Autora ilustrācija
 
Komentē
1
Saglabā

Visa iesākumā bija vārds. Un vārds bija "U2". Vai varbūt vārds tomēr bija Bono. I can see those fighter planes / Across the mud huts where the children sleep / Through the valleys and the quiet city street / We take the staircase to the first floor / We turn the key and slowly unlock the door / As a man breathes into a saxophone / And through the walls we hear the city groan / Outside it's America / Outside it's America, viņš deklamēja Mozus, nē, mesijas, nē, Jēzus, nē, Martina Lutera Kinga, nē, TV raidījuma "Labvakar" puišu Edvīna Inkēna, Ojāra Rubeņa, Jāņa Šipkevica, dziedātāja un poligrāfiķu diskotēkas dīdžeja Ainara Mielava, visu rokoperas "Lāčplēsis" dalībnieku, mācītāja Jura Rubeņa, auseklīša un Brīvības pieminekļa Mildas balsī. Tolaik tas viss viņam bija viens un tas pats.

Bono dzied, kliedz un sludina pret aparteīdu. Pret genocīdu. Par badā mirstošajiem Āfrikā. Par bez vēsts pazudušajiem, mocītajiem, spīdzinātajiem un pazemotajiem. Par visiem apspiestajiem, kas dzīvo vietās, kur ielām nekad nav bijis vārdu. Par tiem, kas karā. Un tiem, kam nav nekādu tiesību. Par allaž baltiem apakškrekliem, ādas jakām ar bārkstīm, kovboju zābakiem. Par zīmīgām ainavām fonā. De Imitatione Christi. Arī Jēzus savu sprediķi neteica tāpat vien, bez raidera – bet kalnā. Vietai, ainavai ir nozīme. Melnbaltai ainavai fonā. Antona Korbīna fotografētai ainavai īpaši.

Jo arī pasaule ir vai nu balta, vai melna. Laba vai ļauna. Taustiņi ir vai nu melni, vai balti. Minors vai mažors. Tu izvēlies vai nu "Pepsi", vai limonādi "Zvaniņš". Amerikā tu ēd vai nu "Makdonaldā", vai "Burgerkingā". Nu, labi – vai arī gaļas salātus un biezpienmaizi dzelzceļa stacijas "sliekā". Tu esi vai nu gara auguma, vai īss. Un ja esi īss, tu valkā zābakus ar neuzkrītoši paaugstinātu papēdi. Tu esi vai nu protestants kā The Edge, vai katolis kā Bono. Tu vai nu nīsti, vai mīli. Tu esi par mīlestību. Nevis par tiem, kas "iet pāri pa tiltiem, bet par tiem, kas dzīvo patiltēs," kā intervijā teica Bono. Love! Love! Love! Viņš bija gatavs kliegt līdzi Bono, pilnā balsī, līdz aizsmakumam, aizelsies un bez elpas.

Un kāds tur brīnums, ka radās doma par tetovējumu. Ne jau šādu tādu, bet pamatīgu tintes darbu pāri visai mugurai. No lāpstiņas līdz lāpstiņai. Viņš saprata, ka vēlas uz saviem pleciem, savas muguras, kamiešiem, tā teikt, nest viņa seju. Visu atlikušo mūžu.

Lēmumu viņš pieņēma vakarā pirms gadskārtējām mākslas skolas skatēm. Roka ar tušas velci saļodzījās, un uz baltās, ar gludu vatmaņpapīru aplīmētās planšetes izplūda neglīts kleksis. Iespējams, ka to vēl būtu bijis iespējams labot ar žileti, taču viņš zaudēja pacietību un tušas pudeli trieca pret sienu. Kā tāds Luters, nevis Martins Luters Kings, bet vienkārši Luters, cīnīdamies ar velniem. "Velni, velni, velni," mēdza murmināt svētnieks Zosima "Brāļos Karamazovos", ko viņš bija paguvis izlasīt vēl pagājušā gada aukstajā ziemā vilcienā no Salaspils uz Rīgu.

Pret tetovējumu Bono nevarētu būt nekādu iebildumu. Atšķirībā no Edža, viņš taču bija katolis. Reiz Edžs savā protestantismā esot pat sataisījies aiziet no "U2" un visu izpostīt, tomēr beigu galā pārdomājis. Aiziet uz visiem laikiem, nevis pazust tikai uz kādu laiku kā tas mūžīgais dzērājs un koncertu izjaucējs Ādams Kleitons. Ok, Edge, play the blues. Atšķirībā no protestantiem, katoļiem visādas bildes un tēli patīk. Ikonas iet pie sirds. Relikvijās likti svēto kauli. Lupatiņās ievīstīti sieviešu svēto mocekļu galvaskausi nišā pa labi no altāra, svēto vīru galvas, skriemeļi, ribas un pirkstu falangas – pa kreisi. Vai nu tu esi pa kreisi, vai pa labi. Vai nu pestīts, vai grēcinieks. Melns vai balts. Sudrabs vai zelts. Dzīvs vai miris.

Nav jau tā, ka viņš savu Bono tetovējumu grasītos kādam izrādīt. Svarīga bija pati apziņa – ka vietā, kur eņģeļiem dīgst spārni, arī tev ir kāds, kas visur tev seko, ir līdzi, pieskata, sargā. Ir viens vesels ar tevi.

Tikai nevajag pārprast. Šajā izvēlē nebija nekā tāda, nu, paši saprotiet – tādā "Depeche Mode" nozīmē. "Depeche Mode" klausījās un visās malās uz sienām burtus "DM" skrāpēja un zīmēja tikai visādi mīkstie un zilie, kas ne no mūzikas, ne misijas apziņas neko nesajēdza. Viņus neuztrauca nedz bads, nedz aparteīds un visas pasaules sāpes – viņi bija gatavi savos stulbajos sintezatoru un bungu mašīnas ritmos lēkāt līdz rītam.

Viņiem nebija ne jausmas, par ko Bono runāja dziesmas "Silver and Gold" noslēgumā: Yep, silver and gold... This song was written in a hotel room in New York city 'round about the time a friend or ours, Little Steven, was putting together a record of artists against apartheid. This is a song written about a man in a shanty town outside of Johannesburg. A man who's sick of looking down the barrel of white South Africa. A man who is at the point where he is ready to take up arms against his oppressor. A man who has lost faith in the peacemakers of the west while they argue and while they fail to support a man like bishop Tutu and his request for economic sanctions against South Africa. Am I buggin' you? I don't mean to bug ya...

Savukārt viņam tieši tāpat nebija ne jausmas, ka tieši ar "Depeche Mode" sāksies visas turpmākās nelaimes.

Pats viņš nebija katolis, tomēr ticēja, ka kādudien līdz tam nonāks. Ies svētceļojumā uz Aglonu, varbūt brauks pat uz Romu pie pāvesta, bučos to gredzenu. Tāpat kā Bono. Pirmais solis jau bija sperts – vismaz viņš tā uzskatīja. Viņš bija kristīts, izgājis iesvētes kursus, iesvētīts, viņš bija kārtīgs kristietis, nožēloja grēkus, viņš bija piederīgs draudzei. Viņš bija kristietis, un tas nekas, ka luterānis, tātad – protestants kā Edžs. Gan jau, kādudien. Lai vai kā, viņš vismaz bija uz pareizā ceļa. Nokāpis mirušo valstībā un trešajā dienā augšāmcēlies. Sēdies pie Tēva labas rokas. Pārliecināts par pestīšanu. Kad spēks un stiprums zūd, birst asaras. Priecājies, priecājies, draudze. Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Mūžīgā dzīvošana. Mūsu Tēvs debesīs... Pateicība Kungam...

Katru svētdienu viņš pacietīgi sēdēja Torņakalna baznīcas solā un klausījās Jura Rubeņa sprediķī. Un tas nekas, ka mācītājs allaž runāja pirmās personas daudzskaitļa formā un neviens no šiem daudzajiem "mēs esam", "mums ierasts", "mūsu ikdiena" neradīja gaidīto piederības sajūtu – vienalga, vai tā būtu piederības sajūta draudzei, konfesijai, baznīcai (ar lielu vai mazu burtu) vai kādai citai cilvēku kopībai.

Viņš paklausīgi aizlūdza par slimībās un grūtībās nonākušiem svešiniekiem, par vientuļajiem un izmisušajiem. Viņš aizlūdza par Ilgu Ozoliņu pirms gaidāmās operācijas, par Gunitu viņas ilgajā slimībā un par Rūdolfu viņa grūtībās. Viņš aizlūdza par kaut kādām mātēm, tēviem, vectēviem un maziem bērniem, kas tikuši aizsaukti mūžībā – par Valdi Grišvaldu, par Olgu Jēkabsoni, par daudziem jo daudziem un katru nedēļu no jauna. Katru gadu no jauna. Pēc tam gāja pie dievgalda un no mācītāja saņēma Tā Kunga asinis un miesu. Jau brīdī, kad pērminderis ķērās pie ziedojumu trauka un sāka apstaigāt baznīcēnu solus cerībā baznīcai ievākt pelnīto desmito tiesu, no Rubeņa sprediķa viņš vairs neatcerējās pilnīgi neko. Un tāpēc allaž no katra lata un santīma šķīrās ar pamatīgu piespiešanos, bet līdz desmitajai tiesai tā arī nekad nenokļuva.

Kad viņš iznāca no baznīcas, prātā nebija palicis pat attiecīgajai dienai piekrītošais Svēto Rakstu fragments. Arī aizlūdzamo slimo, grūtdieņu un mirušo vārdi un uzvārdi no atmiņas bija pačibējuši. Toties albuma "Joshua Tree" dziesmas viņš varēja nodeklamēt – vai pat nebalsī nodziedāt – pilnīgi visas un bez pārteikšanās. Un tas nekas, ka ar briesmīgu akcentu. Toties kopā ar Bono, kas allaž viņam visur bija līdzi.

Bet tad nāca pirmais trieciens, savā ziņā – zibens no skaidrām debesīm. Dieva sods, pirksts un pastarās tiesas sākums, elle un Indija. Vispirms tie bija tikai daži pa ausu galam sadzirdēti ģitāras akordi, kas pievērsa uzmanību otrā istabā ieslēgtajam televizoram. Viņš televizoru tikpat kā neskatījās, tā tuvumā parasti kavējās viņa māte, lai gan arī viņa televīzijas pārraidēs drīzāk klausījās kā radio. Viņš nespēja noticēt nedz savām ausīm, nedz acīm.

Tie bija "Depeche Mode", taču izklausījās kaut kā pavisam citādi nekā līdz šim. Dziesmā skanēja ģitāra un tika dziedāts kaut kas aptuveni šāds: Reach out and touch faith / Your own Personal Jesus / Someone to hear your prayers / Someone who cares / Your own Personal Jesus / Someone to hear your prayers / Someone who's there...

Dziesmu sauca "Personal Jesus". Bija 1989. gads, kopš "U2" albuma "Joshua Tree" iznākšanas bija pagājuši tikai divi gadi.

Viņš jutās nodots. Nē, nodots bija nevis viņš pats, bet ideāli, kaut kas liels, iespējams, pat vislielākais un visu augstākais, kas vien var būt. Nodots bija vārds. Un gars. Piesmieta bija "U2" un Bono iemiesotā ticība ne vien Dievam, bet arī dažādiem cilvēciskiem ideāliem – cilvēktiesībām, vienlīdzībai, jā, arī pestīšanai no labiem darbiem (kā pie katoļiem, un tas nekas, ka viņš tāds nebija), nevis no plikas ticības (kā pie luterāņiem, kas viņš bija). Tobrīd viņš vēl nenojauta, ka dziesmas producents ir persona ar segvārdu Flood, kas ar savu kaitīgo ietekmi jau pēc dažiem gadiem būs samaitājusi arī "U2", bet klipa un daudzu "Depeche Mode" fotoattēlu autors ir tas pats Antons Korbīns, kas gan tobrīd, gan vēlāk fotografēja arī "U2".

Tas, protams, bija tikai sākums. Drīz "Depeche Mode" ģitārists, tērpies zelta fliteriem izšūtā minikleitā, gorījās uz jukas koka fona melnbaltā tuksnesī – iespējams, tajā pašā ainavā un pie tā paša koka, pie kura albuma "Joshua Tree" vāka vidus atvēruma attēlam bija fotografējušies "U2". Tās patiešām bija jukas.

Un tad pienāca 1991. gads, barikāžu laiks, Atmodas kulminācija, Berlīnes mūris jau bija kritis, un viņš no kāda vēlākajos gados populāra, lai arī pretrunīgi vērtēta žurnālista tika pie paša jaunākā "U2" albuma pirātiskas kopijas magnetofona kasetē ar fotodarbnīcas kopētavā pavairotiem kompaktdiska bukleta novilkumiem. Kopēšanas aparāts laikam nebija diez ko labs, jo kopijas smērēja pirkstus. Lai gan var arī būt, ka vainīgs bija pats albums.

Nu jau vairs nebija ne mazāko šaubu, ka pasaulē kaut kas bija sagājis pilnīgi šķērsām. Tetovējums uz muguras kniesa arvien stiprāk. Bukletā, lai arī tas bija melnbalts un dilstošs, bija skaidri redzams, ka reiz tik krietnie "U2" dalībnieki dažādos Berlīnes bāros sākuši ģērbties ne vien sievišķīgi pūkainos kažociņos, bet pat kleitās, dažiem uz sejas nepārprotami bija samanāmas kosmētikas pēdas, bet pār plecu bija pārmesti spalvaini boa. Un pēc kā tas albums izklausījās! Saprotams, pie vainas atkal bija tas pats Flood, aiz kura vārda, kā viņam sāka rēgoties, slēpās pats nelabais, taču pats trakākais, ka tam visam roku bija pielicis arī aiz "Joshua Tree" veiksmes apslēptais pelēkais kardināls Braiens Īno. Tikai vēlāk – jau tad, kad pavisam bija par vēlu, – viņš aptvēra, ka tas ir tas pats sudraba biksēs tērptais gejiskais personāžs no grupas "Roxy Music".

Lai nu kā, pie Igora viņš beidzot saņēmās doties tikai pēc tam, kad vēl pēc dažiem gadiem grupa "U2" devās savā "Zoo TV" turnejā un viņš stacijas tunelī vai Vecrīgas skaņuplašu veikalā nopirka vispirms nelegāli ierakstītu, pēc tam nelegāli izdotu un beidzot tikpat nelegāli Rīgā pārizdotu tūres koncertierakstu. Igors tobrīd jau bija tetovēšanas salona īpašnieks.

Kasetē skanēja labi zināmie albumu "Achtung Baby" un "Zoo TV" gabali, taču tos vienā veselā vienoja un uz viņam neredzamās skatuves velnišķīgā priekšnesumā sasaistīja starp dziesmām skanoši Bono monologi, iejūtoties dažnedažādās iedomātās lomās.

Viena no lomām bija nepārprotama. Kādā no pauzēm Bono tika pie telefona un zvanīja uz Apvienoto Nāciju Organizācijas mītni. Bet pirms tam Bono koncerta skatītājiem teica: "Ir Kāds, kas bija radis allaž mūs apciemot un noskatīties, taču nu jau sen Viņš nav manīts. Mēs bijām tik tuvi! Ļaudīm šķiet, ka esmu par Viņu piemirsis, bet tā nav tiesa. Senākos laikos Viņš bija tik iedvesmojošs! Tas bija Viņš, kas mani izgudroja! Es biju pati iespaidīgākā Viņa radība – spožākā zvaigzne pie Viņa debess! Bet tagad palūkojieties uz mani – pagurusi un veca popzvaigzne platformenēs! Cenšos ar Viņu sazināties vienā laidā, bet Viņš neceļ klausuli. Un tā nu es tieku vainots visos pasaules grēkos – visos karos, visos bados, visās pasaules nepatikšanās. Tā ir mana vaina. Pat "Evening Herald" mani netaupa. Kurš gan spētu mani ar Viņu samierināt? Kurš varētu kļūt par starpnieku...? Varbūt man piezvanīt Apvienotajām Nācijām? Varbūt viņi man spētu palīdzēt?"

Pūlis uzgavilēja, Bono spieda tālruņa pogas.

"Jūs esat piezvanījuši Apvienoto Nāciju Organizācijai. Atvainojiet, mums ir pusdienas pārtraukums," skanēja atbilde tālrunī. "Ja jūs esat no mazas trešās pasaules valsts, kur jums draud genocīds, lūdzu, nosauciet savas zemes vārdu pēc signāla, un mēs ar jums sazināsimies, cik vien drīz iespējams. Paldies!"

Klausītāji līdzjūtīgi noelsās, bet Bono akustiskā versijā nodziedāja pantiņu no "Bītlu" dziesmas "Help!". Publika viņam piebalsoja: Please, please help me, help me, help me!

Bono galvu rotāja divi sarkani ragi, šajā koncerta cēlienā viņš bija kļuvis par misteru MakFisto.

Viņa elks Bono bija pārvērties par sātanu. Viņa mugura svila kā ugunīs. Jau nākamajā dienā pēc kasetes noklausīšanās, pārtīšanas, apturēšanas un vēl vairākām noklausīšanās reizēm viņš steidzās pie Igora.

– Ko darīsim ar matiem? – Igors vaicāja. Runa bija par tetovētā Bono matiem.

– Nevar kaut kādu musturu? – viņš, gulēdams uz vēdera, bažīgi vaicāja. Pie Igora bija auksti. Pie Igora vienmēr bija auksti.

Iedūcās tetovējamā mašīnīte, taču, tikko tās adata bija pieskārusies ādai, viņš atcerējās pirms kāda laika žurnālā "Avots" lasīto Kafkas stāstu "Labošanas darbu kolonija" . Ja atminaties, tas bija stāsts par fantastisku sodīšanas mašīnu, kas noziedznieka ķermenī ar adatām iedurstīja spriedumu.

– Pagaidi, – viņš Igoram teica, – es pārdomāju.

#

Baznīcā kopš tā laika viņš nav manīts vairs ne reizi. Nu, tādā nozīmē, ka dievkalpojumā vai pie dievgalda, jo ieiešana nolikt svecīti kādā katoļu vai pareizticīgo dievnamā jau neskaitās. Tušas traipu uz savas bērnības istabas sienas viņš jau sen aizkrāsojis, tagad tā ir mammas istaba.

Kaut kādā avīzē viņš lasīja, ka arī Rubenis no baznīcas esot prom – laukos atvēris garīgo retrītu vai ko nu tur.

Viņš svēti tic, ka Bono ir sātanists un gejs. Tāpat kā pārējie no "U2", "Depeche Mode", droši vien arī "Bītli" un citi viņiem līdzīgie. Viņš tagad pārsvarā klausās "Led Zeppelin", "Motorhead", "Metallica" un "Judas Priest".

Mugurā viņam ir melna motociklista ādas jaka ar bārkstīm. Savus garos matus viņš ir sācis krāsot melnus, jo nu jau tie sākuši sirmot. Viņš ir divreiz šķīries. Viņam ir divi bērni. Viņam nekad nepietiek naudas, bet garšo alus. Viņš zina – Dievs par viņu rūpējas. Parasti viņš valkā kovboju zābakus ar paaugstinātu papēdi, jo ir pamaza auguma.

Starp lāpstiņām, vietā, kur eņģeļiem dīgst spārni, viņam ir liels tetovējums. Tas ir viņa vienīgais kungs un pavēlnieks. Jēzus. Nu jau tetovējums ir izpleties pa visu muguru. Jēzus ir pastiepis uz priekšu roku, bet rokā – asiņojoša sirds. Tinte – zem ādas. Sirdī – liesmojošs krusts. Love! Looooove!

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!