Sarunas
05.08.2007

Tradīciju diskrētais šarms: intervija ar Imantu Lancmani

Komentē
0
Saglabā

Ar Imantu Lancmani sarunājas Iliana Veinberga.

Ja cilvēks kaut nedaudz orientējas Latvijas kultūras telpā, Imanta Lancmaņa vārds nevarētu būt tam svešs. Pēc izglītības mākslinieks, kas šajā jomā turpina darboties vēl joprojām, savā laikā bijis neformālās domubiedru kopas, zināmas kā ‘Otrā franču grupa’, dalībnieks. Tomēr lielākā mūža daļa aizritējusi saistībā ar mākslas vēsturi - gan kā Rundāles pils direktoram, kura darbība saistāma ar šīs pils restaurāciju un muzeja izveidi, gan arī kā pētniekam un zinātniekam, ar kura vārdu parakstīta virkne grāmatu un publikāciju par Latvijas mākslas un arhitektūras pieminekļiem, kā arī sarīkotas vērā ņemamas izstādes par šīm pašām tēmām.

Kā personība I.Lancmanis ir izpelnījies daļēju publikas neapmierinātību par savu it kā negatīvo attieksmi pret divdesmitā gadsimta sasniegumiem un iespējām, lai gan pats noliedz jebkādu vēlmi patverties pagājušajos gadsimtos: „[..] šo laiku vērtēju tikai kā pētījumu objektu, mani interesē glābt tā mākslas vērtības. Es nekad neesmu apgalvojis, ka gribētu tajā dzīvot.”

Visus pārējos, turpretī, fascinē viņa jutīgums attiecībā uz pagājušo laiku estētiku, inteliģence un plašās zināšanas par parādībām mākslas vēsturē. Tāpēc ¼ Satori aicināja Imantu Lancmani uz sarunu par viņa jaunāko veikumu Latvijas kultūras vēstures pētniecībā: nesen iznākušo grāmatu „Heraldika”.

I.V.

Kas bija tā mērķauditorija, kurai jūs rakstījāt šo grāmatu?
Es sāku to darīt pavisam agrā jaunībā, un tad man prātā nebija nekāda mērķauditorija. Es to darīju sevis dēļ, lai man nebūtu jāmaldās kaut kādu svešvalodu terminoloģijā - vācu vai franču -, lai man nebūtu jādomā svešās valodās.
Tikai deviņdesmito gadu sākumā, kad iedomājos, ka to visu vajadzētu pārvērst grāmatā, es vispār uzstādīju šo jautājumu par mērķauditoriju. Un atbilde skan, ka tā ir absolūti visiem, kas vien interesējas par heraldiku! Mana galvenā vēlēšanās bija radīt puslīdz striktu sistēmu, kura būtu atbilstoša tam, kāda tā ir katrā Eiropas valstī, radīt atbilstošu terminoloģiju. Īpaši, ņemot vērā, ka heraldika kā zinātne Latvijā bija neizveidojusies, jo neradās vienlaicīgi ar visas zinātnes veidošanos deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad katram zinātnes novadam tika piemeklēti kaut kādi latviskie apzīmējumi. Heraldika bija nevajadzīgā nozare, tā asociējās ar visu vācisko, un palika novārtā. Es gribēju aizpildīt šo vienu robu.

Kas ir heraldikas objekts? Ko tā pēta?
Pētniecības objekts ir ģerbonis, protams. Heraldika pēta ne tikai pašu ģerboni, bet arī visu, kas ir tam apkārt. Pirmkārt, tiek pētīts, kā tas ir veidojies - tā ir ģerboņu vēsture - tapšana no viduslaikiem un attīstība līdz pat mūsdienām. Otra puse ir heraldika kā vēstures palīgzinātne, ar saviem likumiem, ar savu sistemātiku, savu terminoloģiju un dīvainajiem nosacījumiem. Un tad ir ģerboņu māksla - ģerboņa iemiesošana, sākot ar zīmējumu, beidzot ar izkalšanu akmenī, izgrebšanu kokā, izšūšanu, uzgleznošanu u.t.t. Heraldika ir visu šo lietu apvienojums.

Kāda ir heraldikas vēsture Latvijā? Kas tai raksturīgs, iezīmīgs?
Ja mēs runājam par Latviju plašākā nozīmē no senākiem laikiem, tad šeit viss bija tāpat kā pasaulē, bet, nu, protams, ar lielu novēlošanos. Trīspadsmitajā gadsimtā ģerboņi ir atrodami, jo tie bija nepieciešami un tika lietoti. Taču rakstiskie dokumenti, avoti par ģerboņiem būtībā nerunā nemaz - heraldika kā zinātne Latvijā viduslaiku periodā vispār nekur neparādās. Protams, heraldika kā tāda pastāvēja un prasīja noteiktas zināšanas, bet ne jau zinātniskā līmenī. Plašākas zināšanas par ģerboņiem, traktāti vispār varēja parādīties tikai, sākot ar grāmatu iespiešanu.
Parasti tie ir apstākļi, kas piespiež virzīties uz priekšu. Piemēram, Kurzemē, 1620. gadā sākās lielā kampaņa par bruņniecības matrikulas izveidošanu. Lai apliecinātu savu dižciltību, bruņiniekam vajadzēja iesniegt sešpadsmit senču ģerboņus, un to dēļ viņiem nācās uzzināt to, ko, es esmu pārliecināts, viņi citādi nezinātu. Latviešus, savukārt, tas neinteresēja. Pat latviešu pilsoniskajai sabiedrībai nebija ģerboņu - tie tika skatīti kā vāciskā niekkalbība, kas viņiem nešķita nepieciešama. Tikai 1920. gados, kad vajadzēja veidot valsts un pašvaldību ģerboņus, visi attapās, ka tomēr minētā „niekkalbība”ir nepieciešama gan, un tad steidzīgi vēra vaļā heraldikas grāmatas, pamatā vācu, un kaut ko uzzināja, šo to arī pārtulkoja. Terminoloģija daļēji radās jau divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, bet tikai tajās robežās, kas bija vajadzīgas, lai aprakstītu kādas pilsētas vai apriņķa ģerboni, ne vairāk.

Ņemot vērā Latvijas politisko vēsturi, cik liels ir oriģinalitātes moments ģerboņu jaunradē, vai tie tomēr lielākoties ir pārņemti no iekarotājzemēm - Vācijas, Polijas, Zviedrijas?
Ja runā par Latviju, tad jādomā par pašvaldību ģerboņiem. Tie ir pārņemti tik daudz, cik kādai pilsētai šis ģerbonis savulaik ir bijis piešķirts. Divdesmitajos gados tā galvenokārt bija politiska problēma, un, pārvērtējot visu veco pilsētu ģerboņus, skatījās, vai tajos nav kaut kas pārāk feodāls un pārāk kaitinošs, kas savukārt noveda pie tā, ka atsevišķas figūras -, piemēram, kroņus - izņēma ārā no ģerboņiem. Turpretī atstāja lauvas un grifus, kas sākumā radīja problēmas, jo daudzi patriotiski noskaņoti cilvēki sauca, ka tā nedrīkst, ka tur jāliek arkli, lemeši, zobeni un ozolvainagi, un vārpu kūlīši. Ar laiku tomēr saprata, ka eiropeiska valsts nevar iztikt bez starptautiski pieņemtiem simboliem. Latgales ģerboņi, kas bija piešķirti astoņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Katrīnas II valdīšanas laikā, un kuros bija tādas figūras kā Krievijas divgalvainais ērglis vai Lietuvas jātnieks, tika revidēti pilnībā, radot jaunas ģerboņu kompozīcijas.

Tas izklausās kā ļoti radošs pasākums - vai tiešām ģerboņos var tāpat vien kaut ko atmest un kaut ko citu paņemt vietā?
Jā, pilnā mērā! Tā tas ir bijis visos laikos, visā vēsturē. Piemēram, Rīgas ģerbonis atspoguļo visas varas, kas ir bijušas. Tajā ir lauvas, bet Krievijas impērijas laikā bija divi ērgļi, jo lauvas Krievijai asociējās ar visu zviedrisko, pret ko bija cīnījies Pēteris I, tāpēc saprotams, ka lauvas nomainīja ērgļi. Savukārt Rīgas Rātsnama frontona ģerbonī tos divus ērgļus vēlāk nokala nost, un tajā vietā palika tikai tāds nemotivēts ornaments; smieklīgs ir apstāklis, ka, ģerboni mūsdienās atjaunojot, meistariem acīmredzot nav gadījies pa rokai attēls, kas būtu vecāks par trīsdesmito gadu fotogrāfijām, kurā ērgļu vairs nav - pat šodien var apskatīt, cik dumji tā vieta frontonā izskatās. Kad nāca padomju okupācija, protams, visas lauvas tika atmestas, saglabāja vien mazumiņu un vēl iekabināja to sarkano zvaigzni iekšā. Tāpat ne mazums ideoloģijas ir tajā, ko tagad taisa privātpersonas, kas ģerboņos atspoguļo savu politisko pārliecību vai patriotisma pakāpi. Ir arī konservatīvāka pieeja, kas vairāk orientējas uz internacionālām lietām, uz starptautisko un kosmopolītisko. Tā tas ir bijis allaž un būs vienmēr.

Ņemot vērā ar heraldiku saistīto nianšu daudzveidību, šķiet, viena no lielākajām problēmām Jūsu grāmatā varētu būtu bijusi sistematizācija. Kā jūs to risinājāt?
Tas arī bija pats grūtākais, un ir iemesls, kamdēļ šī grāmata tapa tik ļoti ilgi - vairāk nekā piecpadsmit gadu. Es mēģināju panākt tādu sistēmu, kas būtu ne gluži kompilatīva, bet gan loģiska, pielietojot dažādus starptautiskās heraldikas aspektus. Pamatā ņēmu francisko terminoloģiju, jo tā ir klasiska; tajā balstās arī angļu terminoloģija. Vācu ir radusies vēlāk. Pēcāk es secināju, ka franču heraldikā ir daudz neattaisnotu nosacītību, piemēram, par dalījumiem un figūrām, turpretī vācieši ar savu pedantiskumu un prasmi klasificēt šajā ziņā ir panākuši vairāk, tamdēļ, kas attiecas uz klasifikāciju, es mēģināju piesaistīt klāt šo vācisko sistēmu. Vietām es minu, ka vieni dara tā un citi, savukārt, tā. Tas bija nepieciešams, jo šī ir pirmā grāmata, kas iznākusi latviešu valodā par šo tēmu, un man vajadzēja parādīt tās grūtības un pretrunas, kas radās, konfrontējot, liekot kopā dažādos autorus. Bija ļoti grūti, jo, protams, izstāstīt visus aspektus un parādīt visas pretrunas es nevarēju - tādā gadījumā garlaikotais lasītājs jau grāmatas sākumā aizvērtu to ciet un noliktu malā uz mūžīgiem laikiem.

Ir nācies saskarties ar viedokli, ka latviešu ir bauru valoda, kas nav paredzēta smalku zinību tulkošanai. Vai jūs, izstrādājot terminoloģiju, saskārāties ar šo problēmu - latviešu valodas ierobežotību un nepiemērotību?
Nē. Nē. Katrā valodā heraldikas terminoloģija ir, varētu teikt, neveikla. Tā varētu šķist perfekta angliski un franciski, bet vien tāpēc, ka ir pagājuši astoņi simti gadu, un visi to uzskata par kaut kādu svētumu. Piemēram, tie paši vācu vai zviedru valodas termini arī ir pārcēlumi, kurus gluži tāpat balsta apstāklis, ka visi gadsimtu gaitā ir pie tiem pieraduši. Tāpat ir ar latviešu terminoloģiju un vispārējo heraldiku - tā ir lieta, kas vienkārši ir jāpieņem. Heraldikā patiesībā nav pārāk daudz loģikas. Tā radās kā nepieciešamība krusta karos un pamazām sastinga par tādu vienu, dīvainu nosacītību, kas tikai vēlāk kļuva par zinātni. Tamdēļ nav jāuztraucas, ka latviešu valodā heraldiskais apraksts ir strups vai saraustīts. Jo, piemēram, angļu valodā vispār ir šausmas - kaut kāds tāds vārdu virknējums bez saikļiem, kas normālam anglim ir pilnīgi nepieņemams.
Varbūt man grūtības vienīgi radīja tas, ka latviešu valodā nevar lietot divdabja formas, savukārt franču terminoloģija pamatā ir balstīta uz divdabjiem, kas pagarina aprakstu latviešu valodā, jo vietām ir jāiestarpina saiklis ‘kas’ utt.. Bet tie ir sīkumi. Kopumā es uzskatu, ka latviešu valoda un terminoloģija nav sliktāka par visām citām.

Līdz ar sistematizāciju un terminoloģiju iezīmējas vēl trešā - interpretācijas - problēma. Pēc kādiem kritērijiem jūs vadījāties, izvēloties vienu vai otru interpretāciju kā veiksmīgāku, salīdzinājumā ar citām? Piemēram, ideju heraldikas sākumu skatīt ar krusta kariem, nevis ar pirmajām zināmajām emblemātiskajām pazīšanās/atšķiršanās zīmēm, kas grāmatā tiek apvienotas kā ‘protoheraldika’?
Tā ir zinātnieku pieeja visā pasaulē. No astoņpadsmitā gadsimta sāka aptvert, ka t.s. ‘senatnes heraldika’ nav heraldika, bet gan emblemātika - atsevišķu zīmju, simbolu skaidrošana, kas ir pastāvējusi vienmēr un visur. Heraldikā ir šķirtne, kad zīme tiek uzlikta uz vairoga, un tas nenotiek agrāk par divpadsmito gadsimtu. Krusta karu laikā pakāpeniski veidojās šī tipiski heraldiskā sistēma. Tā ir ļoti riskanta interpretācija, kad abas minētās sistēmas jauc vienu ar otru - kādreiz senatnes emblemātiku jauca ar heraldiku un tagad, savukārt, notiek tas pats - uz heraldikas komisiju vienā laidā nes kaut kādas bildītes, kas ir gan uzliktas uz vairoga, bet tur nav ievērota striktā heraldisko figūru atlase un citi principi; ir tikai glīta bildīte vai kaut kāds logo tipa veidojums, kas ir pavisam cita lieta.

Faktiski, ja divpadsmitais, trīspadsmitais, četrpadsmitais gadsimts ir skatāms kā ‘dzīvās heraldikas’ tapšanas un kulminācijas posms, vai viss, kas nāk pēc šiem gadsimtiem ir vērtējams kā sava veida noriets?
Nē, tas nav noriets, vienkārši heraldika nav vairs ‘dzīvā’. Ļoti interesanti ir tie gadsimti, kad heraldika top kaujas laukā. Cilvēks tik tiešām tiek iesvētīts par bruņinieku, bet viņam nav ģerboņa; tad viņš tādu izdomā, pieaicina heroldu, kas skraida apkārt, salīdzina un domā, un saka, ziniet, to jūs ņemt nevarat, tas jau vienam ir, bet mēs tur ieliksim šādu elementu, un tad tas būs citādāks un jauns, un ļoti labs. Un herolds zīmē ģerboņu ruļļus un sāk jau apzināti likt kopā šāda veida informāciju. Tas ir ļoti skaisti un ļoti īsti. Pēcāk, it īpaši, kad tas kļuva par biznesa objektu - piemēram, Svētās Romas impērijas kancelejā Vīnē tā bija elementāra komercija, kad tituls kopā ar ģerboni maksāja noteiktu summu - herolda vietā nāca mākslinieks, kas sēdēja šajā kancelejā un, graužot spalvas kātu, kaut ko sacerēja, grezni izcakoja maliņas un sazīmēja vēl viskautko riņķī. Heraldikas likumības pamazām kļuva ļodzīgas - attēli tika radīti aizvien naturālistiskāki, tika lietotas pat ainavas. Mākslinieciski, protams, ir ļoti interesanti, bet šāda prakse tiešām rāda, cik heraldika tajā laikā ir pagrimusi. Ja runā par pagrimumu no zinātnes viedokļa, tad tā ir astoņpadsmitā gadsimta otrā puse un deviņpadsmitā gadsimta pirmā puse. Kā zinātne heraldika atdzimst tikai deviņpadsmitā gadsimta vidū.

Divdesmitais gadsimts tiek skatīts kā sava veida kardinālu pārmaiņu gadsimts daudzās jomās - mākslā, zinātnē, politikā etc. Kas šajā laikā notiek ar heraldiku?
Es neteiktu, ka heraldikā notiktu tas pats, kas visās pārējās jomās. Stingri ņemot, ģerboņu zinātne deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā ir jau gandrīz pilnīga. Piemēram, lielā Gustava Zeilera grāmata par heraldiku (1)- tajā ir tik pamatīgi viss sasistematizēts un sakārtots, ka grūti kaut ko pielikt. Tāpat var teikt arī par pārējiem. Divdesmitajā gadsimtenī gan franču, vācu, gan angļu heraldiķi nodarbojās galvenokārt ar avotu pētīšanu. Izvilka priekšplānā vecus pergamentus, publicēja tos, pievērsa uzmanību dažādiem jau aizmirstiem ģerboņu krājumiem. Reformēšanas kā tādas ir bijis ļoti maz. Mišels Pasturo, ko es vairākkārt minu savā grāmatā, Francijā bija viens no ļoti pašpārliecinātiem heraldiķiem, kurš, piemēram, paziņoja, ka vecumvecā un sakramentālā ‘goda gabalu’ sistēma ir muļķīga, ka būtībā var runāt par biežāk un retāk lietotiem heraldikas elementiem (2). Bet tas vairāk ir viena autora izlēciens, jo kopumā, es atkārtoju, tas viss jau pastāvēja.
Ja runā par ģerboņu mākslu, tad arī - deviņpadsmitā gadsimta beigas un divdesmitā gadsimta sākums dod ārkārtīgi spožu variāciju gammu, pirmkārt, historisma robežās, tas pats Dīrers tiek pārzīmēts, es teikšu, vēl skaistāk. Vai paņem gotiku un sakrusto ar jūgendstilu un rezultāts ir tik spožs, tik elegants, ka arī labāk vairs nevar.
Ja arī interese par ģerboņiem vēl joprojām ir pietiekami liela, un rosība šajā jomā notiek - internets un antikvariāti piedāvā nepārredzami plašu grāmatu klāstu, tāpat arī cilvēki grib sev ģerboņus un tie tiek sacerēti - tomēr kopumā jāsaka, pēdējie simts gadi neko kvalitatīvi jaunu nav devuši un, es domāju, nākotnē arī nedos. Šodien varbūt ir vairāk publikāciju, tās ir skaistāk noformētas, bet tās lielākoties tiek pasniegtas, atbilstoši mūsdienu skatītāju prasībām, kuras nav nekādas augstās. Ja mēs runājam par mūsdienu grafiķiem un gribam skatīties patiesībai acīs, tad jāsaka - ir ļoti nožēlojami - viņi nav spējīgi uzzīmēt to, ko bija spējīgi grafiķi pirms simt gadiem. Būtībā augstākais punkts šajā jomā tika sasniegts ap tūkstoš deviņsimto gadu.

Ņemot vērā mākslas parādības divdesmitā gadsimta vidū, otrajā pusē, piemēram, tas pats abstraktais ekspresionisms etc., kā arī moderno tehnoloģiju attīstība - vai tas ir jebkādi iespaidojis ģerboņu mākslu?
Jā, digitālās tehnikas iespējas ir lielu iespaidu atstājušas, ja runājam par pieejamību. Piemēram, ir t.s. ģerboņu informātika. Ja līdz šim bija nepieciešams nopirkt neiedomājamu kalnu ar grāmatām, lai dabūtu, piemēram, visas Vācijas dzimtu ģerboņus - tas pats tā sauktais Zībmahers, vāciski runājošo dzimtu ģerboņu krājums, ko drukāja simt gadu, un šie folianti ir atrodami tikai lielās bibliotēkās - tad tagad to visu var ātri un vienkārši dabūt vienā diskā.
Ja runā no mākslinieciskās attīstības viedokļa, tad mākslas izaugsme īpaši neparādās. Būtībā datorprogrammas ļauj uzzīmēt ģerboni, vajag tikai nodiktēt aprakstu un vienā rāvienā rezultāts būs gatavs izdrukāšanai. Ar datoru var arī uzlabot izpildījumu, ko tagad daudzi dara, jo diemžēl mūsdienu mākslinieki nespēj vairs uzzīmēt, piemēram, perfektu lauvu. Tāpat arī mūsdienās ļoti daudz ko atkārto, ar datoru pārkopējot. Nav jau slikti, bet katrā ziņā tur nav sasniegumu.
Ja runā tieši par ekspresionismu, tad sešdesmitajos gados ir daži mēģinājumi stilizēt ģerboņus, tā, piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas ērgli pēckara laikā tā pārveidoja, ka knapi varēja tajā ērgli pazīt. Bet šī prakse īpaši neiesakņojās un beigu beigās, kad nāca t.s. postmodernisma laiks, tika atmests ar roku, pieņemot, ka ģerboņi ir vērtīgi un skaisti tieši savā tradicionālajā formā, jo tie tiešām ir vecās kultūras sastāvdaļa, mantojums.

Cik dzīva pašlaik ir ģerboņu veidošanas un lietošanas tradīcija Latvijā?
Šis mantojums ir ļoti dzīvs, redzot, kā daudzi vēl joprojām vēlas ģerboņus un tos lieto.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad vajadzēja atjaunot valsts ģerboni un pēc tam arī pilsētu ģerboņus, tad sāka darbu ar uzstādījumu, ka Zariņa un Kārļa Krauzes radītā stilizācija patiešām ir nevainojama. Klāt vēl nāca politiskais uzstādījums, ka visam jābūt tā, kā bija pirms kara, tāpēc būtībā viss tika pārkopēts. Pēcāk, protams, parādījās vajadzība pēc jauniem pilsētu un pagastu ģerboņiem, un heraldikas komisijas norādījums šajā gadījumā bija pēc iespējas nelekt ārā no Zariņa stilizācijas rāmjiem. Protams, katrs mākslinieks ikreiz ienes kaut ko citu, tāpēc tagad tas viss turpinās nedaudz variētā veidā.
Ir arī privātie pasūtītāji, kuri grib, lai, piemēram, lauva būtu uzzīmēts citādāk, tādā gadījumā, protams, stilizācija vairs nav tik tradicionāla. Heraldikas komisija gan uzskata, ka būtu vēlams vairāk pieturēties pie tradīcijas, bet tieši šis process nes arvien vairāk dažādu pārsteigumu, un ir grūti pateikt, kā tas viss attīstīsies tālāk. Anglijā, piemēram, visi nebūt nepasūta savus ģerboņus slavenajā ģerboņu kolēģijā (College of arms); daudzi pasūta privātmāksliniekiem un iegūst kaut ko ļoti atšķirīgu no angļu tradicionālās heraldikas manieres, taču, ja runā par ģerboņa izpildījumu, tad tur, stingri ņemot, nedrīkstētu būt nekādi kanoni. Vienīgais, kas visu nosaka, ir ģerboņa apraksts, un tādējādi zīmējums ir sekundārs - ja ģerbonī ir teikts, ka sarkanā laukā ir zelta lauva, tad mākslinieks var zīmēt to lauvu kā vien grib un, ja var atpazīt zelta lauvu sarkanā laukā, tad viss ir kārtībā, un nav tiesību protestēt. Nedrīkstētu uzskatīt, ka viens ģerboņa zīmējums tāds, kāds reiz tapis, līdz ar to kļūst nemainīgs uz visiem laikiem.

Turpinot par tradīciju un jaunradi, piemēram, Latvijā ir kuršu ķoniņu pēcteči, kas lepojas ar saviem vēsturiskajiem ģerboņiem... Un ir vēl cita šķira, t.s. jaunbagātnieki, kuri, īpaši pēdējā laikā, tiecas iezīmēt savu dzimtu, iegūstot un lietojot heraldiskās zīmes, varbūt pat atklājot savā dzimtas kokā kādas dižciltīgas asinis. Vai šajā situācijā ir pretrunas, un vai kādai sabiedrības grupai ir lielākas vai mazākas tiesības lietot ģerboņus?
Attiecībā uz kuršu ķoniņiem, tā ir ļoti šaura parādība, un saskaras ar jautājumu, ko es esmu aprakstījis savā grāmatā - heraldikas komisijā bija ieradies Peniķa kungs, paziņojot, ka viņš grib nevis to lauvu, kas ir minēta Rennera hronikā, un kas ir bijusi šai dzimtai, bet gan to ģerboni, kas izveidojās kā klana ģerbonis vairākām ģimenēm kopā - ar jātnieka figūras dažādām variācijām. Stingri ņemot, šī jātnieka figūra nav īsts ģerbonis, jo ir vairāku ģimeņu, ķoniņu ciema ‘zīme’, ne vairs Peniķu dzimtas ģerbonis, kas, kā tas labi zināms no hronikas un ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga citāta, ir bijis lauva.
Savukārt, runājot par jaunajiem latviešiem - nav nekādu pretrunu, jo būtībā ģerbonis visos laikos ir bijis varas un bagātības simbols, un cilvēki, tikko guvuši varu un bagātību, meklēja ģerboni - tā tas bija trīspadsmitajā gadsimtā, tā tas bija astoņpadsmitajā un Balzaka apsmietajos laikos deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, kad bagāti baņķieri kļuva par baroniem un, protams, lika tūliņ gleznot uz karietes durvīm savu svaigi iegūto ģerboni. Tā tas ir arī mūsdienās, un tur nav nekā slikta.

Kā vispār šodien ir iespējams tikt pie ģerboņa un, iespējams, arī pie titula?
Redziet, tās ir divas dažādas lietas. Pie ģerboņa var tikt jebkurš, un tā tas ir bijis visos laikos; ģerboni pieņem un tas tiek leģitimizēts lietojot un, pats galvenais, ar to, ka tiek atstāts bērniem, jo otrajā paaudzē ģerbonis ir absolūti likumīgs, arī tad, ja nav nekur reģistrēts. Tāda ir klasiskā shēma, kas ir bijusi spēkā visā pasaulē jau no agrīnajiem viduslaikiem. Pat Anglijā, kas ir monarhija, par vairākiem tūkstošiem mārciņu ir iespējams iegādāties ģerboni ar visu Norfolkas hercoga parakstu un zīmogu. Bet tas nesaistās ne ar kādu dižciltību, jo dižciltību tādās valstīs kā Anglija var piešķirt tikai karaliene. Tādā gadījumā automātiski pienākas arī ģerbonis, ko izstrādā kolēģija un pasniedz jaunajam īpašniekam tieši rokās. Bet tie ir ļoti reti gadījumi un dižciltību Eiropā piešķir ļoti reti. Zviedrijā, piemēram, šis process jau vairākus gadu desmitus faktiski ir apstājies. Līdz ar to dižciltību un jo vairāk titulus nevar piešķirt ar tādu juridisko konstrukciju palīdzību, kādas izdomātas ordeņa Bene merenti statūtos.

Par praktiskajām izpausmēm tā kā būtu skaidrs,bet kā ir ar teorētiskās heraldikas nākotni Latvijā?
Es nedomāju, ka tur varētu būt kas īpašs - Latvijā notiks tas, kas Eiropā ir bijis divdesmitajā gadsimtā. Piemēram, mūsdienu iespējas ļauj izdarīt to, ko nevarēja pirms simts gadiem, tas ir, apzināt un publicēt avotus. Ja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē tika veikti ļoti dārgi un laikietilpīgi pasākumi, kā, piemēram, pārzīmēt un litogrāfijas tehnikā izdot vecās ģerboņu grāmatas, viduslaiku manuskriptus, tad tagad to visu ir iespējams ātri ieskanēt un kvalitatīvi izdot.
Arī Latvijā ir ļoti skaisti heraldikas avoti, ģerboņu grāmatas no septiņpadsmitā, astoņpadsmitā gadsimta, ko būtu ļoti vēlams publicēt kaut vai vienkārši kā mākslas darbus. Bet kopumā jāsaka, Latvijā tas viss ir ļoti zemā līmenī. Ko tur runāt par septiņpadsmitā gadsimta ģerboņu krājumu publicēšanu, ja tie paši tagad esošie pilsētu un pagastu ģerboņi nav izdoti? Tikko tikai iedalīja kaut kādu naudiņu Latvijas Republikas ģerboņu krājuma izdošanai, tad nu beidzot arī pie mums tas tiks izdarīts.
Un vēl 2003.gadā tika rīkota liela heraldikas izstāde, un tai būs katalogs. Pašlaik tas ir nedaudz atlikts malā, jo gatavošanā ir citi: deviņpadsmitā gadsimta portretu izstādes un hercoga Pētera izstādes katalogi. Trešais lielais būs heraldikas izstādes katalogs, kas zināmā mērā varētu kalpot kā labs uzskates materiāls par heraldiku, jo tajā būs ļoti daudz ģerboņu, būs visi izstādē redzamie heraldikas avoti - sākot ar ģerboņu zīmējumiem, beidzot ar kapu plāksnēm un ģerboņiem no baznīcām, etc.. Kad tas parādīsies, latviešu lasītājs manuprāt būs ieguvis vēl vienu labu darbu, ko pāršķirstīt, palasīt un atgādināt sev, kas ir heraldika, jo, baidos, ka šī mana grāmata daudzus nobiedēs, tiklīdz viņi nonāks līdz tiem skaidrojumiem, figūrām un dalījumiem.

Un kādēļ ne „Heraldikas vēsture Latvijā”? Jūsuprāt, ar izstādes katalogu būs gana? Kādi ir jūsu nākotnes plāni heraldikas jomā, ja nav noslēpums?
Nē, tas nemaz nav noslēpums, jo viss ir pavisam vienkārši: es uzskatu, ka noslēdzu šo lietu. Taču Rundāles pils muzeja 2003. gada heraldikas izstādes katalogs ir mana lieta, tas ir manā datorā un visu laiku atgādina par sevi. Kamēr es darbojos, lieta mani aizrauj, tā aizklāj visu, bet tiklīdz tas ir aiz muguras, es konstatēju, ka ir kāda cita lieta, kas ir gulējusi nostāk, un tad tā sāk aizņemt manu prātu. Ja nebūtu šī kataloga, es droši vien atbildētu, ka viss, neko vairs par heraldiku negribu zināt, bet skapis manā kabinetā ir pilns ar materiāliem, izdrukām un fotogrāfijām, tā kā ir vēl jāstrādā. Heraldika mani ir pavadījusi visu dzīvi, taču pēc tam, kad šis katalogs būs iznācis, es vēlētos to visu nolikt malā, pievērsties kaut kam citam un ar heraldiku nodarboties vien tikai tikdaudz, cik ar to sanāk saskarties heraldikas komisijas sēžu laikā.


Lasīt pilnu intervijas tekstu.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!