Turpinājums. Sākumu lasiet šeit: Kaspars Kļaviņš: Tikšanās ar Adonisu. 1. daļa
Kaspara Kļaviņa raksts publicēts žurnāla "Mūzikas saule" 2016. gada vasaras numurā.
Adonisa dzejas lasījumu un Nasera Šammas mūzikas ansambļa tandēms patiešām ir izcils notikums, kas simbolizē arābu kultūras identitātes zelta fondu: dzejas izpildījumu un lautas mūziku. Lauta (arābiski al-'ūd) ir ģitāras priekštece, kas pirms mūsu ēras radīta Ziemeļsīrijā un Mezopotāmijā (tag. Irākā), turpat, no kurienes nāk abi pasākuma reprezentanti. Pateicoties arābiem, tā viduslaikos cauri Spānijai un Sicīlijai iekaroja visu Eiropas telpu. Spānijā šī "mauru ģitāra" (la guitarra morisca) pat kļuva par neatņemamu sastāvdaļu Svētajai Marijai veltītu kompozīciju izpildījumā. [19] Franči lautu dēvēja par "saracēņu ģitāru" (la guitare sarazine). Ar to var spēlēt cēlas, svinīgiem pasākumiem un augsti stāvošām personām domātas tēmas – tikpat labi kā temperamentīgas, ironiskas vai skumjas tautas melodijas. Ir senas liecības par lautas izmantošanu Ziemeļeiropas zemnieku svētkos.
Uz skatuves kaut kas notiek. Adonisam pabeidzot kārtējo lasījuma ciklu, Nasers Šamma ar savu ansambli papildina emocionālo fonu, spēlējot senu sīriešu tautasdziesmu. Mans draugs Nāders ceļas kājās un sit plaukstas. Daži ceļas līdzi. "Tā ir viena skaista, veca dziesma par to, kā meitai jāatstāj dzimtais ciems, izejot pie vīra. Dziesma saucas: "Man brālīši tāl' aizveda..." izsaucas Nāders, aizkustināts līdz asarām.
Adoniss lasa dzeju Nasera Šammas ansambļa pavadījumā. Kaspara Kļaviņa foto
Daļa ebreju, kopš senseniem laikiem dzīvodami zemēs, kur vēlāk tika izveidotas Sīrijas un Libānas valstis, definēja sevi kā "sīriešus" vai "libāniešus" un, būdami mobilizēti, cīnījās pret Izraēlas armiju. Arī Nāders – tikai ne ar ieročiem rokās, bet kā militārais inženieris. Daudzi Sīrijas ebreji ar laiku formāli pārgājuši kristietībā vai islāmā, tikai bagātākie – ne! Tie paturējuši jūdaismu. Nāders pieder pie šiem identitātes sargiem. Lepns par savu ģimeni... Diemžēl pēc nesenās katastrofas viņš ir zaudējis ne tikai mājas un augļu dārzus, bet arī senlietas un vecus manuskriptus, kas būtu varējuši izgaismot daudzas ebreju un arābu kopīgās civilizācijas lappuses. Tagad Emirātos Nāders projektē villas un hoteļus, veido parkus, būvē mājas un ceļus Afganistānā, Kenijā, Etiopijā. Pie viņa nāk ciemos sīrieši. "Kaut kā jāpalīdz, cik nu rocība atļauj, – mēs visi sīrieši, kā nekā savējie!" Nāders ir cēlies no senas kabalistu dzimtas. Kabala vieno ebrejus, arābus un kristiešus. Tā radusies sirmā senatnē ebreju mistikas ietvaros, bet attīstījusies, arī pateicoties vēlākajiem arābu un eiropiešu [20] garīgajiem meklējumiem. "Kabbalah" nozīmē senatnes mācību recepciju, ko ebreju domātāji no jauna atklāja 11.–13. gs., kad augstu attīstību visā Tuvo Austrumu un Vidusjūras reģionā bija sasniegusi islāma mistika – sūfisms, kura reprezentanti, izmantojot visdažādāko metodoloģiju (diētu, dzīvesveidu, deju, poēziju un runas simbolismu), aicināja meklēt personīgu, garīgu vienību ar Dievu. Tieši sūfiji viduslaikos kļuva par ebreju kabalistu garīgajiem skolotājiem un ceļa rādītājiem. [21] Pat izcilais zinātnieks Mozus Maimonīds (Mūsā ibn Maymūn) (1138–1204) bijis sūfisma iedvesmots.
Adonisa dzeja ir kabalas un sūfiju mācības esence, kas apvieno šībrīža un mūžības dimensijas:
"Ārsti, zāļziņi, magi, burvji,
nezināmā tulki,
es piedalos jūsu slepenās lietās,
es kļūstu par strausu – es noriju ogles, kas kvēl,
un slepkavības bluķus es sasmalcinu.
Es esmu iesaistīts jūsu slepenās lietās – kā liecība sava stāvokļa neatpazītiem veidiem,
es elsoju līdzīgi kādam, kas cenšas izceļojot sev mājvietu gūt.
Es izbārstīts – izkliedēts – izpausmes manas klīst apkārt un nepieder man vairs,
bet būtības manas ir mazākas tapušas tagad – man pastāvēt vietas tajās vairs nav." [22]
Arī bēgļu gaitas, izceļošana, migrācija, pazemīga robežas šķērsošana vai agresīva iefiltrēšanās ir alķīmija. Kā slepeno eksperimentu mēģenē mēs iepazīstam savas līdz šim nezināmās īpašības: negaidītu mīlestības atvērtību, asasīniem līdzīgu naidu un pašiznīcināšanās spēju, nebijušu uzņēmību vai neiepazītu vājumu. Cilvēks, kas nicina naudu, sāk nodarboties ar tirdzniecību, pacifists piesakās algotņu karaspēkā, kautrīgais iesaistās prostitūcijā, bet domātājs samierinās ar viesnīcas apkopēja pienākumiem. Kapitālisma globālo ekspropriāciju svaidītās cilvēku masas ir gatavas uz visu. Ja tās nevieno liela, cēla, vieda ideja, tad ikvienu var iesaistīt it visur. Ceļš pie Dieva, Radītāja, pie mūžīgās visuma idejas ir kā varavīksnes tilts – pilns krāsām, niansēm, noslēpumiem –, bet garīguma durvju atslēga ir mīlestība. Tā domā kā sūfiji, tā kabalisti.
Adoniss, komunicējot ar kolēģiem, runā pieklusinātā, maigā balsī. Viņš ir pats laipnības, omulības un harmoniskas samierināšanās iemiesojums, ko, šķiet, nekādi likteņa satricinājumi nespētu novirzīt no kādreiz mazā lauku ciematiņā uzsāktā dzīves ceļa. Lasot dzeju, viss mainās. Nelielā auguma sirmais vīrs ar savu absolūti pārvaldīto balss tembru, nosvērtajām, drosmīgajām kustībām un tiešumu spēj valdīt pār auditorijas sirdi un prātu. Studiju gadus daļēji pavadījis Damaskā, Adoniss, iespējams, kaut ko mācījies no hakavati uzstāšanās prasmes. Senās teiksmas, pasakas, varoņeposus un Korāna motīvus līdz pat šim brīdim atsevišķās arābu kafejnīcās mēdza apmeklētājiem lasīt priekšā un stāstīt sevišķs teicējs: al-hakawati. Damaska vienmēr bijusi slavena ar saviem kafejnīcu stāstniekiem. Nesteidzīgi pīpējot ūdenspīpes un dzerot tēju, visu paaudžu ļaudis varēja baudīt šādu viena cilvēka teātri, klausoties par Antaras varoņdarbiem, Leilas un Madžnūna traģisko mīlestību vai sentēvu cīņām ar krustnešu iebrucējiem. Kaut uz mirkli iedomāsimies, kā hakavati, gaisā paslējis spieķi, izdara ar to zobenam līdzīgas kustības un stāsta par arābu karavadoņiem, kas ievilinājuši krustnešus dziļāk tuksnesī, pēkšņi tos aplenc un uzvar, neskatoties uz pretinieku pārspēku un spožajām bruņām. Folklora šeit ir dzīva, tā nav ievietota "dziesmu skapjos" un izvilkta dienasgaismā tikai valstiski svarīgos pasākumos.
Damaskas pēdējais izcilais hakavati – Rašīds Hallaks (Abū Šādī). 2014. gads
Laikam ritot, hakavati tradīcija ceļoja no Damaskas un Beirūtas uz Kairu, Dubaiju, Abū Dabī un Šārdžu. Persijas līča krastos pirms naftas ieguves un lielpilsētu izveides teikas un pasakas stāstīja ap ugunskuriem sasēduši pērļu zvejnieki, ēdot dateles un piedzerot arābu kafiju. Faktiski šī stāstījuma metode ir "dzeja prozā", kas kādreiz tik ļoti nodarbināja Adonisa prātu. Pēc Sīrijas atstāšanas, 1956. gadā nonākot Beirūtā, viņš bija piedalījies arābu modernās dzejas popularizējošā žurnāla "Majallat Shi'r" līdzveidošanā. Adoniss šajā laikā analizēja prozas poēmu sākotni arābu literatūrā, smeļoties ierosmi franču simbolismā, krievu formālismā un angloamerikāņu imažistu – T. S. Eliota un Ezras Paunda – darbos. Žurnālam "Shi'r" netrūka ienaidnieku, un Adoniss atkal nonāca kritikas krustugunīs. Cenzdamies pierādīt arābu prozas poēmu oriģinalitāti kā ilgu dzejas eksperimentu rezultātu, viņš tika apsūdzēts Rietumu klišeju ievazāšanā arābu dzejā. [23] Kritiķi nesaprata Adonisa ideju par arābu senākās literatūras motīvu izmantošanas iespējām mūsdienās, to, ka kultūrai nepieciešama nemitīga renesanse, lai tā nesastingtu un nenomirtu. Atšķirībā no mūsdienām, 60. gadi arābu pasaulē, tāpat kā citur pasaulē, bija piesātinātu intelektuālu diskusiju laiks. Teorētiskajai diskusijai beidzoties, Adoniss to turpina dzejā, uzrunājot lasītāju un klausītāju caur poēzijas prizmu. Viņa metode ir nepārspīlēts, bet spriedzes pilns dramatisms, ko raksturo pauzes, atkāpes un retoriski, neatbildami jautājumi mūžībai. Līdzīgi kā kādreiz karos izpostītajai, intelektuāli spēcīgajai, bet politiski un ekonomiski atpalikušajai Vācijai 17. un 18. gadsimtā, arī arābu pasaulei 20. un 21. gs. dzeja, literatūra un valoda ir ne tikai mākslas, bet arī politiskas un sociālas nostājas paudēja. Adoniss ir izvēlējies valodas reformēšanas misiju, un, iespējams, tā ir grūtākā no visām, tāpēc ka arābu pasaulē tieši valoda (no musulmaņu viedokļa – "svētā Korāna valoda") ir visu pārējo civilizācijas procesu katalizators. Viņa dzeja ir alegoriju un metaforu sintēze, tā nav banāls, lētas publicistikas stilā veikts acumirkļa vēstures norišu aktualizējums. Savus sabiedriskos uzskatus Adoniss ir formulējis teorētiskajos apcerējumos, piemēram, slavenajā darbā "Ievads arābu poēzijā". [24] Tur viņš līdzīgi kā savulaik Karls Gustavs Johmanis (Carl Gustav Jochmann) (1789–1830) saista valodas un literatūras problemātiku ar sabiedrības modernizācijas problemātiku kopumā. Tikai, ja Rīgā praktizējošais advokāts Johmanis, kurš vācu valodas poētisko izpausmes veidu saistīja ar vāciešu nespēju iekļauties "politiski un sociāli attīstīto nāciju" – angļu un franču – terminoloģijas diskursā, Adoniss modernizāciju saprot ar savas kultūras renesansi vispārcilvēciska vēstījuma pieteikšanai. Daudzas norises Rietumos ir bijušas daudz obskurantākas nekā Tuvo Austrumu dekadence, tāpat kā arābu pasaulē senatnē eksistējošais modernisms un racionālisms, viņaprāt, mūsdienās būtu aktuālāks nekā verdziska Rietumu paraugu kopēšana vai tumsonīgs reliģisks fanātisms. Atcerēsimies, ka jebkuras reliģijas garīgo vēstījumu kropļojošais fundamentālisms nebūt nav konservatīvs. Tieši otrādi, tā ir cita – kaut arī bīstama un bezjēdzīga – modernisma forma. Patiesībā reliģiskais fundamentālisms ir globalizācijas produkts, tāpat tas tiek izplatīts ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Arī tumsonība, tāpat kā apgaismība, var būt moderna.
Adonisa veltījums Kasparam Kļaviņam uzdāvinātajā grāmatā "Ievads arābu poēzijā"
Patiesībā stāsti par arābu un Tuvo Austrumu sociālpolitisko vai ekonomisko "atpalicību" mūsdienu kontekstā ir pasakas un meli. Eiropas koloniālisma laikmets deva arābiem izcilu iespēju iepazīties ar mežonīgā kapitālisma pamatprincipiem. Savukārt pēc Otrā pasaules kara neatkarību ieguvušās arābu valstis izvēlējās sekulāru, sociālistisku un multikulturālu perspektīvu, risinot visus aktuālos pamatjautājumus, kuriem bija jānodrošina ilgtspējīga attīstība: sociālas reformas, analfabētisma likvidāciju, bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnisko palīdzību [25], tik ārkārtīgi nepieciešamo dzimstības samazināšanas stratēģiju utt. Līdz ar vēstures rata pagriešanu atpakaļ politisko džihādistu un pasaules ekonomisko ģeopolitiķu sadarbības rezultātā bojā gāja arī 50.–80. gados dzimusī oriģinālā arābu literatūra, kino, mūzikas dzīve, kultūras centri un intelektuāļu pulcēšanās vietas Ēģiptē, Irākā, Alžīrijā, Libānā un Sīrijā. Tieši pēdējā laikā līdz nepazīšanai tika mainīts arī sieviešu ģērbšanās [26] un izturēšanās veids, ieviešot dažādus reliģisko ekstrēmistu stereotipus. Būtībā tas sakrita ar stila zudumu un "masu kultūras" industrijas uzvaru Rietumos, kur manipulētās jaunatnes loma bija tikpat bēdīgi slavena kā "arābu pavasaros". [27]
Adoniss kā literāts ir politiski saspringto 50. un sociālisma ideju piesātināto 60. gadu auglis. Attiecīgie gadi bija pēdējās visaptverošās intelektuālas diskusijas laikmets pasaulē. Adoniss 50. gados tika apcietināts par dalību Sīrijas Sociāli nacionālajā partijā, kas sapņoja par laicīgas, visu reģionā dzīvojošo tautu un reliģiju apvienojošas Lielās Sīrijas atjaunošanu, lai pretotos Rietumu kolonizācijas mēģinājumiem. Rezultātā sekoja emigrācija un ilggadējs naids pret Sīrijas pastāvošo valdību. "Arābu pavasarus" viņš sākotnēji apsveica ar gavilēm, ticēdams pozitīvām pārmaiņām. Kuram gan nenākas kļūdīties... To tagad ļoti labi zina daudzo 20. un 21. gs. pseidorevolūciju apmuļķotie eiropieši, kas, savulaik neizprotot šo notikumu ekonomiskās aizkulises, ļāvās pārmaiņu kārdinājumam, rezultātā atdodot pasaules naudasmaisiem savas jau tā nelielās tiesības (atcerēsimies kaut vai Dienvidslāvijas konfliktu). Šobrīd Adonisa sirds asiņo, par to nav šaubu. Un viņš turpina izteikties... dzejā. Jā, tieši dzejā, jo dzeja arābu tradīcijā uzrunā visus, visur un visos jautājumos. Arī terorisma, reliģiska sektantisma un politiskā islāma (islāmisma) teorētiskie pamatlicēji ir bijuši dzejnieki, piemēram, ēģiptietis Saīds Kutbs (Sayyid Qutb) (1906–1966) [28], grāmatu krājējs un bukinists, kurš savulaik apžilbināja draugus ar savu sūri grūti sarūpēto bibliotēku. Sen, sen, 1933. gadā, tapa viņa traktāts "Mūsdienu paaudzes dzejnieka uzdevumi dzīvē un poēzijā" ("Mahammat al-Sha'ir fi'l-Hayah wa Shi'r al-Jil al-Hadir"), kur viņš aizstāvēja dzejas garīgos iedvesmas avotus... Kutba interese ceļoja no romantiska "faraonisma" un "orientālisma" līdz arābismam un beidzot, ar lielu novēlošanos nonāca līdz islāma analīzei. Diemžēl, palikdams vientuļnieks un mizantrops personīgajā dzīvē, viņš nebija spējīgs radīt tolerantu vispārcilvēcisku vēstījumu arī saviem laikabiedriem. 40. gadu vidū Kutbs vēl bija epizodiskām draudzības saitēm saistīts ar nākamo Nobela prēmijas laureātu – izcilo ēģiptiešu rakstnieku Nagibu Mahfuzu (Naguib Mahfouz) (1911–2006), pazīstamu kā eksistenciālisma motīvu ieviesēju arābu literatūrā, kura darbos emocionāli smeldzīgi veikta cilvēka dvēseles dzīļu analīze. Abus rakstniekus savulaik vienoja kopīga cīņa pret sociālo netaisnīgumu, tiem simpatizēja sociālisma un demokrātijas ideāli. Vēlāk, līdz ar Saīda Kutba piesliešanos radikālajiem islāmistiem, viņu ceļi šķīrās. Visa Kutba darbība kopš iesaistīšanās "Musulmaņu brāļos" 50. gadu sākumā ir veicinājusi tikai vardarbības, terorisma un aprobežota fanātisma kultu, kas pakāpeniski izplatījies Tuvajos Austrumos. Saīds Kutbs centās izstrādāt personīgo islāma versiju, bez nepieciešamām zināšanām spriedelējot par jebkuriem sabiedrības jautājumiem. Viņaprāt, neviena cilvēku pašu veidota sabiedrības pārvalde neskaitās leģitīma, tāpēc visas esošās jāsagrauj, jo valstis drīkst veidot tikai Dievs. Absurdā veidā atdalot radību (cilvēkus) no Radītāja (Dieva), Kutbs galu galā nonāca neatrisināmās pretrunās, rodot izeju atziņā, ka "perfektās sabiedrības" radītājiem jābūt sevišķi izredzētiem cilvēkiem, "patiesā islāma zinātājiem". Tādi viņam šķita ar radikālismu un terorismu apsēstie "Musulmaņu brāļi". Džins no pudeles bija izlaists, Hasana al-Bannas (Sheikh Hassan Ahmed Abdel Rahman Muhammed al-Banna) (1906–1949) izveidotie un Saīda Kutba teorētiski apbruņotie "Musulmaņu brāļi" visdažādāko teroristu grupējumu paveidos uzsāka cīņu par varu Ēģiptē, Libānā, Tunisā, Irākā, Sīrijā... Adonisa uzstāšanās notiek saspringtā laikmetā, kas neapšaubāmi palielina viņa teiktā dramatismu.
Sīrija turpina dzīvot savu dzīvi – Adoniss savējo. Viņš ir mācījies, cerējis, cīnījies, cietis un izceļojis. Adoniss arī ir bijis dumpinieks, iespējams, utopists, bet nekad tumsonīga fundamentālisma un vardarbības atbalstītājs. Atstājot dzimteni, viņš darbojas Libānā, Francijā, pasaulē...
Par Adonisu, līdzīgi kā par Sergeju Eizenšteinu, var sacīt, ka viņa dzīve paiet "konfliktā". Būdams dižgars, viņš pat negribot vienmēr nostājas ceļā kaut kam attiecīgajā brīdī pieņemtajam, kādam stereotipam un iesīkstējušam priekšstatam. Pats dzimis nevis sunnītu, bet alavītu ģimenē, viņš ir Sīrijā valdošā alavītu grupējuma pretinieks. Būdams Sīrijas valdības un prezidenta Asada pretinieks, viņš vienlaikus ir viskonsekventākais reliģiskā fanātisma un fundamentālisma pretinieks, nostājoties pret visiem nemierniekiem no politiskā islāma nometnes. Būdams Sīrijas patriots, viņš ir toleranti domājošo Izraēlas intelektuāļu draugs. Būdams arābu kultūras aizstāvis, viņš ir nesaudzīgs Rietumu kultūras marginalizācijas noliedzējs. Cienīdams Korānu un islāmu, viņš ne mazāk ciena citas reliģijas un tradīcijas. Nācis no arābu pasaules, viņš ir arī viens no vadošajiem Eiropas un pasaules intelektuāļiem, kam tādas vai citas konjunktūras rezultātā nekad nav piešķirta Nobela prēmija.
Kaut kas Adonisā ir no noslēpumainības apvītā alavītu spirituālā mantojuma. Atšķirībā no šiītiem plašākā izpratnē, alavīti, tāpat kā druzi, uzskatīja, ka dvēseles nekad nemirst un nedzimst no jauna, tās mūžīgi tiek Dieva radītas un reinkarnētas, izejot savu garīgās attīrīšanās ceļu. [29] Šo ideju ļoti tieši drāmas "Jāzeps un viņa brāļi" (1919) izskaņā savulaik izteicis Rainis:
"Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi –
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs,
Es iešu jaunā cīņā cīnīties;
Es savu spozmi – vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu,
Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt." [30]
Arābu, persiešu, Vidusāzijas un Indijas spiritualitātē, tāpat kā Eiropas reliģiskajā mistikā, islāma tradīcijā (sūfismā), ebreju kabalā un kristiešu askētismā spirituālā pieredze nozīmē apgaismību, ilumināciju, saikni ar lielo gaismas avotu. Šķietami esošais var būt tikai ilūzija un līdzība, arī neesošais ir maldi – līdz brīdim, kad to piepilda Dieva gaisma. Viena no skaistākajām Korāna sūrām (divdesmit ceturtā) veltīta Dieva gaismas slavinājumam. Indoeiropiešu valodās Dievs (Zeus, Dies) saistās ar dienu. "Dievs" ir "Dienis", kura priekšā atkāpjas nakts [31], kas bez viņa ir akla un melna. Eiropas literatūrā tuva Austrumu ezoterikai ir Raiņa (1865–1929) saules un gaismas pielūgsme, kas jūtama kā viņa dzejā ("Ave sol!"), tā dramaturģijā. Drāmā "Uguns un nakts" ļaunumu simbolizējošais Melnais bruņinieks vienkārši ir "akls" ("aklais, melnais"), tāpat kā sociālā simbolisma piesātinātā krājuma "Gals un sākums" nobeigumā izskan cerība par "nakts" atkāpšanos. Dieva simbols bieži ir saule, arī Eiropā tik pazīstamajos saulgriežu svētkos.
Adoniss vēršas pie Radītāja caur visām tradīcijām, kultūrām un reliģijām, līdzīgi kā krievu senlaiku ceļotājs Afanasijs Ņikitins, kurš 15. gadsimtā cauri Kaukāzam, Persijai un arābu zemēm nonācis Indijā, savās ilgās pēc dvēseles miera lūdz Dievu, apvienojot kristiešu un musulmaņu formulas.
Cik ilgi vēl pašreizējā veidolā pastāvēs cilvēce un zemeslode? Adonisa izmisums izskan kā nelaimju pārbaudītā Bībeles Ījaba – Korāna Aijūba – sauciens:
"Akmeņi ir ziedi, mākoņi tauriņi,
un starpā – ķermenis kā dzirksts, ar kuru lasīt nakti,
Nāve nav ķermeņa gals,
Nāve ir bez-ķermeņa vientulība,
Bet
saule, o, saule, ko gan tu gribi no manis?" [32]
[19] Gómez Muntané, M. La música medieval en España. Kassel: Edition Reichenberger, 2001, 207. lpp.
[20] Līdzās Tuvo Austrumu astronomijai un medicīnai arī kabala bija neatņemama agro jauno laiku zinātnes sastāvdaļa visur Eiropā, tai skaitā Skandināvijā, Hanzas pilsētās un Krievzemē.
[21] Block, T. The Question of Sufi Influence on the Early Kabbalah // Sophia: The Journal of Traditional Studies, Oakton, VA, Winter, 2007–2007 u.c.
[22] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība to pagaidām nav publicējusi).
[23] Haidar, O. The Prose Poemand the Journal Shi'r. Reading: Ithaca Press, 2008, 19. lpp.
[24] Pirmoreiz publicēts 1991. gadā.
[25] Atcerēsimies kaut vai pozitīvo sociālistiskās Alžīrijas piemēru.
[26] Tāpat kā Eiropas u.c. tautu, arī arābu ģērbšanās veids vēsturiski vienmēr ir mainījies. Te nav kaut kāds mūžīgs, vienmēr eksistējis kanons. Galvas aizsegšana arābu sievietēm sākotnēji bija Bizantijas kristiešu un Persijas zoroastriešu apģērba ietekmes rezultāts. Skat. Stillman, Y. K. Arab dress: from the dawn of Islam to modern times. Leiden; Boston; Köln: Brill, 2000.
[27] Piemēram, 60. gadu studentu nemieros Rietumeiropā.
[28] Saistībā ar apsūdzību valsts apvērsuma gatavošanā 1966. gadā, pēc Ēģiptes valdības lēmuma, Saīds Kutbs tika sodīts ar nāvi. Jau agrāk viņš tika arestēts sakarā ar atentāta gatavošanu pret Ēģiptes prezidentu.
[29] Khuri, F. I. Imams and Emirs. State, Religion and Sects in Islam. London: Saqi Books, 2006, 131. lpp.
[30] Rainis. Jāzeps un viņa brāļi: nobeigums.
[31] Galzigna, L. Natura della realtà, realtà della natura // Luce e colori /E-book.
[32] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība to pagaidām nav publicējusi).
0