Redzējumi
13.10.2015

Tradīcijas un politiskā dzeja

Komentē
1
Saglabā

– Un kā ar politisko dzeju ir jūsu valstī? – man vaicāja, un es samulsu. Pagājām garām plašai kafejnīcai, kurā apmeklētājiem, papildus ēdiena vai dzēriena cenai piemaksājot nelielu "uzturēšanas naudu", tika piedāvāta pavisam apolitiska iespēja parotaļāties ar kādu no iestādījumā pastāvīgi dzīvojošajiem kaķiem. Vai stāstīt par to, ka par politisku mūsu valstī dzeja pēdējā laikā mēdz kļūt vien tad, kad tai vērību sāk pievērst par katru cenu uzmanību alkstoši glumeni politiķi un citi moralizētāji ar pašļukušiem uzdzīvotāju vaibstiem? Tas man nešķita pārāk interesanti – turklāt vienreiz šo stāstu tajā dienā jau biju paguvis izstāstīt leišu rakstniekiem. Vienā no viņu dzejnieces Indres Valentenaites dzejoļiem katra rindiņa sākās ar atsauci uz Kalna sprediķi: "Svētīgi…" Vārdu savienojums "politiskā dzeja" Latvijas apstākļos mani darītu piesardzīgu – prātā uzreiz nāk dažādi padomju laika piemēri un arī vēl senāki. Iespējams, viena no politiskākajām un pornogrāfiski postošākajām dzejām latviešu literatūrā ir Virzas poēma prozā "Straumēni". Tā teikt, ja runāts par politiku, kā tad lai pēc tam ar to pašu mutīti parunā dzeju?

– Par ko tad raksta jūsu politiskie dzejnieki? – atbildēju ar pretjautājumu, un man tika paskaidrots, ka viņi pārsvarā esot kreisi noskaņoti. Šobrīd aktuāli esot dzejot par bēgļu uzņemšanas jautājumu un sociālo vienlīdzību.

Birmingemas Literatūras festivāla laikā biju nonācis Notingemā, un kā uzskatāms atgādinājums par šīs vietas tradīciju vēsturi un šādu sarunu kontekstu it visās malās rēgojās vietējā protokreisā varoņa Robina Huda tēls – atliets bronzā, uzzīmēts uz bērnu pasākumu afišām, reklāmas plakātos pārdodot ekoloģiski ražotu enerģiju un ko tikai vēl ne. Taču, lai būtu revolucionāri noskaņots, šajā, kā daudziem Notingemā patīk uzskatīt, "dumpinieku pilsētā" jau sen vairs nav uz lielceļiem jāaplaupa bagātnieki vai Šervudas mežā, tērptam zeķubiksēs un bruņotam ar loku un bultām, nesankcionēti jāmedī brieži. Jau pārsimts gadus netālu no pilsētas centrālā laukuma aiz nelielas simetriskas fasādes slēpjas privāta bibliotēka, par kuras apmeklētāju un gada dalības maksas maksātāju ilgu laiku varēts kļūt vienīgi ar jau esošo lasītāju ieteikumiem. Tāds analogais sociālais tīkls. Bibliotēku man rāda un to visu man stāsta censonis, kas jau pēc mirkļa gatavs mesties diskusijās par ekonomisko nevienlīdzību, darbdienas ilgumu un izplūdušajām pašnodarbināto tiesībām. Un viņa vietā nav grūti iztēloties kādu citu še lielā cieņa turētu novadnieku – Notingemšīras lordu Baironu. Notingemā Baironu gan atminas ne tik daudz viņa lielo ceļojumu, plašās literārās darbības, iespējamo incestuālo attiecību ar māsu, biseksualitātes vai pāragrās nāves dēļ, bet gan kā politisku aktīvistu. Lords Bairons savā īsajā politiskajā darbībā viens no retajiem bija aizstāvējis tā dēvētos ludītus jeb mašīnu lauzējus, kas, protestējot pret tekstilrūpniecības industrializāciju 19. gadsimta sākumā, mēdza lauzt un bojāt mehāniskās stelles, vērpšanas mašīnas un citus agregātus. Industriālā sabotāža ar īpašu likumu tika padarīta par noziegumu, kas sodāms ar nāvi, un Bairona dedzīgo runu, kurā viņš vēršas pret šādu ierosmi, daudzi vēl vienmēr uzskata par izcilus politiskās retorikas paraugu. Dažs Notingemā vēl vienmēr skumst par to, ka Bairons politiķa karjeru iemainīja pret literāta slavu, un viņš, lai arī izpelnījās lielu piekrišanu Grieķijā, tomēr pat par sava laika Varufaki nekļuva. Un tas vēl nav viss – te nav iespējams izvairīties arī no ne pārāk tālu ogļraču ciematā dzimušā Deivida Herberta Lorensa un tātad arī "pornogrāfiskā" romāna "Lēdijas Čaterlejas mīļākā" un citu ar viņu saistītu skandālu pieminēšanas, bet smalkāku vēstures peripetiju pārzinātāji gan jau pastāstīs, ka pirmais par radikālās literatūras grāmatnīcu uzskatāmais veikals Notingemas pilsētā esot atklāts 1826. gadā, un to turklāt izdarījusi sieviete – kāda Sūzana Raita. Un vēl jau ir pavisam sena vēsture, kuru sevis reklamēšanai mēdz izmantot dažs pilsētiņas krogs, – tieši Notingema esot bijis sākums ne vienam vien krusta gājienam, lai no pagāniem atkarotu Svētās zemes. Šai tēmai neviļus bija pieskaņojies lietuviešu rakstnieks Laurīns Katkus, kas angļu publikai cēla priekšā ainas no savas padomju daudzdzīvokļu mājas pagalmā aizritējušās bērnības un ziemā notikušās krustnešu kaujas starp vienā mājā mītošajiem krievu puikām un lietuviešiem.

Lūk, un uz šāda te raiba fona man bija jāmēģina kādu ieinteresēt arī ar savu romānu "18", kas veltīts konkrētam un mums pašiem, protams, ārkārtīgi nozīmīgam Latvijas vēstures laika posmiņam un dažādām ar Latvijas valsts pastāvēšanu saistītām pārdomām (angļiem ir foršs šo procesu un tā rezultātu apzīmējošs vārds "musings").

Tikšanās ar literatūras entuziastiem notika nelielā grāmatnīcā pašā pilsētas centrā, un jau pēc žiglas plauktā atrodamo grāmatu klāsta pārlūkošanas bija skaidrs, ka "Five Leaves" (tā saucas gan grāmatu apgāds, gan pirms gada pusotra vai diviem atvērtais veikals) nav vienkārši "plaša profila" grāmatu tirgotava. Līdzās plauktam ar jaunāko dažnedažādu sociālistu presi bija neliels mūzikas nodalījums, kurā pārsvarā bija atrodami apgādā "ECM" izdoti jaunās mūzikas ieraksti, turpat blakus bija plašs mūzikai veltītas literatūras plaukts, tad apjomīgs LGBT literatūras krājums, vairāki plaukti ar dzeju, tad nodaļa par ebreju kultūru un gandrīz tikpat pamatīgs apjoms ar anarhisma teorijai un praksei veltītām grāmatām. Goda vietā stāvēja pašu "Five Leaves" izdevumi – tostarp sērijā "Gadījuma raksti" publicēti vietējo anarhistu periodikas faksimili un citas visai neparastas lietas.

"Five Leaves" esot pirmais 21. gadsimtā Notingemā atvērtais neatkarīgais un vēl piedevām "radikālo" grāmatu veikals. Un savādā kārtā "radikāļu pilsētā" tam ir izrādījusies piekrišana, jo pat tik specifiskām grāmatām kā geju un politiskā aktīvista Ouena Džonsa "Establišments" cietvāku izdevumā esot atradušies pie simta pircēju. Kā vienu no līdzšinējās veiksmes izskaidrojumiem apgāda un grāmatnīcas dibinātājs un īpašnieks Ross Bredšovs min ciešu sadarbību ar visām tuvējās apkārtnes "radikālajām" organizācijām, sākot ar vides aktīvistiem, specifisku subkultūru pārstāvjiem un beidzot ar Lesteras Rakstniecības centru. Grāmatnīca ir iedibinājusi pat savu "Maizes un rožu" radikālās izdevējdarbības balvu, bet kopā ar "Housmans" grāmatnīcu Londonā ir sākts Londonas radikālais grāmatu gadatirgus.

Un te nu uzreiz bija samanāma iespēja. Kā nekā, tie bija tieši latviešu anarhisti, kas savā avīzītē "Melnais Karogs" vēl pašā 20. gadsimta sākumā vieni no pirmajiem spītīgi iebilda pret dažādām Krievijas impērijas robežās ieviešamas latviešu autonomijas idejām un uzskatīja, ka ir vajadzīga vai nu sava neatkarīga valsts, vai arī nekas. Pēc 1905. gada tie, kuri netika notverti un sodīti, glābiņu atrada citās zemēs – ne viens vien arī Anglijā. Un tie, protams, bija mūsu puses atbraukušie anarhisti, kas tā laika londoniešu un angļu atmiņā sevi ierakstīja kā austrumeiropiešu teroristus, kuri ne vien atļāvušies nogalināt neapbruņotus policistus, aplaupījuši juvelierveikalus un rūpnīcu kases, sagrābuši ķīlniekos veselu tramvaju un beigu galā vēl policijas un armijas aplenkti labprātāk izvēlējušies sadegt dzīvi, ne padoties. Visu šo jampadraci diriģēja mītiskais personāžs Pēteris Krāsotājs jeb Pindzelmanis, bet viņam pretī iekšlietu ministra lomā bija pats Vinstons Čērčils, kurš iebraukušo salašņu savaldīšanai pilsētā bija ievedis pat artilēriju, bet pēcāk ar skubu mudināja pieņemt stingrākus ieceļošanas ierobežojumus un pamatīgāku bēgļu vai imigrantu kontroli. Visus šos notikumus visai brīvi reiz biju licis sava romāna "Misters Latvija" pamatā, un kādu laiku pēc tā iznākšanas ar mani sazinājās britu anarhistu entuziasts un vēsturnieks Filips Rufs, kurš bija apņēmības pilns izdibināt Pētera Pindzelmaņa patieso identitāti. Filips atbrauca uz Latviju, kādu laiku viņu pavadīju viņa meklējumos Kurzemē, un viņa nodoms patiesi izdevās – šo stāstu var izlasīt Rufa grāmatā "Pa stāvu liesmu debesīs".

Taču man nebija ne jausmas, ka pie tā atgriezīšos vēlreiz – taču šoreiz, lai Notingemā iesāktu sarunu par Latvijas vēsturi un mūsu valsts nodibināšanu. Par Pētera Pindzelmaņa sacelto traci vismaz kaut ko dzirdējuši Anglijā ir visai daudzi, mazāk ir to, kas atceras, ka viņš bijis latvietis, taču es biju patiesi pārsteigts, kad izrādījās, ka Ross Bredšovs labi zina gan par Filipa Rufa meklējumiem, gan Latvijā iznākušo grāmatu. Un tas nekas, ka par sevi viņš teic, ka nekāds anarhists jau kur tie gadi kā vairs neesot. Jo var jau būt, ka ar anarhistiem un citus radikālisma veidus pārstāvošajiem ir līdzīgi kā ar valstu prezidentiem, jā – arī rakstniekiem un dzejniekiem, proti – pietiek vien pamēģināt, pietiek ar tikai vienu reizi, vienu publicētu dzejoli vai grāmatu, un tā tevi iezīmēs uz visu atlikušo mūžu, nevienam vairs nedodot tiesības par tevi sacīt: bijušais vai kādreizējais. Bet bijušo politiķu gan pasaulē mēdz būt, cik uziet.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!