Photo by Charles on Unsplash
 
Proza
14.02.2019

Tindera dienasgrāmatas. Reģistrācija

Komentē
11
Saglabā

(Topoša romāna fragments)

Laikam katras mūsdienīgas sievietes dzīvē pienāk tas brīdis, kad viņa vai nu apprecas, vai piereģistrējas tinderī. Tā kā precinieks manā dzīvē vēl nebija uzradies, atlika vienīgi tinderis.

Man nebija nekādas pieredzes šajā jomā, tādēļ nolēmu uzaicināt uz vakariņām savu kolēģi Ilzi, lai smeltos padomus no viņas. Pēc darba devāmies uz Vecrīgu un atradām vietu kādā bāriņā Pulvertoņa pakājē. Ilze tinderī bija reģistrēta jau vairāk nekā gadu un bieži vien birojā dalījās gan ar savu pieredzi, gan ar gudrībām, ko bija iemācījusies interneta kursos par sieviešu un vīriešu rakstura atšķirībām.

"Nu, zini, kā ir," viņa man teica, knosoties ap savu krabju salātu starteri. "Sievietes un vīrieši ir pilnīgi dažādi radījumi. Pirms tu vispār kaut ko uzsāc, atceries, ka vīrietis var pārmainīties tikai attiecību pirmajā posmā! Nu, kamēr vēl tās rozā brilles. Tad viņš tevi vedīs uz visādiem restorāniem, pirks dāvanas, lutinās…"

Viņa beidza knosīties un ieskatījās man tieši acīs, kā sagatavodamās nodot slepenu un svarīgu informāciju.

"Pats svarīgākais ir šo periodu novilcināt, lai tā jaunā uzvedība kļūst par pieradumu un viņš tāds paliek uz visiem laikiem."

Es domīgi iestūmu mutē pāris frī kartupeļu, ko biju pasūtījusi pie saviem avokado salātiem cerībā, ka salāti kaut kā atsvērs kalorijas, ko uzņemšu ar frī kartupeļiem. "Bet vai tad mīlēt otru nenozīmē ļaut viņam būt tādam, kāds viņš ir? Pieņemt viņu ar visām rakstura atšķirībām, pat ja tev kaut kas krīt uz nerviem?"

Ilze gandrīz iespļāva savus salātus man sejā, gardi smiedamās: "Kas par muļķībām!"

Laiks tiešām netika velti šķērdēts. Mēs ar Ilzi bijām vakariņojušas tikai desmit minūtes, un es jau biju apguvusi savu pirmo mācību — ka mīlestība nenozīmē otra cilvēka pieņemšanu, bet viņa rakstura mainīšanu sev pa prātam.

"Un kā…" lēni jautāju, apsverot veidus, kā es varētu mainīt savus potenciālos randiņu kandidātus sev pa prātam, it kā vīrietis būtu tāds plastilīna gabals, ko var mīcīt. "Kā to var panākt?"

Ilze paskatījās uz mani kā uz mazu bērnu, tad pieliecās pavisam tuvu klāt: "Ar atturību."

"Ar atturību?" jautāju.

"Tieši tā," Ilze atbildēja un pamāja uz vīna glāzi, ko lēnām malkoju. "Kad hormoni plosās, kad tev kāds tiešām patīk, tad viss virzās uz priekšu zibens ātrumā. Tici man, es to pati esmu pieredzējusi. Tu pat nepamanīsi, kurā brīdī netīšām nokļuvi viņa gultā. Un pēc tam viss mainīsies. Tu redzēsi. Jo viņš būs tevi dabūjis. Viņš turpinās ar tevi satikties, bet vairs negribēs būt labs un uzmanīgs. Pēc pirmās pārgulēšanas reizes vīrietis uzreiz izlaižas."

Pastūmu vīna glāzi tālāk no sevis. Lai gan līdz galam negribēju piekrist Ilzes teiktajam, tomēr drošības pēc apņēmos tūlīt pat demonstrēt visāda veida atturību. "Man gan liekas, ka no sākuma cilvēki piespēlē," domīgi teicu. "Nu, uzbur fantāziju par sevi, lai pievilktu otru. Gan sievietes, gan vīrieši. Un viņi to fantāziju nespēj ilgstoši uzturēt. Ar vai bez tās pārgulēšanas."

Ilze smagi nopūtās. "Zini, kā ir?" viņa teica. "Vai tu gribētu savā mašīnā liet benzīnu, ko esi dabūjusi par velti? Vai tev neliktos aizdomīgi, no kurienes tas benzīns nācis? Vai tu nesāktu prātot, ka tur kaut kas nav kārtībā, ja jau tas tiek atdots par velti?"

"Njā…" domīgi novilku. Mani šī analoģija līdz galam neuzrunāja, bet nolēmu ar Ilzi nestrīdēties. Viņa tomēr bija randiņu eksperte un droši vien citēja to, ko bija samācījusies interneta kursos. Ko es vispār sapratu no dzīves? Man izmisīgi vajadzēja viņas palīdzību.

"Tieši tā," viņa apmierināti pasmaidīja, sajuzdama savu uzvaru. "Arī vīrietis savā mašīnā grib liet kvalitatīvu benzīnu. Tādu, par ko ir maksājis, priekš kā ir strādājis."

"Mhm…" atbildēju, cenzdamās izsekot Ilzes metaforām, lai gan tās vairāk izklausījās pēc prostitūcijas manifesta.

"Ja tu ar viņu uzreiz pārgulēsi, ja tu viņam neliksi strādāt priekš tā, lai tevi iegūtu, tad viņš sāks domāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā," viņa mani apskaidroja.

Prātā negribot uzpeldēja manas pirmās nopietnās attiecības. 17 gadu vecumā ar puisi, vārdā Rinalds, kurš visai augstu kotējās Ozolnieku apvidū. Vilciens no Rīgas līdz Ozolniekiem gāja tikai pusstundu. Un tajā vasarā, skolas brīvlaikā, es uz šo vietu braucu vismaz reizi nedēļā. Man likās ārkārtīgi romantiski, ka Rinalds mūsu otrajā satikšanās reizē mani sagaidīja Ozolnieku stacijā, turot rokās "Fazer" šokolādi, ko bija nozadzis vietējā "Mego" veikalā. Viņš to bija nozadzis manis dēļ.

Bet trešajā reizē viņš vairs tā nedarīja. Ceturtajā pat neatnāca pretī uz staciju. Laikam jau tādēļ, ka bija ielējis manu lēto benzīnu.

"Ilze," es teicu, pēkšņu šausmu pārņemta. "Bet ja nu es esmu tas lētais benzīns? Ja nu ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā?"

Prātā uzplaiksnīja domas par tēti un mammu. Kā viņa aizbrauca uz Angliju strādāt puravu laukos, kad man bija tikai desmit gadu. Kā tētis iestājās "Prieka Vēstī" un sāka jukt prātā, nespēdams izturēt to slodzi, ko prasīja triju bērnu audzināšana. Kā viņš visu mammas sūtīto naudu atdeva Dievam kā desmito tiesu, ar to piepildot kabatas "Prieka Vēsts" dedzīgajam mācītājam. Kā viņš uz mūsu dzīvokli Avotu ielā sāka vest bomžus izgulēties, lai tiem nebūtu ziemā jāsalst uz ielas. Kā es atdevu vienam no viņiem savu gultu, gribēdama, lai Dievs un mans tētis ar mani lepojas. Kā tētis lepojās un Dievs aizmirsa pasargāt...

"Mīļā," Ilze teica ar dziļu līdzjūtību sejā, uzlikdama roku uz manas drebošās plaukstas, kas bija iekrampējusies ap vīna glāzi, "tu pati sev nosaki cenu. Viņš maksās tik, cik tu no viņa prasīsi. Un ne jau par naudu es runāju. Par uzmanību, par gādību."

"Skaidrs," noteicu, domās kavējoties kaut kur starp Ozolniekiem un Avotu ielas bomžiem.

Prātā uzplaiksnīja mūsu pirmā kaislīgā un visnotaļ sāpīgā nakts, pēc kuras stāvēju dušas telpā Rinalda vecāku mājā un vēroju asins strūkliņu, kas skalojās prom pa rensteli kā mana vecā dzīve. Un pie sevis domāju, cik parasts bija šis brīdis, kad viņa rokās biju kļuvusi par sievieti. Es biju atdevusies par vienu "Fazer" šokolādi.

Arī Rinalds drīz vien saprata, ka bija ielējis lēto benzīnu. Pēc trīs mēnešu ilga romāna viņš mani pameta, pārguļot ar manu labāko draudzeni.

Izvilku telefonu no somas. "Ilze, tu man palīdzēsi uztaisīt profilu?" viņai jautāju. Lai gan mans telefons bija pilns ar selfijiem, kurus taisīju, kavēdama laiku garajos darba dienu vakaros, neviens no tiem nelikās tindera cienīgs. Un man nebija ne jausmas, ko rakstīt profila tekstā.

Ilze paņēma manu telefonu, šķelmīgi smaidīdama. "Tas ir vispār pieņemts fakts," viņa teica, "ka tinderī jāliek četras bildes."

"Ja?" domās piekodināju sev vakara beigās Ilzei pajautāt, kur var dabūt šo tindera lietošanas pamācību, ko Ilze acīmredzot kaut kur bija izlasījusi un iemācījusies no galvas.

Ilze pa to laiku gāja cauri bildēm manā telefonā, meklēdama kaut ko piemērotu. Pēc viņas saviebtās sejas izteiksmes sapratu, ka viņa neko tamlīdzīgu manā telefonā neatrod.

Bet mani urdīja doma par četrām bildēm. "Ilze, vai tā tiešām ir tindera etiķete… nu, likt četrus selfijus? Tas nav mazliet… nu… par daudz?" Lai gan viena vakara laikā vīna iespaidā biju spējīga uzņemt vairāk nekā simts selfiju, dalīt veselus četrus ar tindera publiku man likās pārmērīgi.

"Nē, tu ko, ne jau visus selfijus," Ilze atbildēja, noprazdama, ka te bija darīšana ar pilnīgu tindera jaunavu. "Vienu selfiju gan vajag. Es tavā telefonā neko labu neatradu…" Tad Ilzes acis iedegās. "Bet, paga, tu vispār šovakar labi izskaties."

Centos uztvert Ilzes komplimentu pozitīvi, ignorējot viņas uzsvaru uz šovakar.

"Davai, uztaisām tagad vienu!" viņa teica.

"Ko — kā — tagad?" jautāju, vērdamās sev apkārt. Bārs bija pārbāzts ar publiku — kā nekā bija piektdienas vakars. Mēs atradāmies pārīšu ielenkumā — lielākā daļa noteikti bija iepazinušies tinderī — un viņi noteikti saprastu, ar ko mēs te abas nodarbojamies. Bet bija par vēlu situāciju apturēt: Ilze jau bija paķērusi manu telefonu un skatījās uz mani caur kameras displeju.

"Nebūs gluži selfijs, bet šāda bilde arī der. Smaidi!" viņa man teica, nozibinot zibspuldzi, kas izgaismoja bāra tumšo atmosfēru kā pēkšņa zibens šautra, liekot visiem klātesošajiem uz mirkli paskatīties manā virzienā.

Nosarku kā biete. Vēl pēc pieciem mēģinājumiem beidzot pielauzu Ilzi, ka pietiek, un apskatīju viņas veikumu. Mani tumšie mati haotiski krita ap mazliet apaļīgo seju. Koši sarkanā lūpu krāsa, paldies Dievam, nebija izķēpājusies, vīnu malkojot. Ilze izlaboja sarkano punktu manās brūnajās acīs, kas bija tur iemeties, pateicoties zibspuldzei. Krūšu izgriezumā vīdēja melna, mežģīņaina maliņa, bet man tas likās pieņemami. Varbūt pat seksīgi. Lai gan parasti biju visai paškritiska, kopumā bildes mani apmierināja, un es ļāvu Ilzei izvēlēties to, kura viņai likās vispiemērotākā tinderim.

Viņa to ielādēja manā jaunajā profilā.

"Tā," viņa noteica, it kā būtu nobeigusi smagu, bet vērtīgu projekta darba posmu. "Tagad mums vajag vēl trīs bildes."

Viņa turpināja šķirstīt manu bilžu albumu.

"Kādām tām jābūt?" jautāju.

"Vienai vajag būt tādai bariņu bildei," viņa teica. "Lai parādītu, ka tev ir daudz draugu un tu nepavadi katru nedēļas nogali viena pati. Citiem vārdiem — tu esi tinderī tādēļ, ka esi pašpietiekama sieviete, kas meklē pašpietiekamu vīrieti, ar kuru kopā labi pavadīt laiku. Nevis tādēļ, lai aizpildītu milzīgu caurumu sevī," viņa deklarēja kā no grāmatas.

Es reģistrējos, lai labi pavadītu laiku, nevis lai aizpildītu milzīgu caurumu sevī, lēnām atgādināju sev, ja nu kāds vēlāk pajautā, kādēļ esmu tinderī.

Manā telefonā neko tamlīdzīgu neatradusi, viņa pavērsa kameru pret mums abām: "Pasmaidi!"

Ilze iepozēja tik labi, it kā būtu izgājusi interneta kursus arī selfiju mākslā. Es centos smaidīt pēc iespējas dabiskāk. Viņa izvēlējās bildi, kurā pati izskatījās vislabāk, un ielika to manā profilā.

"Tagad mums vajag vienu bildi no ceļojuma. Lai parādītu, ka tevī mīt piedzīvojumu gars," viņa teica.

Mans pēdējais ceļojums bija brauciens pie vecmāmiņas uz Sabili neilgi pēc Ziemassvētkiem. Man bija vesela virkne ceļojumu bilžu. Selfijs ar vecmāmiņu, bilde pie apsnigušās rožu dobes un viena pie aizsalušā dīķa. Es tās parādīju Ilzei.

Kad viņa beidzot ierunājās, tad izklausījās gandrīz skarba. "Dārgā," Ilze man teica, "selfijs ar vecmāmiņu īsti neparāda tavu piedzīvojumu garu. Nu, bļāviens!" viņa nesavaldījās. "Es tak domāju kaut ko citu. Braucienu uz Barselonu vai Romu. Vai Parīzi. Tu taču esi tur bijusi, ne?"

Es sameklēju bildes no manas au pair pieredzes Itālijā īsi pēc vidusskolas pabeigšanas, kad dzīvoju jaukā itāļu ģimenē un auklēju viņu divus bērnus.

Ilze noraidīja manu piedāvājumu ielikt bildi ar itāļu bērniem. "Nedod Dievs, kāds vēl padomās, ka tie ir tavējie!" Tā vietā viņa izvēlējās bildi, kurā pozēju pie Pizas torņa.

"Tā, tagad mums pietrūkst tikai vienas bildes," viņa teica.

"Kas tā būtu?" nepacietībā vaicāju.

Ilze turpināja urķēties manā telefonā. "Aha!" viņa beidzot izsaucās. Tā bija bilde no Grīziņkalna strītbola festivāla, kurā pagājšgad piedalījos. Pilnīgā pālī biju palūgusi kādam draugam, lai mani nobildē pie strītbola groza ar bumbu rokās un keponu uz galvas.

"Bilde, kurā tu nodarbojies ar sportu. Lai parādītu, ka tev ir hobiji ārpus darba un tu esi labā fiziskā formā."

Iedomājos sarūgtinājumu, kāds sagaidītu to vīrieti, kurš būtu piekritis randiņam ar mani tikai manas fiziskās formas dēļ. Jau trīs mēnešus man bija pieraksts trenažieru zālē. Un, lai gan zāle atradās turpat pie mana dzīvokļa Purčikā, nekad neatradu laiku un motivāciju to apmeklēt.

Tomēr izlēmu atkal uzticēties Ilzes ekspertīzei un atļāvu bildi iekļaut manā profilā.

Arī pie manām interesēm profila tekstā viņa ierakstīja: "Basketbols."

"Kas vēl tevi interesē ārpus darba?" Ilze vaicāja.

"Nu…" kā parasti pēc vīna glāzes man pēkšņi nevaldāmi sagribējās vilkt ārā cigareti. "Vēl man patīk smēķēt."

Ilze saviebās: "Tas nav hobijs."

"Kā nav? Bet ja nu man ļoti patīk to darīt, tad jau tas ir hobijs."

"Nē, tā ir sevis bendēšana!" Ilze teica. "Kuru tinderī labāk nepieminēt. Vispār labāk nepieminēt arī pirmajos randiņos."

"Nu, labi, labi…" noteicu, domās apcerot to, cik ļoti profila izveide līdzinājās darba pieteikuma rakstīšanai, kurā jāizpilda noteikti kritēriji, lai tiktu uz nākamo kārtu. Varbūt arī randiņi būs līdzīgi darba intervijām, kurās sevi vajag parādīt no labākās puses. Spiediens, ko sajutu, vēl vairāk pastiprināja vēlmi smēķēt.

Neko darīt, nodomāju, pie sevis citējot vārdus, ko vēl skolas laikā iemācījos, tulkojot mammas mīļākās grupas "Scorpions" dziesmas tekstu: "No pain, no gain."

"Man patīk mūzika," teicu.

"Dace…" Ilze nopūtās. "Visiem cilvēkiem uz šīs planētas patīk mūzika."

"Ā… nu…" kādu laiku prātoju. "Pagājušomēnes aizgāju Līgai līdzi uz tautu dejām "Alā". Tas bija okei! Otrreiz gan laikam neietu."

"Perfekti," Ilze pasmaidīja.

Kamēr viesmīlis, atnācis pēc mūsu šķīvjiem, centās par visām varītēm mums iesmērēt desertu karti, Ilze klabinājās pa mana telefona klaviatūru. Pēc laba brīža viņa man pasniedza telefonu un, priekā starojot par savu meistardarbu, lika izlasīt manu jauno profila tekstu:

"Dace Liepiņa

28 gadi

Dzīvo Rīgā, Purvciema rajonā

Ķer sauli, kamēr tā spīd! :) Esmu aktīva un dzīvespriecīga meitene, kas meklē jauku vīrieti, ar kuru kopā labi pavadīt laiku. Ikdienā strādāju "Cilmes šūnu bankā" par biroja administratori, bet brīvajā laikā aizraujos ar ceļošanu, izbraucieniem pie dabas, basketbolu un tautas dejām."

Pārlasīju tekstu vairākas reizes. Meitene, kas uz mani raudzījās no tindera profila, it kā bija līdzīga man, bet tajā pašā laikā tik sveša. Tā meitene tiešām izskatījās aktīva un dzīvespriecīga. Vai es arī tāda ikdienā biju? Vai spēšu nospēlēt šīs meitenes lomu randiņa laikā?

Pretrunīgo domu iespaidā pasaucu viesmīli un pasūtīju sev krietnu gabalu šokolādes tortes, ar kuru nolēmu nedalīties.

"Ilze, vai tu esi pārliecināta?" jautāju. Man taču labāk patika ēst kūkas nekā braukt pie dabas.

"Bet protams! Uzticies man!" Ilze gavilēja, un viņas īkšķis ņipri kustējās no kreisās uz labo pusi.

"Ilze, ko tu tagad dari?" aizdomīgi jautāju.

"Kā ko? To, ko visi tinderī dara!" viņa atcirta. "Atlasu pelavas no graudiem."

"Pēc kā tu spried, kuras ir pelavas?" kļuvu tramīga. Man kaut kā nepatika, ka Ilze jau svaipoja. Es vēl nejutos gatava tindera pasaulei ar visiem tās dīvainajiem noteikumiem.

"Nomierinies un ne par ko neuztraucies!" viņa mani mierināja. Tad Ilzes acis iemirdzējās un sejā parādījās tīksme. Viņa pagrieza telefona displeju pret mani:

"Skaties! Viens jau rokā!"

Ieva Lākute

Ieva jau vairāk nekā 12 gadus dzīvo Anglijā, kur pabeigusi gan bakalaura, gan maģistra studijas rakstniecībā un literatūrā. Ikdienā strādā kā "freelance writer" un tulkotāja. Šobrīd strādā pie sava pi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!