Tikšanās ar Ernestu Hemingveju

Pirms vairākiem gadiem, kad pirmo reizi lasīju "Simt vientulības gadus", no New York Times arhīva izdrukāju kādu Markesa eseju. Gribēju uzzināt kaut ko vairāk par autoru. Jau toreiz man bija doma to iztulkot latviski. Doma netika īstenota. Pēc tam tā nogūla kaut kur plauktā starp daudziem papīriem. It kā gaidot, kad kļūs vajadzīga.
Šobrīd, kad ar nepilna gada atstatumu latviski publicēti divi Markesa romāni un drīzumā solās būt trešais, saprotu, ka tā kādam var izrādīties vajadzīga.

Tulkotājs

Atpazinu viņu vienā mirklī, kad kopā ar sievu Mēriju Velšu viņš nāca man pretī pa Sv. Mišela bulvāri Parīzē kādā lietainā 1957. gada pavasara dienā. Viņš gāja otrpus ielai Luksemburgas dārzu virzienā. Kājās viņam bija kovboju bikses, mugurā pleds un galvā beisbola cepure. Vienīgais atribūts, kas izskatījās šim tēlam nepiederīgs, bija brilles metāla rāmītī, apaļas un nelielas, kas piešķīra pāragru vectētiņa auru. Hemingvejam bija 59 gadi, un viņš bija liels un pārāk pamanāms. Taču augums neradīja brutāla spēka iespaidu, kā viņš pats būtu gribējis. Tas tādēļ, ka gurni izskatījās šauri un kājas tievas padarīja raupjās mežacirtēja kurpes. Starp Parīzes lietoto grāmatu veikaliņiem un Sorbonnas jauniešu straumēm viņš izskatījās neparasti dzīvīgs, un bija neiespējami iztēloties, ka viņam atlikuši vien četri gadi, ko dzīvot.

Uz sekundes daļu, kas vienmēr izrādās izšķirošā, es attapos sašķelts divās konkurējošās lomās. Nezināju, vai jautāt viņam pēc intervijas, vai arī šķērsot ielu, lai izteiktu savu muļķīgo apbrīnu. Bet abos gadījumos es sajutos pārāk neizlēmīgs. Tobrīd runāju tikpat primitīvā angļu valodā, kādā runāju aizvien, un nebiju pārliecināts par viņa vērša cīnītāja spāņu valodu. Beigu beigās neizdarīju ne vienu, ne otru no lietām, kas visdrīzāk būtu sagandējušas šo mirkli. Tā vietā saliku plaukstas tūtiņā ap muti un gluži kā Tarzāns noaurojos pāri visai ielai: "Maaaeeestro!". Hemingvejs tūdaļ saprata, ka tuvumā starp daudzajiem studentiem nevar būt neviena cita meistara un pagriezies pacēla roku un atkliedza man kastīliešu valodā, ļoti bērnišķīgā balsī: "Adiooos, amigo!" Šī bija vienīgā reize, kad es viņu sastapu klātienē.

Tobrīd biju 28 gadus jauns avīžnieks. Kolumbijā bija publicēts un balvu ieguvis mans pirmais romāns, bet Parīzē es vienkārši ļāvos straumei, man nebija noteiktas virzības. Mani ietekmīgākie skolotāji bija divi Ziemeļamerikas rakstnieki, kuriem, šķiet, bija ļoti maz kopīga. Biju izlasījis visu, kas līdz tam brīdim no viņiem publicēts, bet ne kā vienam otru papildinošus, drīzāk — gluži pretēji — kā divas pilnībā atšķirīgas un abpusēji nepieejamas literatūras izpratnes. Viens no šiem diviem bija Viljams Folkners, kuru nekad vaigā netiku uzlūkojis un kuru varēju tikai iztēloties kā fermeri ar atrotītām piedurknēm, stāvot blakus diviem baltiem suņukiem un kasot roku Kartjē Bresona slavenajā portretā (to var aplūkot šeit — tulk. piez.). Un otrs bija gaistošais vīrs, kurš nupat pāri ielai bija nokliedzis man ardievas, radot iespaidu, ka manā dzīvē noticis kaut kas svarīgs, un tas paliks uz visiem laikiem.

Nezinu, kurš ir teicis, ka rakstnieki lasa citu sarakstītos romānus tikai tādēļ, lai izdibinātu, kā tie uzrakstīti. Bet ticu, ka tas atbilst patiesībai. Mums nesniedz gandarījumu uz lappušu virsmām attēlotais: mēs griežam grāmatas uz pusēm, lai ieraudzītu šuves, kas satur tās kopā. Dīvainā veidā, ko nav iespējams izskaidrot, mēs sadalām grāmatas to visprimārākajās detaļās un tad, noskaidrojuši to iekšējā mehānisma mistērijas, atkal saliekam kopā. Folknera gadījumā šie pūliņi ir īpaši nomācoši, jo nerodas iespaids, ka viņam piemistu kāda organiska rakstīšanas sistēma. Tā vietā viņš akli maldās pa savu biblisko visumu, gluži kā zilonis, pamests trauku veikalā. Mēģinot demontēt viņa lappuses, rodas iespaids, ka skrūves un atsperes paliek pāri un nav iespējams to visu salikt kopā iepriekšējā secībā. Hemingveja darbi ir kontrastējoši — tie apveltīti ar mazāku iedvesmu, mazāku kaisli un mazāku pārgalvību, tā vietā ir lepna stingrība, un to skrūves ir pilnībā apskatāmas, gluži kā smagajām automašīnām. Varbūt tieši tādēļ Folkners atstājis tik lielu iespaidu uz manu dvēseli, bet Hemingvejs — uz amatu, un ne tik daudz viņa grāmatu, cik viņa saprātīguma un apbrīnojamo daiļamatniecības prasmju dēļ. Hrestomātiskajā intervijā ar Džordžu Plaimtonu laikrakstam "The Paris Review" Hemingvejs reizi par visām reizēm norādīja uz romantiskā priekšstata par mākslas darba radīšanu nelabvēlību. Ekonomiska labklājība un laba veselība, viņaprāt, uz rakstniecību iedarbojas veicinoši, un patiesā problēma esot mācēt sakārtot vārdus pareizā secībā. Brīdī, kad rakstīt kļūst grūti, nepieciešams pārlasīt savas iepriekšējās grāmatas, lai atcerētos, ka tas vienmēr bijis grūti; var rakstīt jebkur, tik ilgi, kamēr netraucē ciemiņi un nav telefona; tas neatbilstot patiesībai, ka žurnālistika piebeidz rakstnieku, kā tas bieži tiek apgalvots — īstenībā, gluži pretēji — galvenais, lai žurnālistika neieilgst. "Brīdī, kad rakstīšana ir kļuvusi par principiālu netikumu," viņš apgalvoja, "punktu tai pielikt var tikai nāve." Beigu morāle bija tāda, ka ikdienas darbs pie teksta drīkst tik pārtraukts tikai tad, ja rakstnieks zina, kā to atsākt nākamajā dienā. Nešķiet, ka kāds jelkad devis lietderīgākus padomus attiecībā uz rakstīšanu. Tie ir ne vairāk, ne mazāk kā absolūtas iedarbības zāles pret rakstnieka visbriesmīgākajām ciešanām: rīta agoniju, nonākot aci pret aci ar tukšu papīra lapu.

Visi Hemingveja darbi liecina, ka to gars bijis ātri uzliesmojošs, bet īslaicīgs. Un tas ir saprotams. Viņa iekšējais spriegums, pakļauts tik lielai tehnikas kalpībai, nevar pastāvēt ilgstoši tik plašā un bīstamā telpā kā romāns. Stāsta žanrs bija viņa dabiskā ierobežotība, un kļūda bija mēģināt to pārkāpt. Un tieši tādēļ viņa darbos nevajadzīgais krīt acīs daudz spilgtāk kā citu autoru darbos. Viņa romāni ir kā īsie stāsti, kas kļuvuši nevajadzīgi gari un tajos iekļauts pārāk daudz. Pavisam citādi ir ar Hemingveja stāstiem — tie rada iespaidu, ka kaut kā pietrūkst un tieši tajā atklājas šo darbu mistērija un skaistums. Horhem Luisam Borhesam, vienam no mūsu laiku lielākajiem rakstniekiem, ir šī pati ierobežotība, taču viņa intuīcija liegusi mēģināt to pārkāpt.

Frensisa Makombera vienīgais šāviens pa lauvu demonstrē augstu klasi ne tikai kā medību paraugstunda, bet arī kā rakstītprasmes kvintesence. Vienā no saviem stāstiem Hemingvejs rakstīja, kā Līrijas vērsis, aiznesies garām matadora ķermenim, apgriezās "gluži kā kaķis ap stūri". Ar visu savu pazemību man jāteic, ka šīs salīdzinājums ir viena no tām muļķīgās iedvesmas paliekām, kas atrodama tikai pašu lielāko smagsvaru darbos. Hemingveja darbi ir pilni ar šādiem vienkāršiem un žilbinošiem atklājumiem, kas atsedz punktu, kuram viņš piemērojis savu rakstniecības definīciju: literārs darbs, līdzīgi kā aisbergs, ir spēcīgs tikai tad, ja to no apakšas stiprina septiņas astotdaļas no tā kopējās vērtības.

Rakstniecības tehnikas apzināšana bez šaubām ir iemesls, kādēļ Hemnigvejs nepaliks spilgtā atmiņā ar saviem romāniem, bet gan ar saviem daudz disciplinētākajiem īsajiem stāstiem. Runājot par "Kam skanēs zvans", Hemingvejs atzinis, ka viņa rīcībā nav bijis iepriekšsagatavota plāna, kā konstruēt šo grāmatu, viņš to izgudrojis pamazām — katru dienu virzoties uz priekšu. Viņam tas nebūt nebija jāsaka, jo tas ir acīmredzams. Pretstatā tam viņa mirklīgās iedvesmas rezultātā radītie īsie stāsti ir neapstrīdami. Un tādi ir trīs, kas uzrakstīti Madrides pansijā kādā maija pēcpusdienā, kad negaidīta sniega vētra lika atcelt vēršu cīņas San Isidro fiestā. Šie stāsti, kā viņš pats bija atzīmējis intervijā Plaimtonam, ir "Slepkavas", "Desmit indiāņi" un "Šodien ir piektdiena". Visi trīs ir ģeniāli. Līdzās šiem, pēc manas gaumes, ir vēl kāds stāsts, kurā viņa enerģija ir koncentrēta visiespaidīgāk. Tas ir viens no īsākajiem: "Kaķis lietū".

Tomēr šā vai tā, kaut arī tā izrādītos ņirgāšanās par viņa paša likteni, manuprāt, viņa visvaldzinošākais un humānākais darbs ir "Pāri upei koku paēnā", kurš izrādījies vismazāk veiksmīgs. Tas, viņa paša vārdiem, sācies kā īsais stāsts un tad iemaldījies brikšņainajos romāna džungļos. Ir grūti saprast, kā tik prātīgs literārais mehāniķis pieļāvis tik daudzas strukturālās plaisas un literārās mehānikas kļūdas, — dialogi ir tik samāksloti, dažbrīd šķiet pat sagudroti, un to visu pieļāvis viens no izcilākajiem amatniekiem visā literatūras vēsturē. Kad grāmata tika publicēta 1950. gadā, kritika bija nežēlīga, bet apjukusi. Hemingvejs jutās aizvainots un uzskatīja par nepieciešamu aizstāvēties, sūtot emocijām pārpilnas telegrammas no Havannas, kas šķita nepiedienīgi tāda līmeņa autoram kā viņš. Tomēr, manuprāt, tas bija ne tikai labākais viņa romāns, tas bija arī vispersoniskākais. Viņš to bija rakstījis mainīga rudens rītausmās ar nostaļģiju par nenotveramajiem gadiem, kas jau ir pagātnē, un ar rūgtu priekšnojautu, ka dzīvot atlicis vairs tikai nedaudz. Nevienā no savām grāmatām viņš netika atstājis tik daudz no sevis paša, tāpat arī nekad nebija pratis tik pārliecinoši nodot citiem sevī mītošo sentimentu ar visu tā skaistumu un labsirdību, un pateikt, cik bezjēdzīga ir uzvara. Viņa protagonista nāve, šķietami dabiska un mierīga, bija maskēta priekšnojauta par viņa pašnāvību.

Ja kādam izdodas nodzīvot tik garu rakstnieka mūžu ar tikpat lielu intensitāti un pieķeršanos reālajai dzīvei, viņam vairs nav iespējas nošķirt izdomāto no realitātes. Esmu pavadījis daudzas stundas un dienas, lasot grāmatas kafejnīcā Sv. Mišela laukumā, kuru Hemingvejs uzskatīja par lielisku rakstīšanai, jo tā viņam šķita mājīga, silta, tīra un draudzīga, un vienmēr esmu cerējis tur ieraudzīt jauno sievieti, ko viņš reiz pamanījis ienākam skarbā, aukstā un vējainā dienā, meiteni, kas bijusi tik glīta un svaiga, kuras mati pa diagonāli aizšķērsojuši seju, gluži kā kraukļa spārns. "Tu, tāpat kā visa Parīze, piederi man," viņš rakstīja viņai ar to nepielūdzamo spēku, kāds piemīt visam viņa rakstītajam. Viss, ikviens moments, ko viņš jebkad ir aprakstījis, pieder viņam uz visiem laikiem.

Es nespēju paiet garām Rue de l'Odeon 12. numuram un neieraudzīt viņu sarunājamies ar Silviju Bīču, grāmatu veikaliņā, kas tagad ir pavisam citāds, kur viņš reiz mēdza nosist laiku līdz sešiem vakarā, kad arī Džeimss Džoiss mēdza tur iegriezties. Kenijas prērijās viņam uz visiem laikiem turpināja piederēt bifeļi un lauvas, un arīdzan visintīmākie medīšanas noslēpumi. Viņa īpašumā nonāca vēršu cīņas un bokss, mākslinieki un noziedznieki, kas vienā mirklī kļuva viņējie. Itālija, Spānija, Kuba — puse pasaules ir pilna ar vietām, kuras viņš piesavinājies, tikai tās pieminot. Kohimārā, nelielā ciematā netālu no Havannas, kurā dzīvoja vientuļais zvejnieks no grāmatas "Sirmgalvis un jūra", ir uzstādīta plāksne viņa varonīgo darbu piemiņai un to rotā zeltīts Hemingveja krūšutēls. Viņa Kubas patvērumā Finca de la Vigia, kur viņš dzīvoja īsi pirms savas nāves, māja joprojām atrodas kuplo koku pavēni ar viņa daudzpusīgo grāmatu kolekciju, medību trofejām, ar viņa darba kabinetu, milzīgajām kurpēm, ar neskaitāmajiem niekiem, kas savākti visā plašajā pasaulē, kas viņam piederējuši līdz pat nāvei un turpinās dzīvot bez viņa ar dvēseli un maģiju, ko tās ieguvušas, piederot viņam.

Pirms pāris gadiem man sagadījās braukt vienā mašīnā ar Fidelu Kastro, kurš pazīstams, kā nenogurdināms lasītājs, un uz sēdekļa es pamanīju nelielu grāmatas sējumiņu sarkanos ādas vākos. "Tas ir mans skolotājs Hemingvejs," Fidels man teica. Un patiešām Hemingvejs pamanās būt tur, kur viņu kāds vismazāk cer sastapt — 20 gadus pēc savas nāves — vienlaikus nezūdošs un gaisīgs, līdzīgi kā tajā maija rītā, kad viņš pāri Sv. Mišela bulvārim teica "Ar Dievu, amigo!"

Tulkojis Atvars Celms.

(c) New York Times, July 26, 1981