu. Skaistums pārvar dzīves ciešanas, sāpes tiek it kā aizmānītas prom no dabas vaibstiem. Šī pati daba savā patiesajā un nemākslotajā balsī mūs uzrunā dionīsiskajā mākslā un tās traģiskajā simbolikā: “Esiet tādi kā es! Parādību nebeidzamajā mainīgumā mūžīgi radoša, mūžīgi uz eksistenci aicinoša, šajā parādību mainībā mūžīgi sevi apmierinoša pirmmāte!”

No vācu valodas tulkojis Ivars Ījabs.

Frīdrihs Nīče

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!