Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Foto - Ģirts Raģelis
 
Sarunas
10.07.2018

Toms Ķencis: Mēs nevaram mūsdienās gribēt vienotu vēstures modeli

Komentē
0

Latvijas Univesitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieks Toms Ķencis ir filozofs, kultūras kritiķis un dokumentālo filmu "Kurši" un "Baltu ciltis" scenārija autors. Intervijas laikā viņš vairākkārt atkārto, ka nav vēsturnieks un nevar sniegt kompetentu atbildi uz to vai citu jautājumu, taču mēs tik un tā vairāk runājām par latviešu vēsturi – mītisko un reālo. Intervēja Ilmārs Šlāpins, foto - Ģirts Raģelis.

Cik svarīgi ir tautai vai nācijai zināt savu vēsturi vai domāt par to un apzināties to?

Ļoti. Vēstures apzināšanās ir viens no nācijas identitātes pamatiem; tā iedod identitāti, kas visbiežāk saistās ar kaut kādu teritoriju, ar kaut kādu sociālo kopienu, kura, iespējams, runā vienā valodā vai vismaz saista sevi ar vieniem vēstījumiem. Varam iedomāties šo teritoriju kā plakni, uz tās būtu cilvēciņi, savā starpā saistīti, bet laiks būtu kā tāds bezdibenis, kur tas viss atkārtojas daudzās paaudzēs un ar ko var ļoti identificēties un sajust stiprākas saites gan ar šo teritoriju, gan cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Tā varētu būt tāda atbilde. Patiesībā stāsts par valsts un vēstures attiecībām ir tikpat sens kā nacionālisma veidošanās. Var atsaukties uz Fihtes "Runām vācu nācijai" (1808) – tādu pretnapoleonisku sacerējumu, kurā Fihte tautu aicina sevi apzināties. Viņš smuki piemin vēsturi un runā par teitoņu uzvaru pār romiešiem mūsu ēras sākumā, veidojot saistību ar 19. gs. sākuma Vāciju. Pēc tam šīs pašas "Runas vācu nācijai" ļoti iedvesmo Kronvaldu Ati, kurš uz to pamata uzraksta pirmo latviešu patriotisko manifestu "Tēvuzemes mīlestība" (1871), un tajā viņš reizē kā tādu analīzi un priekšrakstu min, ka tēvzemes mīlestībai ir septiņi avoti. Starp šiem septiņiem avotiem trīs vai četri saistās tieši ar vēsturi – gan ar zemes vēsturi, gan dižām nācijas personībām un vēsturi ainavā vai folklorā, precīzi neatceros. Katrā ziņā tā ir tāda kā nacionālisma tradīcija – veidot vēsturiskus priekšstatus saistībā ar valsti šodienā. Laikmeta gara izveidē ļoti nozīmīgas bija Herdera idejas, no kurām tālāk attīstījās domas par tautas garu kā vienojošu, nacionālu, transpersonālu elementu, kas ļoti ērti un viegli var kalpot par pamatu etnonacionālas kopienas definēšanai un saistīties ar tautas tiesībām uz pašnoteikšanos. Šo ideju iespaidā radās jaunas nācijvalstis pēc Pirmā pasaules kara.

Ko tu saki par latviešu zemapziņā iesakņojušos priekšstatu, ka mēs esam sena tauta – gadu tūkstošus veca?

Nu, būs jau kādi trīs, kāpēc ne?

Trīs gadu tūkstoši?

Jā, nu, tā pieticīgi ņemot. Latviešiem un viņu vectēviem.

Latviešu vectēvi taču ir arī poļi, baltkrievi, krievi un vācieši.

Vairāk jau tie, kas lietuvieši un prūši. Bet es neesmu vēsturnieks, varu kļūdīties par tūkstoti šurp vai turp, tomēr es teiktu, ka trīs, trīsarpus tūkstoši ir diezgan drošticami. Saistošāks varētu būt nevis pats nezināmais process, kā ir bijis, bet gan stāsts par tā rekonstruēšanu. Kas ir tas, no kā var smelties iedvesmu vai pašapziņu? Teiksim, latviešu valoda tiek izmantota, lai pētītu valodā saglabājušos priekšstatus par protoindoeiropiešiem, kuri bija jau pirms desmit tūkstošiem gadu, un līdz ar to valoda kā mūsdienu liecība – mums piederīga lieta – saistās ar desmit tūkstoš gadu senu pagātni.

Vai "Baltu ciltis" ir leģitīms vēstures termins?

Nu, ne pārāk. Toties tas ir ierasts vēstures termins. Jau divsimt gadu tiek runāts par senajām maztautām, kas ir tas mūsdienu leģitīmais termins, kā par ciltīm. Tā tas ir iegājies, un tas skan daudz labāk nekā "maztautas". Tāpēc filmu sauc "Baltu ciltis". Šīs ciltis mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē bija diezgan nošķirtas – katra pati par sevi –, tad pienāca viduslaiki, sākās Ziemeļu krusta kari, un bija ciltis, kuras sāka iznīkt un kuru sešpadsmitajā gadsimtā vairs nebija. Mūsdienās vēl ir cilvēki, kuri identificējas ar kuršiem vai latgaļiem, un līdz ar to, manuprāt, var teikt, ka baltu ciltis pastāv vēl arvien. Sākot no dienvidrietumu puses, to bija apmēram desmit: prūši, kuru kopš tā paša 16. gadsimta vairs nav, jātvingi un galindi, kuri izzuda vēl senāk, tad lietuvieši un augštaiši, kuri, ja manas Lietuvas vēstures zināšanas neviļ, 13. gadsimtā bija diezgan vienots veselums, savukārt vēl nebija vienoti ar žemaišiem, ar kuriem ik pa laikam bija politiska savienība un ik pa laikam nebija. Taču tad viņi apvienojās un izveidojās varenā lietuviešu viduslaiku valsts. Tās tad ir Prūsijas un Lietuvas ciltis. Latvijā bija kurši, kas vairāk radniecīgi prūšiem, sēļi un latgaļi, kas bija pāri upei pretī sēļiem. Latgaļi bija lielākā cilts Latvijas teritorijā. Tā, tās ir deviņas ciltis… Filmā mēs runājam arī par lībiešiem, ņemot vērā to, ka 13. gadsimtā viņi šeit bija un tagad arī Satversmē ir nostiprināti kā īsti latvieši, un līdz ar to arī nedaudz par igauņiem, kuru ietekme uz tā laika notikumiem bija ļoti svarīga un neatņemama vēstures sastāvdaļa.

Cik zinātniski precīza ir šī filma?

Filma ir balstīta simtprocentīgi zinātniskos materiālos, uz tiem būvēta literārā interpretācija un dramatiskā izdoma, kā šo stāstu izstāstīt. Pats zinātniskais materiāls arī nav akmenī cirsts un daudzviet ir dažādi interpretējams. Filmas veidotāji filmas gaitā izvirza dažas hipotēzes. No tām zināšanām, kādas mums mūsdienās ir, nav iespējams droši teikt "nē, tā pilnīgi noteikti nebija" vai "jā, tiešām tā bija". Ir tāds brīvais laukums, kuru mēs izmantojam, lai izstāstītu šo stāstu par senajiem baltiem.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!